Kā tas brīvā sabiedrībā pienākas, mūsu starpā jāvalda savstarpējai izpratnei un sirdsapziņas brīvībai. Katrs drīkst meklēt sev atbilstošu garīgu pārdzīvojumu.

Lai labāk saprastu veidu, kā latviešu baptisti (grieķu val. baptistēs − kristītājs) kārto savas iekšējās lietas un sēj Dieva vārdu Dienvidamerikas iezemiešu sirdīs bez mūra pilīm, publicējam Emīla Krieviņa atmiņas.

 

 

 

 

Emīls Krieviņš

MŪŽA MEŽA MALDI

ATMIŅAS PAR LATVIEŠU KOLONIJU „VĀRPA”

 

Kāpēc 1922.-23. gadā Mūža meža maldos aprakstītā latviešu izceļošana virzījās tieši uz šo lielo, bet Latvijā tik maz pazīstamo zemi − Brazīliju?

Meklējiet rakstos! Mūs pamāca gudras grāmatas. Un pašķirstot vecas avīzes, droši vien, Rīgā Misiņa grāmatu krātuvē vēl šodien atrodams 1890. gada Baltijas Vēstnesis, kur aprakstīts, ka divi jauni studijas beiguši latvieši, Kārlis Balodis − teologs, luterāņu mācītājs, un Pēteris Zālītis − filozofijas doktors apceļo Brazīliju un atrod turienes apstākļus izdevīgus zemes iegūšanai, apstrādāšanai un Brazīlijas valdības pretimnākošu labvēlību varbūtējiem imigrantiem. Brazīlijas valdība pat sedz ceļa izdevumus imigrantiem.

Ar šādu saturu Rīgā toreiz tika izdota arī neliela grāmatiņa − Brazīlija.

Toreizējos apstākļos Latvijā vienkāršam strādniekam, „savas zemes stūrīša” kārotājam, tie bija vilinoši raksti un šinī sakarībā notikušas nelielas latviešu izceļošanas uz Brazīliju no 1890. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā.

Bija radušās nelielas latviešu kolonijas − Santa Katarinas, Rio Grande de Sulos un S. Paulo pavalstīs Brazīlijā. Vairums šo kolonistu bija baptistu ticības, jo toreizējā ortodoksā cara valdība baptistus vajāja un apspieda.

Jānis Iņķis, viens no 1922. gada baptistu izceļošanas kustības Latvijā vadoņiem, jau 1897. gadā, toreiz vēl jauns 26 gadu vecs baptistu mācītājs, tika sūtīts no Rīgas misiones biedrības apmeklēt minētās latviešu kolonijās nodibinātās baptistu draudzes.

Iņķis pavada Brazīlijā divus gadus, un šī īpatnējā zeme viņam iepatīkas, jo vēlāk savos rakstos nosauc to par „mīlīgo miera zemi”. 1911. gadā viņš apmeklē Brazīliju vēlreiz un 1921. gadā brauc uz palikšanu.

 

Divi džungļu mednieki ar nomedītu ūdens cūku. Pa kreisi: raksta autors Emīls Krieviņš 1945. gadā.

Vārpas kolonijas zemes mērnieki ap 1925. gadu.

 

*  *  *

 

Latviešu kolonija „Vārpa” Brazīlijā bija jau iegājusi sava mūža otrā desmitā, kad Jaunākajās Ziņās, Rīgas lielākajā laikrakstā, sāka nākt turpinājumos J. Lāča romāns par latviešu Brazīlijas braucējiem.

„Vārpā” bija jau daudz nolīstu līdumu, izveidoti ceļi, saceltas ēkas. Visur bija redzams latviešu darba rūķu krietnums, gan veidojot privātas saimniecības, gan sabiedriskas dzīves laukā. Kopīgiem spēkiem, kolonistiem labprātīgi ziedojot naudu un darba dienas, − „Vārpas” centrā tika uzbūvēta baznīca ar 1000 sēdvietām un blakus divu stāvu sabiedrisks nams. Tanī laikā tā bija lielākā protestantu baznīca visā S. Paulo pavalstī.

Tomēr daudzi no „Vārpas” cilvēkiem bija pārcēlušies uz dzīvi S. Paulo pilsētā. Tagadējā Brazīlijas milzu lielpilsēta ar 12 un pus miljoniem iedzīvotāju toreiz bija Rīgas lielumā ar 600.000.

S. Paulo pilsētā bija bijušo vārpiešu nodibināta latviešu baptistu draudze. Arī šī raksta autors, vēl jauns puisis − drusku pāri 20, bija aizbraucis uz S. Paulo darbā. Dzīvoju kādā latviešu kopmītnē − pansionātā. Pēc kalendāra skaitījās 1936. gads. Kādu svētdienu latviešu baptistu baznīcā, vienā no pēdējiem soliem, sēdēju blakus „Vārpas” literātam J. Erdbergam. Kancelē stāvēja stalta auguma vīrs, Jānis Iņķis, viens no kolonijas „Vārpas” dibinātājiem, mācītājs, plaši pazīstams baptistu ticības „celmlauzis” visā Latvijā; vairāku dziesmu un grāmatu autors. Viņš bija tikko atbraucis no Latvijas apciemojuma.

„Un kad Rīgā Jaunākās Ziņās sāka parādīties tas „ķengu” raksts, kuŗa autori tepat kaut kur sēž...” teica runātājs, ar roku norādot virzienā, kur sēdējām kopā ar minēto literātu. Tālāk runātājs pastāstīja, ka bijis Jaunāko Ziņu redakcijā protestēt, tomēr nav izdevies rakstu apturēt.

Toreiz Iņķis un tāpat daudzi no vārpiešiem maldījās Mūža meža maldu autora zīlēšanā, mērķējot uz Erdbergu. Jo viena lieta bija skaidra: Lācis, dzīvodams tālu prom Rīgā, nevarēja ar rakstnieka iztēli vien izdomāt reālus „Vārpas” notikumus, uzzīmēt tipus gan stipri kariķētus, tomēr vārpieši tos varēja pazīt.

Īstais vielas gādātājs Lācim bija Augusts Krūmiņš, kas sanaidojies ar „Vārpas” kolonijas priekšniecību, dzīvoja S. Paulo pilsētā un atspēlēdamies sūtīja rakstus uz Rīgu.

Atceros Krūmiņu no „Vārpas” sākuma dienām, no kolonistu sapulcēm − zemes sadalīšanai privātās saimniecībās. Krūmiņu ievēlēja par sapulces vadītāju. Laika ritumā sarežģījās kolonijas zemes iepirkšana − „Vārpas” zemes iepircēji bija piekrāpti: kolonijas zeme bija strīdus objekts tiesā starp diviem zemes īpašniekiem. Kolonistiem draudēja: jāmaksā par zemi otrreiz vai jāatstāj savas jau iekoptās saimniecības.

Nesaskaņām vairojoties, Krūmiņš bija pametis savu iesākto „Vārpas” saimniecību un pārcēlies uz dzīvi S. Paulo pilsētā. Kādu dienu aizgāju pie viņa ciemā. Krūmiņš bija tikko saņēmis vēstuli no Rīgas − no Lāča. Viņš man nolasīja izvilkumus no tās: atsauksmi par zīmējumiem, ko bija aizsūtījis uz Rīgu, bet ne par Mūža meža maldiem − to viņš slēpa, jo vairums vārpiešu romānu nosodīja un autoru nicināja.

Kaut gan J. Lāča romānam Mūža meža maldi literāra vērtība, šķiet, niecīga, tomēr grāmata piedzīvojusi trīs izdevumus. Pirmais iznāca Rīgā drīz vien pēc iespiešanas turpinājumos laikrakstā. Grāmatu izdeva divos sējumos. Arī Ziemeļamerikā „Tilta” apgāds izdeva šo grāmatu divos sējumos. Trešais vēlreiz iznāca krievu okupētā Rīgā − saīsināts izdevums (papīra trūkums!) vienā sējumā ar bijušā vārpieša, mana agrās jaunības drauga, Edgara Dambura priekšvārdiem, kuŗos viņš starp citu nosoda „Vārpas” kolonijas vadības nemākulību kolonijas zemes iepirkšanā: − nabaga kolonisti dabūjuši maksāt otrreiz, jo zemei radies cits īpašnieks.

Īstenība „Vārpas” kolonijā bija šāda. Tiesa bija piešķīrusi lielu daļu „Vārpas” zemes otram īpašniekam, un kolonistiem draudēja otrreizēja maksāšana. Tomēr pagāja laiks, draudi pagaisa − un neviens nav maksājis otrreiz līdz šai dienai!

Iepazinos ar kādu bagātu zemes īpašnieku „Vārpas” kaimiņos lielā muižā − „Fazenda Luar”. Iznāca saruna par „Vārpas” koloniju: viņa vectēvs bijis lielas zemes īpašnieks, bez šīs muižas viņam tiesa arī piespriedusi „Vārpas” zemi, tomēr vectēvam bijis nabaga kolonistu žēl, un viņš nav otrreizēju maksu prasījis. Nopriecājos par muižnieka − brazīlieša vectēva cēlsirdību!

Īstais iegansts brazīlieša vectēva cēlsirdībai atklājās vēlāk: „Vārpas” kolonista mazmeita, vēstures studente, savam diploma darbam bija izvēlējusi tieši „Vārpas” tapšanas vēsturi. Archīvos meklējot un pētījot starp citu viņa atrada Brazīlijas prezidenta Getulio Vargas − toreizējā Brazīlijas „Estado Novo” (jaunas valsts kārtības) stiprā vīra, diktatora rīkojumu: „Izbeigt jebkādas prasības. Likt „Vārpas” kolonistus mierā!” Šo Brazīlijas prezidenta telegrammu studente bija atradusi valsts zemes departamentā S. Paulo pilsētā un sarunā par „Vārpas” kolonijas sākumu to viņa man pastāstīja.

Aizrakstīju arī draugam Damburam par viņa nepareizo informāciju „Vārpas” zemes lietā grāmatai Mūža meža maldi ievadā. Tomēr nesaņēmu vairs atbildi, bet pienāca sēru ziņa, ka Damburs miris.

Arī grāmatas autors Jūlijs Lācis sen jau miris „valsts nāvē” Padomju Savienības lielajā latviešu miršanas epidēmijā.

Tāpat „Vārpas” Augusts Krūmiņš, varbūtēji īstais grāmatas autors, arī sen vairs nestaigā pa S. Paulo pilsētas ielām, un viņa kapa vietu nevarēs atrast, jo S. Paulo pilsētā, ja kapa vietu neiepērk, pēc gadiem tanī vietā ir aprakts cits nabaga mirstīgais „ar tukšām kabatām”...

Vēlreiz pievēršoties grāmatas Mūža meža maldi saturam: talantīgāks rakstnieks no šīs īpatnējās izceļošanas un kolonijas dibināšanas vielas ar nopietnāku, objektīvāku pieeju varbūt izveidotu īstu mākslas darbu − līdzīgu grāmatai −Jeruzalemes braucēji, kuŗā zviedru rakstniece Zelma Lagerleva apraksta līdzīgu reliģisku izceļošanas kustību zviedru zemē pag. gadu simteņa beigās − izceļošanu uz Palestīnu.

 

 

*   *   *

 

 

LATVIEŠU KOLONIJA „VĀRPA” BRAZĪLIJĀ. Tomēr jāatzīst: vietas izvēles ziņā izceļošanai latvieši bija gudrāki, tālredzīgāki nekā Lagerlevas Jeruzalemes braucēji, zviedri, − trauksmes un nemiera pilnās mazās Palestīnas vietā izvēlēdamies lielo miera zemi Brazīliju!

Brazīlijas S. Paulo pavalsts varenais mūža mežs ar simtgadīgiem milzeņu kokiem, kas „Vārpas” dibināšanas laikā klāja Zivjupes krastus un aizstiepās vēl simtiem kilometru uz vakariem līdz pat upes ietekai Paranā, sen ir pazudis. Tikai vēl šur un tur „Vārpas” vecās robežās var redzēt pa nelielam meža puduram, ko kāds saimnieks, dabas mīļotājs, atstājis un saudzē.

Šodien pēc 64 gadiem, zīmējot kolonijas „Vārpas” profilu, vairākas raksturīgās latviskās līnījas arī būs izbalējušas un zudušas. No „Vārpas” kolonijas 200 latviešu saimniecībām labi, ja varēs saskaitīt − divdesmit. Arī kolonijas pamata iedzīvotāju, latviešu, skaits no divi tūkstoši trīs simtiem ir sarucis uz dažiem simtiem.

Kolonijas pionieŗu lielākā daļa jau apgūlusies gan „Vārpas”, gan citos kapos. Dēlu, meitu un mazbērnu liela daļa izklīdusi ne tikvien pa dienvidu puslodes Brazīliju un Bolīviju, bet arī tālāk, otrā pusē Amerikā un Kanadā. Pat tādu neparastu kontrastu vietās: no subtropiskās „Vārpas” − Kanadas ziemeļos, Jukonā, netālu no polārā loka dzīvo un strādā dažas „Vārpā” dzimušu un augušu Brazīlijas latviešu ģimenes, kuŗu bērni, dzimuši Kanadā, runā latviski!

Protams, arī „Vārpā” vēl var sastapt latviešu ģimenes, kuŗu bērni otrā paaudzē, dzimuši brazīlieši, tāpat vēl runā latviski. Bet tādu gadu ritumā kļūst arvien mazāk.

Ja vēl pirms desmit gadiem „Vārpas” centra baznīcā pie Ziemsvētku eglītes svētdienas skolas programma bija latviešu valodā, tad tikai pirms gada varēju novērot tanī pašā baznīcā, tādu pašu svētdienas skolas Ziemsvētku eglītes programmu, kur vairums priekšnesumu bija jau portugāliski. Latviešu klausītāja sirdi priecināja tikai, redzot skolēnu korī (dziesmas tika dziedātas daļa portugāliski un daļa latviski) arī vietējo − īsto brazīliešu bērnus melniem matiem, tumšu ādu itin sirsnīgi dziedam latviski: „Klusa nakts, svēta nakts!”

Nāk atmiņā gadījums pirms daudz gadiem S. Paulo pilsētas latviešu baptistu baznīcā. Īsi pirms dievkalpojuma sapulces sākuma kāda kundze, redzot melnu vīru pie baznīcas durvīm, laipni viņam aizrāda, ka sapulce būs tikai latviešu valodā. „Tad jau skaisti,” atbild melnais, es runāju latviski!” Noskaidrojās, ka melnais vīrs, brazīlietis, − Jorge Lazaro de Camargo uzaudzis „Vārpā”, „Palmas” kopsaimniecībā, un iemācījies latviski. Vēlāk šis pats melnais bija nobeidzis semināra studijas un tapa baptistu mācītājs, un 1972. gadā „Vārpas” 50 gadu jubilejā centra baznīcā noteica sprediķi latviešu valodā.

Skicējot kolonijas „Vārpas” latviskās sejas īpatnēji raksturīgos vaibstus, jāzīmē jau pieminētā Palmas kopsaimniecība. Bet lai šo latvisko līniju dabūtu izteiksmīgāku, mums jāpagriež laika pulkstenis gadus 30 atpakaļ un jāpieiet tuvāk modelim.

Nav jau pārāk tālu no „Vārpas” centra, tikai seši kilometri pa mīkstu smilšainu ceļu uz dienvidiem, gaŗām kapsētai, pa uzbēruma dambi pāri Vāverītes upītei līdz krustceļiem. Šeit uzraksts „Palma” un rādītājs liek nogriezties pa kreisi uz austrumiem un, pa šo ceļu ejot, itin drīz nonākam pie lieliem vārtiem − „Palmas” īpašuma robežai. Aiz vārtiem ceļa turpinājums šķērso lielu dzeloņdrātīm iežogotu, aploku, kur treknā zālē ganās „Palmas” gaļas lopi. Knaši soļojot pa ganību ceļu tikai nepilnus divus kilometrus, esam klāt pie otriem vārtiem. Aiz vārtiem ceļš ved gar mandioku lauku un ieiet oranžu un banānu dārzā, aiz kuŗa uz eukaliptu birzs zaļā aizsega ir balta „Palmas” baznīca un misiones nams. Pie baznīcas eukaliptu koku ēnā. Ceļš zarojas: pa kreisi ved uz NORU − „Palmas” piensaimniecību ar sugas govīm, staļļiem, aplokiem, pienotavas darbinieku un slaucēju dzīvojamām ēkām. 

Pa labi ceļš ved uz leju, jo „Palmas” ciems ir ielejā Pikadonas upītes labajā krastā. Dzīvojamās ēkas ar Latvijas lauku māju paskata stāviem jumtiem, sabūvētas ar zināmām atstarpēm dārziem un puķu dobēm gar ielas vienu malu. Ielas otrā pusē noliktava, maiznīca, virtuve un ēdnīcas ēka, kuŗā liela zāle ar gaŗu galdu un solu rindām, jo „Palmas” 250 latviešiem virtuve ir kopīga. Ciema viņā galā ir upītes krituma aizsprosts − spēkstacija un zāģētava.

Vienā no ēkām ir iekārtota spiestuve un redakcija „Palmas” izdevniecībai, kas izdeva mēnešrakstus: Miera Vēsts, pēc tam − Kristīgs Draugs reizēm ar pielikumiem: „Panorama” un „Jaunais Līdumnieks”. Kristīgu Draugu „Palmas” izdevniecība vēl turpināja izdot līdz 1980. gadam. Arī tagad pēc kāda pārtraukuma tas iznāk kā S. Paulo pilsētas latviešu baptistu draudzes biļetens.

Tomēr lielāka „Palmas” ietekme būs bijusi reliģiskā laukā Brazīlijas tautā. „Palmas” paspārnē tika rīkoti garīgu darbinieku sagatavošanas kursi, un daudzās brazīliešu baptistu draudzēs kalpo „Palmā” sagatavoti mācītāji.

*   *   *

 

Otra pasaules kaŗa laikā Brazīlijā ārzemniekus sāka ierobežot. „Palmas” izdevniecībai bija jāpārtrauc Kristīga Drauga izdošana, jo bija aizliegums publicēt svešās valodās. Arī runas un sapulces mēģināja ierobežot.

Iņķa svainis Jūlijs Malvess, kas bija palīdzējis izmeklēt vietu „Vārpas” kolonijai, bija nodibinājis „Vārpai” kaimiņos otru koloniju − „Letonija”, kur arī bija uzcēlis māju un dzīvojis kādu laiku, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Matto Grosso pavalstī pie Gaibas ezera Bolīvijas pierobežā. Tur dzīvojot, viņam bija izdevība noskaidrot, ka Bolīvijā ārzemniekiem nav nekādu aizliegumu − pilnīga brīvība.

Kad ziņas par Bolīviju aizsniedza „Vārpu”, „Palmā” sākās liela rosība: uzbūvēja liellaivu, ko pa dzelzceļu nosūtīja uz Corumbā pilsētu pie Paragvajas upes Matto Grosso pavalstī. Šī upe bija ūdens ceļa savienojums ar Gaibas ezeru Bolīvijas pierobežā, kur dzīvoja Malvess. Laivai līdzi sekoja 13 vīru izlūku grupa no „Palmas”, „Vārpas” un „Letonijas” cilvēkiem. (Šo braucienu izteiksmīgi aprakstījis Aleksandrs Ansons, viens no dalībniekiem, 1973. gadā izdotā grāmatā − Latvieši un evaņģēlijs Bolīvijas mūža mežā. Apgāds „Rīga” S. Paulo.)

Izlūkiem atgriežoties „Vārpā”, − visās trijās, iepriekš minētās latviešu apdzīvotās vietās, iesākās neliela izceļošanas kustība.

Mūžam mēs nemiera bērni, / mūžam mums asinis dūc / nemiera sarkanā dziesma, / mūžam alkst nemiera krūts... (Fricis Bārda)

Jāšaubās, vai kāds no kustības dalībniekiem būs lasījis šo dzejoli, bet dzejnieks iespaidīgi izteic cilvēka meklēšanas alkas.

1946. gadā grupa „Vārpas”, „Palmas” latviešu kolonistu dodas jaunā dēkā: ar vilcienu šķērso plašo (1.200.000 kv. kilometru) Matto Grosso (biezais mežs) pavalsti (1.500) līdz Bolīvijas robežai. Daļa kolonistu brauc vēl tālāk un izkāpj Roborē pilsētiņā Bolīvijā. Citi nokāpj no vilciena Corumbā, Brazīlijas robežpilsētā, un no šejienes ar kuģi pa Paragvajas upi brauc līdz Gaibas ezeram, kur arī sanāk Brazīlijas un Bolīvijas robeža. No šejienes 80 kilometru brauciens ar vēršu vilktiem ratiem un jājot zirgiem pa mūža meža primitīvu ceļu līdz jauniegūtam īpašumam − Rincon de Tigre − bijusī lopu fazenda (muiža) ar nedaudz lopiem.

Ir 1946. g. novembŗa vēla pēcpusdiena, kad pionieŗu grupa sasniedza savu jauno vietu. − Rinkonu. Šai grupā toreiz bija 14 dvēseles. Vecais Rinkonas īpašnieks ar savu kundzi viņus sagaida un apsveic kā jaunos īpašniekus. Atbraucējiem ierāda pagaidu apmešanās vietu, kamēr paši varēs sakārtoties aizceļošanai un atbrīvot lielo dzīvojamo māju. Atbraucējiem nav jārūpējas par vakariņām, jo tās gatavo bijušā īpašnieka kundze. Kad Rinkonas jaunie iedzīvotāji ir katrs atraduši sev vietu kur pārgulēt, tad tiek noturēts pirmais latviešu dievkalpojums Rinkonā un jādomā, ka tāds arī visā Bolīvijā tas bija pirmais. (Aleksandrs Ansons Latvieši un evaņģēlijs Bolīvijas mūža mežā.)

Tā šinī neapdzīvotā Bolīvijas mūža mežā, kur vēl apkārtnē klīda nikni mežoņi − ajoriešu cilts indiāņi, kas vēl nesen bija noslepkavojuši vairākus amerikāņu misionārus, grupiņa „Vārpas”, „Palmas” kolonistu iesāka savu misiones darbu...

Tagad pēc 40 gadiem ar ticības biedru latviešu, amerikāņu, brazīliešu atbalstu − Rinkona ir izvērtusies par iespaidīgu misiones punktu. Te sabūvētas ēkas. Darbojas skola un internāts, abēju dzimumu bērniem, ar reizēm līdz 300 skolēniem. Ajoriešu un bolīviešu bērni atvesti no apkārtnes samērā tālām vietām.

Lai arī pirmie kontakti Rinkonas misionāriem ar ajoriešu cilts indiāņiem bija satraukuma pilni un traģiski: indiāņi uzbruka uz lauka strādājošiem Rinkonas strādniekiem − bolīviešiem, − divus strādniekus nogalinot. − Tagad Rinkonā dzīvo ap 500 ajoriešu, kas ir 10% no Bolīvijā dzīvojošiem ajoriešu cilts indiāņiem. Un 150 no tiem ir jau kristīti un pieder pie Rinkonas baptistu draudzes.

40 gadi ir liels laika posms cilvēka mūžā un pirmajā pionieŗu grupā visiem jau toreiz bija pāri četrdesmit. Šodien viņu lielākā daļa jāmeklē Rinkonas kapsētā...

Tomēr darbs Rinkonā nav apstājies, sen jau veco vietā ir stājušies jauni, „Vārpā” dzimuši un auguši latviešu kolonistu pēcnācēji.

Lietus periodos Rinkonas mūža meža ceļi kļūst neizbraucami un tagad satiksmes vajadzībām ar Amerikas un Brazīlijas latviešu labvēļu atbalstu ir iegādāta lidmašīna!

 

Atskatoties atpakaļ uz Rinkonas idejas dzimšanas vietu „Vārpu”, „Palmu”, šeit nav bijis neviena „Palmā” dzimuša pēcnācēja, kas turpinātu iesākto un kādreiz tik rosīgo latviešu kopsaimniecību. Latviešu „Palmai” nebija nākotnes. Ģimenes ar bērniem jau agrāk bija atstājušas „Palmu”. Jaunieši, vieninieki bija aizbraukuši uz pilsētām skolās un darbā, un veidojuši ģimenes citur. Arī nedaudzie „Palmā” dzimušie vairs nedzīvoja tur. Kā svētos rakstos teikts: cilvēka mūža gaŗums 70 un kas stiprs − 80 gadu. − Un atlikušie „Palmas” biedri bija nonākuši pie šī gadu loka.

Atceros tā laika „Palmas” smagās kravas auto šoferi, lielu „balamuti”, kādu dienu satiekoties sakām: „Tagad „Palmā” katru nedēļu − viena kaste iet uz Tupanu un otra − uz kapsētu!” (Pirmā bija koka kaste ar olām no „Palmas” vistu farmas, kas vesta uz apriņķa pilsētu Tupanu sūtīšanai uz S. Paulo un otra kaste uz kapsētu − ar zārku.)

Kapsēta pamazām paņēma savu tiesu, un no „Palmas” 250 pionieŗiem bija atlikuši vairs daži desmiti, kas savu iekopto 300 alkeru muižu – „Palmu” uzdāvināja Brazīlijas baptistu apvienībai, Amerikas baptistu pārziņā, ar noteikumu: atlikušiem „Palmas” biedriem maksājama mūža pensija.

Jaunie „Palmas” saimnieki, amerikāņi, atstājot ielejas ciemu veco „Palmas” biedru lietošanā, uzbūvēja augstākā vietā aiz baznīcas otru ciemu ar modernāka izskata ēku virkni − „Acampamento dos batistas − Palma” (baptistu nometne − „Palma”, kas ir „Palmas” jaunais nosaukums).

Jaunajā „Palmā” katru gadu notiek Brazīlijas baptistu darbinieku, mācītāju salidojums garīgai veldzei un sadraudzībai − ārā no pilsētu burzmas un saspiestības.

Arī „Vārpas” latvieši, kad pienāk viņu reize izrīkot Brazīlijas latviešu baptistu apvienības gadskārtējo kongresu, − tagad to rīko „Palmas” nometnē. Tāpat kāzu gadījumos, kad jāaprūpē simtiem viesu, − nometnes telpu iekārtas ērtību dēļ saviesīgo daļu rīko „Palmā”.

 

*   *   *

 

No „Vārpas” septiņām baznīcām, divām latviešu baptistu draudzēm atkal apvienojoties, viena bija kļuvusi lieka, nāca pārdošanā un „Vārpas” literāts, gleznotājs un fotogrāfs Jānis Erdbergs šo baznīcu nopirka.

Ja tagad kāds svešatnes latvietis, salasījies Mūža meža maldus, atbrauktu „Vārpā” ar vēlēšanos kaut ko vairāk uzzināt par Puntuzi, Kociņu, Dāvi Ozolnieku un viņa brāli un citiem „skaburniekiem”, tam vajadzētu no busa piestātnes 1. novembŗa laukumā soļot pa Jāņa Kristītāja ielu, gaŗām „Vārpas” kooperatīva veikalam un telefona centrālei ielas otrā pusē, gaŗām Jāņa Pororokas mechaniskai darbnīcai, nogriežoties uz kreiso pusi pa Upes šķērsielu, gaŗām Ķempa bodītei, iepretim Bukoltu „granžai”, vēlreiz uz kreiso pusi − pa koši zaļu mauriņu klātu ieliņu līdz pelēku zediņu žoga vārtiem. Aiz vārtiem liela ar Brazīlijas cietākā koka dēļiem apšūta ēka, koši sarkanu dakstiņu jumtu un slaidām kolonnām veidotu priekšnamu.

Nama priekšā, sarkanu ķieģeļu mūŗa pamatā, uz dzelzs stieņu žoga un vārtiem iemūrēta eleganta metalla plāksne, kur vijīgi izcilnī veidoti burti apliecina, ka šeit vairs nav baznīcas, jo ir – „Vārpas celmlaužu muzejs”. Muzeja direktors, dibinātājs un kārtotājs Jānis Erdbergs Mūža meža maldu varbūtējam pētniekam atvērs muzeja vārtus un durvis, kur plauktos un vitrīnās savākti priekšmeti, fotogrāfijas, grāmatas, žurnāli no „Palmas” izdevniecības un citi. Arī skaņu lenšu kollekcija ar iegravētām „Vārpas” koŗu dziesmām un darbinieku runām.

Var gadīties, ka viesim cilājot žurnālu klāstu, nāk rokā kāds neparasts žurnāls ar zīmētu senlatviešu kareivi taurētāju uz vāka ar titula burtiem – Trauksme. Pašķirstot žurnāla lapas: dzejas un prozas paraugi rokrakstā no „Vārpas” jaunatnes literātu grupas kolonijas sākumā tūkstoš deviņsimt trīsdesmitajos gados.

Toreiz „Vārpā” dibinātai grupai, imitējot biedrību Rīgā, tika dots nosaukums „Trauksme”. Grupas biedri noturēja sanāksmes pa mājām, lasīja un kritizēja savus sacerējumus un šinī sakarībā tika izdoti daži Trauksmes numuri gan rokrakstā, gan mašīnrakstā.

Tika abonēti no Latvijas apgādiem mēnešraksti Daugava, Piesaule, Domas un, saprotams, − grāmatas. Viens no biedriem bija aizrakstījis vēstuli Jānim Grīnam uz Daugavas redakciju. Lasījām atbildes vēstuli, kuŗā Grīns ir pārsteigts un izbrīnījies par Brazīlijas mūža mežā tik labi orientētiem jauniešiem Latvijas un pasaules literātūrā.

Mūža meža maldi vēl nebija iespiesti, nepaspējām tos ne lasīt, ne pārrunāt. Kad Jaunākajās Zinās sāka iespiest šo romānu turpinājumos, „Vārpas” „Trauksmes” grupa bija izklīdusi. Citi bija aizbraukuši uz pilsētām, daži aizņemti ar darbiem tepat „Vārpā”, un Damburs pat aizbraucis atpakaļ uz Latviju. Viņš bija nodzīvojis Brazīlijā tikai 8 gadus. Vēlāk kādā vēstulē rakstīja, ka „Vārpā” nodzīvotais laiks ir bijis viens no skaistākiem posmiem viņa dzīvē...

Piezīmes par „Vārpas” ielu un laukuma nosaukumiem velti meklēt attiecīgās plāksnēs ielas malā, tie ir tikai uz papīra „Vārpas” pilsētas plānā. (Noteikti šis plāns būs atrodams muzejā, jo manās „Vārpas” mājās bija un, droši vien, vēl tagad ir šī plāna viena kopija.)

Šis plāns tika uzzīmēts un izplānots pirms gadiem divdesmit. Bija nodibināta „Vārpas” pilsētas draugu biedrība − „Amigos da cidave de Vārpa” − ar jauktu latviešu un brazīliešu biedru sastāvu. Prezidents bija brazīlietis. Saprotams, ielu nosaukumi plānā ir portugāļu valodā. Līdz ar biedrības prezidenta traģisko galu (viņu atrada nogalinātu S. Paulo pilsētā) − biedrība izjuka un nosaukumi palika tikai uz papīra.

Par „Vārpas” septiņām baznīcām reiz uzrakstīju skicīti, ko iespieda J. Lepstes izdotā mēnešrakstā Zem Dienvidus Krusta S. Paulo pilsētā”. Tas bija ap 1970. gadu, tanī laikā tiešām „Vārpā” bija un darbojās septiņas baznīcas. Tagad vēl aktīvas ir sešas un mēģināšu tās nolikt lasītāju acu priekšā.

Tomēr pēc Latvijā ierastā skata baznīcu ar zvana torni varu parādīt tikai vienu − nelielo katoļu baznīciņu „Vārpas” pilsētiņas nomalē. Pārējām torņu nav, un pati pirmā, vistuvākā jau minētam laukumam ir „Vārpas” pentekostu baznīca. Stalta ķieģeļu mūra celtne, kur ēkas priekšpusē virs durvīm lieliem burtiem uzraksts: „lgreja pentecostal”. Pentekostu − dažkārt saukta zviedru ticība arī „Vārpā”. Kad daži no latviešu baptistiem atdalījās, atnāca zviedru mācītājs Lundgrens un nodibināja pentekostu draudzi. Tagad gan latviešu tur atlikušas tikai dažas ģimenes, vairākums ir brazīliešu. Vispār vienkāršā brazīliešu tautā pentekostu ticība gūst vairāk piekritēju, jo ir trokšņaināka, piemērota brazīliešu raksturam.

Pentekostiem kaimiņos, ielas otrā pusē, pārdesmit soļus aiz žoga un vārtiem ir „Vārpas” krievu baptistu baznīca. Vēsture atkārtojas, tikai šoreiz pretējā virzienā un mikroskopiskā samērā: kā latviešu strēlnieki kādreiz palīdzēja Ļeņinam uzspiest bezdievīgo komunismu Krievijā, − tā „Vārpas” latviešu misionāri, varbūt izpērkot mazu daļiņu no šī grēka, paveica kaut ko pretēju, palīdzot krievu kolonijā nodibināt dievticīgo baptistu draudzi un uzbūvējot baznīcu „Vārpā”.

No krievu baznīcas, pēc puskilometra soļošanas pa jau minēto Jāņa Kristītāja ielu, nonākam pie „Vārpas” vislielākās baznīcas, − tā pieder latviešu baptistu centra draudzei.

Baznīca itin stalta un gaiša stāv uzkalnā, un to var saredzēt jau no tālienes. Tai blakus, kreisajā pusē ir otra ēka diviem stāviem − draudzes jaunatnes nams; labajā pusē ir veco ļaužu mītne, saukta − nespējnieku māja. Aiz baznīcas ir mācītāja dzīvojamā māja.

To visu un vēl lielu laukumu baznīcas priekšā ar zālāju, skaistuma un ēnas kokiem iežogo koku stabiņu sēta. Galvenie vārti ir lejas pusē un svētdienās un svētku dienās tie ir plaši atvērti un laukums pildās ar baznīcēnu automašīnām. Ir visāda spēkratu modeļu kollekcija. Daži − atbrauc traktoru vilktās kulbās.

Tas laiks sen pagājis, − kad šis pats laukums un speciāla ēka − stadula pildījās zirgu vilktiem ratiem un droškām...

Kolonijas ziemeļu galā, netālu no Pitangeiras upītes ir „Vārpas” − Pitangeiras baznīca, no „Vārpas” centra aizsniedzama pa lauku ceļu pēc trīs kilometru gājiena vai brauciena.

Sestā  ir jau pieminētā (nodaļā par „Palmas” kopsaimniecību) „Palmas” baznīca.

Kur nelielā kolonijas platībā ir tik daudz baznīcu, cilvēkiem jābūt krietnākiem, godīgākiem?

− Var visādi spriest.

Tomēr vēl nesen, viesodamies savās „Vārpas” mājās, pēc veca paraduma naktīs tiku gulējis pie vaļēja loga. Un kur citur Brazīlijā notiek ielaušanās pat pa aizslēgtām durvīm, − neviens zaglis, ne laupītājs netika mēģinājis kāpt pa vaļēju logu istabā.

Kolonijas „Vārpas” dibināšanas laikā − 1922. gadā, Brazīlija vēl bija samērā maz apdzīvota zeme: uz 8 ar pus miljonu kv. kilometriem − 30 miljoni iedzīvotāju − 4 cilvēki uz kv. kilometra. Tanī laikā Brazīlijai nebija arī parādu.

Tagad pēc 64 gadiem Brazīlijas iedzīvotāju skaits pavairojies par 100 miljoniem, kopā 130 miljonu un arī valsts parāds pieaudzis 100 biljonu apmērā!

Brazīlijas polītiķu ekonomisti valsts parādu taisīšanā vaino militāras diktatūras – prezidentu-ģenerāļu 21 gada nemākulīgu valsts saimniekošanu.

Pēc 21 gada ģenerāļu valdīšanas pirmais civīlais Brazīlijas prezidents (José Samey), kas pārņēma valsts vadību 1985. gadā, jau parādīja īsta valsts saimnieka stāju: pēc viena gada saimniekošanas, kad inflācija bija uzgājusi jau 250%, − izdarīja reizē divus apvērsumus: laižot apgrozībā jaunu naudu − kruzado, mainot vienu pret tūkstoti veco − kruzeiro un iesaldējot pārtikas un citu preču cenas un algas.

 

*   *   *

 

Brazīlietis par savu zemi saka: Deus é brasileiro! Dievs ir brazīlietis, − jo Brazīlijā nav ne vulkānu, ne zemes trīču, ne postīgas viesuļvētras, nav kaŗu, un revolūcijas notiek bez asins izliešanas.

Arī nesen notikušajā vispasaules futbola (soccer) čempionātā Meksikā slavenais Brazīlijas futbola zvaigzne − Pelē, kommentējot Brazīlijas un Polijas maču, kad Brazīlija sasita poļus 4:0, teica, lai viņam piedod, bet: „Pāvests var būt polis, tomēr Dievs ir brazīlietis!”

Tāpēc arī nav jābrīnās par „Vārpas” misionāru panākumiem Brazīlijas tautā, kā to liecina nodibinātās draudzes un uzbūvētās baznīcas pilsētās un miestos.

Par to savā grāmatā − Uma epopeia de fé - A historia dos batistas Letos no Brasil − Kādas ticības eposs - stāsts par latviešu baptistiem Brazīlijā − pastāsta mācītājs un vēsturnieks Osvalds Ronis, „Vārpas” kolonistu dēls. Grāmata (364 lp.) portugāļu valodā, izdota 1974. g.

Varbūt viens no plašāk pazīstamiem ticības darbiniekiem būtu jāmin mācītājs un vijolnieks Kārlis Purgailis − alias Carlos Gruber (arī no „Vārpas” kolonistu pionieŗiem). Studējis un dzīvo Z. Amerikā. Vienu laiku bijis mācītājs Ņujorkas latviešu baptistu draudzē. Tanī laikā izdevis mēnešrakstu Drauga Vēsts. Otra pasaules kaŗa un īsā pēckaŗa posmā vai vienīgais latviešu valodas izdevums Z. Amerikā.

Tagad kā „Gem-Gruber evangelistic missions” vadītājs, rīkodams misiones seminārus, ir apbraukājis vai visu pasauli. Izdod arī mēnešrakstu News Breezes. 1975.g. izdevis grāmatu − Ar vijoli un bībeli pasaules ārēs. Grāmata izpirkta.

Toronto Latviešu baptistu draudzes mācītājs A. Arājs − 1983. gadā (apgāds Rīga) izdotā grāmatā Garīgs apskats zīmē viņu kā latviešu Biliju Grēmu salīdzinot ar slaveno amerikāņu evaņģēlistu Billiju Grēmu (Billy Graham).

Rūtiņas grāmata − Vēl tā gribējās dzīvot − apsūdzība par krievu komunistu pārestībām jau piedzīvojusi vairākus izdevumus latviešu un angļu valodās. Lai arī brazīlieši iepazītu šīs varmācības, 1984. g. šī grāmata tiek izdota portugāļu valodā un pie tam itin iespaidīgā 50 tūkstošu metienā. Izdevējs ir Brazīlijas valsts militārās bibliotēkas apgāds, un grāmatas tulkotāja no latviešu valodas uz portugāļu ir „Vārpas” kolonijas atvase Jolanda Mirdza Krieviņa.

Ka latviešu tautas labās īpašības vēl ir dzīvas kolonistu pēcnācējos, liecina šis notikums:

Vēl nesen − 1984. gadā Riodežaneiro pilsētā tika sarīkots skolu jaunatnes mūzikas un klavieŗu spēles konkurss visas Brazīlijas mērogā un − pirmās vietas ieguvēja bija latviešu kolonistu atvase − meitene no „Vārpas”!