KOKS MADAGASKARĀ

Velga Krile. Nepiekrāp mani. Dzejoļi. Rīgā Liesma. 1985. 105 lp.

 

Dzejniekam ir pašsaprotama tiesība nepiemēroties un nekalpot. Ideologu saukļi un morālistu pamācības viņu nesaista. Ja kāds tām pakļaujas ne apkārtnes spiediena, bet pats savas pārliecības vadīts, tad tā ir cita lieta. Izšķīrēja tomēr paliek brīvība sekot iekšējai balsij un nekam citam.

Latvijā pēdējos gados arvien vairāk ievērotā dzejniece Velga Krile tādu vecu un vienkāršu atziņu pastiprina ar vārdiem, kas izsaka tiešu pieredzi:

Es pienākumu padarīju,
Un it nekas nav padarīts.

Kas tad īsti ir jāpadara? Kādā citā vietā savā piektajā krājumā Nepiekrāp mani dzejniece vēlas iegrimt zaļo dārzu aizmirstībā un teikt ardievas muļķīgajām bailēm kaut ko nepagūt. Tāda galēja atslodze nav pašmērķīga un salda nekā nedarīšana, bet process, kas attīra un sagatavo kaut kam citam, kādam noslēpumam, ko nevar un nedrīkst vārdā saukt. Sauc vārdā, un viss pagaisīs.

Par vārdiem kā šķērsli Velga Krile raksta dažā labā dzejolī. Bet ar klusēšanu vien arī nekā daudz nevar panākt. Īstenībā jau pārpratumi un nepietiekamības sajūta rodas tad, ja noslēpumaino un skaidri neizsakāmo mēģina vienkāršot, reducēt plakanā viennozīmībā. No tāda nolūka atsakoties, dzejas tēli var sākt atplaukt kā zāle pēc lietus, kas šinī grāmatā daudz piesaukts.

Ne tikai vārdi aizsedz būtisko, arī darbi maldina. Cilvēku rīcību pārprot, bet kas reiz izdarīts, to atsaukt nevar. Censties aizmirst nav nekāds atrisinājums, jo īstenība veidojas atmiņā un nekur citur.

Domām par pagātni līdz ar to ir liela vara, un ar to jāmācās sadzīvot. Laimīgā sapnī brīnumains kopēju atmiņu koks uzzied tālajā, nesasniedzamajā Madagaskarā (šī krājuma dzejolis, publicēts arī Jaunajā Gaitā 158). Citā reizē Velga Krile ļauj dziļam sniegam pārsegt pagātnes nastu. Tā nezūd, bet zaudē savu nomāktību, un putnu pēdas sniegā rāda, kur var izkļūt no egocentrisma loka un sasniegt otru cilvēku. Nepiekrāp mani ir pirmām kārtām grāmata par kopības cerību. Noslēpumi nav izprotami, bet to labvēlīgā burvju vara atraisās divatā, kad valda savstarpēja paļāvība. Tā nekrīt kā dāvana no gaisa, tā ir jāizcīna:

Saule drīz lēks, un priekšlaicīgi kāds mirst.
Nepiekrāp tagad mani, nepiekrāp, tā ir cīņa,
Nepiekrāp tagad mani, vai tu mani dzirdi?

Velgas Kriles romantiski ievirzītajā lirikā ir neparastos, intensīvi siltos toņos radīti dzejoļi, kas satveŗ lasītāju uz vietas, vēl pirms katras pārdomu atkāpes. Ja tie tik nepārprotami norāda, kas dzejniecei pa spēkam, tad taisni tādēļ jo neērtāka ir sajūta, pārlūkojot šī krājuma lielo aizpildījuma un nevajadzīgu, nepadevušos atkārtojumu daļu. Grāmatā ir pavisam 122 dzejoli. Atklāti sakot, ar 22 būtu pieticis.

Ar vai bez atskaitēm un radošo darbinieku izstrādes normām liekvārdība un daudzrakstība ir izvērtusies par vienu no Latvijas dzejnieku nelaimēm. Divkārt bēdīgi, ja tā skaŗ tik spējīgu autori kā Velgu Krili. Var jau teikt, ka jebkuŗā grāmatā svarīgi ir dzejoļi, kam paliekama vērtība un nevis tie, kuŗus aizmirsīs. Bet nevar arī noliegt, ka mākslinieciskas paškritikas trūkums ir bīstama parādība, it sevišķi, ja tai ļauj tik lielu vaļu.

 

Mārtiņš Lasmanis