CILVĒKS GRIB GAISMU

Benita Veisberga. Brīnumaini. (Autores Izdevums.) 1985. g. 125 lp.

 

Veisbergas literārā raža, varētu teikt, ienākas lēni un mazos daudzumos. Viņas grāmatu tipografiskie ietērpi ar katru nākošo izdevumu nav kļuvuši greznāki. Nezinu, kādi apstākļi vai apsvērumi ir likuši autorei izšķirties par šo izdošanas veidu, kas varētu drusku atgādināt "samizdatu" ražojumus. Nenoliedzami, vienkāršais formāts saderas ar grāmatas saturu un stilu, un grezns, dārgs izdevums droši vien izskatītos lēts. Taču ir jāšaubās, vai šī grāmata, kas ir Kultūras Fonda godalgota un varbūt pats labākais sasniegums Veisbergas prozā, sasniegs to lasītāju skaitu, kuŗu vērtīgam darbam pienāktos iegūt. Kurpretim daudziem pelavainiem romāniņiem un cita veida literārām precēm izdevēji un pārdevēji piegādās pienācīgi daudz patērētāju.

Brīnumaini ietveŗ Veisbergas raksturīgāko iezīmi, ko tik labi izsaka autores izvēlētais Aspazijas citāts grāmatas pēdējā lapaspusē: "Kādēļ gan nesniegt neaizplīvurotu savu Es?" (125. lp.) Ja "Es" te rakstīts ar lielo burtu, tas Veisbergai nenozīmē kādu apoteozi, kādas speciālas personības dievišķu atklāsmi, bet gan drīzāk pārdzīvojumu kopību ar citiem cilvēkiem. Sniegt "neaizplīvurotu savu Es" ir, protams, neizpildāms solījums vairāku iemeslu dēļ, kuŗiem pēdējā laikā pievieno domu, ka rakstīšana raksta, ne rakstnieks. Bez tam literātūras vēsture mums ir mācījusi, ka autobiografija ir tas pats cēlākais melošanas veids, it kā māksla nebūtu meli, kas saka patiesību, kā Kokto (Cocteau) reiz noteica. Viss tas, protams, ir nesvarīgi, jo Veisberga neraksta kaut ko, kuŗa patiesība vai īstenība būtu apgāžama vai apstiprināma. Viņas galvenais stāstījuma pavediens iet 40 gadus atpakaļ uz Latviju, uz bērnību. "Šis stāsts ir... lāgiem gandrīz vai diktēts", un neuzrakstīts tas varētu kļūt neīsts, neglīts, zināma iekšēja rūgtuma saēsts, ko rakstīšana var pārveidot. Bez tam šie bērnības pārdzīvojumi bija jāizglābj no pazušanas. Šis ir tipiskais Veisbergas nosacījums, kas padara viņas darbus autentiskus, jo līdz ar rakstīšanu: "Man liekas, ka atpestīšana nāk." (1. lp.)

Kaut arī Veisberga atsauc savu bērnību, kas parādās brīnumainā gaismā, viņas stāsts ir sprieguma pilns. Blakus gaišajam ir "tumšā tema", ko autore labprāt gribētu pamest, ja nevajadzētu pieturēties pie zināmiem "celtniecības likumiem". (32. lp.) Un tā pretstatā tēva, vectēva un aukles "brīnumainiem", siltuma apņemtiem tēliem ir "viņa", "tumšā aprēķina gudrība", kas uzskata rakstīšanu par blēņošanos un līdz ar to noliedz autores raison d'źtre. Bībele saka, "man būs viņu mīlēt", bet katra apzinīga cilvēka pienākums būtu nepieņemt bez iebildumiem likumus, kas nav taisnīgi. Šķiet, pirmo reizi Veisbergas darbos ieskanas tik atklāti rūgtums un pat zināma vēlēšanās sacelties pret tādu pasauli, kāda tā ir radīta. "Un vēl kas. Kungs, Tavai ievērībai ... cilvēks grib gaismu.... Tev vajadzētu to ievērot." (115. lp.) Tā arī bērnības gaisma, kuŗā mirgo Jelgavas harmonijas, skaistums, miera pilna, kāda varētu būt paradīze, kas pazūd kaŗa elles liesmās.

Veisbergas bērnības stāstījums ir vairāk kā vienkārša pārdzīvojumu pārrakstīšana, kas, protams, nav iespējama, jo atmiņa pārstrādā atmiņas un pagātni nevar atsaukt nesajauktu ar pārdzīvojumiem un atziņām, kas nākušas vēlāk. Un tā Brīnumaini ir stāstījums, kas pats sevi vēro, kommentē, labo. Palaikam autore paskaidro: "tas nav pareizais vārds", "tāds mazs iespraudums". Vietām "es" it kā dubultojās, atšķiŗ stāstītāju no stāstāmā, atstāj sevi un to uzrunā ar "tu". Un citreiz autore griežas tieši pie lasītāja ar uzrunu "Jūs". Tagadne aizstāj pagātni, un Jelgavas atmiņām piejaucas Orindā gūtās pārdomas, dodot bagātu, īpatnēju perspektīvu introspekcijai un tēlojumam, ar ko Veisberga ierindojas starp mūsu pašiem labākajiem prozas pārstāvjiem. Ēŗa (Antona) zīmējumi, kuŗiem, protams, ir pašiem sava neatkarīga nozīmība, ļoti izteiksmīgi papildina tekstu, reizēm it kā kontrapunktuāli ar kādu ironisku ievilcienu, kas varbūt ir pretspēle autores vērojumiem par "gleznieku" Orindas piezīmēs. Cerēsim, ka šī grāmata nepaies secen tiem, kam latviešu literātūra rūp.

 

Juris Silenieks