IECIENĪTA AUTORA JAUNĀKAIS STĀSTU KRĀJUMS
Gunars Janovskis stāsta. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1985. g. 232 lp.
Gan īsāki, gan gaŗāki stāsti šajā krājumā sakopoti četrās daļās vai nodaļās. Šķiet, ka stāsti radušies izkliedēti pa ilgāku laika posmu, jo tematika un noskaņa mainās vai katrā atsevišķā daļā. Varētu likties, ka laika gaitās Janovskim sakrājies lielāks skaits īsāku darbu, kas palikuši ārpus agrāk publicētajām grāmatām. Kādā dienā tad nu tie salasīti, diezgan pavirši sašķiŗoti pa četrām daļām, un Grāmatu Drauga apgādam jauna grāmata gatava kā svaigs plācenis. Pazīstot Janovska lielo populāritāti mūsu publikā Rietumos (Latvijā viņu nav atļauts pazīt), nebūtu brīnums, ja jaunā krājuma manuskriptu dzenāja rokā pats apgāds. Janovskis ir gandrīz vai vienīgais latviešu rakstnieks, ko no brīva un laba prāta lasa mūsu jaunā paaudze Rietumos.
Pirmajā daļā "Vērotājs stāsta" ietverti darbi, kuŗos it kā būtu sevi izteicis kāds malā stāvētājs - varbūt autors pats, varbūt kāds cits liecinieks, varbūt šur tur pat kāda no stāsta personām. Liekas gan, ka grāmatas sastādītājam misējies ar pašu pirmo stāstu "Glezna", jo tas neapšaubāmi pieder otrai daļai. Lielai tiesai pirmās daļas stāstu ir avīzes Ziemsvētku speciālnumura raksturs. Tas nenozīmē, ka tāpēc tie zemākas kvalitātes, bet kas ir tikai viens no vienotājiem elementiem visā pirmajā daļā ar tās saldsērīgo noskaņu. Pāris misēkļu šajā daļā. Tā kā stāsts "Baroniete" norisinās pēc Pirmā, bet pirms Otra pasaules kaŗa, tad ir neloģiski runāt par "Pirmā" kaŗa beigām (23. lp.), - jo tad taču neviens vēl nezināja, ka nāks Otrs. Toreiz sacīja tikai Pasaules karš vai Lielais karš.
Otra daļa "Gleznotājs G. stāsta" it kā tad nu apkopo šī gleznotāja vērojumus un piedzīvojumus, bet tas nav visnotaļ konsekventi izturēts. Kā vismaz viens pirmās daļas stāsts pieder otrai, tā daži no otras daļas varēja arī atrasties pirmajā. Gribētos teikt, ka visumā tomēr šī daļa ir labākā visā krājumā, šeit atrodam darbus, kuŗiem ir tā Janovska zīmogs, kas mūsu lasītājiem kļuvis vistuvāks citās viņa grāmatās. Nenākas grūti atminēt pat, no kuŗām citām grāmatām šeit kaut kas tuvs un mīļš atplaiksnās šur tur kā tāla rūsa. Pāris Janovska jaunvārdu šajā daļā ir tik trāpīgi, ka var tikai nožēlot, ka tiem nav pašķirts ceļš plašākai lietošanai: "lidskvērpis" (135. lp.) un "ādas mirdzeklis" (137. lp.). Un stāsts "Kurpes" (137. lp.) sākas ar rindkopu, kas ģeniāli raksturo mūsu dzīves problēmas: "Cilvēka dzīvē gadās problēmas. Teiksim - jāpārdod māja vai jāšķiŗas no sievas. Tās varētu saukt par pamatproblēmām, kuŗas ir jānodara, un tad ir kādu laiku miers. Bet ir arī sīkas, šķietami nenozīmīgas problēmas, un ar tām tad ir īstas mokas."
Trešajā daļā ir tikai viens darbs - "Arestants stāsta", un to gribētos raksturot par vājāko visā grāmatā. Ar savu saturu tas neiederas visa pārējā krājuma kopnoskaņā, to pat tieši jauc un traucē. Un vairākas lietas ir pretrunā ar stāsta varoņa pirmajā personā sniegto dzīves aprakstu Latvijā un Padomju Savienībā pēc Otra pasaules kaŗa. Tā, piem., nevaram pieņemt, ka kāds tur svaru mērī konsekventi mārciņās. Neviens jau sen vairs zemi nedala pa apriņķiem, bet rajoniem. Epizods par suņu šaušanu un pārstrādāšanu ir tik pārspīlēts, ka zaudē ticamību, jo stāsts taču galu galā nav domāts kā farss vai groteska. Līdz ar to arī nobeiguma dzejolis 182. lp. pilnīgi lēc ārā no kopteksta.
Ceturtajā daļā "Smīnētājs stāsta" sakopoti lielākoties feļetoni, to kvalitāte svārstīga no stāsta uz stāstu. Viens no labākajiem varētu būt "Brencītis", no vājākajiem - "Sestdienas rītā". Lieliski izdevies ir "kūšu pārzinis" (185. lp.) stāstā "Kurjers". Toties mīklaina paliek "zābaku" puante (204. lp.) stāstā "Zābaki", vismaz tiem, kas nav angļu latvieši. Un "Kapusvētkos" atkal saduŗamies ar nelaimīgajiem "apriņķiem".
Visā visumā varam būt priecīgi par katru jaunu Gunāra Janovska grāmatu, ievērojot izcilā autora veselības traucējumus. Tikai šoreiz būtu derējusi labāka literārā redakcija. Autora portretu uz vāka zīmējis Harijs Gricēvičs, jādomā, ka pēc kādas nezināma vecuma fotografijas. Katrā ziņā negribēts un intriģējošs rezultāts ir, ka zīmējumā varam pazīt arī sabiedrisko darbinieku - ev. lut. baznīcas virsvaldes locekli un publicistu Eduardu Silkalnu.
Inārs Brēdrichs
