Vienlīdzība − Vārdu teicu kā laulību solījumu. Ā, bet toreiz biju tik daudz vecāks! Esmu krietni jaunāks tagad.

− Bobs Dilans, „Manas aizvāka lapas”. (1964)

 

Jo tur, kur Dievs cēla baznīcu, − arī velnam patika kapliču ierīkot.

Mārtiņš Luters, „Galda runa”. (1569)

1.

Ja polītiskus centienus Kanadā varētu raksturot viens vienīgs moto, tad tas būtu: Cerību triumfs, uz pieredzi neskatoties.

Pilsoņi atkārtoti dāvā savu uzticību partijām un it īpaši vadoņiem, kas prot pareizi uzķert momenta bažas un vēlmes tā, ka kampaņas un programmas solījumi liekas kā dabīgi, sen gaidīti atrisinājumi. Nav svarīgs fakts, ka līdzīgās reizēs doti līdzīgi solījumi izrādījušies illūzoriski vai nepraktiski; izvēles brīdī pietiek ar jūtamu un redzamu labu gribu mēģināt no jauna. Jo varbūt tiešām... varētu iznākt. Un tas nozīmē, ka polītiskiem vadoņiem parallēli jācīnās ar mītiem − nacionālu suverenitāti, balansētu budžetu, iespēju vienlīdzību un realitāti; visādu rajonu un grupu skaldīgām prasībām un tiesībām arvien ciešāk savienotā pasaulē; izdevumu prioritātēm, nepieciešamību sabiedrībā uzlabot neveiksmīgo, nelaimīgo stāvokli. Valdīšanas laika norēķins tātad nesastāv no konkrētu sasniegumu uzskaites vien, varbūt gandrīz nemaz no tās, − bet gan no lielos vilcienos panāktā, no sasāpējušu jautājumu risinājumiem, no sajūtas, ka valsts un tauta vadīta vēlamā virzienā.

Kanadieši ilgi zemapziņā zinājuši, ka viņu valsts tik tuvu lieliem, spēcīgiem, agresīviem kaimiņiem ir neloģisks brīnums − tekošu, soli pa solim virzītu lēmumu pārsteidzošs rezultāts. Nemesties amerikāņu revolūcijā, aizstāvēt, bet noteikt saites ar Anglijas monarchiju, būvēt savu transkontinentālu dzelzceļu, no sākuma garantēt dibinātāju − angļu un franču − vienlīdzību, veidot divvalodu, bet multikultūrālu sabiedrību, ne kausējamo katlu, citādi vērtēt visādu varu un bloku svaru kausus... un tā atšķirties. Tas kopā ir interesants mantojums, ne vienmēr praktiskākais, veikalnieciskākais, − bet − īpats, nenoņemams, savrupstāvošs.

Tādējādi ir arī skaidrs, ka te retais vadonis ieies vēstures grāmatās uz labas saimniekošanas rēķina vien, lai gan to pilsoņi automātiski sagaida, it īpaši uz naudas makiem attiecoties. Pilsoņiem visumā nepatīk lieli izaicinājumi, kuŗu nokārtošana personīgā labklājībā un ērtībā sit robus. Bet tikai smagu problēmu veiksmīga (arī − katastrofāla!) cilāšana piesaka polītiķus − vēstures kandidātus. Tātad izšķīrēja nozīme pielīp vadoņa darba kārtības tiem jautājumiem, kas viņu tieši nodarbina − un, vēl vairāk − enerģiskai tādas darba kārtības pārnešanai nacionālā psīchē t.s. nacionālo debašu līmenī.

Nebūs pārsteidzīgi minēt, ka bijušais Kanadas ministru prezidents Pjērs Eliots Trudo jau ierēķināms kā „vēstures kandidāts”. Viņa darba kārtības pirmais un, daudzi teiktu, vienīgais punkts: franču kanadiešu vieta, tiesības un iespējas. Izaicinājums: pārliecināt savējos Kvebekā, kur atsevišķi domātāji, tad grupas un visbeidzot ultranacionālā „Parti Quebecois” sludināja pavisam citādus atrisinājumus − un reizē panākt visā Kanadā atjaunotu nacionālu jēdzienu, neatkarīgu, saistošu modeli, kuŗa lepni īpašnieki būtu mēs visi.

 

2.

Kad 1965. gadā jaunais, radikālais Trudo iesaistījās Liberāļu partijā un Kanadas federālā polītikā, viņam prasīja uzrādīt iemeslus. Kāpēc? Kāpēc viņš iet pie tādiem, kuŗus jau intellektuāli nolamājis un nicinājis kā „trenētus ēzeļus”?

Bija divi galvenie: „Nodrošināt, lai Kvebeka neizstātos no Kanadas caur separātismu, un nodrošināt, lai Kanada Kvebeku neizstumtu caur šauru domāšanu.” Nepietika, vārdu sakot, ar gudru runāšanu, lai cik tā intellektuālu aprindās iecienīta, − bija jāiet „netīros darbos”, jo maiņas nāk tikai ar mainīšanu.

Gandrīz divdesmit gadu vēlāk pēc pastaigas sniega vētrā, kas paralizēja galvaspilsētu Otavu 1984. gada 29. februārī, Trudo otru reizi atteicās no partijas un valsts vadības. Kvebeka tobrīd vēl bija Kanadas province, tās balsotāji noraidīja „Parti Quebecois” aicinājumu nodot tiesības, kārtot izstāšanos no Kanadas 1980. gada 20. maija referendumā. Kanada beidzot bija savu konstitūciju repatriējusi no Anglijas: jauno versiju karaliene Elizabete parakstīja Otavā 1982. gada 17. aprīlī. Varbūt soli aiz soļa klusā, sastingušā galvaspilsētā liekot, Trudo ar gandarījumu apzinājās, ka viņš savus divus nodrošinājumus vismaz uz kādu laiku panācis.

Var būt arī, ka viņš apzinājās iespējamā robežas, par vajadzīgo nerunājot, jo vajadzīgo viņš vienmēr izlēma pats un tad rīkojās attiecīgi. Mērķtiecīgs, bet allaž pragmatisks, viņš labi saprata, ka šo divu grūto (bet mijiedirbīgo) jautājumu risināšanu viņš bija novedis tik tālu, cik var. Ka vajadzīga atelpa, ka jānāk jaunam personāžam (droši vien − ne tik disciplinētam, iekaisīgam, kontroversālam), ka panākumiem jāiztur dabīga laika un notikumu pārbaude. Acīmredzot, nebija vairs tādu jautājumu, kas tik cieši saistītu viņa intellektu un enerģiju, un Trudo vienaldzība pret problēmām, kas viņu neinteresēja, piemēram, ekonomijas lietas, bija leģendāra. Un tā līdz pēdējam ar baudu pārsteigumus sagādājis, viņš aizgāja.

Bet tas tomēr nepasaka visu par viena izcila, sarežģīta vīra darba gaitām sarežģītos apstākļos, it īpaši labāk jāsaprot Trudo motīvējumi un spilgtie gājieni uz plašāka Kanadas polītikas fona. Tur viņš no illūzijām veidoja jaunu realitāti − ar grūtumiem, bet veidoja.

 

3.

Trudo ir viens no tiem retajiem valstsvīriem, kam var pierakstīt polītisku filozofiju.

Kā Rons Grēms aprāda grāmatā Vienacīgie ķēniņi (Ron Graham, One-Eyed Kings, Collings, 1986), Trudo to izstrādāja pirms došanās karjerā, divdesmit gadus mācoties, rakstot, trenējoties Kvebekas augstskolu un mazo, liberālo žurnālu vidē. Idejas Trudo vienmēr bija vērtīgas − tik tālu, ka vēlāk polītikā viņš necieta „mīkstu” domāšanu un bieži likās pedantisks debatēs, kad pretinieks nespēja sagrābt galveno domu pavedienu un pie tā turēties. Bet jau tad Grēma vārdiem runājot, Trudo idejas bija „polītikā retas to skaidrības, noturības, balansa un uzņēmības dēļ”.

Dažu labu tas pārsteigs, bet:

„Intellektuāli Trudo nebija sociālists, centrists, nacionālists, nedz autokrats. Viņš bija klasisks deviņpadsmitā gadsimta liberālis, kam dārgas individa brīvība, varas decentralizācija un demokratiskas tiesības. Trudo paša savas ideoloģijas kopsavilkums: ‘Radi pretsvarus’.”

Pretsvari Trudo personīgā dzīvē bieži izpaudās kā pretrunas − ministrs sandalēs, bez kaklasaites parlamentā, piruete aiz karalienes muguras pirms ministru prezidentu fotografēšanas, gados jaunākas sievas apņemšana un tad tās publiska, sāpīga zaudēšana, trāpīgi, bet nepareizā vietā un laikā izteikti „stiprie vārdi”, − it kā visu laiku vienā cilvēkā cīnītos niķīgs, nelabojams romantiķis un moderns, praktisks pilsonis, kam labi izkopta atbildības sajūta. Trudo ātri apvainojās, bija vienmēr gatavs lemt un piespēlēt sodu pāri mēram, bet viņa personā arī nebija mazākās gļēvuma kripatas. Vai var aizmirst viņa atteikšanos bēgt no parādes goda tribīnes Montreālā, kad huligānu bars sāka to apmētāt ar pudelēm un akmeņiem? Televīzijas bālā acs tonakt rādīja vadoni, kas paliek savā vietā, rādīja, ka tā vieta nesastāv no vārdiem vien.

Pretsvaru iedarbināšana polītiskā dzīvē toties viscaur raksturoja Trudo rīcību un jo īpaši sakarā ar viņa dzimtās provinces centieniem.

Kvebekā pazīstams izteiciens − vendu − pārdevies. Ar apmēram tādu pašu nicināšanu, kādu Latvijā piešķiŗ hokeja spēlētājiem un ierindniekiem, kas avansēšanās dēļ pārceļas uz Maskavu, Kvebekas pilsoņi, visvairāk „noteicošās aprindās”, skatījās uz zudušiem dēliem, kas atstāja provinci, lai laimi meklētu citur − kur nu vēl „ienaidnieku centrā” Otavā. Sekmes bija īstas tikai, ja tās panāktas uz vietas. Brāļu solidaritāte − pirms un pēc divkaujām − svarīgāka nekā ekskursijas ārpus pazīstamām robežām.

Neizbēgami, ka Trudo tādam provinciālam sabiezējumam meklētu pretsvaru. „Atvērsim robežas,” viņš esejā rāja, „mūsu ļaudis smok nost” (Intelektuālu jaunā nodevība, 1962); bet pavisam provocējošs bija viņa lēmums iestāties Liberāļu partijā un mēģināt tvert varas sviras ārpusē. „Savas lietas,” toreiz mēdza teikt, „mēs nokārtojām pašmājās pie savas valdības.” Jēdziens, ka tikai Kvebekas provinces valdība saprot un māk pareizi veicināt franču kanadiešu nacionālās intereses, bija tradicionāls, neapstrīdams un vēlāk atklāti likts pamatos „Parti Quebecois” neatkarības prasībām. Tā jau no sākuma Trudo pieteica cīņu par horizontiem, kas reizē arī bija cīņa par Kanadu un par kvebekiešu vietu Kanadā. Trudo no saviem kompatriotiem prasīja plašāku skatu − vispirms visas Kanadas un tad pasaules mērogā. Daudzi tādu negribēja vai nevarēja dot. No 1976. gada 15. novembŗa, kad Kvebeka ievēlēja „Parti Quebecois” valdību līdz 1985. gada 2. decembrim, kad „PQ” nomainīja provinces liberāļi, Trudo formāli atradās trauksmes stāvoklī. Tā bija viņa polītiskās dzīves centrālā pretsvaru cīņa.

Ja ministru prezidenta Pīrsona un vēlāk Trudo Liberāļu partijai izdevās tīri praktiskos veidos parādīt, ka kvebekiešiem „ir vieta centrā”, valdībā un valdības aģentūrās: jāmin divvalodu prasības ievešana posteņu pildīšanā, redzamu vietu ierādīšana kvebekiešiem kabinetā un tā tālāk, tad pavisam cits skats parādījās Trudo attiecībās ar pārējām provincēm un to valdībām.

Sakarsētā Kvebekas referenduma kampaņa un tad tuvais 60 pret 40 procentu „tomēr neprasīsim izstāšanās mandātu” rezultāts uzkūra reformu drudzi: taču jāpārkārto valsts saimniekošana tā, lai neviens vairs nejūtas atstumts! Bet kanadieši ārpus Kvebekas, vispirms, pretojās jebkādu speciālu privilēģiju piešķiršanai provincei, kas viņiem jau tā dāvājusi tik egocentrisku un etnocentrisku valdītāju kā Trudo. Vēlāk tādai pretestībai uzlīmēja „principa stāju”: nekādas andelēšanās ar provinci, kas grib no Kanadas izstāties. No otras puses − katram Kanadas rajonam, katrai provincei arī bija speciālas vajadzības, un pieņēmās kurnēšana, ka Trudo par tām neliekas zinis. Vienu pretsvaru komplektu kārtojot, Trudo bija uzdūries otram, vēl sarežģītākam.

Mēs vēl nepazinām īsto Trudo. Viņš ātri, bet pie tiem pašiem principiem turoties, izrēķināja, ka polītisko lēmumu īpatsvars, nodokļu ievākšanas un izdošanas procentus ieskaitot, pārāk smagi nosēdies provinču pusē, tik tālu, ka drīz centrālai valdībai pietrūks spējas pildīt solījumus, kārtot normālās atbildības. Nebija vairs runa par Kvebekas izstāšanos vien, bet par visas federācijas sairšanu, ja to turpinās plicināt pretrunīgas prasības no malām. Skaidrs − centrālās valdības pienākums ir tādas prasības „sabalsot”, pielīdzināt praktiskām iespējām. Bet nerakstīts likums, faktiski Kanadas federālās valdības sistēmas stūrakmens, ir − bagātie rajoni palīdzēs nabagākiem. Palīdzības apmērus un veidus nosaka centrālā valdība. Un ko tad, ja tā vairs to nevar? Vajag rast pretsvaru!

Trudo sāka ar labu − ar t.s. federālām un provinču konferencēm. Bet runā, kā māki, noskaidrojās vienkāršs fakts: provinces absolūti nekā negribēja dot atpakaļ, negribēja pat norēķināties par naudām, kas īpašos nolūkos saņemtas no Otavas, piem., izglītības veicināšanai. Cits pēc cita provinču premjeri pieteica ekonomisku separātismu un starp rindām domu, ka viņi − un tikai viņi − pārstāv rajona pilsoņu patiesās vēlmes un vajadzības. Rūgta ironija Trudo − pēc pretsvarošanas ar Kvebeku! Viņš sāka vaicāt: „Un kas runās Kanadas vārdā?”

Atbilde nebija ilgi jāgaida. Runāja viņš pats. Ar diviem jauniem pretsvariem. Pirmais − pieteikta automātiskas nodokļu naudas izdalīšanas ierobežošana − izraisīja provincēs svētas dusmas. Runāja par konfederācijas sabotāžu..., bet arī sāka mācīties saimniekot iespēju robežās. Trudo rūpīgi gādāja par to, lai trūcīgākām provincēm nerastos īpašas grūtības − un ieguva atbalstītājus.

Tie bija nepieciešami otram gājienam − konstitūcijas repatriēšanai no Anglijas. Kanada atradās neveiklā situācijā: lai gan suverēna valsts, konstitūcija −1867. gada „British North America Act” − bija Anglijas parlamenta likums, arvien rezidēja Vestminsterā, un katru Kanadas parlamenta lēmumu vajadzēja tur vēl papildus kārtā apstiprināt. Protams, tīra formalitāte, ...bet ar koloniālu piegaršu. Trudo saprata, ka centrālai valdībai svarīgi raksturīgi simboli, piemēram, karogs, naudas zīmes, himna, bet svarīgākais no visiem ir konstitūcija, kas „taisīta pašmājās”, kas pašmājās maināma bez atļaujas prasīšanas pie svešiem kungiem. Viņš arī saprata, ka konstitūcijas repatriēšana, kā gājiens pats par sevi, piešķiŗ centrālai valdībai zināmu morālu autoritāti − runāt Kanadas vārdā. Vienā reizē − visu pilsoņu vārdā. Pievilkt provinces atkal tuvāk, tām atgādināt, ka tās ir lielas valsts daļa, nevis valsts sastādītājas. Viņam nevarēja paiet gaŗām arī konstatējums, ka tieši Kvebeka tādam Kvebekas dēla gājienam kā simboliska atkratīšanās no angļiem − būtu speciāla nozīme.

Tikai viena problēma: oriģinālo BNA aktu parakstīja toreizējo provinču (territoriju) pārstāvji, kas vienojās federācijā, kur tad uzņēma citas territorijas līdz ar Kanadas tālāku attīstību un nostiprināšanos. Akts nosacīja jaunās centrālās valdības un provinču pienākumus (piem., aizsardzību un izglītību ar samērīgu nodokļu sadali), ko palaikam pēc tam papildināja un „iztulkoja”, bet lielā mērā atstāja nemainītus līdz... līdz brīdim, kad tos varētu mainīt Kanadas parlaments! Tas nozīmēja: varētu arī mainīt − tradicionālo pienākumu sadali.

Parallēli Trudo bija sagatavojis t.s. „pilsoņu paku” − neapstrīdamu un garantētu individa tiesību chartu, kas reizē ieietu „pārvestā” konstitūcijā. Viņš labi apzinājās, ka konstitūcija, kas pilsoņiem tādas pamatgarantijas nedod, arī no tiem pašiem pilsoņiem nekādu lielu atbalstu nesaņems, jo valsts varai vienmēr nepieciešams pretsvars ir precīzi definētas individa tiesības. Lai cik tas praksē varētu izrādīties neērti, vajadzīgs veselīgs balanss.

Pānika provincēs! Ir jauna pienākumu sadale, ir vispārējas pilsoņu tiesību garantijas; ne tikai mainītu status quo izskatu, bet arī realitāti, piemēram, lielākoties atvieglinot tiesas procesu vajadzību sakarā ar minoritāšu valodas (franču Manitobā, angļu Kvebeka) lietošanu, bet līdz ar to pa daļai „atmiekšķējot” provinču noteikšanu sabiedriskās apkalpes un izglītības laukos. Vēl ļaunāk − pilsoņi saprastu, ka par viņu tiesībām un labklājību tomēr rūpējas arī centrālā valdība; ergo − zustu arguments, ka tādos jautājumos provinces pārstāv visas vēlmes un vajadzības, centrālai valdībai tikai „jāspēlē tiesnesis”. Pie tam, tiesnesis, kas nekad nevarēs visus apmierināt − tātad, iestādījums, ko var viegli apvainot visādās kļūmēs un neveiksmēs. Tas bija nejauks Trudo izaicinājums: domāt, vispirms, par Kanadu − un tikai tad par tās sastāvdaļām. Neparasti, pretsvarīgi!

Atkal − sarunas ar provincēm. Būtu bijis piedienīgi, ja Kanadas valdība būtu spējusi griezties pie Anglijas parlamenta ar vienprātīgu provinču atbalstu kabatā tādam vēsturiskam gājienam, bet tas nebija lemts. Kā reizi agrāk (t.s. „Viktorijas sanāksmē”), provinces negribēja vienoties ar centrālo valdību ne maiņu formulā (veidos, kā repatriētu konstitūciju varētu papildināt un uzlabot pašmājās), ne individu tiesību komplektā un pat ne jaunās konstitūcijas vārdu detaļās. Vairākas provinces − ne tikai Kvebeka −noraidīja spēcīgu ievadu, kas sākās ar vārdiem:

„Mēs, Kanadas pilsoņi...” Citas atteicās centrālo valdību saukt par nacionālo, pieprasīja palikšanu pie federālās. Televīzētās sanāksmēs kanadieši varēja redzēt savus provinciālos pārstāvjus, − Ontario un Ņubvransvikas, − uzvedamies kā sīku, neradniecīgu klubiņu runas vīrus. Tie negribēja dzirdēt Trudo argumentu, ka svaros te nebija vis vairāk vai mazāk varas Otavai vai provincēm, bet gan vairāk tiesību visiem pilsoņiem uz abu valdības līmeņu rēķina.

Strupceļš. Un tad Trudo izšķīrās − piedraudēt repatriēšanu bez provinču piekrišanas. Viņam dabīgi atkal pārmeta kolosālu arroganci. Provinču vadoņi arvien negribēja paplašināt horizontus, un Trudo nolēma „iet viņu galvām pāri” tieši pie balsotājiem. No viņa puses tas bija kails, ļoti raksturīgs praktiskums: svarīgi galu galā nebija personīgi pārmetumi, bet gan gājiena rezultāts un šoreiz rezultātam būtu vēsturiska nozīme. Tomēr pēc opozicijas kritikas parlamentā partija viņu pierunāja ļaut Kanadas augstākai tiesai izšķirt, vai centrālai valdībai ir legālas tiesības rīkoties tādā virzienā bez provinču akcepta, vai ne. Lēmums iznāca pozitīvs, lai gan ar atgādinājumiem, ka „konsultēšanās būtu vēlama”. Ja sanāksmes ar provincēm − šoreiz ar gatavu trumpja karti. Beidzot − kompromiss, izlīgums, repatriācija, karalienes Elizabetes jaunās konstitūcijas parakstīšana.

Tomēr, tomēr − Kvebeka jauno izkārtojumu neparakstīja. Un tā triumfa momentā, grūti panāktā vienotības momentā, pretsvaru pārkārtošanas momentā Trudo iztrūka savas dzimtās provinces formāls akcepts. Ironija pēc visa tā, ko viņš bija darījis, lai paplašinātu kvebekiešu horizontus. Ironija, ko viņš droši vien vēl gremoja, sniega vētrai brienot cauri.

Varētu arī zīlēt, ka viņš bija pieredzē pietiekoši gudrs, lai krietni mainīto, bet galīgi vēl neatrisināto situāciju pieņemtu tādu, kāda iznākusi − ar raksturīgu, filozofisku plecu paraustījumu.

Tādi ir tie rēķini!

 

4.

Būtu nepareizi atstāt iespaidu, ka savu polītisko filozofiju Trudo „lika uz līnijas” tikai sakarā ar Kvebeku un konstitūciju. Viņa pretsvaru radīšanai bija vēl citas dimensijas, un visas tās vairāk vai mazāk redzami iezīmējās Kanadas sejā.

Roku rokā ar „horizontu paplašināšanu” gāja „Oficiālo valodu akts” („Official Languages Act”), kas formalizēja angļu un franču valodu vienlīdzību Kanadas valsts darbā un valsts pakalpojumos, reizē pieprasot divvalodu etiķetes, pārdodamām mantām veikalos. Kamēr Rietumos pilsoņi sūdzējās, ka uz auzu pārslu kastēm jālasa ienīstā franču valodā, Kvebekas valdība strauji sāka ierobežot angļu valodas lietošanu skolās un to lika izņemt no firmu izkārtnēm − atkal pretsvari. Bet tagad visā Kanadā vecāki stāv rindās, lai savus bērnus pieteiktu divvalodu skolās, kur vietu pietrūkst.

Trudo valdīšanas laiks izvērtās par studiju grupu, komiteju, izmeklējumu laiku − it īpaši 1980.-1984. g. posmā. Pilnībā neuzticoties valsts aparātam un profesionāliem valsts ierēdņiem plānu formulēšanā, Trudo un viņa ministri plaši konsultēja arodbiedrības, veikalnieku aprindas un citus valdības „līmeņus”. Ministru kabinetā iekšējā valdīšana pārgāja no sacensības spēcīgu ministru starpā (Trudo nepatika pēdējā tiesneša loma) uz komiteju sistēmu, kas piespieda ministriem saskaņot komplementārus un arī iespējami pretējus plānus. Populārs ir mīts, ka Trudo valdīja kā autokrats − tieši otrādi: consensus (uzskatu vienprātības) polītika vēl nekad nav bijusi pacelta tik augstā, reizēm pat sastindzinošā, līmenī. Trudo tikai uzvedās kā autokrats.

Un tādus reizē mīl un ienīst − jo vairāk, ja, piemēram, tie meklē „trešo ceļu” ir ārlietu attiecībās, ir tirdzniecībā, kaut ko drusku attālāku no ASV-tu līnijas. Vēlāk meklē miera ceļu abu lielo, draudīgo bloku starpā. Var apbrīnot Trudo naīvumu dažos vēstures un ekonomijas jautājumos − vietumis pārsteidzošu (tīšu?) no valstsvīra ar viņa pieredzi, toties jāsaprot konsekventa tieksme radīt pretsvarus, meklēt balansi.

Bet Trudo arī akli neturējās pie simtprocentīgi tīra liberālisma principu izskata, kas tik dārgs akadēmiķiem un kommentātoriem. Ja viņa tvērumā bija jārīkojas, ja visas tradicionālās metodes un iespējas nebija devušas rezultātus, tad viņš nevilcinājās valsts ietekmi un varu „likt pie ratiem”. Filozofiski pamati tādiem gājieniem atrodami franču liberāļu personisma domā, kuŗā nav nekādu nesaskaņu principu un „aktīvā aģenta” (valstsvīra, valsts vai abu) starpā. Gala mērķis, kur visi tie paši principi darbojas pilnu jaudu, paliek nemainīts; šad tad tikai jālieto dažādas metodes, lai tur tiktu.

Jau oktobŗa krizes laikā, 1980. gadā, redzējām, kā viņš saskatītam revolucionāru draudam nekavējās likt pretī armiju. Uz īsu laiku individa tiesības jāierobežo, lai lielāks labums, brīva valsts varētu pastāvēt neapdraudēta. Tagad par to var gudri debatēt, bet tai momentā? Kāda būtu bijusi īsti pieņemama rīcība? Un kādas konsekvences?

Toties ekonomijas laukā Trudo gājieni var likties pavisam pretrunīgi. Algu un cenu kontroles − pēc tam, kad viņš bija solījis iztikt bez tām, pēc tam, kad viņš bija sakāvis konservatīvo partiju vēlēšanu kampaņā tieši ar to solījumu. Vēlāk − 6 un 5 procentu kontroles tādā pašā garā. „Nacionālās enerģijas polītikas”(NEP) dibināšana. Kanadā ražotu programmu obligāti procenti televīzijas un radio raidītājiem. Viss un vēl vairāk ar manāmām „nacionālisma” pieskaņām − no polītiķa, kas deklarējis „ticību” brīva tirgus principam. Kāpēc?

Rons Grēms min atbildi, ko devis Mārtiņš Goldfarbs, Liberāļu partijas sondāžu realizētājs:

Privātais sektors necieta Pjēru Trudo, jo viņš nosvilpa visu lēto spēlīti. Kanada ir sadalīta mazās grupiņās, kam visa bagātība. Tās grib valdību „nost no kakla”, lai varētu klubu turēt slēgtu un netraucēti pavairot peļņu. Bet Trudo viņus nemitīgi tirdīja: „Kur ir tie darbi, darba vietas, ko solījāt? Kāpēc neejat ārā pasaulē un nepārdodat? Kad to darīsit? Un ja nevarat, kādēļ uzbrūkat mums?” Viņš atvēra Ķīnas durvis, bet viņi it kā sagaidīja, ka Trudo arī ies tur un pārdos viņu mantas kā kolportieris. Viņam nebija nekāda plāna valdību iemaisīt ekonomijā. Viņš to negribēja darīt. Bet viņš arī juta, ka nav izvēles. Un privātais sektors viņu ienīda par to, ka bija atļāvies teikt: celieties pakaļkājās. Trudo tiešām viņu degunus tur ieberzēja.

Ja brīvais tirgus ar visiem valdības pabalstiem nedarbojas, − tad jānāk aktīvam aģentam un jādara iespējamais. Jārod pretsvari.

 

5.

Laika dzirnakmeņi griežas un maļ, tos pašus graudus, tikai cita gada gājuma. „Parti Quebecois” nomainīšana Kvebekas valdībā negarantē, ka franču kanadiešu nacionālisma jautājums galīgi apklusīs. Trudo aiziešana negarantē, ka Kanadas valdība varēs atteikties no tālākas pretsvaru meklēšanas. Ir tikai noslēdzies spilgtāks posms. Raženāku graudu, sparīgāku malēju laiks.

Franču kanadiešiem pēdējos 20 gadus gandrīz bez pārtraukuma ir piederējis rets polītisks lukss: viņiem ne tikai vienmēr bijusi sava valdība Kvebekā, vairāk vai mazāk izteikti nacionāla, noteikti apķērīga un agresīva jautājumos, kas skaŗ tautas pastāvēšanu, − bet viņu pārstāvju rīcība Otavā arī devusi daudz. Pārdevušies vai ne, izcili ministri un ierēdņi no Kvebekas ir parādījuši, ka Kvebekas robeža ir mākslīga robeža, ka aiz tās vēl daudz kas darāms ne tikai Kvebekas, bet Kanadas labā.

Ja Kvebeka vēl cīnās ar angļu valodas izkārtnēm, šad tad veikalos iet grūtāk klientam (gan ne amerikānim!), kas apprasās angļu valodā, bet ko mēs sagaidītu Parīzē? Jaunā Kvebekas valdība atkal runā par profitablu federālismu, par speciālu statusu gan drusku mīkstākā valodā, bet tāpat. Citiem Kanadas rajoniem ir savas sūdzības, savas klizmas. Varbūt mēs slīdēsim atpakaļ uz „vēlmju tirgu”, uz sadrumstalotāku pieeju jautājumiem, kas reiz mūs, negribīgus, sameta kopā karstās debatēs un lika izšķirties. Un varbūt − ne.

Pjērs Eliots Trudo ir vēstures kandidāts tieši tādēļ, ka viņš lika visiem kanadiešiem vienā koncentrētā, emocionālā laika sprīdī sevi tuvāk apskatīt un pieņemt, lai ar grūtībām, pieaugušas valsts simbolus un formas. Ar savu pretsvaru radīšanu viņš neiemantoja draugus un populāru mīlestību, bet viņš arī tādos virzienos gandrīz demonstratīvi necentās. Protams, ka viņš atvaļinājies savā dzimtā provincē, − bet jau labu laiku viņš ir bijis pasaules pilsonis.

Klods Šarons (Claude Charron), reiz ministrs Renē Leveka „Parti Quebecois” kabinetā, salīdzināja dedzīgo, populāro Kvebekas neatkarības sludinātāju un federālistu Trudo − ilggadīgos ienaidniekus − šādi: „Viņi bija Kvebekas polītikas divi poli. Trudo ir tas, kas mēs gribējām būt; Leveks ir tas, kas esam.”

 

1985

 

 

 

UN TĀ UN TĀ MĒS...

1987. g. 26. maijā, pēc vairāku gadu klusēšanas, sarūgtināts Trudo publiski nosodīja ministru prezidenta Mulronija un provinču premjeru 30. aprīļa t.s. „Mīčezera paktu”, kas garantēja Kvebekas parakstu Kanadas konstitūcijai − izmaiņā pret plašāku provinču noteikšanu, it īpaši financēs, un Kvebekas atzīšanu konstitūcijā kā „atsevišķu sabiedrību” (distinct society).

„Tie kanadieši, kas cīnījās par vienotu valsti, divvalodīgu un multikultūrālu, var atvadīties no sapņa,” Trudo rakstīja. „Tagad mums būs divas Kanadas, katra ar savu valodu.” Tiem, kas „...Kanadai konstitūciju loloja kā jaunu sākumu, kuŗā visi būs vienlīdzīgi, ar vienādi saprastām vērtībām, atliek asaras, tas viss.”

„Mēs 1982. gadā tikai vienu lietu neparedzējām − ka Kanadas valdība varētu nonākt gļēvuļu rokās.” Pašreizējiem polītiķiem pietrūkst drosmes teikt ‘nē’ Kvebekas nacionālistiem – „čīkstētājiem” − ar rezultātu, ka Kanadas valsts turpmāk būs „galīgi bezspēcīga”, un to varēs valdīt tikai „kastrāti”.

Tāds Trudo noteikti nebija, un viņš savus uzskatus nav mainījis.

JM

1987.g. jūnijā