Daina Šķēle
DZĪVES LABIRINTOS
No zēnu guļamistabas atskan spalgi, drausmīgi, nervus drebinātāji kliedzieni. Tiju tie tomēr nepārbiedē, viņa pat nesaraujas. Tikai īgnums par kaut ko ikdienišķu, pierastu, tomēr ļoti ļoti nepatīkamu, tas it kā viņu sagūsta, un Tija nu sviež nazi, ar ko tikko darbojusies, ar tādu sparu, ka tas ar asu troksni atsitas pret lamineksa darba galdu virtuvē.
Jautājums - cik ilgi varēšu to izturēt - paplaiksnās tikpat asi viņas domās, bet nespēj iegūt konkrētāku apveidu, jo pašreiz svarīgāk ir rīkoties, iet un pārtraukt, ko Tija arī steidzīgi dara.
Guļamistabā pašreiz desmitgadīgais Varis un septiņgadīgais Vikiņš izcīna vienu no savām ikdienišķajām tuvcīņām, parasti sākot Vikiņa gultā un tad nodarbību pārnesot uz grīdas paklāja, ik pa brīdim atsperoties pret gultas kājām, lai iegūtu lielāku stabilitāti.
Negantākie kliedzieni šinī reizē nāk no vecākā - no Vara sāpīgi saviebtās mutes: - Viņš man iekoda rokā, te-e, tas sā-āp! –
Un Varis jau žņauga dūres, lai vaininiekam atdarītu. Vikiņš, slēpdams mazu smaidiņu, auro par kādu iepriekšēju pāridarījumu. Vai nav redzēts, kā kaķenes ierūcas un sapļaukā savus mazuļus, kad tie neapvaldītā dzīves priekā cīkstas un pārāk aizraujas kožot un skrāpējot? Arī Tija... paķer aiz apkakles Vari un parauj nost, lai aizsargātu Vikiņa blondo cekulu - ja ne tieši no sitiena, tad no sāpīgas paraustīšanas aiz matiem, par ko grūti sūdzēties un arī sods var būt mazāks. Ak, cik agri iemācās kaŗa mākslas, kur ne tikai spēks, bet mazas viltības nozīmīgas, tāpat arī acumirkļa apsvērumi taktikā! Viens, divi - abus uz kājām, abiem pa dibeniem, tad, katru uz savu pusi pastumjot: - Tu, Vari, esi vecākais, l-i-e-c brālim mieru, neaiztiec viņu, tev nelāga niķis mazos kaitināt, pat Annīte tevi vairs nevar paciest, spiedz jau no divu soļu attāluma! Jā, es zinu, tu gribi viņu tikai pamīlot, bet esi par lācīgu, tas neder. Tagad ej, saliec skapjos tīros traukus no mazgājamās mašīnas, būs jau atdzisuši. Un tu, Vikiņ, pārģērbies un sakārto istabu. Pārbaudīšu!
Tija atgriežas pie darba galda, kur griezusi saknes pusdienu - vakariņu maltītei. Traucētājas domas vēl nenorimst. Kādēļ gan Varis, savā klasē labākais skolēns mācībās, mājās vienmēr izraisa nemieru? Visumā sirsnīgs zellis, dusmas arī ilgi netur. Vai kāds enerģijas pārpalikums? Un Vikiņš - mīlināmā vārdā iesaukts sava meitenīgā izskata dēļ - tas atkal spītīgs kā mazs ēzelītis, aizvainots kodīs, skrāpēs, ilgi staigās kūkumu uzmetis, adatains un nepieejams kā mazs ežulēns. Kādēļ tas tā?
Kaut kas krīt, šļakst, gari stiepta vaimanā un mudīga kāju dipa... Tija strauji pagriežas. Trīsgadīgā Annīte ir sniegusies pēc piena pudeles, un viņai arī ir izdevies piepildīt plastikas krūzīti. Bet piecgadīgais Alvis izdomājis, ka tā īstenībā viņa krūzīte un pareizāk būtu, ja viņš padzertos pirmais. Taču Annīte uz to nav ielaidusies, un Alvis tad viņu tikai tā mazliet pagrūdis. Bet nu jau viņš ir ārā, lēkā uz tramplīna. Situācija, kas mēdz atkārtoties.
Annīte nomierinās, dabūjusi dzērienu citā, tīrā krūzītē. Tija uzslauka grīdu, apmaina Annītes nolaistītās drēbes.
Ārā pēkšņa lietus gāze. Jāskrien noņemt izžuvusī veļa. Divi lieli plastikas pinuma grozi pilni. Knaģus Tija atstāj uz stieplēm, rītu jau būs jākarina atkal. Alvis sen vairs nav uz tramplīna, bet zeķes, kurpes tur novilcis un atstājis. Gaŗām steigdamās, Tija paķer arī tās. Bet tūlīt arī viņai viss nesamais uz brīdi jāizlaiž no rokām, jo tā negaidot radies cits uzdevums - uztvert Annīti un dot viņai kāroto mierinājumu, jo satraukums pēc negadījuma bērnā vēl kaist neapslāpēts. Zibenīgs skrējiens ienes Annīti mātes rokās, apķeroties, piespiežoties, siltumu dodot un sagaidot.
Nekas neparasts, taču tieši šoreiz ārā, mauriņā stāvot, Tija it kā uz mirkli sevi pazaudē, tuvu, tuvu kaut ko jau kādreiz piedzīvotu jaužot. No kurienes šīs ilgas, šis juteklīgais piepildījuma prieks līdz ar vēlēšanos to paildzināt, līdz ar bailēm, ka tas tūlīt, tūlīt izgaisīs kā māns? Kā atmodusies Tija savāc atkal veļas grozus, Alvja apavus. Bērns - Annīte jau tekalē viņai pa priekšu un tiklīdz dzīvojamā telpā, tūlīt uzklūp pūkainajam ģimenes kaķim Tibim, pūlas to pārsviest pār savu plecu. Kaķis pielaižas, jo tieši tāpat to savā laikā mīlējuši, staipījuši un mocījuši Annītes trīs brāļi. Inga pat kaut kur izlasījusi, ka kaķis novājētu un kļūtu melancholisks, ja par to mazāk interesētos un atrautu tam ierasto pārmēra ņurcīšanu.
Beidzot, ar kaķa ausi sev pie vaiga, Annīte noenkurojas pie televīzijas, turpat piemetas arī Alvis. Šī ir vairāk tā kā viņa programma, kur bruņās tērpti necilvēki arī necilvēcīgi uzvedas, kur ik brīdi kaut kas gāžas vai eksplodē, ķēmīgiem zil- vai zaļģīmjiem asistējot. Annītei tas drīz apniks, tad viņa uz piecām minūtēm paburzīs savu „kāpostvagas” lelli. Un tad jau arī būs ēdienreize klāt.
Tija steidzīga paglābjas ēdiena gatavošanas rituālā. Te viņa ir zinīga un veikla, tā ir viņas izdoma, viņa ir noteicēja, atbildīgā. Domu mocītāji - kādēļ? - uz brīdi atkāpjas, un rezultāti iepriecina. Tas ir, izņemot tās dienas, kad visi ēdiena saņēmēji it kā sarunājuši būt sliktā garastāvoklī: viens nevar ciest ķirbja garšu, otram netīk atdzisušais kartupelis, trešais par kūtru, lai kārtīgi noskrubinātu cāļa kāju, ceturtais - varbūt trīspadsmitgadīgā Inga - baidās, ka gaļas ēdiens vērtīs viņu resnu, kaut gan no saldā ēdiena nekad neatsakās... Tādās dienās arī Annīte vandās pa savu šķīvi kā aizmigusi, ēdiens krīt pāri trauka malām, klēpī vai uz grīdas.
Dedijs tad ir dusmīgs. Viens vai otrs dumpinieks tad čīkstēdams dabū atstāt galdu, un atmosfaira vēl vairāk sabiezinās.
Tija pašreiz nokāš kartupeļus. Garaiņi, trauks karsts. Arī citi kastroļi uz plīts pašreiz šņāc vai elso, ar katru kaut kas jādara. Šinī brīdī veŗas durvis, Dedijs ir klāt. Izskatās, ka viņš ieradies no kādas pavisam citas pasaules. Gludi skūts, labi izgludinātā uzvalkā, aktu mapi padusē. Liekas, Dedijam bijusi laba diena darbā. Bērni saskrien apkārt, bet Dedijs iet tieši pie Tijas, gribētu viņu apkampt un paburzīt, bet daudzie kastroli traucē. Mazliet neapmierināts, nu Dedijs atkrīt mīkstā krēslā un gaida savu tējas tasi, kas drusku nokavējas. Tad Dedijs izņem no aktu mapes pēcpusdienas avīzi, ko pa ceļam nopircis, un nu kādu laiku būs ar to nodarbināts. Tas labi, Tijai katra minūte aizņemta. Atkal veŗas durvis. Tā ir Inga ar savu tā paša vecuma pašreizējo sirdsdraudzeni no kaimiņmājām. Vai nu vienās mājās vai otrās - viņas citādi nevar, vienmēr jābūt kopā. Inga vicina rokā krāsainu sludinājumu. Tas pašreiz liekas esam vissvarīgākā lieta pasaulē.
- Mam, vai tu nopirksi man šo puloveri? Rītu pēc skolas - vai aizbrauksim to nopirkt? Un baltus šņorzābaciņus arī, tie pašreiz modē! - Tija liek ēdienu septiņos, varbūt astoņos šķīvjos - ja draudzene gribēs paēst te - un neatbild. Inga jau tāpat neliksies mierā. Visu vakaru to atgādinās. Beidzot ir tik tālu. Visi ap apaļo galdu. Tas gan tikai sākums... Drīz Alvis sāk sūdzēties, ka viņam sāpot vēders.
- Nelēkā un nemet tik trakus kūleņus uz tramplīna, tad nesāpēs, - mazliet nepacietīga viņu pamāca Tija.
*
Māja ir tumša un klusa kā jau pirmajās nomidža stundās, kad visi guļ ciešā miegā. Annīte ir labu laiku čīkstējusi un dīdījusies, lai viņai vēl un vēl kaut ko pastāstītu vai padziedātu. Nu visi prasītāji atpūšas, uzkrāj enerģiju nākošajai dienai.
Šī ir Tijas brīnumu stunda. Tad it kā kāda līnija novelkas un atšķir viņu no chaotiskās mājas dzīves. Bet varbūt tas ir aplis, burvju loks? Vai arī prātam nepieejama mēnessērdzība tad viņu paņem savā varā? Bet šonakt mēnesi nemaz neredz. Tikai pilsētas ugunis mirgo tālumā. Pilsēta nekad nenorimst, tai miera nav. Tālu no gulētājiem mazā nišā pie loga ir Tijas galdiņš ar spuldzi, kas nu uzzied kā maza tulpe. Vai Aspazijai nebija tāds dzejolītis par meiteni, kas naktsvidū „slepu grib lasīt grāmatiņu”? Dienā Tijai nav laika un arī negribētos pārcilāt mātes atstātos papīrus, rakstus, dienasgrāmatu fragmentus. Nakts ir trauslu, vārīgu atzīšanos laiks, tās dodot vai saņemot. Māte dažreiz bija stāstījusi Tijai par Puķes jaunkundzi, savu kādreizējo skolotāju. Un te dažās nodzeltējušās lapās atkal mēģinājusi sasaistīt kopā kādas dzīves sairušos pavedienus. Ko par to teiktu pati Puķes jaunkundze? Vai viņa neraudzījās šurp pa tās spožās zvaigznes logu, meklēdama, vai viņas dzīves mīklas uzminētas?
Varbūt nu jau viņas ir trīs minētājas. Un ieklausoties klusumā - liekas, ka stāstītāja ir pati Puķes jaunkundze, ka tieši Tiju viņa uzrunā, grib kādu ilgi glabātu un nozīmīgu ziņu dot ---
- Vai esi dzirdējusi par dvēseļu staigāšanu, mīļais bērns? Par iepriekšējām dzīvēm, kas tikai retajam dažā brīnumstundā nojaušamas? Tad cilvēks saka: „Esmu jau šai vietā reiz bijis, pazīstu, atminos!” Radītāja nolikums parasti šo atminēšanos liedz, jo cilvēks nedrīkst uzzināt par daudz, lielie noslēpumi ir sargāmi. Ik pēc nodzīvotas dzīves mirstīgajam jākrīt melnā aizmirstības tumsā, lai tad sāktu atkal no sēklas, no šūnas, no zīdaiņa nevarīgās neziņas.
Bet katrā likumībā gadās pa vājam punktam, pa izņēmumam. Daža dzīve nespēj norimt bez piepildījuma, tā neļauj sevi izdzēst, jo uzkrāta enerģija, pozitīvais spēks.
Es runāju kā skolotāja. Es biju skolotāja un savā laikā mīlēju un mācīju to valodu, kas arī tev ir mīļa, ja arī ne tādā mērā kā man. Lai tu labāk saprastu manu stāstu, sākšu to no beigām. TAD, kad Eiropas pēckara bēgļus bija pārņēmusi izceļošanas hipnoze, mans mūžs bija gandrīz nodzīvots. Puķes jaunkundzes vairs nevienam nevajadzēja. Pat mani skolēni jau bija aizklīduši kur kurais. Viena un vientuļa veca jaunkundze, bijusī skolotāja, slima un ar katru dienu nevarīgāka. Kad „dienas skaitītas”, kā mēdz teikt. Bet pretī manai barakas istabiņai dzīvoja jauns pāris, un jaunā sieva dažkārt pienāca, parunājās, likās, ka vecuma nelaimes viņu neatbaidīja. Pat mazas laipnības iespēj brīnumus, ja kāda sirds ir pēc brīnuma izslāpusi. Pa savas istabiņas logu es vēroju, kā šī sieva staigāja, pat ceļmalas puķi sargādamās samīt. Viņiem vēl nebija bērnu, un viņi gatavojās izceļot.
Es nonācu kādas apsēstības varā un lūdzu visu lietu Kārtotājam, lai Viņš izmainītu manu nodzīvoto dzīvi ar jaunu cerīgu sākumu. Jo arī mani bija skārušas šīs jaunu zemju alkas, savijušās kopā ar iedomātu piepildījumu, dzīvību tālāk dodot. Tā jaunā sieva bija tava māte un - varbūt tai naktī, kas bija mana pēdējā, mana dvēsele - šis cilvēkam neaptveramais brīnumputns - pārtapa tavējā. Un kad nu pienāca tavs laiks šai jaunatrastajā, brīvajā, neizmērojami plašajā zemē, - ar kādu pašaizliedzību tu sagaidīji šīs mazās dzīvības, ziedojies viņiem kopjot, audzinot. Kas notiek tagad? Vieglu atbilžu šai pasaulē nav, it īpaši mums, sievietēm. Vai nu mums liktenis kaut ko atrauj, vai dod pārmērā, un mēs slepeni raudam, nepanesdamas ne vienu, ne otru. Jauna es biju šī gadsimta sākumā. Tagad es zinu, ka šis nebija pats sliktākais laiks mums, latviešiem. Tomēr nerakstīto likumu stingrību bargi izjutām tieši mēs - sievietes. Ja jauna sieviete kāroja pēc augstākās izglītības, viņai visas citas ilgošanās bija - vismaz - jāatliek uz kādu laiku. Tikai jāatliek. Ja nebūtu nācis kāŗš, viss manā dzīvē būtu piepildījies, kā cerēts un sapņots. Bet kaŗā viņam bija jāaiziet, manam saderinātajam. Pie cepures zieds, manā sirdī salna, un - viņš nepārnāca vairs. Es mūžam paliku Puķes jaunkundze līdz ar daudzām citām, kam tagad sākās gaŗie, vientuļie skolotāju, jaunkundžu, gadi. Reiz maza meitenīte man jautāja: - Kādēļ jūs visas esat jaunkundzes? - un negribēja ticēt, ka pasauli vada un pārvalda tāds briesmoņu briesmonis, ko sauc par kaŗu. Tā neģēlību priekšā mēs visi vienmēr gļēvi un nevarīgi.
Un vīrieši, pārdzīvojušie, atlikušie, ir tad kā apjukuši savas iedomātās vērtības apziņā, vairs nespēj izvēlēties un beidzot paliek vieni tāpat kā mēs. Sajucis ir dzīves samēru raksts. Tieši tas notika ar manu ilggadīgo kollēgu - matemātikas skolotāju. Labs, godīgs cilvēks, tikai apmulsis no visu mūsu, jaunkundžu, uzmanības, kuŗām vēl pievienojās kāda vecākās klases skolniece. Ko viņš, lāga vīrs, varēja iesākt, ja viņam patikām mēs visas un, vienu izredzot viņš tās citas pazaudētu? Bet tagad mēs visas līdz ar viņu dzīvojām sapnī. Vai arī nebeidzamā flirtēšanā.
Kādu rītu, kad pagadījāmies skolotāju istabā vieni paši, viņš maigi saņēma manu elkoni: - Puķes jaunkundze, jūs tiešām esat kā smaržīga puķe! - (Tās manas smaržīgās ziepītes un modē nākusī gaiši zaļā, garspalvainā kamieļvilnas jaciņa!)
No viņa skatiem, delikātajiem pieskārieniem es dzīvoju dienām, mēnešiem, gadiem. Dažreiz man likās - es saņemu vairāk ievērības nekā pārējās, pat amizierīgā franču valodas skolotāja, kas cirtoja matus un nēsāja ekstravagantus ģērbus un smaržoja kā īsta francūziete. Bet nekas nenotika. Tikai mēs visi pamazām novecojām. Tas notiek - tik nemanāmi! Tā pēdējās klases skolniece - tur tāds satraukumiņš un daža asara, bet viņa drīz apprecēja citu. Mēs palikām. Daudzas acis mūs vēroja. Nekā nedrīkstēja izrādīt.
Iedraudzējos ar cita darba biedra ģimeni, kuŗā auga divi bērni. Ciemojāmies viens pie otra un satuvinājāmies arvien vairāk. Savu vecāku lauku īpašumā es ieliku visu savu darba algu un izveidoju to par mazu paradīzi. Vismaz man patīk tā domāt. Mani abi mīļie vecīši vēl turējās žirgti un labprāt uzņēma manus draugus. Vasarsvētkos tad visi klaiņojām pa tīrajiem, skaistajiem priežu mežiem, kur zināmās vietās zaļlapu klājienā atmirdzēja kreimeņu-maijpuķīšu cēlie, baltie zvani. Visvairāk par tiem priecājās draugu meitenīte, viņu vecākais bērns. Klusa, gandrīz neredzama, it kā aizsapņojusies viņa sildīja mani ar savu iejūtu. Ne mazāk kā mūsu kalmēm pieaugušo dīķīti viņa bija iemīļojusi mazo jumtistabiņu kuŗā es ciemiņus guldināju pēļos: viņa gulējusi mākoņgultā! Es būtu vēlējusies vairāk, dziļāk, īstenāk, varbūt arī atklātāk parunāties ar šo meiteni, jo kaut kā sajutu, ka viņai uzaugšana nebūs viegla. Viņa daudz jautās, bet atbildes viņu neapmierinās un tas varbūt sāpēs. Bet šie brīdinājumi šūpojās tikai manās domās un tur arī palika. Man nebija drosmes, nebija tiesību un mani varēja arī pārprast.
Un viņu mazo zēnu, to mēs, bezbērnīgās, labprāt paņurcījām. Atmiņā tāds gadījums! Manu draugu mājās mēs, skolotājas, kopā sanākušas, paniekojāmies, ģērbus apmainot, un tā nu es pastaigājos pa zālāju sava darba biedra sievas zilsvītrotajā kleitā, kas pēc tā laika modes sniedzās gandrīz līdz zemei. Pēkšņi no mājas izskrēja mazais puišelis, no diendusas uzcēlies un savu mammu meklēdams. Vēl samiegojies, viņš skrēja tieši pie manis, ienirdams mana ģērba krokās un spiezdamies man klāt ar visu savu ķermenīti.
Tad es īsti sajutu, cik ļoti vēlējos pašai sev tādu mazu radību. Bet bērns, tiklīdz atskārta, ka ir pārskatījies, tūlīt aizbēga, jo es nebiju viņa māte. Pat īslaicīgais skurbums bija zagts, nepiederēja man. Līdzīgi bija arī ar bērnu tēva cienību un manis slavināšanu, ko es pieņēmu pateicīga. Viņš bija un palika savas ģimenes rūpīgs un uzticīgs apgādnieks.
Skolotājas darba dienas piepildījās tik ātri, ka nebija nemaz grūti apslēpt tādu „vecas meitas sindromu”, kā teiktu tagad. Franču novelistam Mopasānam ir stāsts par vecmeitu, kas, nāves gultā gulēdama, piesauc savu IZDOMAS ģimeni, ar kuŗu slepeni dzīvojusi visu gaŗo mūžu. Līdzīgi kā bērniem ir viņu „neredzamie draugi”.
Bet tev nav nekas jāizdomā, tev ir viss, ko mēs, dzīves pieviltās, dažkārt iekārojām! Tikai nedrošība tev uzbrūk no citas puses. Tava vilšanās aug ne tikai par to, kas notiek tavā mikrokosmā, bet arī visā plašajā pasaulē, kas kā izlutināts bērns apnikumā vairs nezina, ko ar sevi iesākt, un iekrīt bīstamās rotaļās ar nepazīstamo. Ja atbilžu trūkst lielajiem jautājumiem, mēģini atrisināt mazos! Un meklē brīnumus, nepagursti! Mana balss ir sen izskanējusi, mana zvaigzne izdzisusi. Tikai atmiņu - iedomu vijumā mani atradīs tas, kam manis vajadzēs... -Nakts ir izdzēsusi visas zvaigznes debesjumā un nodod atslēgas tumsai. Arī mazajai tulpes gaismai jāizdziest.
*
Tija pamostas un zina, ka ir aizgulējušies. Dzird ūdens šļākšanos dušā. Tas ir Dedijs, jo bērni mazgājas vakarā. Tur jau arī Annīte sēž drēbju kaudzes vidū pašapzinīgu un rātnu seju, mēģinādama PATI izšķirot, ko šodien vilks mugurā. Inga pabāž galvu un nodod reto un patīkamo zinu, ka brokastis jau gatavas. Iegājusi dzīvojamā istabā, Tija redz, ka Varis un Vikiņš pilnīgi saģērbušies skolas uniformās, paši sameklējuši pareizās zeķes, kurpes. Tas šķiet kā mazs brīnums. Bērndārznieks Alvis gan vēl pidžamā, attaisījis skolas somu un nu apbrīno, cilā paša sazīmēto un sakrāsoto. Dedijs dušā dzied. Tā ir laba zīme.
Visai mājai cauri strāvo it kā kāda brīnumaina labestība.
Tuvāk piegājusi pie loga nišas, Tija redz, ka tur cieši blakus mātes atstātajām piezīmēm viņas pašas rokrakstā lapu pa lapai risinājies Puķes jaunkundzes dzīves stāsts.