ASPAZIJA ANGLU VALODĀ

Astrida B. Stahnke. Aspazija: Her Life and Her Drama. University Press of America, 1984.

 

Astridas Stānkes grāmata, kas satur pirmajā daļā Aspazijas dzīvi un viņas darbu izvērtējumu un otrā - divu lugu tulkojumus angļu valodā (Sidraba šķidrauts un Zalkša līgava), ir daudzējādā ziņā vienreizīga. Vispirms, šis ir pirmais gaŗākais darbs par Aspaziju un viņas drāmu rietumpusē angļu valodā. Latvijā Saulcerīte Viese ir daudz publicējusi par dzejnieci, kuŗas laiks, kā daudzi domā, ir atkal pienācis. Otrkārt, Stānkes pieeja ir drusku neortodoksa attiecībā uz akadēmisko stilu, valodu, kritisko metodoloģiju, ko autore labi apzinās un ar ko reizēm viņa izliekas dižojamies, sagaidāms sašutušo akadēmiķu priekšā. Kā jau autore priekšvārdos norāda, šis darbs nav domāts kā rokasgrāmata bibliografiem, biografiem un citāda veida datu un notikumu dokumentētājiem (kas, protams, nenozīmē, ka ieviesušās kļūdas nebūtu labojamas, piemēram, nevis Lozanna, bet Lausanne; depressed, ne oppressed u.c.). Grāmata nav arī domāta tiem, kas meklē kritiskus jaunatklājumus par Aspaziju, tos ietilpinot kāda plašāka Eiropas "Zeitgeist" analizē. Tā arī daudzi atradīs Stānkes reizēm nevērīgos norādījumus par polītiski vēsturisko notikumu norisi vai nu neprecīzus, vai arī vienkārši naīvus. Kā jau tas būtu sagaidāms, grāmata pieskaŗas ilgi iesāpējušam jautājumam par Raiņa un Aspazijas sadarbību, mijiedaŗbību un acīm redzamu abpusīgo plagiātu. Šis jautājums bieži ieskanas tekstā, kaut arī labu pierādījumu daudzos gadījumos nav (vislabākā liecība droši vien nāktu no datoru stilistiskās analizes, t.s., konkordances programmām). Autore sliecas Aspazijas pusē vienkārši tāpēc vien, ka pēdējā upurēja savu talantu Raiņa labad un dzīvoja tik bieži Raiņa ēnā, jo tā laika sabiedrība vēl nebija gatava pilnīgi emancipēt sievieti. Stānkes arguments, kas lieto mūsdienu feministu rētoriku, ir pieņemams, bet nāk no dziļas iekšējas pārliecības un kā tāds tad arī būtu uzskatāms. Dažviet neparasts ir Stānkes veids pārslēgties no trešās personas šķietami objektīvā stāstījumā uz "es" un personīgo pieredzi. Bet tā ir šīs grāmatas īpatnība un varbūt arī vērtība.

Savas ilggadīgās materiālu vākšanas laikā Stānke ir ne tikai tikusi klāt archīviem, publikai nepieejamiem dokumentiem, bet burtiski staigājusi Aspazijas pēdās, lai mēģinātu atkārtot pārdzīvojumu, ierosināt līdzīgas izjūtas. Visā visumā Stānkei izdodas pārliecinoši rekonstruēt Aspazijas dzīvi, kas ir bijusi katrā ziņā mūzu svaidīta, traģiska liktenīguma un ironisku iezīmju pilna. Stānkes stāstījums tā arī ir emfātiskas aizraušanās, krāsu koncentrācijas un kontrastu iezīmēts. Ne jau pārdomātais un pārdomu slīpētais sausais teiciens te būtu vietā, bet gan spēcīgais, nemaldīgā instinkta dzītais, pirmais vārds ir tas īstais un patiesais. Un tā varbūt tieši Stānkes tulkojumos ir redzamas divu temperāmentu afīnitātes, jo tulkotāja ir visā visumā veiksmīgi pārcēlusi iejūtas un ritmus citā valodnieciskā vidē. Ir, protams, daudz grūtāk, pat neiespējami pārcelt jēdzienus, kas iesakņojušies kādas tautas kultūrā un vēsturē. Varbūt šur tur pa piezīmei, paskaidrojumam būtu bijis vēlams. Bet neesot gudri leopardam prasīt pārmainīt savus raibumus. Katrā ziņā nebūtu jāšaubās, ka vēl daudziem būs kas ko teikt par Aspaziju un par Stānkes Aspaziju, jo kā dzejnieces dzīve, tā arī viņas darbs joprojām aicina tos iepazīt un gūt jaunas atziņas.

 

Juris Silenieks