Žurnāla Māksla 1986. g. 3. numurā ievietots Arvīda Darkēvica raksts „Tātad − kolēģis”. Raksta saturā zināmais notikums Emīla Dārziņa dzīvē, kas savā laikā izraisīja daudz pārrunu, asu diskusiju, kontroversiju vispār. Īsumā atkārtošu šī incidenta pirmsākumus.

1908. g. kādā koncertā atskaņoja Emīla Dārziņa orķestŗa darbus: „Vientuļā priede” un „Melancholiskais valsis”. Rīgas Avīzes 31. janvāŗa numurā parādījās kāda E.P. (Ērgļu Pāvuls − red.) iznīcinoša kritika, kas „Vientuļā priedē” saskatīja plaģiātu no somu komponista Sibeliusa leģendas „Tuonelas gulbis” (Der Schwan von Tuonela). Tanī pašā laikā „Melancholisko valsi” apzīmēja par paviršu mūziku, kas atgādinot vienu no Čaikovska kompozicijām. Tā paša laikraksta 4. februārī ievietots Dārziņa atspēkojums, saskatot E.P. kritikā „ļaunprātības augli”. Raksta beigās Dārziņš domā, ka aiz E.P. pseudonima slēpjas kāds viņa kolēģis...

Pēc dažiem mēnešiem Dzimtenes vēstneša 7. aprīļa numurā Emīls Dārziņš paskaidro, ka griežas pie profesoriem Glazunova un Vītola Pēterpils konservatorijā ar lūgumu izspriest un atklātībai paziņot vai E.P. apgalvojumi ir patiesi. Vītols eksperta lomu apņēmās uzņemties tikai tādā gadījumā, ja viņu izvēlētu abas pretinieku puses. E.P. klusēja, un tikai pēc kāda laika Pāvuls Jurjāns publiski atzinās, ka E.P. esot viņa pseudonims. 1908. g. aprīļa beigās Dzimtenes vēstnesī publicēja Glazunova atsauksmi:

Izspēlējis cauri Johana Sibeliusa un Emīla Dārziņa partitūras vienu pēc otras, nācu pie slēdziena, ka „Priedes” autors, komponēdams savu gabalu, varēja arī nezināt par „Tuonelas gulbja” eksistēšanu − tik maz līdzības ir abos gabalos, kā formas un iekšēja satura ziņā, tā arī instrumentācijas ziņā. Nevar skaitīt par līdzību, vai pat par patapinājumu, gabala vienas sugas tempu vienādo ilgumu, vai toņu kārtu (dur’u vai moll’u), vispār pazīstamus faktūras paņēmienus, kā akordu vai intervālu pieaugšanu pa oktāvām, viļņveidīgas figūrācijas izlietošanu, englišhorna izvēli priekš sēra rakstura melodijas utt. 1908. g. 19. aprīlī.

A. Glazunovs

 

Taču Ērgļu Pāvuls nelikās mierā. Viņš „Vientuļās priedes” partitūru ar pavadvēstuli nosūtīja Sibeliusam. Rezultātā 1908. g. 19. maijā Rīgas avīzēs parādījās Sibeliusa vēstule Jurjanam:

 

Järpenpää, Somijā, 1908. g. 10. maijā.

 

Ļoti godāts kgs!

 

Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu „Priedi” zem mana „Gulbja” iespaida. Mūziķi, kuŗi apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki.

Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds plaģiāts (literāriska zādzība − P.J.) būs gan drusku par skarbu. Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bij tā rakstīt, taisni tā kā Jūs esat rakstījuši.

 

Augstcienībā Jūsu padevīgais

Jean Sibelius

 

Pāvuls Jurjāns arī paskaidro, ka viņš no savas puses uzskata šo incidentu par izbeigtu. Ja arī Jurjanam šis incidents izskatījās izbeigts, tad tas tā nebija citiem, ieskaitot pašu Dārziņu. Viņš izmisumā iznīcināja ne vien „Vientuļo priedi”, bet arī „Melancholisko valsi”, „Lirisko fantāziju” un „Mazo svītu”. Kā par brīnumu „Melancholiskā valša” partitūra paglābās, jo bija vairākas kopijas. Un izbeigta šī lieta nav pat pēc 80 gadiem, jo beidzot ir atrasta arī P. Jurjāna Sibeliusam nosūtītās vēstules fotokopija, kas parāda P. Jurjānu kā patiesības manipulētāju.

Šajā vēstulē Dārziņš tiek raksturots kā diletants, kuŗš ļaunprātīgi apvainojis viņu, mūzikas kritiķi P. Jurjānu, par taisnīgu kritiku presē. Ne vārds nav minēts par Glazunova (Sibeliusa laba drauga) pozitīvo vērtējumu. Tāpēc Sibeliuss savā atbildē, nezinādams, kas slēpjas aiz „dažu mūziķu domām”, nosaucis tos (tātad arī Glazunovu) par „estētiski nekulturāliem cilvēkiem”. P. Jurjāns vēstulē sīki jo sīki izklāsta abu partitūru sakritīgos tempus un instrumentācijas paņēmienus, par katru cenu cenzdamies iegūt no Sibeliusa gribēto spriedumu. Arī Glazunovs savā atsauksmē skaŗ šos elementus, taču nekā grēcīga „Vientuļā priedē” neatrod. Gods godam, arī Sibeliuss noliedz plaģiātu, tikai atzīst, ka Dārziņš to darinājis zem mana „Gulbja” iespaida. Bet iespaidu nevar kvalificēt kā plaģiātu. Un tā šodien 1987. g. redzam, ka E.P. pilnīgi netaisni un ar iepriekšēju nodomu Dārziņu ir apvainojis plaģiātā.

Kādēļ gan izraisījās šis nejēdzīgais konflikts, kas uzskatāms kā melnākā lappuse latviešu mūzikas vēsturē. Abi taču bija redzami mūziķi. Pāvuls Jurjāns bija populārā 4 brāļu Jurjānu mežragu kvarteta agrīnais dalībnieks, mūziķis ar brīvmākslinieka gradu, vokālās mākslas speciālists, simfonisko koncertu un operas organizētājs un diriģents, vēlāk Latvijas valsts konservatorijas dziedāšanas klases profesors. Ļoti pašapzinīga rakstura cilvēks, kas līdzīgi Ringoldam Kalningam varēja teikt: „Es zin’ sav’ vērtīb’.” Ceļu nevienam negrieza. Dārziņš bija gluži pretēja rakstura cilvēks. Viņš nebija beidzis konservatoriju, bet tomēr nebijās kritizēt 10 gadus vecāko brīvmākslinieku par diriģēto Čaikovska „Sesto”. Raksturīgi, ka tas notika tikai dažas dienas pirms nelaimīgās „Priedes”. Dārziņš savās kritikās ļoti izcēla jaunatni, jaunos māksliniekus vispār, piem., diriģentu Bobkovicu. Jurjānu Pāvulam ar diriģēšanu sevišķi neveicās, tālāk par takts rādīšanu viņš daudz arī netika. Tāpat kompozicijā (resp. tautasdziesmu harmonizēšanā) Jurjāns nekādu talanta dzirksti nerādīja. Dārziņa dziesmas turpretī ātri iekaroja tautas mīlestību, par viņu jūsmoja tā laika jaunatne, tāpat intellektuālās aprindas, dzejnieki, gleznotāji, aktieŗi u.c. Tam pievienojās arī konservatīvā laikmeta Rīgas Avīzes pastāvīgā izrēķināšanās griba ar jaunatnes māksliniekiem un to idejām. Tālāk Darkēvics savā rakstā sniedz sekojošās rindas:
 

Un kopīgais naids sakontaktējās neķītrajā akcijā.

Jau zinām, cik smags Emīlam Dārziņam bija šis netaisnais uzbrukums.

Pie visa tā nepieciešams atgādināt par Emīla Dārziņa sev komponēto Nāves motīvu. Tas radies gan ap 1907. gadu, taču pēc šī nepanesami smagā pārdzīvojuma Nāves motīvs viņam ieguva īpašu simbola nozīmi, kuŗā it kā atkailinātā veidā saplūst dzīves vērtību pavedieni.

Lūk, šī motīva pirmpublicējums.

 

Nevaru ar pilnu pārliecību apliecināt šī motīva identiskumu, kaut gan tā raksturs pilnīgi iekļaujas Dārziņa pasaulsizjūtā. Lieta tā, ka Nāves motīvu tiku pierakstījis dažas stundas pēc tam, kad man Toronto (Kanadā) to nospēlēja kopā ar harmonizējumu kādreizējais J. Vītola audzēknis Imants Sakss. Viņam savukārt to atstājis Dārziņa draugs Pāvils Gruzna. Melodijai, kas rakstīta mažorā, trīs-ceturtdaļritmā, ir tā pati noskaņa, tā pati ilgu sajūta, kas piemīt „Melanholiskā valša” sākumam vai vīru koŗa dziesmas „Kapsētas klusums” fragmentam. Tikai četras taktis gaŗš.

 

Tā kā te minēts arī mans vārds, daži personīgi paskaidrojumi varbūt palīdzēs papildināt šī motīva atrašanu.

Savā laikā, beidzot Latviešu licēju [Autors droši vien domājis Rīgas skolotāju institūtu.], man bija jāizstrādā diplomdarbs par latviešu skolotāju lomu latviešu mūzikas vēsturē. Šinī sakarībā Rīgas bibliotēkās rakņājos pavecu avīžu, žurnālu un grāmatu plauktiem. Tā iznāca daudz lasīt par Cimzi, tā skolniekiem, viņa konfliktu ar Baumaņu Kārli. Uzdūros arī vairākiem Vītola, Melngaiļa, Alfr. Kalniņa, Bobkovica, Dārziņa, Nikolaja Allunāna rakstu rindām. Vēl man nezināmi konflikti, asas replikas spilgti parādījās šajās laika zoba jau saēstās lappusēs. Bija arī anonimi raksti, kur lasīju par Dārziņa „Priedes” partitūras pazušanu. Saprotams mēģināju izjautāt savus toreizējos skolotājus Jēk. Vītoliņu un Jāni Cīruli, taču noteiktas atbildes nesaņēmu. Likās, ka kāda augstāka vara to visu apklājusi ar saviem spārniem. Bet bija jau kādreiz pa sašutuma mirklim un izsaucienam.

Latvijā bija laimīgā vai nelaimīgā tradicija rekrūšus pavadīt ar zināmām svinībām. Man un tāpat diviem citiem konservatorijas audzēkņiem šis laiks pienāca 1940. g. janvāŗa pēdējā dienā. Tā kā man kaŗaklausības komisija bija nolikta dzimtā pusē kopā ar maniem pamatskolas biedriem, nolēmām šīs svinības iesākt jau dienas vidū. Programmā paredzējām Kaukāza šašliku Klostera pagrabā, pēc tam staigāšanu pa Rīgas krogiem, to noslēdzot ar ciemošanos Rīgas prieka meitu rajonā. Gan principā un pēc dabas esmu pilnīgs atturībnieks, taču toreiz pie pirmās izdevības mīlēju iemest. „Ahā, Vītola skola”, nosmīnēs mani jaunākie kollēgas. Vienalga, kā tas arī būtu vai nebūtu, tanī dienā nejauko un ērcīgo garastāvokli nekā neizdevās aizdzīt. Kādā tautiskā krodziņā orķestris spēlēja „Melancholisko valsi”, pēc tam kāds pārītis, lēni grīļojoties, sāka dejot. Šo izrīcību mēs skaļi pavēlējām pārtraukt, bet diemžēl mūs pašus lūdza viesmīlīgās telpas atstāt. Dažas stundas un vairākus krogus vēlāk atradāmies kādā Iekšrīgas lokālā, kur pie bufetes stāvēja vecāks kungs kažokā. Šo kungu mēs pazinām kā konservatorijas dziedāšanas klases profesoru P. Jurjānu. Sakarā ar pieminēto Dārziņa lietu mēs viņu nekad nesveicinājām, tā arī šoreiz nelikāmies ne zinis. Profesors kūpināja savu cigāru, nedaudz dzerdams savu konjaka glāzi, bet vairāk vēroja savu attēlu bufetes lielajā aizmugures spogulī. Pēkšņi viņam piesējās kāds maza auguma padrukns vīrs, ko pazinām kā pazīstamo kupleju dziedoni Jāni Āri. Atskanēja sauciens: „Pāvul, kad tu atdosi to ‘Vientuļo priedi’?” Mēs kļuvām uzmanīgi, bet profesors mēģināja atkratīties no diezgan iereibušā skaņu plašu dziedoņa, kas jaunībā tomēr bijis arī skolots mūzikas darbinieks gadsimteņa sākumā Ārrīgā. Āre jautājumu atkārtoja vairākas reizes, kas pievērsa lokāla pārvaldnieka uzmanību. Gaŗo stāstu saīsinot, Āri izmeta ārā, pēc brīža sekojām arī mēs. Vēlreiz gaŗo stāstu saīsinot, mēs izcīnījāmies cauri arī prieka kvartālam Iekšrīgā un nonācām Rīgas galvenā dzelzceļa stacijā. Tagad sākās manas dzīves cits stāsts, kas nobeidzās pēckaŗa Vācijā 1945. g. rudenī kādā bēgļu nometnē pie Dānijas robežas. Te gadījās iepazīties ar Pāvilu Gruznu, ievērojamo rakstnieku, drāmaturgu, savā laikā arī aktieri, dziedoni un mūzikas un literātūras recenzentu. Man labā atmiņā bija viņa slavenais romāns Bursaki par pareizticīgo semināra audzēkņu dzīvi pagājušā gadsimta beigās. Tā kā pats biju bursaks, man šis romāns ļoti intriģēja, it sevišķi, kad sazīmēju Rutka personā pašu Gruznu un Zaķīša personā dziedoni prof. P. Saksu. Kā jaunekli mani fascinēja arī viņa lugas, piem., Ziedu grava, Linču tiesa, Rautenfelda mīlas traģēdija. Linču tiesā viņš jau toreiz divdesmitos gados runāja par tik populāru šodienas tematu kā rašu attiecībām un tiesībām. Šajā lugā parādījās arī Ku-Kluks-Klana tiesa ar savām mežonībām. Rautenfelda traģēdijā bija kāda Rīgas pievārtes vācu muižnieka un latviešu mežsarga meitenes mīlas stāsts, kas nobeidzās ar muižnieka piespiedu ievietošanu Šēnfelda psīchiatriskā slimnīcā un viņa nāvi. Manu uzmanību saistīja arī Gruznas kritikas žurnālos Ritums un Domas. Te kādā koncertā viņš galīgi nokritizēja Bēthovena „Devīto”, apzīmēdams to par buržuju priecas avotu, kuŗu visi slavinot, bet neviens nesaprotot. Varbūt daudzi sarauks pieri, bet sava oriģinalitāte viņam nenoliedzama. Arī Alberts Jērums Bēthovena „Astoto” uzskatīja par daudz vērtīgāku kā „Devīto”. Gaŗu stāstu savelkot īsumā, nometnes vadība mani aicināja lasīt kādu referātu ciklu par latviešu mūziku. To arī vieglprātīgi apsolījos. Par laimi biju iepazinies ar Enzeliņu ģimeni, kuŗai no Latvijas bija līdz konverzācijas vārdnīca, dodot manā rīcībā visu iespējamo chronoloģiju. Lasīt referātu tanī laikā nebija joka lieta. Vienmēr pārpildītās rindās sēdēja visas Latvijas intelliģences pārākums: profesori, iestāžu vadītāji, skolu direktori, rakstnieki, mākslinieki, Latvijas zemes kopēji un strādnieki. Manā pirmā referātā iznāca runāt arī par Jurjānu Andreju un Jurjānu mežragu kvartetu. Es biju nobijies līdz nāvei, jo klausītāju rindās sēdēja rakstnieki, gleznotāji, profesori, skolotāji, senatori, arī augstākie radiofona ierēdņi, piem., V. Dulmanis un J. Bieriņš (tagad JG atbildīgā redaktora vietnieks).

Īsi pirms sākuma ieradās gleznotāja-rakstniece Kovaļevska-Videniece un pats Pāvils Gruzna. Pēc katra referāta bija jautājumu un atbilžu stunda, kas nereti ieilga vēlā vakarā. Es cīnījos ar atbildēm un viegli man negāja. Brīžiem Gruzna man palīdzēja, jo viņa autoritatīvam teicienam: „Ko jūs, es taču zinu,” visi uzticējās. Vakara beigās biju iepazinies ar Pāvilu Gruznu, tāpat Kovaļevsku-Videnieci (sauktu „Čiepu”) un viņas vīru asprātīgo žurnālistu Kārli Videnieku. Mūsu draudzība turpinājās visu nometnes dzīves laiku. Kad Latvijā nomira P. Gruznas dzīves biedre, viņš bija ļoti satriekts, taču vēlāk samierinājās un apprecēja jaunības dienu paziņu Martu Degaini. Kopā ar Čiepu bijām liecinieki viņu kāzās. Visi četri sēdējām vācu dzimtsarakstu nodaļas uzgaidāmās telpās, kad ienāca kāds ierēdnis, noskatīja mūs visus un uzaicināja mūs ar Čiepu viņam sekot. Viņa darba istabā mūs abus sāka pratināt. Nojautu, ka vācu ierēdnis mūs noturējis par „jauno pāri”, kaut gan man nekas nebija pretī, un justos pat ļoti laimīgs ar Čiepu − skaistu, izskatīgu un intelliģentu mākslinieci − apprecēties, iedomāju tomēr viņas tikpat izskatīgo un intelliģento vīru, tāpat bērnu pulciņu. Pēc īsas pārdomas neprātīgo nodomu uzdevu, atzinos, ka esmu tikai liecinieks. Ienāca Pāvils, manāmi saīdzis, un iesākās vārdu pārmaiņa ar ierēdni. Beigās tomēr viss beidzās labi: Pāvils tika pie sievas, un es turpināju savu vieninieka dzīvīti vēl dažu labu gadu. Mēs sasveicinājāmies katru rītu, jo viņam bija jāiet gaŗām manas istabas logam. Kādu rītu bija pavisam īgns un teica, ka tanī dienā noteikti pakāršoties. Arī mans gara stāvoklis bija tuvu salšanas punktam, un es atbildēju: „Tev noteikti cits nekas neatliek.” Tā bija vienīgā reize, kad it kā sastrīdējāmies. Tikšanās brīžos bieži runājām par Dārziņu, viņa „Vientuļo priedi” un Dārziņa nāvi. Arī Gruzna apstiprināja Pāvula Jurjāna konfliktu ar Dārziņu, te vēl pieminēdams Pāvula J. brāli Juri (mežraga profesors konservatorijā) un čellistu Fogelmani. Arī Juris Jurjāns bija diriģējis „Vientuļo priedi” un iespējams, ka viņa izmētātā archīvā varētu būt Sibeliusam sūtītā „Priedes” partitūra. Gruzna daudz stāstīja par brīžiem Kazarova vīna pagrabā, kur Dārziņš mīlējis piestāties. Tur ir bijušas klavieres, un Dārziņš nereti spēlējis savu „Sēru maršu”, resp. mūziku, ko Darkēvics savā rakstā apzīmē par Nāves motīvu. Vēl šodien atceros to brīdi, kad Gruzna piesēdās pie klavierēm, bet es skeptiski, pat neticīgi sāku klausīties. Mani pārsteidza meldijas harmoniskais sastāvs, kas pilnīgi atbilda Dārziņa mūzikas būtībai. Tātad oriģināls. Tanī laikā Gruzna sarakstīja arī savu romānu Jaunā strāva, kur pieminēts ne vien Dārziņš, bet visi viņa laika biedri − dzejnieki, aktieŗi, gleznotāji, publicisti. Raiba virkne mūsu izcilo gara darbinieku − intellektuāļu. Vārds, ko tagad šinī kontinentā lieto tikai lamāšanās nozīmē.

Gruzna arī man atstāstīja Dārziņa dzīves pēdējās stundas (saprotams, pašu pēdējo neviens nezina), noraidot pašnāvības teoriju. Vienreiz viņš man ļāva ieskatīties savā privātā dienas grāmatā, kur bija sanumurētas visas viņa bijušās mīļākās, skaitā ap 200. Nu es sapratu, kas ir Marksa Kapitāls.

Viņš rakstīja arī bēgļu nometnes mūzikas kritikas, kas periodiski parādījās nometnes biļetenā uz ziņojumu dēļa. Tur viņš mani nekad nežēloja, piem.: „Imanta Sakša koŗa vadība, kā parasti, bez jūtām...”

Ar Gruznu izšķīrāmies 1947. g. un nekad vairs nesatikāmies. Pēc 25 gadiem Toronto kādās viesībās satiku mūzikas vēsturnieku un publicistu Arvīdu Darkēvicu. Tā kā viņš daudz strādāja pie Dārziņa dzīves un darba, biju laimīgs, ka varēju Darkēvicam šo motīvu nospēlēt. Gan neesmu Darkēvicu pēc tam saticis (un tas ir manas vainas dēļ), tomēr bija gandarījums, ka viņš mani pieminēja savā plašajā grāmatā par Dārziņu, kā arī šoreiz Mākslas izdevumā.

Līdz ar to jūtam, ka vecais Mocarta un Saljeri motīvs latviešu versijā ir atkal pēc 80 gadiem atskanējis savā skaudrā atklātībā. Ja mēs vēl atrastu pazaudēto „Vientuļās priedes” partitūru, viss būtu atkal par labu griezts. Bet tam es vairs neticu, un nevaru šo rakstu nobeigt ne gaišā, ne optimistiskā noskaņā, jo pievienojos Darkēvica vārdiem raksta nobeigumā:

Emīls Dārziņš, būdams lielisks improvizātors, daudzkārt spēlējis variācijas par savas Nāves motīva tēmu, it kā vēlēdamies ietiekties, kā Šūmanis „Manfredā”, cilvēkam neizzināmā nebūtības valstībā, saskarties ar transcendentālo. Tā bija dzīvi alkstošas dvēseles azarta rotaļa ar pārdabisko. Tikai rotaļas zemtekstā ik reizes strāvoja sāpošas brūces mainīgās jūtu šķautnes, kas kā liktenīgs lāsts veda uz galu. Vajadzēja stingra pretspēka, veldzējoša atbalsta. Toreiz tāda nebija...

Saistošs ir Mākslas 4. numurā Guntara Pupas raksts „Pats par Leonīdu Vīgneru”. Te pieminēta arī Vīgnera spītīgā un iecirtīgā daba iepretī mākslas ierēdniecībai Rīgā. Raksta beigās atrodam mūzikas nodaļas redaktora A. Darkēvica piebildi, ka ar Latvijas Ministru padomes valsts televīzijas un radio raidījumu komitejas pavēli L. Vīgners atbrīvots no simfoniskā orķestŗa galvenā diriģenta amata. Iemesls it kā nepietiekama kvalifikācija. To savukārt atzinuši „mūzikas speciālisti”. Kaut gan tas viss jau noticis 1975. g. un mani par to toreiz informēja žurnālists Ilja Gerols, būtu tomēr interesanti dzirdēt paša Vīgnera domas, tāpat kāds bijis mūzikas speciālistu komitejas sastāvs. Pavēli bija parakstījis kāds P. Jērāns.

 

Imants Sakss