Jaunā Gaita nr. 163, jūnijs 1987
Lidija
Dombrovska
|
|
JAUNRADE |
Tikai ar gaismu var aprakstīt tumsu, tumsas dažādos toņus, gaismēnu joņus audeklam pāri ziestus, dziļdzelmē viestus.
Tāda vijīga virzība, it kā kūstoša lava ik brīdi pārtopot, ik brīdi izplūstot sārtās, violetās, mēļās krāstoņu strēlēs. Dzirkstošās ugunsmēlēs.
Otas odze lodā tēmīgi, mērķtiecīgi turpu un atpakaļ virzoties veidojot apļus, līkloču lentes kā liānas. Veidolu karavānas. Raibākos plankumus, skaidri saskatāmus vai izplūdušus augumus.
Šurpu turpu un atkal atpakaļ, aizvien ātrāk, aizvien aizrautīgāk, hektiskāk audeklam pāri ota kā apreibusi dejo dzirkstošu tarantellu.
Tāda ovācija vai orģija, toņu, formu, gaismēnu mija. Forma piekļaujas formai un visām vecajām normām jāsabrūk lūk, kā nu viss saskaņojas, kā atšķetinās, kā sakļaujas saliedinās. Te, šajā vietā, dzimst jauna ēra, staraina, suverēna stratosfaira.
|
KAD PAZUDA PIRKSTI |
- - - - - - - - - - - - - - - - Es esmu tava pirmbūtība, tava nemiera nezvērs, tavu džungļu tīģeŗlīlija.
Tu esi manas esmes zinīgākais lāma, mans Rama Sama.
Sama, Samsāra, šajā tropiskajā dārzā, raibus taureņus tvarstot man pazuda pirksti.
Patiesības pēkšņumā atskārtu ai, Sama, Samsāra no šīs vietas sākas skrejceļš uz Nirvānu.
|
SIROJUMS KOSMĀ |
Es esmu sapņu katapultas izšauts zvaigžņu sila mednieks.
Ap mani piena ceļā plūst zvaigznāju piens platām baltputu straumēm aizvien straujāk pludinot līdz
Stari sudrabojas, šķiežas un stīdz.
Es esmu ieskalots kustīgās formās, jaunas brīvības normās aizvien jaunā, aizvien mainīgā gaismā.
Kādas planētas saucieniem sekojot, sava sapņa atbalsi dzirdot starainā gaismā spirgstot un žilbstot aizvien tālāk un tuvāk totālajai neierobežotībai izkušanai vai atdzimšanai.
Tā es viļņojot lidinājos, apļos apļojot traucos un neatstājos
ar stariem slīdēt.
Zem manis vīd zemes zilbaltā pērle ar saviem zirnekļtīkliem, caur kuŗiem Apslēpto silu smailes spraucas ar Nāves augu lapām un ziediem
ar bojā ejas biediem.
Neatstājot atspulgas kliedēt, magnētisku negaisu dzīlēs, virpuļoju vizmainos viļņos.
Plūdos un atplūdos mijos tad tālāk pērļainas gaismas nests plūstu sauļu sistēmu joslā it kā uz plosta.
Acis žilbina saules traipi, staru strēles kā zeltaini mati viļņo, viļņo
Visapkārt zvīļaini spīdekļi, krāsainas gaismas mijas
un pārlaicība mani piesaukdama
neatvijas.
Bet lielais atklājums ir tepat tuvumā un tomēr neatklājas un nezinot kurp mani kosma vētras dzen, es skaidri sazīmēju Radītāja kalvi un kosma melnas bedres valni kā pārmērīgu milža aci, kas atvīd, atklājas un paliek neredzama.
Es esmu kosma jaunais iemītnieks un lāma, kas gadiem ilgi apmātības alās dzīvodams, tīkoju tālumos traukties un lidot tagad es plīvoju, plīvoju kosma vēl cilvēku veidolu pilnīgi nepieblīvētajā muzejā saules sistēmā starp 61. mazā gulbja zvaigzni un Saturna 24 satelītiem
kamēr tu tur lejā robots ar pseudoprofilu pamestības dadzi plaukstā, pūļa bezkrastu jūŗā plūsti, plūsti
un kūsti. Bet es, zvaigznāju putekšņiem aplipis zūdu miglājā žilbinzilā te, zvaigznāju silā izmetu tīklus zilstaru zvejai,
raugoties komētām, atblāzmām, meteorītiem, astrāliem spīdekļiem, astroīdiem sejā.
Es, kosma traucējs zvaigžņu silu mednieks, visu spārnoto draugs, esmu atradis sev vietu zvaigznāju silos žilbinbaltos un zilos, piena ceļā mēļi mēļā. Atraisīts, bezbēdīgs ietraucos bezgalībā.
|
Marta Landmane
APRĪĻA VARIĀCIJAS |
|
I |
Berzām grūti miza uzspīlēta Lūdzas, lai tecina sulu. Paliks stumbrā rēta nedrīkst! Sveši likumi aizliedz. Pašu tikumi aizmirsti. |
II |
Juma cietā miza bez brīdinājuma plīst Debess līdz serdei ienācies auglis spontāni atveŗas stipra sula vīnaina sārta pašķīst.
Mākoņi saskrienas, mākoņi pašķiŗas Joņiem saule uz zeltaina plosta strauji iras, joņiem brāzmains lietus līst.
Smiekli un asaras pār vaigu skalojas. Vēl vienai vasarai atvērti vārti! |
III |
Pienainā pievakarē, kad sprogains jērs pakāpies violetā piegāzē priecīgi blēj, un pinkains meža zvērs, atstājis alu, spoguļojas palu ūdenī, jāsadedzina pērnā kūla un ziemas čaula cietā, jo svaigi nepacietīgi dzieti pret sauli dzenas. |
IV |
Rūgstošā zeme, briestošie pumpuri, pulsējošie ūdeņi šonakt iemērkti dzīvsudrabā. Pilnmēness zinīgi smīn lielie atplūdi sākušies: Ziemas vakaros neizdzertais vīns, pusizdegušās vasku sveces, nedziedātās dziesmas, un sīkas gruzdošas cerības, vienuviet ar vaļējiem ledus gabaliem, murdēdami plūst uz taviem, rīta saulē snaudošiem, dīķiem, plaukstošo vītolu ielokā.
Necel aizsprostu.
Neatraidi, |
V |
Zilzvanu ēnainās gravas un paparžu paugurus līkloču apeju meklēdama zilo vizbuļu saulainos līčus un leknās upmalas pļavas. |
VI |
Mūsu mēness aprīļa debesīs. Cienīts lai ir tavs vārds. Lai pastāv tava valstība. Neieved mūs kārdināšanā. Lai tevi nesabradā austrumnieku, ne arī rietumnieku apkaltie zābaki. Lai tev pieder zilā, zvaigznēm izrakstītā, debess, tāpat kā mums pieder zaļā, plaukstošā zeme šonakt un mūžīgi mūžos. |
|
|
* * * |
Tāļu tuvumā, tuvuma tālēs, kā tuksneša tveicē, kā ledus gālēs, rit mūsu dienas, nedēļas, mēneši, gadi.
To saulē un ēnās, gan ātrāk, gan lēnāk savu dzīvi un mūžu vadām un pavadām.
Atnākam. Vairāk vai mazāk esam. Aizejam. No kurienes? Kādēļ? Uz kurieni? Nezinām.
Tāļu tuvumā atmiņās, tuvuma tālēs cerībās, sapņos, dzīvības rokas mūs ucina, aijā, žūžo un svaida, nāves pacietīgi gaida ar savu mieru mūs apņemt.
|
* * * |
Nekas nav domām par tālu, nekas par tuvu, to nevari zaudēt, ko neieguvi.
To nevari zaudēt, ko neesi saucis par savu, kas kopā ar tevi negāja, kas nekrustoja ceļu tavu.
To nevari zaudēt, kas tevī nav bijis un juties kā savās mājās. Kas krāties gan krājas, bet nesakrājas.
Ar tādu mērauklu mērot visu, ko Dievs tev devis, redzi zaudēt vien vari tikai pats sevi.
|
Valentīns
Pelēcis
|
|
DZĪVĪBAS |
Ziņkārīgie rokas aiz mūžībām. Taustās visos pirmsākumos: gliemezīšu skeletiņos, amēbiņās dolomītu kapsētās.
Tie tur pirmie saradušies būtībās no nebūtībām, kā no tīra ūdentiņa un n e k ā ! Un vēl šodien viņu dzimtas N E M I R S T Ī G A S .
Aiz tām ieaurojās dinozauri, varenīgi savos kaulos, nabadzīgi smadzenītēs. Viņi aizaurojās nebūtībā, kad vēl Jahve snauda akls. Nespēja mūs dzīvībiņā izsaukt ne no dolomītu alām, ne no mīlīgajiem palmu mežiem...
Gliemezīši, amēbiņās mīlējas joprojām ūdenī un zemē. Ganu dienās ieraudzīju mazos aizmūžības klaidonīšus, daži šķīda govju pēdās, laimīgākie rudenībās lēni kāpa nosalušās smilgās.
Laikam Saules iegribējās, iegribējās maigas rasas, lai var vieglāk i e b ū t s e v ī, savas dzimtas bezgalībā.
Kādi m ū s u pirmsākuma radi? Varbūt dižie dinozauri? Varbūt sīkās amēbiņās? Jahves likteņkalendāri raibi, raiba mūsu sapņošana.
|
PAGĀNA DOMAS |
Bēdīgi jau ir esmu izbijis malēnietis, neticīgi pagānisks, nemāku iemantot ticību pat Jahves izredzētā Amerikā!
Te pravieši, pravietos, sludinātāji, sludinātājas ap visiem pakšiem stāsta un mālē dolāriem kaisītu ceļu uz Paradīzi, uz mūžīgo dzīvošanu...
Manas vecās zemes arāja kājas klibo uz Elles pusi pa plato lielceļu, kur idejas asinīs noslīcinātas un Paradīzes vārti melu piepēs sapuvuši.
Mazliet brīnos par mīlestības ābelīti pirmsākuma propagandā, bet nebrīnos nemaz par čūskas nepieciešamību grēku piedošanai.
Ābels izprata Jahves upuŗu vērtību, nokāva treknāko aunu. Vecākais brālis Kains, pārbaudīja savu paša vērtību un nokāva Ābelu. Vai tas ir vairāk kā 0:0?...
|
|
|
RAKSTI SNIEGĀ |
Galvu augšā un skatu uz priekšu dzīvojam tā, un viss... Un, pēkšņi, skaties sniegā tavu vārdu kāds ierakstījis.
Varbūt kāda likteņa kļūda! Vārna kokā tūlīt kaut ko krauks... Bet no koka sauc melnā un gudrā: Tas ir tavs, vārds ir tavs, kļūdas nav.
Kāpēc mans! Un par ko! Jo ir pierasts celtais grūst un mainās, un plūst. Ja ir brītiņu smaidījis liktens, tad drīz atkal jāmaksā būs.
Bet varbūt, ka kamols zintīgais šoreiz otrādi tinas te kādā nejaušā stundā atmaksa, labā atmaksa pieklauvē!
Ja vairs neatceras mums prāti, i, kas atceras vārdus tos, kas uz vagonu rūtīm rakstīti un kas rakstīti padebešos.
Galvu augšā un skatu uz priekšu drīz būs pati mūžība jau... Pēkšņi sauciens no balta sniega tas ir tavs, vārds ir tavs, kļūdas nav.
1986
|
* * * |
Iedeva cilvēkam sveci paturēt. Un nepateica, cik ilgi. Un nepateica, ka vēji bruks tam virsū kā bada vilki.
Pār liesmu sakņupis cilvēks. Bet uguns šaudās kā izmisīgs lūgums. Pa brīdim celt acis pret debesīm spiež plaukstas skūpstošā uguns.
1986 |
VIENTULĪBA |
Večuks prasa pēc saviem baložiem ziniet bij tādi zilpelēki večuks apstādina it visus ziniet bij tādi sidrabaini večuks nesūdzas viņš tikai apvaicājas viņš tikai grib aprunāties večuks saritinās un dodas mājās večuks pats ir savas mājas un nav tam nekādu baložu un bijis nav it nekad
1986
|
MARTS |
Pilns gaidām, nojautām, brīdinājumiem, visādām zīmēm un pazīmēm, izceļu sevi kā dubultlogu no eņģēm un dodos pēc pavasaŗpazīmēm. Sniegs septiņās steigas stindzināts, tā i neiestāstīja mums, ka paliks mūžīgs un balts klaids uzplēstais čurm, virmo, murd, urdzeļo, saka, marts tas ir var, ņem un šalc. Smaržo pēc pērnām lapām, pēc nākotnes āboliem, šodienas mēsliem liecinājums, ka kārtībā, viss savās vietās, zeme ir vesela. Spoži melni un simtvienā pelēkā gammā, negaidot, ka viņiem būri kāds kārs, dižā un vientuļā kokā likteņa lutekļi, mūžības sūtīti, putni, veselo jauno autoru seminārs...
1986
Literatūra un Māksla, Nr. 23.1986. g. 6. jūn.
|