JG162 TEĀTRIS

MĪĻI VIESI NO LATVIJAS ATVED OLIVERU

Viņi visi dzimuši tai pašā dekadā − starp četrdesmit pirmo un piecdesmit otru gadu, darbojas bijušajā Nacionālajā, tagad Akadēmiskajā Drāmas Teātrī Rīgā, un Savienotajās Valstīs ir pirmo reizi. Pēc ilgas negulēšanas, šķērsojot okeānu, maz atpūtas un uzstāšanās Sanfrancisko, atkal gandrīz tieši no lidmašīnas glītajā, bet teātrim ne visai piemērotajā Kalifornijas Universitātes mūzikas zālē Losandželosā viņi uzveda Harija Gulbja lugu Olivers.

Viņi: Lāsma Kugrēna − Inese, Rolands Zagorskis − Olivers, Helga Dancberga − Stefānija, Egons Maisaks − Mārtiņš un režisors Edmunds Freibergs pārstāv pajaunu teātŗa vidējo paaudzi, kuŗai vairs nav sakara ar veco tradiciju nelāgajiem pavadoņiem − patosu, pozēšanu un manierismu. Kaut arī Latvijā šie ir labi pazīstami un iemīļoti skatuves mākslinieki, ne publikas priekšā, ne arī vēlāk tiešās sarunās viņos nevar manīt iedomības un atturības. Visus iezīmē vienkāršums, tiešums un sirsnība. Šīs īpašības − „atnāca, ieraudzīja un uzvarēja”.

Jāievēro, ka aktieŗiem un režisoram piekrita grūts uzdevums − parādīt šīsdienas Latvijas ikdienu ar tās problēmām skatītājiem, kam šī ikdiena varbūt zināma, bet tomēr sveša. Turpat pusi gadu simta esam gājuši šķirtus ceļus − vai sastopoties pazīsimies? Aktieŗiem un arī skatītājiem par godu jāliecina, ka šī sastapšanās aizpūta svešuma sajūtu jau pašā sākumā. Skatuves rampas abās pusēs bija tikai viena tauta un viena valoda − mūsu. Un izrāde risinājās radniecības, labvēlības un draudzības gaisotnē.

Taisnībai par godu jāliecina arī, ka Olivers nevar pārāk līdztiesīgi nostāties blakus ne Šekspīram, ne Rainim. Šī ir viegla sadzīves komēdija ar skumīgu apakšstrāvu. Sludinājums laikrakstā palīdzējis vientuļai sievietei atrast draugu, ar ko viņa sarakstās. Taču šim draugam ir vēl vismaz viena cita draudzene, un sludinājuma ievietotājai − negribēts pielūdzējs turpat tuvumā. Drāmatiski mēs saskatām divus trīsstūrus ar vienu kopēju malu. Inese, Olivers un Mārtiņš veido vienu trīsstūri, Inese, Olivers un Stefānija − otru. Raksturi, pa pāŗiem ņemot, ir pretēji. Inese ar Oliveru ir sapņotāji, Stefānija un Mārtiņš − praktiski cilvēki, kādus mēs šeit saucam par izdzīvotājiem. Tie ar savām problēmām cīnās un neiet bojā arī tad, ja jāzaudē. Viņi citus cilvēkus pieņem tādus, kādi tie ir, ar visām labām un sliktām īpašībām. Turpretim Oliveram un, īpaši Inesei, pelēcīgā ikdiena ir posta vieta. Abi ilgojas „pēc kaut kā cēla, nezināma”. Abi cer satikties ar kādu vienreizēju, brīnišķīgu, nebijušu personu. Olivers sarakstīšanās spēlē gan jau ir veterāns. Viņam illūziju mazāk, un viņš ir piesardzīgs, bet Inesei nekādu bruņu nav. Viņu ir viegli ievainot, un, protams, tas arī notiek. Atmaskodams augsto ideālu lolotāju Oliveru Krauju kā īstenībā Jāni Penci, kas pablēdīgi lenc vienu vientuļu sievieti pēc otras, greizsirdīgais Mārtiņš izposta Ineses sapni. Tas piešķīris viņas eksistencei kādu spožumu, tas ir palīdzējis dzīvot. Nav brīnums, ka viņa pūles Inese atalgo ar apzīmējumu: „Cūka!”. Pavārgo Oliveru pēc pārciestās neveiksmes atkal pievāc viņa istabas izīrētāja, saimniece un draudzene Stefānija. Šī nav Olivera pirmā dēka, nebūs arī pēdējā. Varbūt apņēmīgais Mārtiņš sagūstīs Inesi, varbūt ne. Gali paliek karājamies gaisā. Paraujoties gaŗām atvaram, pelēkā dzīve plūst tālāk. Pretēji parastajiem drāmas principiem lugas kāpinājums aug pirmajā pusē, bet krietni atslābst otrā, jau agri dodams vietu katra atsevišķa spēlētāja pārdomām un filozofijai. Skatītāja intereses pagurumu autors tomēr lielā mērā novērš, iespraužot starp monologiem asprātīgus dialogus un replikas.

Pateicīgākās lomas tikušas Inesei un Mārtiņam, un viņi tās nospēlē virtuozi, katrs savā veidā dabīgi un ticami izceldami īpašības, kas pieder pilnīgi pretēja rakstura cilvēkiem.

Inese − Lāsma Kugrēna − no dabas ir trausla izskata, bet viņai piemīt reta dāvana − skatuves magnētisms − iekšēji kāpināta enerģija, kas liek viņai lidināties cauri visai gaŗajai un grūtajai lomai it kā bez pūlēm, viegli un vijīgi. Viņas tēlojums atgādina zivi straumē: slaidu peldējumu šur tur pārtrauc spējš kūlenis gaisā. Viņas runātais teksts ir variācijām bagāts: gan maigs, gan spīvs, lielāko tiesu straujš, reizēm gandrīz redzami piespraužam frāzes beigām izsaukšanas zīmi vai daudzpunkti. Dusmas, šaubas vai mīlestība atspoguļojas bez pārspīlējuma katrā kustībā un katrā sejas vaibstā. Kugrēnai ir liels dabas dots talants, taču viņas erudīcija skatuvē apliecina arī tam pievienotu, pamatīgu darbu.

Vērojot Mārtiņu − Egonu Maisaku − rodas jautājums, vai Harijs Gulbis šo lomu iecerējis īpaši viņam, vai arī aktieris pratis iemiesoties Mārtiņa tēlā „bez atlikuma”. Maisaks savu Mārtiņu nespēlē, bet dzīvo kā tas drošais, pašpārliecinātais, viltīgais, praktiskais un sekmīgais tips, ar kādu mums dzīvē bieži vien iznāk satikties. Kā gaisā pamests kaķis, viņš allaž nokritīs uz kājām. Viņš ir blēdis, par cik to apstākļi prasa, un pat godīgi atzīstas savā blēdīgumā, attaisnojot to ar pastāvošo „sistēmu”. Maisaks skatuvē kustas ar padrukniem cilvēkiem dažkārt raksturīgu žiglumu, kas ieaužas arī viņa valodas ritmā. Latvijā Maisaks ar lieliem panākumiem tēlojis Hašeka brašo un viltīgi vientiesīgo kareivi Šveiku. Jācer, ka dabīgi piemērotas lomas viņu neieslēgs šauras izvēles lokā. Labi komiķi reizēm pārsteidzoši veikli iejūtas arī traģiskos tēlos.

Kā jau minēts, Olivera autors nostatījis sapņotāju pārīti pretim diviem dzīves praktiķiem, bet arī starp šiem praktiķiem pastāv ievērojama drāmatiska atšķirība. Mārtiņš ir straujš un agresīvs. Stefānija − Helga Dancberga − pretstatā ir pacietības un izturības iemiesojums. Viņa, šķiet, sasniegusi vecumu, kad vīrietis vēl ir „labākajos gados”, bet ne vairs sieviete. Dzīve viņu izmācījusi necerēt pārāk daudz, apmierināties arī ar mazumiņu, un tā nu Stefānija, pati iekšēji un ārēji nostabilizēta, grib paturēt svaidīgo Oliveru sev ar visām viņa vainām. Dancbergas Stefānija krietni vien atšķiras no pārējā ansambļa − viņa vienīgā nekad nezaudē miera un neielaižas ātrrunās, kā to dara citi. Katrs vārds, katra frāze bez balss pacelšanas ir skaidri sadzirdami. Tiešām bauda klausīties viņas valodā. Arī tēlojums ir apvaldīts, bez tieksmēm „izlēkt” pat tad, kad Stefānija ir uzmanības centrā.

Būtu aplam teikt, ka Olivera tēls ir grūti pārkožams rieksts. Tā ir drīzāk grūti pārkožama, sīksta, nenosakāma veida konfekte. No autora sniegtajiem raksturiem šis ir vismazāk ticamais. Protams, katrā ļaužu barā būs pa kādam sapņotājam vai romantiķim, bet drāmas kristallizējums prasa, lai šī būtu pamatīpašība, kas varoni loģiski un nenovēršami ved pretim viņa liktenim. Olivera gadījumā tā nav. Viņš sastāv pa druskai no visa kā: mazliet sirsnīguma, mazliet apdomības, mazliet blēdības un mazliet godīguma, mazliet uzņēmības, mazliet gļēvuma un tā tālāk. Rolands Zagorskis ir slaida auguma glīts puisis. Viegli saprast, kāpēc Drāmas Teātris viņam uztic mīlētāja lomas. Taču līdztekus ārējai piemērotībai Zagorskim grūti kaŗot ar lomas, ja tā var sacīt, fokusa trūkumu. Apstākļu robežās viņš tomēr labi iekļauj savu Oliveru ansambļa saspēlē.

Ansambļa veiklā saaušana jāieraksta arī režisora Edmunda Freiberga nopelnos. Jāatgādina ka Losandželosā skatuve bija pilnīgi bez kādām dekorācijām un arī rekvizītes nabadzīgas. Šādos apstākļos režijas trūkumi vai panākumi izceļas īpaši asi, un šoreiz tās sekmīgumu apliecināja skatītāju dzīvā reaģēšana jau pašā lugas sākumā. Freibergs prot uzturēt darbības dinamiku, diemžēl autors tuvāk izrādes beigām viņam nepalīdz. Dažus gaŗākus monologus varbūt varēja apcirpt, sevišķi Olivera plašo stāstījumu par savu nožēlojamo izcelsmi, bet bez tā Olivers būtu vēl mazāk saprotams. Viegli te saredzēt režisora dilemmu.

Skatītāju atsaucība Losandželosā bija ļoti sirsnīga. Galvenā kārtā tā, protams, bija aktieŗu un režisora nopelnīta, bet nevar aizmirst arī vismaz šīs trimdinieku grupas neatslābstošo interesi par tagadnes Latvijas tautu, tās kultūru un mākslu. Astoņu gadu laikā Latvijas aktieŗi te uzstājas tikai trešo reizi. Viņu parādīšanās sagādā atkal kādu no tām pārāk retajām izdevībām apliecināt, ka par spīti jūŗu un kontinentu starpklajumiem mēs joprojām esam viena un tā pati tauta.

Akadēmiskā Drāmas Teātŗa aktieŗu viesošanos ASV bija izkārtojis Mazais teātris Sanfrancisko. Pēc Losandželosas nākošās izrādes notika Mineapolē, Čikāgā, Bostonā, Ņujorkā un Vašingtonā.

Ilmārs Krasts