ATMIŅAS PAR ZUDUŠU IDILLI
Pēteris Apkalns. Dievam, Tēvzemei, Brīvībai, Rīgā, 1939. g. Jauniespiedums : Gauja, 1984. g.
Priekš daudziem gadiem, kā tūristam skatot Milānas Domu Vasarsvētku rītā, nācās redzēt un dzirdēt kādu dievkalpojuma fragmentu. Kaut arī saturu nesapratu, fascinēja kancelrunātāja (tā tērps liecināja par prelāta dignitāti) skaisti skanīgā italiešu valoda, dzīvais nosvērti drāmatiskais priekšnesums, personīgais izstarojums un arī daudz klausītāju acīmredzamais reliģiskais pārdzīvojums. Vēlāk, lasot Stendala romānus, sapratu, ka kancelrunāšana ir ļoti ievērojams, augsti vērtēts un populārs, reliģiska pārdzīvojuma apvīts, mākslas veids. Katoļiem, kam reliģija ir tuva arī darbdienās (standartlūgšanas latīņu valodā), dievkalpojums baznīcā svētdienas rītā nozīmē to pašu, ko svētdienas rīta radiokoncerts klasiskās mūzikas mīlētājiem. Nav šaubu, ka ne vien katoļiem, bet arī luterāņiem gan Latvijā, gan citur ir bijuši un ir izcili kancelrunātāji; tikai agrākos laikos, kad cilvēku reliģiozitāte bija lielāka, viņiem nācās vieglāk gūt atbalsi plašajās draudzēs.
Viens no izcilākajiem kancelrunātājiem brīvās Latvijas laikā bija toreiz plaši pazīstamais Armijas mācītājs Pēteris Apkalns. Ne bez iemesla viņa sprediķu izlase iznāca grāmatā jau 1939. gadā. Kā viņa dēls, mūziķis un mūzikas zinātnieks Longīns Apkalns, pēcvārdos aizrāda, viņa tēvam ir piemitis charismatisks izstarojums un (lasot grāmatu) acīmredzama spēja dzejiski un orātoriski iespaidīgi izteikties. Kaut arī gleznu lielākā tiesa ir visai parastas, viņa labā latviešu valoda, pilna krāsainu, latviešu sirdij tuvu vārdu, domājams sniegta ar labu dikciju un iespaidīgu niansējumu, varēja valdzināt klausītājus Rīgas Domā, Pēteŗa, Pāvila un citās baznīcās tāpat kā prelāta sprediķis Milānas Domā.
Bet Apkalna sprediķu valdzinājums nav pierakstāms to orātoriskajam priekšnesumam vien, arī to saturs bija brīvības laika latviešiem ļoti tuvs un nozīmīgs. Liela daļa grāmatas sprediķu ir veltīta latviešu kaŗavīriem, tiem, kas lojāli cīnījās par savu zemi Krievijas pusē pret vāciem (Ziemsvētku kaujās 1916. gadā vien krita ap 5000 latviešu strēlnieku), tiem, kas, cīnoties pret boļševiku, fon der Golca un Bermonta armijām, izcīnīja brīvo Latviju (ap 4000 kritušo). Viņu varonību un patriotismu, viņu dzīvības un veselības upuŗus latviešu tauta nekad nedrīkst aizmirst. To jo iespaidīgi atgādina un sludina Armijas mācītājs strēlnieku un brīvības cīnītāju ikgadīgajās atceres dienās.
Mazāk pārliecinoša, skatoties piecdesmitgadīgā perspektīvā, ir Apkalna nerezervētā rētorika, slavinot Ulmaņa režīmu (tādi sprediķi aizņem lielo pusi grāmatas). Bet nav šaubu, ka šeit nav darīšana ar vienkāršu servīlismu ("dot ķēniņam, kas ķēniņam pienākas"; Apkalns pat agrāk, protestējot pret Jēkaba baznīcas nodošanu katoļiem, izstājies no Zemnieku savienības), bet īstu pārliecību. Var diezgan droši teikt, ka šī pārliecība bija raksturīga arī tā laika latviešu vairākumam. Pēc demokratijas laika ekstrēmās sašķelšanās partiju drumslās (valsts tomēr funkcionēja, un dzīve gāja uz augšu arī tai laikā; bez tam demokratija principiāli nozīmē augstāku kultūras pakāpi), tautas vienība Ulmaņa autoritārās vadībās bija nacionāli daudz pievilcīgāka (700 gadu latvieši nebija varējuši dzīvot savu nacionālo dzīvi). Tā kā tai laikā sakarā ar vispārējo saimniecisko uzplaukumu Rietumu pasaulē arī materiālā labklājība bija manāmi cēlusies (kaut arī valsts aizsardzībai būtu bijis jāziedo daudz vairāk līdzekļu), tieši šos pēdējos 5 patstāvības gadus var nosaukt par jauku idilli. Ka tā risinājās bezdibeņa malā, toreiz jau nevarēja zināt.
Rezumējot var teikt par Apkalnu to pašu, ko daudzi reliģiozi cilvēki Zviedrijā teica par nelaiķi, populāro kancelrunātāju, prāvestu Sakārni: "Viņš jau runā vairāk par tēvzemi kā par Dievu"... - Vienīgi brīvības vārdam nav seguma nedz šai grāmatā, nedz citās tagadējā laikā, nedz arī Eiropas latviešu jaunā laikraksta nosaukumā. Šo vārdu vajadzētu izvairīties "nelietīgi velti valkāt".
Herberts Zālītis
