KRONVALDU ATIS

„Tātad latviešu valoda ir vēl tagad dzīva... Šī valoda, arī mūsu pašu garam mostoties, derējusi par laipu, pa kuŗu satiekas sirds ar sirdi, dvēsele ar dvēseli, gars ar garu. Par tādu laipu šī valoda der vēl priekš tautas, kuŗa, visus zarus kopā saskaitot, skaitāma pēc miljoniem... Bet vienu lietu atvēliet man vēl pieminēt. Es zīmējos uz tiem mazticīgiem, iebailīgiem mūsu starpā. Tā lieta ir šī: Ne visi, kas iz zinātnības avotiem sev dzīves maizi smēluši, ne visi spēj sevišķi par pašas zinātnības pavairošanu gādāt. Tātad varētu ir notikt, ka no jums neņemtos neviens kaut kādam zinātnības zaram jaunus pumpurus iedēstīt, jeb otrādi sakot: varētu gan notikties, ka neviens no jums nespētu nekā jauna, svarīga un ievērojama nedz priekš vāciešiem, nedz frančiem, nedz angļiem u.t.pr. sarakstīt: bet vienu nepiemirstiet: priekš savas tautas jūs varat ikkatrs, nevienu neatšķiŗot, vēl daudz, daudz ir ar savu mazo spēku strādāt, ja tikai nepiemirstat to laipu, pa kuŗu jūs spējat piekļūt pie savas tautas sirds, dvēseles un gara.”