Margita Gūtmane   KĀDA MĪLESTĪBA Alberta Kronenberga simtgade   18.10.1887-6.9.1958

 

Laba bērnu grāmata ir tā, par ko pieaugušais vēlāk teiks: ja tās nebūtu bijis bērnībā, man šodien kaut kā trūktu.

Man droši kā trūktu, ja bērnībā nebūtu bijis Mirdzas Timmas Pienenītes, Valža Staburaga bērnu, Jāņa Širmaņa Pīkstītes un − galvenokārt − Alberta Kronenberga Sprunguļmuižā gada tirgus. Šīs grāmatas tika lasītas, pārlasītas un atkal lasītas, pa vidu lasītas priekšā, līdz tā kļuva daļa no manis, manas bērnības − un vēl šodien tās skan, laiku pa laikam tikai jāpiesit. Tikai jāieklausās:

                       aususi

Nav     gais    uz
    vēl      ma

(te jau tīri ritmiski gaisma pamalē negribīgi taisās aust...)

                                      si

Kad    Sprun      mui      pu
    uz          guļ       žas   
               pilll
Tirdzinieki       nā sparā
            ūūū
Plūst kā       dens pavasarā...

Aizčalo, vai ne? Pēc gadiem teikums aiz teikuma sevi atkal piesaka, atdzīvojas ritms, fantastiskās atskaņas, situācijas komika. Tas viss ir savā laikā nosēdies uz mūžu un − to šodien pārlasot atklājas dīvainas lietas. Šīs grāmatas bija toreiz kā „mājas”, kad bija jāpārvācas no nometnes uz nometni, kad nevienā nespēja iedzīvoties, jo viss bija tikai pagaidu. Vēlāk man gan uzdāvāja Brāļu Grimmu un Andersena pasakas, bet tā bija velta naudas iztērēšana. Tās man nedeva nekā. Tās bija un palika svešas. Ir grāmatas, kuŗas mēs katrs uzskatām par latviskām, nevarēdami izskaidrot − kādēļ. Vai nu tā ir situācija, pasakainā vide, mīlestība un cieņa, ar kādu kāda grāmata rakstīta, vai − valodas dēļ. Mans priekšstats par latviešu valodas skaistumu neizdzēšami saistās ar manām bērnu grāmatām, un to vēlāk vairs nav spējušas sabendēt visas paviršības un ārkārtīgie sakropļojumi (gan dzirdēti, gan lasīti). Knuts Lesiņš: „Viņas (viņi − M.G.) arī nezina, ka tāda latviešu valoda, kādā viņas (viņi) izsakās, atstāj tikpat nelāgu iespaidu kā cauri zobi un smirdīga elpa!”

Pēc Pienenītes, Pīkstītes, Staburaga bērniem un Sprunguļmuižas nāca Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, Brigaderes triloģija, Poruka stāsti, Virzas Straumēni. Man vēl šodien liekas, ka tā ir bijusi ļoti skaidra un ļoti loģiska attīstības līnija. Kas bērniem raksta, raksta visziņkārīgākai, uztvērīgākai, uzņēmīgākai publikai. Bērni ir fantasti, bet reizē arī reālisti un − ko mēdz aizmirst − bērni ir nākamie pieaugušie. Rakstīt bērniem pavirši vai nevīžīgi nozīmē apvainot viņos cilvēku, kāds viņš kādreiz būs.

Ir vesela virkne latviešu bērnu grāmatu, kas parāda dziļu cieņu pret bērnu un reizē bērnā rada uzticību pret grāmatu, autoru (!) un − pret literātūru.

Latviešu bērnu literātūra attīstās, protams, parallēli „pieaugušo” literātūrai, bet tā ieņem ļoti īpatu stāvokli šajā attīstības gaitā − it īpaši, ja to salīdzinām ar Rietumu pasaules (galvenokārt Viduseiropas) bērnu literātūras attīstību. Mēs esam jau paraduši raudzīties „rietumnieciskām” acīm un nodalīt bērnu grāmatas no „lielās” literātūras. Latviešu klasiskās bērnu literātūras lielā nozīme tieši bija tā, ka tā nekad nav bijusi novirzīta „tīrā” bērnu un jaunatnes literātūras lomā. Tā nekad nekļuva par denaturētu literātūru vai nu tīri paidagoģiskos, nacionālos, izglītojošos vai polītiskos nolūkos. Protams, savā laikā bija didaktiski un reliģiski aspekti noteicēji, bet līdz ar latviešu literātūras attīstību vispār, literārās tendences un mērauklas dominēja. Latviešu bērnu literātūra ātri vien tika vērtēta pēc aistētiskiem kritērijiem un aistētiskas kvalitātes, mākslas darba simbolisma un ētikas.

Bērna estētisko daiļuma jūtu attīstīšanos var veicināt, zināms, tikai tādas grāmatas, kas pieder pie īstas mākslas ražojumiem. − Viena no beletristisku īstu mākslas ražojumu galvenām pazīmēm ir tā, −− kas saprotami bērnam, var būt par estētisku baudījumu arī pilnīgi pieaugušam cilvēkam ar attīstītu mākslas gaumi. (Jūlijs Dievkociņš 1900. g.; Stikāne, I, 43.)

Iemesls, kādēļ latviešu bērnu literātūra nekad nenonāca Rietumu bērnu literātūras izolācijā, saistās, pirmkārt, ar tautasdziesmu apjēgto nozīmi un, otrkārt, laimīgo un vienreizējo apstākli, ka Latvijā vesela virkne rakstnieku ir rakstījuši reizē arī bērniem, vai nu tas ir bijis Rainis vai Aspazija, Poruks, Blaumanis, Plūdons, Brigadere, Jaunsudrabiņš, Skalbe, Austriņš, Birznieks-Upītis, Upīts, Paegle, Laicens, Čaks, Ādamsons utt, utt. Bērnu literātūrai tādējādi bijuši ārkārtīgi cieši sakari ar garīgās dzīves un vispārīgās literātūras attīstību. Kā gan lai ne, ja viena autora darbos apvienojas bērnu un pieaugušo pasaule.

Visi agrākie mēģinājumi − Krišjāņa Valdemāra, Ernesta Dinsberģa, Anša Līventāla, Jura Neikena un arī Krišjāņa Barona − nav vērtējami ārpus sava laika un vides. Ir gan pārvarētas vācu garīdzniecības sentimentāli seklās, didaktiskās un moralizējošās dziesmiņas (kas savā laikā tika sacerētas kā pretstats latviešu „rupjajām”), bet vēl joprojām grūtības radīja neeksistējošā latviešu literārā valoda.

Sākot ar intensīvo tautasdziesmu un pasaku vākšanu, arī bērnu literātūrā notiek pagrieziens. Ja arī pašai pirmajai krājēju paaudzei pirmām kārtām vairāk interesēja pati krāšana un apgūšana, tad tomēr latviešu bērnu literātūra vairs nav no tās atdalāma. Lerchis-Puškaitis, pasaku un teiku vācējs, pats sāk rakstīt allegoriskas, fabulām līdzīgas pasakas. − Apmēram vienlaicīgi sāk rakstīt Doku Atis. Viņa pasakas uzskata par latviešu literārās pasakas žanra sākumu. − Doku Atis vispār nodibina vēl vienu latviešu literātūrā raksturīgu tradiciju − autobiografisko bērnības atmiņu tēlojumu. Mans dzīves rīts (1894) ir pirmais literāri aistētiskais šā žanra tēlojums. Vēlāk tas literātūras vēsturē sasniedz savu kalngalu ar Brigaderes, Aspazijas, Jaunsudrabiņa un Austriņa autobiografijām. Šos autobiografiskos bērnības atmiņu tēlojumus nemaz nevar pietiekami izcelt, jo tie veido vienreizējo un dabīgo pāreju no bērnu un jaunatnes literātūras uz t.s. „lielo” literātūru.

Gandrīz vienlaicīgi iznāk Valža Staburaga bērni (1895). Šodien neiespējami saprast, kā šo grāmatu sākumā varēja pārprast un tajā saskatīt dabas tēlojumu. Būt bērnam šajā bērnu pasaulē ir skaisti, jēdzīgi, labi, dēkaini un nozīmē laimi piedzīvot skaistu bērnību. Kādas parallēles ar Astrīdes Lindrēnas Bulerbijas bērnu piedzīvojumiem!

Klasisko latviešu bērnu literātūru var iedalīt divos vienādi spēcīgos virzienos:

1. Pasakainā (piem., Brigaderes pasaku lugas, Skalbes pasakas), kuŗā valda „nedalīta tradicionālās pasakas pasaule ar tās principiem un likumībām, pat tajos dažos gadījumos, kad šo darbu sižeti nav tiešs folkloras sižetu pārstrādājums un izvērsums, šī literārā pasaku pasaule ir tik dziļi iegremdēta folkloras organikā, tik cieši saistīta ar tās tēlu veidošanas principiem, cilvēcisko attieksmju struktūrām, ētiskajiem un estētiskajiem kritērijiem, ka uztverama kā savdabīgs, bet tradicionāli reālistisks īstenības atveides modelis, nevis individuālas fantāzijas veidojums.” (Inta Čaklā, LuM, 22.2.1980)

2. Reālistiskā, piem., Brigaderes triloģija, Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, Birznieka-Upīša Pastariņa dienasgrāmata, Valža Staburaga bērni.

 

Ilustrācijas E. Birznieka-Upīša Pastariņa dienasgrāmatai

Vēžu ķeršana. Vēžošana

Vienroku Jancis. Vēžošana

 

Tas nu tā, stingri literātūrvēsturiski vērtējot un klasificējot. Bet vai nav drīzāk tā, ka gan Sprīdītis, gan Pastariņš ir pilnīgi organiski viengabalaini tēli. Arī Pastariņš mūsdienu lasītājam ir tikpat dziļi iegremdēts t.s. folkloras skatījumā, tās tēlu veidošanas principos, ētiskos un aistētiskos attieksmju kritērijos. Kas šodien pateiks, kas pasaka, kas īstenība?

Latviešu bērnu literātūra 20. g.s. nedalāmi saistīta ar Andreja Jesena vārdu (1873-1958) un viņa periodiskiem un sērijveida izdevumiem. Jau 1908. gadā viņš sāk izdot grāmatu sēriju Jaunības bibliotēka, kuŗā blakus latviešu autoriem ir vesela virkne tulkojumu. Divus gadus vēlāk sāk iznākt otra grāmatu sērija Grāmatas skolai un mājai ar populārzinātnisku saturu. Citas grāmatu sērijas ir Vispārīga bibliotēka un Mazajiem lasītājiem.

Tomēr Izšķirošais panākums un latviešu bērnu literātūras attīstībā ir milzīgi svarīgās Jaunības Tekas (1910-1915). Tās iznāca reizi mēnesī un guva neticamu popularitāti. Jaunības Tekas iznāca 5000 eksemplāru lielā (divkāršā) metienā. Par pastāvīgiem līdzstrādniekiem Jesens ieguva Aspaziju, Raini, Deglavu, Upīti, Birznieku-Upīti, Plūdoni, Jaunsudrabiņu u.c. Par illustrātoriem tika aicināti Arturs Drekslers un Alberts Kronenbergs.

Pirmā pasaules kaŗa dēļ Jesens bija spiests Jaunības Teku iznākšanu pārtraukt, bet 1920. g. viņš tās atjaunoja un tās turpināja iznākt līdz 1931. gadam. 1922. g. parallēli sāka iznākt Mazās Jaunības Tekas, kas bija domātas mazākajiem lasītājiem. Teksti bija bagātīgi Eduarda Brencēna, Indriķa Zeberiņa, Jāņa Jaunsudrabiņa un Alberta Kronenberga illustrēti.

Jesenam ir bijusi vienreizēja dotība izdarīt spiedienu uz saviem autoriem. Tā Birznieks-Upītis savus bērnu stāstus esot rakstījis „Jesena spiedienā”. Pastariņa triloģija ir „ar spiešanu izspiesta”. Latviešu bērnu un jaunatnes literātūra bez šī „spiediena” būtu daudz nabagāka.

Alberta Kronenberga ienākšana latviešu bērnu literātūras laukā notiek samērā vēlu un ir − nejauša, lai gan Kronenbergs ir pirmais latviešu mākslinieks, kas savu daiļrades lielāko daļu veltījis tieši bērnu pasaulei. Daži biobibliografiski dati:

Sākot ar 1906. gadu, vēl mācīdamies Jāņa Rozentāla privātstudijā, viņš sāk strādāt par bērnu grāmatu illustrātoru. 1910. gadā viņš kļūst par Jaunības Teku, vēlāk Mazo Jaunības Teku pastāvīgu illustrātoru. Sākuma gados viņa darbiem vēl trūkst stilistiskas skaidrības un vienības; viņa illustrācijas var pazīt tikai pēc paraksta.

Tikai 1931. gadā Kronenbergs sāk rakstīt bērniem. Benjamiņa izdevniecība bija ieplānojusi izdot krāšņu bērnu grāmatu. Par illustrātoru bija sarunāts Kronenbergs, bet tā kā nevarēja atrast piemērota teksta, tad Kronenbergs pats pirmo reizi apņēmās rakstīt. Tā radās Mazais ganiņš un viņa brīnišķīgais ceļojums.

1932. gadā iznāk Zelta laiki;

1934. gadā − Tuntuļu Jurītis (iecerē Bucītis Ansītis);

1937. gadā − Jērādiņa jeb Stāsts par Gerchardu Erchardu Sīpoliņu;

1938.    gadā − Sprunguļmuižā gada tirgus. Pēc Otra pasaules kaŗa žurnālā Bērnība iespiesti gaŗāki dzejojumi − 1949. − „Pieci kaķi”, 1949. − „Gusts sprukās” un 1950. − „Divnieks”.

Šajos dažos datos ļoti skaidri redzami trīs attīstības posmi Kronenberga mākslinieka dzīvē: viņa izaugsme par bērnu grāmatu illustrātoru, par bērnu grāmatu autoru un tad tāds kā lūzums pēc 1945. gada. (Man, diemžēl, neizdevās sadzīt pēdas Zelta laikiem un Tuntuļu Jurītim).

Pārlasot gandrīz lappusi gaŗo autoru sarakstu, kas izteikušies Karogā un Literatūrā un Mākslā par bērnu literātūras jautājumiem, neviļus gribas teikt Kārļa Krūzas klasiskās rindas: „Caur parku izgāja Poruks, Un jūs te vēl spriežat par dzeju!” Pašķirstiet Kronenberga grāmatas, katrā lappusē ir atbilde visiem šiem samākslotiem akadēmiskiem jautājumiem un taustāmi neīstām atbildēm un mietpilsoniskiem uzskatiem. Lišķīga pielāgošanās bērniem vai kaila didaktika! Kronenbergs būtu novecojies? Nevar būt. Tomēr, jūs teiksit? Tad lasiet viņa grāmatas kā pasakas.

Par pasaku nozīmi jau 1910. gadā rakstīja Andrejs Upīts:

Ja kāds vēlas attīstīt un izkopt savā bērnā īsta cilvēka dvēseli, tas nevar iztikt bez tautas pasakām kā elementārākā īpatnēja audzināšanas līdzekļa. Tautas pasakas visspēcīgāk ierosina bērna fantāziju jeb iedomas spēju, ievirza viņa domas un jūtas nepalikt vienīgi pie reālā, redzamā un taustāmā, bet sniegties tam pāri nojautu un ideju debešos. (Stikāne, II, 16.)

Un Velta Draviņa 1983. gadā:

Latvijā no bērniem domātās literātūras nekad nav izzudusi pasaka kā parastākais veids ievadīt viņu pasaules uztverē un morāles izpratnē. Vai nu latviešu vai citzemju tautas pasakas, vai individuāli sacerētas pasakas latviešu kultūrā allaž bijusi visparastākā literārā forma. (Zari, 126.)

Ancītis savā bērnu literātūras pārskatā (Karogs 1978/6/.7) sūdzas:

Bet pats galvenais bērnu literātūras attīstības šķērslis, liekas, ir tas, ka mēs netiekam un netiekam īsti vaļā no štampa. Svied, kā gribi, akmens arvien krīt un krīt uz leju. Akmens, protams, rīkojas pareizi, citādi jau viņš nemaz nevar, jo ir akmens. Bet ganuzēns zināja, kas darāms. Viņš izņēma no azotes putnu, un putns pazuda padebešos! (...) Kad kāds mūsu autors uz skatuves uzvedīs, sacīsim, palaidni ar zelta sirdi? (Karogs, 1978/7,138.)

Nu? Vai Jērādiņa nav tāds palaidnis? Un ganuzēns, Kronenberga mazais ganiņš, gan neiesviež putnu debesīs, bet pats dodas „nojautu un ideju debešos”. (− Vispār jājautā, kur tad viņam tas putns tāds radās? − taču būs izcēlies no kādas ligzdas... − Nē, nē, es zinu to pasaku.)

Nē, Kronenberga grāmatas nebūt nav kāda elēģija uz kādu tur pagājušu, nogrimušu bērnu pasauli, bet drīzāk kaut kas līdzīgs konkrētai utopijai, kādai bērnībai, kuŗā ir skaisti un labi būt bērnam.

Kronenberga stāstu saturs ir pagalam vienkāršs un ikdienišķs − aizbēgušā zaķa atgūšana, viena diena gada tirgū, kāda vasara laukos −. Kronenberga ritms ir gandrīz vienmuļš, atskaņas vienveidīgas, bet viss kopā ir tik ģeniāls, kā tikai vienkāršais var būt ģeniāls.

Kā cilvēks Alberts Kronenbergs ir bijis visai taisnas dabas, ļoti latvisks, mazliet zemniecisks, pilns dzīves prieka − vismaz darbos (Bērns, 24.) − un apveltīts ļoti smalku valodas humora izjūtu. Ir tādi valodas pratēji, gan ļoti reti, bet viņos klausoties − tad jāsmejas vietā vai nevietā − aiz tīras patikas un labsajūtas tādā valodā klausoties.

Toties humoru bērniem rada konkrētā domāšana. Kronenbergs savos darbos izmanto divējādus humora veidus − situācijas komiku un valodas komiku:

Tiešām − nepiedzīvots tracis:
Piesieta pie dzirnu spārna,
Kaza laižas tā kā vārna,
Bet tai pakaļ tā kā spalva
Lido vecais aitasgalva.

Par ko vairāk smieties, par kazu, kas lido kā vārna vai par vārdiņu aitasgalva?

Valodas komikas pamatā ir atskaņojamo vārdu izvēle. Bieži tie ir pavisam negaidīti, nozīmes ziņā viens otram tālu stāvoši, kas, atskaņoti, rada lielisku efektu. Tā tas var likties bērnam, − toties pieaugušam rodas asociācijas, pat vesela virkne:

Tiesa tūdaļ notur sēdi
Un uz pēdām veco blēdi, (kādas asociācijas starp „sēdi” un „blēdi”!)

Neskatot uz augstiem radiem,
Notiesā uz pieciem gadiem.

Vispār − šis kaķis: noķerts ar peli kabatā, viņš vēl lielās:

Es ar Rīgas kaķiem rados,
Kas man uzbruks, tam tie sados.

Šie Rīgas kaķi! Tā ir tāda īpatnēja cunfte − skat. salīdzinājumā arī Veronikas Strēlertes dzejoli „Rīgas kaķis”.

Atskaņas Kronenbergs izmanto bagātīgi, lai radītu negaidītus salīdzinājumus. Bet valodas komikas dēļ viņš nebaidās arī lietot mazliet vulgāros izteicienus:

Jaunie staigā gluži bešā –
Galvas gaisā, rokas ķešā.

Un pie tam ne visai kaunas
Nopelt to, kas otram paunās.

 

Ilustrācijas E. Birznieka-Upīša „Pastariņa dienasgrāmatai”. Smēķēšana

 

Kronenbergs ir pagrūti citējams, jo katrs jaunais atskaņu pāris liekas pārāks un būtiskāks nekā iepriekšējais. Vai parādīt ar to kādu citu Kronenberga humora elementu − hiperbolizāciju, vai tieši, cik vienkāršs tas ir, pat šķietami naīvs? Vai pašu rotaļāšanos ar vārdiem, kas tik ļoti atbilst bērna paša tieksmēm rotaļāties ar vārdiem un ritmu? Visas agrās bērnu rotaļas saistās ar valodu, ritmu, atskaņām. Vai parādīt šīs bērnu dzejas lielo vārdu krājumu, salīdzinājumus, metaforas, lietu, zvēru, augu personifikācijas, konkrētību, sintaksi, onomatopoētiskas gleznas (dabas skaņu atdarināšana), sociālizāciju, didaktiku, paidagoģiju − (tieši pārsteidz, ka vecāki šajā bērnu pasaulē gandrīz nemaz neparādās) − te itin viss tas ir vienkopus. Tā jau var pietuvoties bērnu literatūrai. Nav jāpārprot, − atsevišķām gleznām un atmiņām pašām par sevi nav nekādas lielākas nozīmes. Svarīga ir intensitāte, ar kādu bērns to piedzīvo dzejā, kas veicina atmiņu, galvenokārt ar atskaņām, un dzeju kā muzikālu skaņu simbolu, kas savieno nesavienojamas lietas, ko bērns vēl citādi nespēj savienot. Bērni paši vārdu rotaļās meklē it kā sakarības atskaņās.

Kronenbergs ir viens no tiem retajiem pieaugušiem, kas pilnīgi sapratis bērna pasauli. Viņam nav ne mazāko grūtību akceptēt bērnā to garīgo brīvību, kādu pieaugušais pieprasa sev. šīs grāmatas pavedina domāt citu domu, izaicina uz citu nostāju: atteikties, liegties bez iemesla kļūt pieaugušam, jo šajā literatūrā ir daudz ilgu, daudz sapņu, bet reizē arī daudz kritikas par pastāvošo īstenību. Ja tā grib, − tā ir pieaugušo pasaules parodija labā nozīmē.

Un tikpat reti var atrast kādu citu bērnu grāmatu autoru, pie kā tik ļoti jūt patiku un prieku, ar kādu viņš rakstījis. Šis prieks pielīp. Labs bērnu grāmatu autors katrā ziņā raksta bērniem, bet laikam tomēr pirmām kārtām tam bērnam sevī. Tikai tā viņš var būt atklāts un godīgs pret bērniem.

Šinī sakarībā gribu norādīt uz Kronenberga velna tēlu Mazajā ganiņā, par ko tik labprāt mēdz izteikties lietpratēji. − Var jau te runāt par kādu „apliecinājumu humānisma absurditātei” − tā domāt var tikai pieaugušais. Bet vai Kronenbergs tā domājis? − Bērns ļaunumu nemaz neapjēdz kā ļaunumu. Viņš nesaprot pretstatus debesis un elle; viņam pretstati ir debesis un zeme. Nav, nav vienalga, ar kādām gleznām tiek pildīta bērna fantāzija. Bērnu dzejas vērtība taču atkarājas arī no gleznas efekta un iedarbības.

Tautas brīnumpasakās velns ir spēcīgs elles valdnieks, ko gan trešais dēls pievar, bet tas viņam prasa daudz drosmes un spēka. Sadzīves pasakās tas ir lētticīgs un pamuļķīgs. Toties Kronenberga velns esot „panaīvs un smieklīgi sirsnīgs”, kam vecuma nespēks vairs neļauj savu valstību noturēt iepriekšējā stingrībā un bardzībā (tiktāl Stikāne).

1958. gada izdevumā tad arī lasām:

Kad ganiņš sen jau gabalā
Aiz melno rutku lauka,
Velns stāvēdams pie vārtiņiem,
Vēl ilgi acis slauka.

Šo vietu gribu citēt pilnīgi no 1931. gada izdevuma:

Otrā dienā velns vai rājas:
Ganiņš gribot iet no mājas!
Vēl jau var viņš paciemoties,
Rīt vai parīt tālāk doties.
Ak, tad zaķim dzen viņš pēdas?
Nu, ja tādas ir tās bēdas,
Velns ņem sausu teļa ādu,
Raksta rīkojumu šādu:
„Raganai būs celties kājās,
Pārdzīt gana zaķi mājās;
Vajadzēs tai vēl turklāt
Mazo zēnu pacienāt.”
Tad nu velns ar visu saimi
Vēlē zēnam labu laimi.

Te taču nav ne smakas no kādas sentimentāli salkanas, raudulīgas pieskaņas, kāda ir otrā izdevumā. Ne jau velna tēls ir panaīvs un smieklīgi sirsnīgs, bet te ir viena dzejnieka un ārkārtīgi smalka bērnu pasaules izpratēja − spiesta muļķīga pielāgošanās bērnam. Te ir savā būtībā pilnīgi atšķirīga uztvere par bērnu literatūru. Kronenbergam šī pielāgošanās nav izdevusies. Kā arī lai varētu izdoties! Viņam tā nebija vajadzīga.

Ilustrācijai citēšu vienu no dzejiskākām un skaistākām vietām Mazajā ganiņā 1931. g. izdevumā − „Malduguņi”:

Bet vēl prieki nebūs galā:
Visi saiet purva malā.
Velns grib zēnam godu dot,
Liek to purvu uguņot.

Kad nu nakts pār zemi klājas,
Velnēni pie darba stājas:
Vecais, vējlukturi rokās,
Pats pa vidu visur lokās.
Purvs nu spīguļo un laistās
Visās krāsās brīnumskaistās.
Malduguņi lec un dejo,
Šurp un turp pa purvu klejo.

Kad nu rītagaisma aust,
Velni iet kur kurais snaust.

1958. gada izdevumā tā pati vieta skan šādi:

Bet prieki vēl nav galā,
Velns liek, lai saime pulcējas
Uz noras purva malā.
Uz viņa rokas mājienu
Sāk maldugunis dejot,
To skaistumu var aprakstīt
Tik tāds, kas pieprot dzejot...

-  - - Tālāk! - - - - - Tālāk vairs nav!... Kā var nebūt − tik dzejisks un fantastisks skats! Nav. Vienkārši nav. Toties šajā purvā guļ aprakts dzejnieks Alberts Kronenbergs. (- - -  Kāda līdzība ar Aleksandru Čaku, kas savus dzejoļus pēc 1945. gada arī uzskatīja par rīmētām muļķībām un pats jutās kā zārkā, vēl tikai bija jāuzliek vāks.)

Kronenberga pirmatnējam velnam nav nekādas līdzības ar šo sentimentāli muļķīgo radījumu, par kādu viņš to vēlāk pārveidoja. Toties tam ir daudz līdzības ar Jaunsudrabiņa velnu, kam pa rasas pilno pļavu skrienot, nagu starpas ir aplipušas ziedu putekšņiem.

Diemžēl, līdzīgā līmenī ir arī pārējās Kronenberga pēc 1945. gada rakstītās grāmatas, t.i., salīdzinājumā ar Kronenberga agrākajiem darbiem. Te ir nonāvēta fantāzija − un kas tad fantāzija ir cits kā gara brīvība. Te runā paidagogs. Necitēšu no šīs kailās didaktikas, bet toties:

Bet vai daudz starp tiem ir vīru,
Kas ar sirdsapziņu tīru?...
Tā lūk viens ar balsi skaļu
Ieteic tiem, kas vēlas gaļu,
Cik tā mīksta, cik tā salda,
Ne jau kā uz otra galda.
Tikai kur viņš viņu rāvis,
Kam tie lopi, ko viņš kāvis? −
Pats ar lopkopību tas
Taču nenodarbojas.

Suķim rāceņi, pa nakti
Sprunguļmuižas laukā rakti,
Bet vai tas var viņu kavēt
Tos bez mēra teikt un slavēt? −
Cik tie sulīgi un saldi!
Ēd un tikai mēli valdi.

Āzim atkal gurķi sāļi,
Rutki, kāposti un kāļi,
Bet ja prasa, kur tos racis,
Viņš tik pamirkšķina acis. −
Kas te tirgū varot spēt
Kuram katram atbildēt.

Tālāk žurkas gaŗām astēm
Rīkojas ap smagām kastēm,
Kuŗās pilsētnieku preces −
Ziepes, tabaka un sveces,
Kuŗas, teiksim labāk klusi,
Iegūtas pa tumšo pusi.

Blakus viņām vīrs, kam slava
Arī visai laba nava.
Viņam krūkā piena salda.

Bet aiz peles maizes galda
Vāverītei rieksti tūtā,
Salasīti darbā grūtā.

Tos tā pārdot mēdz pa pāriem
Lauku peļu bērniem kāriem.

Taisni neērti, tik daudz godīguma un čakluma priekšā. Tādai tirgus būdai mēs visi taču metam līkumu apkārt. Un Miķis? Pazudis tirgus burzmā un vēlāk atrasts kaķa kabatā:

Pirmais saka: „Ko nu pūt:
Kur tas bērns var citur būt?”
Otrs: „Vai jel zināt drīkst,
Kas tev tur tai ķešā pīkst?”

(Šim citātam nav dziļākas nozīmes un jēgas; aiz tīras patikas par pēdējo rindiņu es to pierakstu.)

Bet kas notiek nu ar Miķi? −
Māte viņam iedod pliķi,
Kamēr tēvs uz ātru roku
Nopērk prāvu piparkūku.

Te tā pagrūtāk saskatīt kādu konsekventu audzināšanu.

Bet kamēr mēs varam salīdzināt šos dažādos izdevumus, situācija nav tik ļauna. Toties 1944. gada rudenī Dzintaros paglabātie darbi tika pilnīgi iznīcināti.

Es labi apzinos, ka te pieminēta tikai niecīga daļa no Alberta Kronenberga daiļrades. Bet es gribēju norādīt uz vienu momentu, par ko šodien tik daudz runā bērnu literatūrā un ko Kronenbergs jau pirms 50 gadiem tik lieliski parādīja. Nav jau tik svarīgi bērnam iemācīt pareizi pielāgoties pieaugušo pasaulei, bet ir svarīgi bērnā veicināt fantāziju, drosmi uz pārgalvībām, uz nereāliem stāstiem, notikumiem, jo tikai tā pieaugušam arī būs tā fantāzija un drosme domāt citas domas nekā tās pielāgotās. Šo organisko vienību starp fantastisko un reālistisko latviešu bērnu literatūra zaudēja pēc 1940. gada un tikai lēnām tā to sāk atgūt.

Vispār, aptvert jau var, bet vai jūtam?

Puikam (bērnam − M.G.), kas jau prasa tūkstoš „kāpēc”, mēs dāvinām desmitiem lētu gumijas vīriņu, kas saspiesti pīkst un svelpj, un plīša lāčus, un visādus grabuļus, bet, ja mēs viņam dotu tālskati, vislētāko un parastāko, vai tas nebūtu viņa pirmais lielais brīnums par šo pasauli, kurā var tik tālu redzēt? Un vai tas nepaliktu uz visu mūžu − „tālu redzēt?” (Ziedonis, K 1967/4132.)

 

*) „Atvase” plāno izdot Mazo ganiņu (1931. g. izdevumu) par jaunu.

**) Andris Vītoliņš plāno komponēt Mazo ganiņu.

 

Kronenberga pasaulē arī dažkārt ir problēmas... Bet problēmu risinājums nepavedina bērnu uz varasdarbiem un nežēlību kā amerikāņu komiksos.

 

 

Lasiet paši!

 

A. Kronenbergs: Mazais ganiņš un viņa brīnišķīgais ceļojums, Rīgā, 1931

Mazais ganiņš un viņa brīnumainie piedzīvojumi (Kronenberga pārstrādāts izdevums), Rīgā, 1958

Jērādiņa (Stāsts par Gerchardu Erchardu Sīpoliņu) Rīgā, 1957 (Trešais izdevums Rīgā, 1986)

Sprunguļmuižā gada tirgus, Augsburgā, 1946

Valdemārs Ancītis: „Par latviešu autoru jaunākajām bērnu prozas grāmatām” (1968/5)

Ojārs Vācietis: „Bērns ir arī cilvēks” (1968/5)

Imants Lasmanis: „Ar kopīgu atbildību” (1968/5)

Jānis Rozenbergs: „Burvju apļi” (1968/5)

Liesma Lūsēna: „Par bērnu literatūras specifikas jautājumiem” (1968/6)

Mārtiņš Poišs: „Kāpēc Pelnrušķīte kāpj pa pupu?” (1968/6)

Pieci kaķi, Rīgā 1978 (Otrs izd. Rīgā 1985)

Brīnuma stabulītes (Latviešu tautas pasakas, illustrātors: A. Kronenbergs), Rīgā 1985

Ernests Birznieks-Upītis: Pastariņa dienasgrāmata (illustrējis A. Kronenbergs), Rīgā 1975

Doku Atis: Mans dzīves rīts, (saīsināts izdevums bērniem, illustr. A.K.) Rīgā, 1971

Jānis Rainis: Viens pats (A. Kronenberga illustrācijas), Rīgā 1960

D. Mamins-Sibirjaks: Pasaka par pēdējo mušu (illustr. A. Kronenbergs) Rīgā 1972

R. Bēms: Alberts Kronenbergs, Rīgā 1961

Valdemārs Ancītis: Bagāti gadi (Kārļa Egles dzīve darbos un atziņās) Rīgā 1967

Valdemārs Ancītis: Baltā nora, Rīgā 1967

Velta Rūķe-Draviņa & Maiga Brūvere: Valoda-didaktika-dzeja (Cik daudz vārdu saprot septiņgadīgs lasītājs?) Stokholmā 1983

Jāzeps Osmanis: Saules akmens (Latviešu bērnu literatūras gadu gaita) Rīgā 1977

Anastasija Stikāne: Latviešu bērnu literatūra I un II, Rīgā 1971

Sudrabotais vārds, Raksti un materiāli par bērnu literatūru, sast. Valdemārs Ancītis, Rīgā 1977

 

Par bērnu literatūras jautājumiem −

 

KAROGĀ:

Ieva Bratka: „Lai atklājuma spēks neizsīktu” (1967/4)

Valdemārs Ancītis: „Jaunas tendences mūsu bērnu literatūras kritikā” (1968/3)

Viktors Lagzdiņš: „Vai ir ‘tāpat, tikai labāk’”? (1968/4)

Jāzeps Osmanis: „Atrakcijas bērnu literatūras kritikā” (1968/4)

Arnolds Būmanis: „Der ieklausīties vērīgāk” (1968/6) „Lai iesākumiem būtu turpinājumi” (redakcijas paskaidrojumi, 1968/6)

Valdemārs Ancītis: „Ieiesim dzīvē pa iztēles vārtiem!” (1978/6 un 7)

Valdemārs Ancītis: „Brīnumainais kuģītis” (1986/6)

Jānis Baltvilks: „Bērnu rakstnieks meklē sabiedroto” (1986/6)

Māra Daneberga: „Margaritas Stārastes labā un gaišā valstībā” (1986/6)

 

LITERATŪRĀ UN MĀKSLĀ:

A. Būmanis: „Bērni un lielā pasaule” (28.1.1967)

M. Poišs: „Bet Sarkangalvīte nezina, ka tas ir Vilks...” (4.2.1967)

Harijs Hiršs: „Ko lasa bērni” (20.5.1967)

M. Poišs: „Par literatūru, kura neteiks, ka Dauka ir dulls” (23.9.1967)

Biruta Kalnaca: „Bērnu literatūras izpēte” (9.12.1977)

M. Cielēna: „Asprātība un − vienveidība” (26.5.1978)

Imants Ziedonis: „Par intonāciju nabadzību bērnu lasāmgrāmatās” (16.6.1978)

Ojārs Vācietis: „Daži momenti no neaptveramā” (16.6.1978)

Māris Čaklais: „Ko mēs mācām mūsu bērniem?” (23.6.1978)

J. Lauriņa: „Pedagoga viedoklis” (23.6.1978)

Imants Ziedonis: „Apauniet man kājiņas” (27.10.1978)

Armins Lejiņš: „Domāsim par bērnu teātri” (1.6.1979)

J. Maulinš: „Kas izdibinās, kur vainas sakne?” (11.1.1980)

Valdemārs Ancītis: „Literatūras pabērns” (11.1.1980)

„Skaista lieta, svarīga lieta” (Leona Brieža dialogs ar igauņu bērnu rakstnieci Ellenu Nītu, 18.1.1980)

Vija Mikāne: „Grāmata tuvplāna laikam” (25.1.1980)

Pēteris Zirnītis: „Par nepiepildāmo alku modeli” (25.1.1980)

„Bērnu dzeja uztur manī ticību brīnumam” (M. Cielēnas saruna ar V. Ļūdēnu, (8.2.1980)

Līvija Volkova: „Sprīdītis − tas ir Lāčplēsis bērnībā” (8.2.1980)

Inta Čaklā: „Literatūra un mūsdienu bērna pieredze” (22.2.1980)

Saulcerīte Viese: „Dažas piebildes par bērnu literaātūru” (11.4.1980)

Daina Avotiņa: „Sakne jāmeklē dziļāk” (11.4.1980)

Māris Čaklais: „Kas tā ir par sērsnu?” (1.5.1980)

Dace Rubļevska: „Komikss − mūsu bērniem” (31.7.1981)

Osvalds Kravalis: „Apgūt pasaules vienību” (29.1.1982 un 5.2.1982)

Inta Čaklā: „Lai tā auga, lai lapoja” (9.12.1983)