Jaunā Gaita nr. 162, aprīlis 1987

 

 

 

Aina Siksna

KETRĪNE LELDE

Veclaicīgs mīlestības stāsts

 

JĀNIS SATIEK KETRĪNI LELDI

No Jēkaba baznīcas Vecrīgā pāvesta Pāvila Gregorija sestā valdīšanas gadā, septītā mēnesī, astotā dienā kardināls mani sūtīja apmeklēt latviešu katoļu draudzi Birkenbergā, vācu zemes rietumos.

Braucot caur Varšavu un Prāgu nonācu Birkenbergā, kur Svētā Vincentija baznīcā celebrēju svēto mesu. Tur man pirmo reizi pretim iznāca Ketrīne Lelde, jaunatnes koŗa vadītāja, tautasdziesmu pētniece un skolotāja Birkenbergas ģimnāzijā. Viņa man atgādināja manu māti, ko 1980. gadā apcietināja Rīgā par baptistu pulcināšanu.

Ketrīne Lelde bija daiļa meita tumšbrūniem matiem un zilām acīm dzīves viskrāšņākā ziedonī. Jauks dzīves prieks ziedēja viņas vaigā. Viņas mīlīgie vārdi modināja atbalsi manā sirdī. Sen glabātas, slēptas domas un jūsma ilgojās tapt uzklausītas.

Es biju visu mūžu bijies tā saukto pasaules blēņu un dvēseles samaitāšanas, bet, uzlūkojot Ketrīni Leldi, jutu to svēto līksmību, par ko Augstā dziesmā runa. Kaut prāts baiļojās, dvēsele reiba laimībā. Jeb vai tas bija tā platā ceļa spīdums, no kā vairīties jāvairās?

„Rītā tev parādīšu to Birkenbergas valstību,” man sacīja Ketrīne Lelde un viņas vaigā bija tāds smaidiņš kā saules zaķītis, kas mani domās pavadīja, kad savās naktsmājās dominikāņu klosterī atgriezos.

 

SAVA CEĻA GĀJĒJA

Mani mīļie!

Man jāiet tālāk pa savu ceļu. Jo jūs man gribat uzlikt savas sakas un likt skatīties tikai vienā virzienā. Sakas ir sakas, arī ja tās uzliek, kā jūs, mīlestības vārdā. Ja jūsu mīlestība no manis prasa, lai es nesu sakas, tad man jāatsakās no mīlestības. Man žēl no jums šķirties, bet es to darīšu. Es redzu savu ceļu priekšā, pa ko nevar iet neviens cits kā tikai es. Tas ir mans ceļš, mans mīļais ceļš. Es redzu, ka jūs skatāties manī ar sērīgu smaidu, kas saka: tev būs grūti iet vienai. Te bariņā tevi sildīs mūsu draudzība.

Bet varbūt tas tomēr nav pareizais ceļš. Kad vientuļa stāvu krustcelēs, tad ilgojos pēc kāda, kas man pateiktu, kur ir tas īstais ceļš. Bet man to nevar pateikt neviens. Man tas jāatrod pašai. Un dažreiz man jāraud, cik tas ir grūti, un tomēr man jāiet pa savu ceļu. Bet ir brīži, kad vienam iet ir skaisti. Vējš svilpo gar ausīm, un lejā viļņojas jūra. Te varbūt neviens nav gājis pa šīm kāpām un redzējis šīs priedes šūpojam zarus.

Putni lido, un tikai es redzu viņu spārnu vēdas. Bet ne vienmēr es esmu viena. Uz kādas salas es satieku vientuļu gājēju, kas arī ir sava ceļa staigātājs. Mēs ejam gabalu kopā un dalāmies maizē pie ugunskura. Mēs pētījam kartes un kopā meklējam ceļa zīmes. Mēs meklējam naktsmājas svešās ostās un atgriežamies pie tā paša masta, dodoties uz jaunām salām. Un gadās, ka mūsu ceļiem jāšķiras. Viņš grib braukt uz salu dienvidos, - es ziemeļos. Tad mēs atvadāmies, vēlot viens otram labu ceļa vēju. Jo mēs negribam ne uzspiest viens otram savu ceļu, ne arī uzdot savu ceļu. Jo mēs piederam tiem, kas iet savu ceļu. Varbūt nākošās krustcelēs satiksim kādu, ar ko atkal var iet gabalu kopā.

Es nešķiros no jums, mani mīļie, ar naidu. Es nesu sev līdz jūsu draudzību un mīlestību. Es vienmēr atcerēšos baltmaizes kukulīšus, ko jūs man siltus iespiedāt rokā. Bet ja man par tiem jānodod savs ceļš, tad ēdīšu savu sauso kancīti un nesūdzēšos. Tā labestība, ko jūs man devāt, palīdz man iet savu ceļu un to es došu tālāk saviem ceļa biedriem, brāļiem un māsām, tēviem un mātēm, krustmātēm, brālēniem un māsīcām, dēliem un meitām. Tikai tās mīlestības, kas uzliek sakas, es nevēlos. Tās stāv tuvu naidam. Es ļoti gribētu, lai jūs to saprastu. Un ja tas nenotiks, man būs drusku sēri.

 

KETRĪNE LELDE RĀDA JĀNIM SKOLU

Divi balti ceļi, nākdami no dienvidrietumiem un dienvidaustrumiem savienojās puslokā pie Birkenbergas skolas kāpnēm. Lieli bērzi, balti un stalti, nokāruši lipīgi zaļas lapu pīnes, auga gar ceļa malām.

„Pavasaŗos mēs te laižam bērzu sulas,” sacīja Ketrīne Lelde, mani uz skolu vezdama. Birkenbergas skolas ēku no vienas puses apņēma mežs. Labajā pusē bija ābeļu dārzs, kreisajā - parks ar mežābelēm un kupliem meža rožu krūmiem. Starp abiem ceļiem ēkas priekšā bija izrakts apaļš dīķis, kuŗā spoguļojās skolas nams, apšūts priežkoka dēļiem. Četru slīpņu jumts, apjumts zāģētiem dēlīšiem, bija ar plašu pārlaidumu, veidojot paspārni, ko balstīja četri vidusdaļā resnāki stabi, augšā savienoti koka ailēm. Logi bija lieli, sešām rūtīm, skaidri kā gaiss. Logu kokdaļas bija nobeicētas tumši brūnas. Arī durvis bija darinātas kokā, dažādu nokrāsu dēlīšiem izrakstītas. Tās veda plašā priekštelpā, kas sazarojās divos gaiteņos. Caur gaiteņu stikla ārsienām varēja saskaitīt klases telpas, kur rosījās skolēni.

Priekštelpas vidusdurvis veda saiešanas telpā kuras dibenā pacēlās skatuve ar mēļu rupja auduma priekškaru. Gar sienām karājās uzņēmumi ar jauniešu grupām tautas tērpos... Priekškaru izauda latviešu daiļamatnieku kopa Austrālijā,” stāstīja Ketrīne Lelde. „Un 14 uzņēmumos tu redzi tautas deju grupas, kas te danci griezušas. Te Halifaksas Sprīdītis, Kardifas Līga, Līdsas Kamoliņš, kurā reiz dejoja mana māte. Te Detroitas Auseklītis, Filadelfijas Dzirkstelīte, Klīvlendas Pastalnieki un Ņujorkas Zaglītis. Un otrā pusē Stokholmas Zibenītis, Ročesteras Vanadziņš, Adelaides Jandāliņš un Birkenbergas Circenītis, kurā reiz dejoja mans tēvs un māte.”

Aiz saiešanu telpas atradās skolotāju istaba ar nekrāsotu ozola galdu un krēsliem skolotāju padomei. Skapjos gar sienām zeltojās grāmatu muguras. „Te glabājas arī iespiedumrakstu katalogi. Tur ir dati, kur atrast latviešu iespiedumdarbus, sākot ar Aglonas Vēstnesi līdz Adelaides Latviešu Ziņotājam, Kuršu Vēstīm un Nachrichten aus dem Baltikum,” stāstīja Ketrīne Lelde.

Starp skapjiem gar sienām karājās ģīmetnes. Tur bija Akurāters, Poruks, Auseklis un vairāki man nepazīstami vārdi, kā: Edgars Dunsdorfs, Olafs Stumbrs, Baiba Bičole, Lilija Zobena, Zenta Mauriņa, Jānis Rudzītis. „Mūsu tautas darbinieki,” sacīja Ketrīne Lelde.

Skolas pagrabā atradās ēdnīca. Te varēja pasūtināt alu, kafiju, Rīgas balzāmu, Allažu ķimeli, pīrāgus un biezpiena maizītes.

„Visu maizi cep mūsu maiznieks, kas ieraugu rupjmaizei ievedis no četriem Latvijas pagastiem,” sacīja Ketrīne Lelde, kad bijām apsēdušies pie galdiņa. „Bet tas nav nekāds vienkāršais maiznieks. Viņš arī dzejoļus raksta. Daži pat tulkoti vāciski un poētiskā gada grāmatā ievietoti.” Pie mūsu galdiņa piestājās garš puisis sārtiem vaigiem, tērpts vadmalas svārkos.

„Sveicināts Birkenbergā,” viņš mani laipni bildināja. „Jā, tā mēs te sēžam un ēdam „Old Country Delikatessen”. Taču brīžiem mums nenāk miegs un jāņem benidorms un ķiploku pērles pēc Kneipa tēva receptes. Brīžiem gan ieskanas vecā dziesma jaunās skaņās, kas skan tālu tāl. Daži guļ krodziņā zem galda un daži pazūd kokos. Atnāksit ciemā uz manu pirti, ja?” viņš jautāja, manī un Ketrīne Leldē laipni un aicinoši raudzīdamies. „Mans vārds ir Dainis Vērdiņš, sludinātājs un tautas mākslas architekts,” viņš pielika, sasizdams papēžus.

Un mēs apsolījām Daini apciemot.

 

KETRĪNE LELDE RĀDA JĀNIM KAPUS

Kad Ketrīne Lelde man bija parādījusi Birkenbergas skolu, bibliotēku, rakstnieku muzeju, bērnu sili, krodziņu un baznīcu, mēs apstājāmies pie vārtiem, kur es lasīju uz piespraustas papīra zīmītes:

Kraukļu Kārli! Es tevi meklēju. Mēs kopā rakām tranšejas 1944. gada pavasarī pie Tukuma. Tu man aizdevi savu koferi. Es tevi redzēju aizbraucam gaŗām bēgļu vilcienā pie Brandenburgas. Es saucu tavu vadu. Tu mani nedzirdēji. Atsaucies! Raksti Zaigai McMillan. Gaidu.

Ketrīne Lelde man stāvēja blakus. „Jāni, mums jāapskata vēl kapi,” viņa klusi teica. Un mēs gājām. Pa ozolu un liepu aleju līdz kapsētas vārtiem. Uz akmens sienas bija iekalta tautasdziesma:

Ieslēdz mani apakš zemes

Pazūd zemes atslēdziņa

Gulēt man apakš zemes

Līdz jaunai dieniņai.

Uz kapa akmeņiem es lasīju:

Lidija Aizupiete dzimusi 1899. gadā Gramzdā, mirusi 1982. gadā Diseldorfā.

Maija Gailīte dzimusi 1960. gadā Minchenē, mirusi 1989. gadā Birkenbergā.

Raimonds Iegrīve dzimis 1921. gadā Jelgavā, miris 1984. gadā Birkenbergā.

Roberts Jakubaitis dzimis 1917. gadā Kurskā, miris 1970. gadā Kēnigšteinā.

Matīss Judiņš dzimis 1899. gadā Lielezeres pagastā, miris 1961. gadā Kaizerslautenē.

Pa labi auga rets egļu mežiņš ar paretiem maziem koka krustiņiem. Te bija bērnu kapi. Uz krustiņiem es lasīju:

Mūsu mazais Arends. Dzimis 1985. gadā, miris 1990. gadā.

Mūsu mīļā Aķīte

Mazais Auseklītis

Mūsu Miķelītis

Mazā Rasma.

Iepretim pletās zaļa pļava pilna dzelteniem ziediem. Mēs bridām pa zāli uz koka krustu pļavas vidū. Tālumā varēja jaust pakalnu ar trīs žuburainiem ozoliem. Nemiers un tumšas bēdas mani pārņēma. Vai te dusēja kāds tuvinieks?

Es uzlūkoju zemi, un tā bija tumša un tukša, un debesīm nebija sava gaišuma. Visi putni bija aizskrējuši. Sauss vējš nāca no augstiem kalniem, no tuksneša.

Kaut manas acis taptu par asaru avotiem, lai apraudātu aizklīdušos un aizvestos. Sērodams es mītu pie krēslības kalna. Sūtait pēc tām raudu sievām, lai tās steigšus sāk par mums raudāšanu. Māciet māsām raudu dziesmas un viena otrai lai tās māca gaudas. Jo nāve kāpj iekšā pa mūsu logiem.

„Mana māte Aleksandra augstumos,” es domāju, cerēdams, ka manas bēdas sasniegs Ketrīni Leldi, kas tās paglabās aiz nolaistajiem acu plakstiņiem, ieaudīs dziesmās, appaijās, paauklēs, iznēsās, izdziedās, pārvarēs. Varbūt

viņai bija tā vara. Tas dzestrais sniegs uz sāpes.

„Eima,” sacīja Ketrīne Lelde. „Mums vēl jāapciemo Dainis Vērdiņš.”

Un gar tumši zilu atraitnīšu lauku, kurā ziedēja pa sarkanai rozei, mēs gājām atpakaļ uz vārtu pusi.

 

JĀNIS CIEMOS PIE DAIŅA VĒRDIŅA

Kaut arī Vērdiņš mūs bija laipni aicinājis, tas bija cits Vērdiņš, kas mūs saņēma savā pirtī.

„Ketrīne Lelde te savu jauno draugu atvedusi. Zīlīt, mīlīt, mīļo mīlīt, meklē zilo mēļotāju, mīlējamo mičotāju,” lišķīgi muldēja Vērdiņš manī raudzīdamies. „Ak tu no Latvijas nāc savus bērnus apraudzīt kā jau Jānis, kā jau Jupis? Neesam jau ne stalti, ne balti, bet greizi un bāli. Baigi, baigi bāleliņi. Es jau ar karā biju, bračkiņ. Dabūju pa aci. Bet laime bija, dzīvs paliku, tik drusku slikti redzu. Mēs jau te gaidām to īsto ziņu no tās puses, kur tie īstie... Ausāmies un klausāmies... Ketrīne Lelde, kad nāksi pie manis, sen neesi te bijusi,” Vērdiņš griezās pie Ketrīnes Leldes, neuzticīgi manī skatīdamies. Ketrīne Lelde pasmaidīja, taču viņas smaidā bija gan sēras, gan īgnums.

„Nāc zemeņdārzā, paijātajā, smaidu Maija, Ziemcietīte, ošu laivā sēdētāja, rožu dārza dēstītāja, tēva dubļu bridējiņa,” Vērdiņš mēļoja. „Es jau tai nāves salā esmu bijis, lūk. Kur tie latvju grenadieri. Pašā ellē gatavi nokāpt... Ketrīne Lelde, dod tās mutes aizejot... Prasīšu Latvijas tiesu un daļu...” Vērdiņam aizlūza balss.

„Latvija sadzejota, sasapņota. Nevajag ar to politiku, lūk, jāpazīst tautas māksla, pirtis jābūvē,” viņš pēkšņi sacīja.

„Kādēļ tu atkal esi dzēris?” vēsi un tieši jautāja Ketrīne Lelde.

„Kuŗš intelliģents cilvēks var nedzert?” Vērdiņš jautāja. „Cilvēks nav loģisks. Skaties, tur plauktā dzīvības jautājums divdesmit sējumos, patiesības ne graudiņa. Izskaidrosim ar elementiem...” Vērdiņš uzgrūdās galdam un saplaka krēslā.

„Priesteris Vecrīgas katoļu draudzē, Terra Mariana, bīskaps Alberts... Jūs tur mājā, zinu jau, ar Cīņas numuriem gumijas kurpēs staigājat. Liekas ciešanas. Neesmē viss atgriežas... Ketrīne Lelde, nedzeršu vairs, tici man,” Vērdiņš atkal griezās pie Ketrīnes Leldes.

Dainis saņēma Ketrīnes Leldes roku un šļupstēja: „Tu mīļa man, jo esi latvju meitene. Balta puķe ezerā.”... Pēkšņi viņš pakrita uz ceļiem un sāka raudāt. - „Dieva līdzība, slikta līdzība... Baznīcas pildās ar vandaļiem, ar muguru pret altāri sēžam, bračkiņ. Galvas kausu mednieki brīvības vārdā... Mīlestības vajag... Gan jau, bračkiņ, mēs atgriezīsimies, simt procentu latviešu atgriezīsies. Tēraudiņa dvēselīte... Ak dodiet brīvību man, dodiet!” Vērdiņš iedziedājās. „Velns, krievu dziesma... Palieciet zem divgalvainā ērgļa, viena zeme, viena mēle... Ketrīne Lelde vai nāksi? Meitiņa mana...”

„Nu mums jāiet, atnāksim, kad būsi skaidrā,” pēkšņi un noteikti teica Ketrīne Lelde. Un mēs devāmies prom. Ketrīne Lelde klusēja. Es jutu, ka ar Daini viņu saista kāda saite, par ko viņa varbūt negribēja vārdot.

„Daiņa karš vēl nav beidzies. Tēvs bija leģionārs deviņpadsmitajā divīzijā. No divām vācietēm šķīries. Bērni vācos aizgājuši. Skaistas kokles būvē. Bet bieži dzer vien aiz sāpēm, ilgām un naida.”

„Un tu viņu mēģināji glābt?” es jautāju un mana balss drebēja.

„Jā,” sacīja Ketrīne Lelde. „Bet, protams, ka tur nekas neiznāca. Un labi vien bija.”

Mana sirds sagriezās greiza. Sveša māte, ragana, dzelžu pirkstiem, vaŗa nagiem, dzirkstelēm matu galos, zobiem guni šķīla, pliķus cirta, mella buka gaļu cepa, pār uguni maizi deva, sūtīja mani ābelē pakārties...

Māmiņa palagu klāja, maizīti sildīja, labu vārdu teica...

Deviņos gabalos sakapāšu, ledu apakšā paburšu, kājām samīšu...

Saulīte...

Ketrīne, Ketrīne Lelde.

 

KETRĪNE LELDE STĀSTA JĀNIM PAR SAVU LATVIJU

Manā Latvijā saule spīd spožāk, un mīlīgāk, un riet it klusa. Lankās puķes mirdz svētā dusā.

Tur ir egļu un lapoti meži, un ozolam dziļas siržu rētiņas. Bērzi ir gan zaļi, gan zilgani bāli. Lakstīgalas dzied zaļās kļavās.

Sili ir noslēpumaini un gaismas stari tur margo, Balti padebeši iet uz tālumu, kur ziemas nepazīst. Dziļās un vēsās akās dus sapņi un kumeļiem ir zili puķu iemauktiņi.

Pavasarī tērces ir pilnas raibu ziedu, un tumšā grāvī zied purenes.

Zelta zālē kūso kreimenes, un upēs var zvejot pērles.

Bāli smilšu taki noved pļavās, kur runā puķītes un kukainīši.

Dievsunītis lien pa zemes vīlīti.

Rudens dārzos zied miķeļnīcas, astras un rūtas, un noriets ir gaišdzeltens. Augļi sulīgi un dzidri mirgo kokos un krīt būkšēdami.

Rudos uzkalnos skumst sirmas mežābeles. Lubāns lēnus veļ viļņus un pa lapu birumu pērnu jāj bāleliņi domādami.

Klētī pār pagalvi karājas savītis ozollapu vainags. Pie gultas stāv biķeris ērkšķogu vīna, un uz kļavu lapas ir gabals rudzu maizes.

Ziemā, kad sasnidzis raženais sniegs, mežā ir miers un balti koki. Ledus pārslas kokos zib un spulgo.

Tāda ir mana Latvija.

 

JĀNIS STĀSTA PAR SAVU LATVIJU

Redzi, Ketrīne Lelde, mana Latvija ir maza. Es uzaugu klosteŗa kopībā Aglonā. Tagad mana Latvija ir mana baznīca Vecrīgā. Tā ir veca baznīca, kur latviešu ļaudis lūdza Dievu vācu, poļu, zviedru un krievu laikos.

Virs kanceles rakstīts gotu burtiem: Šodien, kad Dieva vārdu dzirdiet, neapcietiniet savas sirdis. Otrā pusē starp biktskrēsliem otrs uzraksts:

Meklējiet to Kungu

Kamēr tas atrodams

Piesauciet viņu

Kamēr tas tuvu.

Tuvu ieejai pa kreisi ir Golgātas altāris ar trim krustiem. Tā priekšā mēs Lieldienās veidojam Kristus kapu. Un tālāk uz kreisās baznīcas sienas uzraksts:

Es izdeldēju tavus pārkāpumus kā miglu

un tavus grēkus kā mākoni.

Un starp biktskrēsliem:

Atgriezies pie manis, jo es tevi esmu atpestījis.

Kreisajā pusē galvenajam altārim ir Aglonas Dievmātes kopija. Gleznas augšmalā ir divi eņģelīši un starp tiem zvaigzne. Apakšā atkal divi eņģelīši un divpadsmit eņģelīšu galviņas. Dievmātei ir tumši zaļš apmetnis un tumši sarkans tērps. Pierē viņai krusts un uz pleca zvaigzne. Rokā viņa nes sarkanu rozi un Kristus bērnu. Viņas seja ir maiga un sērīga.

Zem Dievmātes gleznas vienmēr ir puķes. Jūnijā, kad tur biju pēdējo reizi, tās bija smilgas un margrietiņas vāzē un peonijas tāpat bez ūdens noliktas veltei.

Pa labi no galvenā altāra ir Kristus statuja, zem kuŗas atkal šie vienkāršie pušķi no lauku dārziem: baltas peonijas un margrietiņas. Ļaudis mīlestībā un cienībā tos tur ir nolikuši.

Ketrīne Lelde pēkšņi sacīja: „Mēs arī tur noliekam savus pušķus pie jūsu altāriem, kaut mūsu pušķi ir citādi.”

Kādreiz mēs sēdējām un raudājām, un pieminējām, un pakārām kokles vītolos. Mūsu dienas bija iznīkušas kā dūmi, un mūsu kauli bija izdeguši kā pagale. Mūsu sirdis bija sasistas, un mēs aizmirsām maizīti ēst. Mūsu kauli lipa pie mūsu miesas no kaukšanas un nopūšanās. Mēs bijām kā apogi izpostītās vietās. Kā vientuļi putni uz jumta. Kā mēs varētu dziedāt svešā zemē? Mēs sajaucām dzērienu ar asarām .

Bet tad mēs tuvojāmies Latvijai un pacēlām to par savu vislielāko prieku. Mēs sapratām, ka mēs vairs nediesim laimē. Bet, ka mūsu mēle sakaltīs un labā roka taps aizmirsta, ja mēs to nepacelsim par savu vislielāko laimi. Viņa bija apspiestais cietējs, ar ko mēs bijām dziļi saistīti kā ar savu māti. Mēs bijām par viņu atbildīgi pasaules priekšā.

Un Viņš nenicināja mūsu pielūgšanu. Viņš atsvabināja nāves bērnus un pieņēma mūsu mīlestības augļus. Jo tie Viņam bija vajadzīgi. Un mēs sanācām kopā, lai pārvarētu savas apspiestības gadu bēdas. Un kad mēs sastapām kādu no jums, no mājām, mēs jutām savu mīlestību augam. Jūsu bēdas bija mūsu bēdas, un mēs skandējām jūsu dziesmas rītā un vakarā. Un pamazītiņām mēs sapratām, ka pasaule ir pilna bēdu un posta un ka mūsu uzdevums ir to mazināt savā vistuvākā apkārtnē.

Dievs bija nolicis mūs zemē, un mums bija jāmācās iet.

Zeme zudīs kā drānas un pārvērtīsies. Vēl nāks kaŗi un sērgas, un ļaunums plosīsies, bet arī Viņa gadi nebeigsies.

 

JĀNIS PIE KETRĪNES LELDES

Te viņa gulēja, Ketrīne Lelde. Tumšie mati klājās pār pagalvi, un es varēju tos aizskart ar savu elpu. Mati, kas līdzinājās manas mātes matiem, mati, kādus es biju ilgojies glāstīt, kad svētīju iesvētījamās meitenes Jēkaba baznīcā. Un es zināju, ka to nedarīšu. Jo citādi birzī nobirs visas sidraba lapas, nobirs melnajā rāvā, samirks kūdrā, kas izkaltusi degs sarkanām liesmām un pārvērtīs sidrabu pelnos, un visam būs beigas. Pelni un asaras. Mīļā Ketrīne Lelde, man būs jāceļas augšā un jāiet tālu, tālu prom. Un tu paliksi ar savām dziesmām, dzejoļiem un kokli.

Mēs šķirsimies rītu, un aiziedams es palikšu pie tevis saistīts ar vientulību tavās acīs. Jo tu jau esi mana māte, māsa un tuviniece - līgaviņa, un tādēļ man aiziet un tādēļ man nepalikt, Ketrīne Lelde. Es tevi paglabāšu, bet tikai ar aiziešanu. Sapņos tu mani apciemosi un aicināsi un māsi: „Nāc, balini, atpakaļ!” Bet es nevarēšu nākt, jo būšu tepat vien palicis. Bet tagad es brītiņu varu pie tevis atpūsties, nolicis galvu uz tava pagalvja. Gulēt klusi un mierīgi, un šobrīd man nevajag ne Ave Marijas, ne Mūsu tēva, jo te ir brītiņš miera pirms būs jāceļas un jāiet prom no tevis, Ketrīne Lelde.

Drīz vīteros putni un sveiks rītu. No austrumiem pūtīs remdens vējš. Radība jūkstīsies un smaidīs.

Tu man vēlēsi līksmu sirdi, un pati paliksi, teikdama:

Jūŗa pati man aŗama

Jūŗas kalni ecējami.

 

JĀNIS ATCEĻĀ UZ RĪGU

Sirds mani bija gadiem brīdinājusi ar liekiem lēcieniem. Bet tikai tagad es pats sēdēju ar lāpstu rokā un gatavojos rakt smadzeņu melnzemi. Rakos cauri cietai un sīkstai virsmai. Es redzēju puķu saknes, kā tās stiepās arvien dziļāk. Nezāļu saknes es nespēju sasniegt. Te bija kādas senas drupas un satrūdējušas domas. Kā archaiologs es līksmās bailēs rakos arvien dziļāk. Te bija zārki un cietumi bīstamiem vārdiem. Sausas jūtu sēklas un senu balsu nogulšņi. Iekšā bija pārakmeņojušās smaržas un aizmirsts siltums.

Dziļāk...

Granīta nebija. Ar nedrošības miglu acu priekšā es rāpos atpakaļ. Jauni augi bija sākuši augt. Mirdzošas straumes kāpa augšup. Chaoss noskalojās no pasaules un īstenības.

Bailēs es gribēju aizrakt bedres, aprakt guvumus, aizmirst, bet kaut kas elpoja un auga, un gribēja celt kalnus no smilšu graudiņiem.

Zvaigznes un atomi, un smaidi bērnu un mīlētāju acīs man vēstīja, ka es nebiju viens.

Sveicināta, Ketrīne Lelde tālumā.