Aina Vāvere
SAULCERĪTE – SOLA
Saulcerīte, Saulcīte, Saulija, Saul, Sol – ja jūs būtu toreiz viņu satikuši, jūs viņu noteikti būtu pazinuši. Ja jūs būtu žurnālists vai fotogrāfs, pūlī viņu tūlīt būtu ievērojuši, vistipiskāko pēckaŗa bēgļu bērnu: izstīdzējušu, tievām kājiņām, nopietnu sejiņu un baltās Austrālijas polītikai tik ļoti piemērotiem gaišiem matiņiem un zilām actiņām. Un pie tam bārene, starp vecotēvu un vecomāti, ar vienu roku pie viena, ar otru pie otra turēdamās. Vecvecāki neizskatījās pārāk veci, tikai mazliet pāri spēka gadiem, un jūs būtu nodomājis: labi, būs kas viņu uzaudzina. Pirms skolas gadiem jūs viņu reti būtu redzējis ārpus mājas, parasti viņa stāvēja ielas malā ar pirkstiņu mutē un nopietni skatījās un klausījās, mēģinādama iegaumēt citu bērnu spēļu noteikumus. Ilgi jūs viņu tur stāvam redzējis nebūtu, jo no mājas allaž atskanēja aicinājums, lai nāk iekšā. Sauciens izklausījās pēc „Saulcīt” un kad arī citi bērni sāka viņu tā uzrunāt, viņa to pieņēma ar nedrošu smaidu. Pamatskolu viņa sāka gandrīz nevienu vārdu nesaprazdama, ko skolotāja sacīja, bet bija ļoti centīga un mācījās čakli. Burtnīca ar piecām zvaigznītēm katrā lappusē piederēja viņai. Un tik bezgalīgi pieklājīga un paklausīga, un brīvstundās, un pusdienu pārtraukumā stāvēja malā un vēroja. Vidusskolā viņai nereti bija jāpanes skolas biedru saukāšana par skolotāju mīluli un paraug-meiteni, jo mājas darbi vienmēr bija izdarīti, uzdevumi izrēķināti un domraksti uzrakstīti. Tomēr tie paši saukātāji, kad vajadzēja norakstīt mājas darbus, kļuva labākie draugi un kā īsti draugi pat aizmirsa pateikt paldies. Izņemot viņas brīvā temata domrakstus, kas nevienam citam nebūtu derējuši, tos skolotājs uz vietas būtu pazinis kā viņas un neviena cita: par tautas ciešanām, tumšu izmisumu, brīvības rītausmu, dzimtenes atgūšanu. Skolotājs būtu teicis, ka daudzi domraksti ir neloģiski, bet ar poētiskām iezīmēm.
Tāpat viņi būtu atzinuši, ka vispārīgās zināšanas viņai bija trūcīgas, lai neteiktu ierobežotas. Stundās viņa roku nekad necēla, lai atbildētu uz jautājumiem, bet ja skolotāji jautājumus prasīja taisni viņai, tad atbildēja, ātri, klusi un pieklājīgi it kā lai pēc iespējas ātrāk atkal ierautos sevī. Sporta spēlēs nepiedalījās un uz skolas sarīkojumiem negāja. Viņa bija laba un godīga meitene. Viduvējo atzīmju dēļ skolā viņai bieži piedāvāja praktisko priekšmetu mācīšanos, bet vecvecāki tikai purināja galvu: nē, nē; viņu mazmeita ies uz universitāti studēt. Skolu nobeidzot, viņu tiešām uzņēma sabiedrisko zinātņu fakultātē kā vienīgo no visiem skolas beidzējiem. Ne tādēļ, ka viņa būtu vislabākā, bet tādēļ, ka priekšpilsētā, kur viņi dzīvoja, nebija paradums bērnus sūtīt uz universitāti. Nedaudzie, ne sevišķi tuvie skolas draugi, aizgāja strādāt, un Sola - tā viņas vārds pa skolas gadiem bija saīsinājies - zinātņu pilī nonāca gluži viena.
Viņai te nav ne ar vienu ko runāt, lekciju starplaiku pavada bibliotēkā lasīdama vai mācīdamās. Viņa ir liela lasītāja jau no skolas laikiem, lasa rītā, lasa vakarā, lasa braucot autobusā, lasa mājā. Viņa tā ir paradusi, un tikai pa retam vienatne pārvēršas vientulībā.
Kādu dienu, no lekcijas ārā ejot, kāds viņu uzrunā: negribi nākt uz mītiņu? Viņa iet līdz uz vienu no mazākajām studentu atpūtas telpām, kur jau priekšā ir kādi pāris duči citu studentu. Dažus viņa pazīst, daži liekas redzēti, citi pavisam sveši. Visi ir milzīgi laipni un saņem viņu kā sengaidītu draudzeni. Viņi iepazīstas: Maiks, Pēte, Anna, Džūdīte, Damijens, Teds. Viņa nevar visus vārdus uzreiz iegaumēt, pārējie tūlīt atceras, ka viņas vārds ir Sola. Par Damijenu sauktais pieceļas un runā - viņš acīmredzot ir sanāksmes vadītājs - bet visi pārējie arī sāk runāt un viens otru it kā pārliecināt, un Saulcerīte tikai noķer dažus vārdus un frāzes:... strīdus jautājums... aktīva pretestība... studentiem vienlīdzību ar lektoriem... atzīmju likšana... alternatīvi priekšlikumi... konsultācija... sarunu... vārdi, ko Saulcerīte gandrīz nekad nav dzirdējusi. Acīmredzot, runa ir par kaut kādu strīdu par lietām, ar ko klātesošie ir neapmierināti un par ko viņi visi ir vienoti. Kad sanāksme beidzas, viņa iet atpakaļ uz lekcijām. Damijens nāk viņai līdz un runā bez apstājas, līdz beidzot viņa saprot, ka gada beigu eksāmeni ir ļoti slikta un netaisnīga lieta un ka viņiem jādara viss iespējamais, lai eksāmeni tiktu atcelti, tie apvaino cilvēka iekšējo lepnumu. Skolas laikā par eksāmeniem viņa nekad nekad nebija raizējusies, pat izjutusi tādu priecīgu uzbudinājumu uz eksāmeniem ejot. Nekad eksāmenos nebija pirmā, bet nekad arī neizkrita. Lai nebūtu jāklusē, viņa to arī tā saka, bet Damijens viņu noskata no galvas līdz kājām: Mīlulīt, tā ideja jau ir pretoties; protests kā dzīves mērķis; neatlaidīga neapmierinātība; mūžīga šaubīšanās! Un tad viņš pēkšņi apgriežas un pazūd vēstures departamenta durvīs lokans kā panteris. Saulcerīte paliek neziņā, vai kaut kad notiks vēl kāda sanāksme, kad, kur un kādēļ, un viņa turpat uz vietas nolemj, ka uz šo sanāksmi ies.
Par citu cilvēku izteikto domu un uzskatu apšaubīšanu viņa bija dzirdējusi jau skolā. Ne vienu vien stundu skolēni bija pavadījuši apšaubot to, kas rakstīts grāmatās, kas rakstīts laikrakstos, kas rādīts televīzijā, kas dzirdēts radiofonā; mācoties jautāt izsmeļošus jautājumus, uz kuriem atbildes neatradās. Bet no skolas mājā pārnākot, tas viss viņai parasti aizmirsās. Mājā nebija nekā tāda, uz ko atbilde būtu jāmeklē. Atbildes visas jau bija sen zināmas. Vecaistēvs strādāja kokzāģētavā, vecāmāte kopa māju, dārzu un gatavoja vakariņas. Viņas, Saulcerītes, pienākums bija labi mācīties un būt paklausīgai. Darbdienās bija skola, sestdienās - sestdienas skola, svētdienās - baznīca, Ziemsvētkos - eglīte un Lieldienās - krāsotas olas. Mājā un sestdienas skolā angliski runāt nedrīkstēja, tēvu valoda bija jāiemācās vispirms. Vecaistēvs pat kļuva dusmīgs, ja viņa to aizmirsa un gribēja kaut ko pateikt angliski. Ar vecomāti viņas kopīgi minēja mīklas un stāstīja pasakas, un reizē nopūtās par pasaku varoņu grūto likteni vai arī priecājās, kad „ķēniņa dēls pa citu ceļu laimīgi atgriezās mājā.” Šad tad vidusskolas laikā viņai vecaistēvs bija izlicies pārāk bargs un nelokāms, sestdienas skolotāji pārāk stingri, vecāmāte vienkārša un nemākulīga, bet vai tās bija lietas, par ko bija jāšaubās un par ko jāprasa jautājumi, viņa nebija droša.
Ak, tā laime būt pieņemtai! Damijens pats personīgi viņai pasaka, kur un kad notiks nākošais mītiņš. Universitātes laukumā kāds vienmēr viņai pamet ar roku, kafejnīcā aicina apsēsties” pie viņu galdiņa, lekciju starpbrīžos Karina, Deniss, Braiens vai Dana pienāk parunāties. Sanāksmes no studentu atpūtas telpām pārceļas uz kādu vecu māju, kur daži no viņiem - kaut gan neviens nevar pateikt, kuŗi īsti - dzīvo. Vienmēr atrodas kafija un lēts flakonu vīns, un viņi smēķē marihuānu. Saulcerīte arī izmēģina, bet tā kā viņa neprot dūmus ievilkt plaušās, nekādu mistisku pārdzīvojumu neizjūt. Tikai daudz vēlāk viņa dabū zināt, ka smēķēt marihuānu ir nelegāli. Dūmu riņķi novelk viņu pasaules robežās, kuŗā skaļā mūzika pa pusei uztrauc, pa pusei nomierina.
Daudz interesantāk ir klausīties un mācīties jaunus, līdz šim nedzirdētus vārdus un idejas. Viņai vienmēr ir patikušas ļaužu valodas, bet mājās runas vienmēr bija īsas un tikai par ikdienišķām lietām, un, mājas darbus darot, arī daudz runāt nevajadzēja, īsā laikā viņa iemācās lietot shit, fuck, arshole and bitch tikpat veiksmīgi kā visveiksmīgākie no visas grupas. Gaiss ir pilns ar idejām: mūsu pozicijas... viņu pozicijas... uzskati un pieeja... uzskatu polarizēšana... sarežģīts pieredzes tīkls... nepanesamas domstarpības... pieņemama vienošanās... Tās visas ir samērā viegli aptvert, bet tas jau nav viss.
Kādu vakaru, kad smēķu dūmi sabiezējuši biezi jo biezi un vīna flakoni gandrīz tukši, Damijens viņu skūpsta un stāsta, ka viņš neatzīst sievietes izmantošanu un ka mīla patiesībā ir polītisks jautājums, ka viņš viņu netaisās uz kaut ko piespiest; un ja viņa grib, tad viņai jānāk no brīvas gribas, ka viņi būs kā biedrs un biedrene. Saulcerītei ļoti gribētos dzirdēt kaut ko par mīlestību un iemīlēšanos, bet viņa neiedrošinās to pieminēt. Damijenam ir gaŗi mati, kas skaistos viļņos krīt pār krekla apkakli, šaurais krekls viņam parasti atpogāts līdz pašai nabai un krekla šķēlumā šūpojas ķēdē pakārts sudraba disks. Ja Damijena apskāvieni un skūpsti nozīmē to pašu ko draudzība un polītika, tad tam jābūt patiesākam par patiesību.
Kad viņa, pati no savas brīvas gribas, iet Damijenam līdz vienā no guļamistabām, atklājas jaunas idejas un problēmas: atbildība, lai nekļūtu „stāvoklī”, tiesības uz abortu, ja tā notiktu. Viņa iet uz forumiem, kas izsludināti kā pārrunu vakari, nevis kā sprediķīši, un uz kuŗiem tiek ielūgtas visas sievietes un viņu partneri. Damijenam parasti nav laika uz šīm sanāksmēm nākt, viņš ir aizņemts ar citu sanāksmju organizēšanu. Viņam neatliek laika dalīties zināšanās par to, kā tieši dzimstības kontroles tabletes iedarbojas, kā dažādie dzimstības kontroles veidi ietekmē partneru attiecības. Bet to trūkumu var aizstāt ar piedalīšanos meiteņu studiju grupās, sieviešu aktīvitātēs, apmeklējot sanāksmes, kas veltītas sievietes pašapziņas attīstīšanai un ideju izpētīšanai. Ideju ir bezgala daudz: vīriešu šovinisms, sieviete kā izpriecu objekts, vīrieši kā sabiedrības nelūgti aizbildņi, ierobežojumi, ko uzspiež ģimene. Aizliegtas grāmatas un nelegāli žurnāli iet no rokas rokā, tiek rūpīgi lasīti un pārrunāti, un studijām atliek maz laika.
Viņu uzaicina uz plakātu zīmēšanu: SIEVIETES, APVIENOJIETIES! MĀSAS, MUMS PIEDER VARA! un Saulcerīte atklāj, ka viņai plakātu zīmēšana patīk un padodas. Arī citi atzīst, ka viņai uz to ir talants, un darba rodas arvien vairāk. Kad jāsāk aprakstīt sienas: ZIEDOS IR SPĒKS! PRIECĀJIETIES! MĪLĒJIETIES! UZDODIET!, miglojamā krāsu kanniņa viņas rokās pārvēršas tikpat kā par pildāmspalvu. Un viņai ir tā priekšrocība, ka neviens viņu nepazītu, ja arī redzētu, kurpretī, piemēram, Damijens un daudzi citi ir tik labi pazīstami gan universitātē, gan ārpus universitātes, ka viņus noteikti kāds identificētu pa gabalu.
Vēlo vakaru maršruti ir pavisam uzbudinoši. Vispirms jānolemj, kuŗa siena kuŗā priekšpilsētā, tad turpu jābrauc, jāatrod vieta, kur apstāties; un kamēr citi paliek mašīnā un darbina motoru, viņa izlec ārā - kanniņa zem džempera šss, šss, šss... Ir ļoti jāuzmanās, lai neielaistu kļūdas, sevišķi, ja siena ir liela un burti milzīgi, tad atpakaļ mašīnā gluži bez elpas. Jāmetas projām, pārējie viņu apsveic par labi paveiktu darbu. Dzīve vēl nekad nav bijusi tik piedzīvojumiem bagāta. Kādu vakaru pēc tam, kad aprakstītas vilnas vērptuvju sienas, kāds atgādina, ka Damijens pats visam pievienojies un šo darbu pats izplānojis. Vai vilnas vērptuves ir kaut kas speciāls? Izrādās, ka ir: tās pieder Damijena tēvam, un Damijens jau nav tas, kas mierīgi noskatīsies, ka viņa tēvs ar vilnas drēbi apgādā visu armiju, protams, uz to milzīgi nopelnot, tanī pašā laikā izmantodams strādniekus līdz pēdējam. Damijenam nekas nesagādā lielāku prieku, kā veco bagātnieku kaitināt. Saulcerītei rodas liela cienība, kas kļūst vēl lielāka, kad pārējie viņu aizved parādīt Damijena ģimenes māju. Saulcerīte nekad šinī priekšpilsētā nav bijusi un nekad nebija iedomājusies, ka tāda iela vispār eksistē. Aiz augstajiem vārtiem kokos un krūmos paslēpto māju tik tikko var saredzēt; nakts klusumā izskatās biedinoša. Pārējie stāsta par diviem stāviem, peldbaseinu, biljarda istabu un privātu gleznu kollekciju. „Vai Damijens arī šeit dzīvo?” - „Laiku pa laikam, jā.” Damijens īrē veco māju un atļauj citiem tanī dzīvot, pašam viņam to nevajadzētu, viņš sev patur tikai vienu guļamistabu. To sauc par biedriskumu un kopīgās lietas atbalstīšanu. Un Damijens pats par to viņai nav minējis ne vārda! Saulcerīte sēž klusas pielūgsmes pārņemta, kamēr braucējs „piedod gāzi”.
Viņa gribētu ar Damijenu par to runāt, teikt, cik viņa viņu ļoti cienī, teikt, ka viņa zina, cik viņš viņu ļoti mīl, bet par mīlestību neviens nerunā. Par mīlestību lasa Pablo Nerudas dzejoļos un runā par patīkamām attiecībām. Vecajā mājā sienas tiek noklātas pēc kārtas gan ar Kastro, gan Mao, gan Trocka plakātiem atkarībā no tā, kuŗa teorijas pēdējās debatēs ir pieņemtas kā vispareizākās. Bet visbiežāk ar Če Gevaras ģīmetnēm, jo par viņu nav jādebatē, par viņu ir sarakstīti dzejoļi, ko var deklamēt un dziesmas, ko var dziedāt. Če iesoļo Havanā, Kubā notiek revolūcija, Če runā, Eiropā jaunpiedzimušos zēnus kristot Če vārdā. Če viņa var stāstīt par to, par ko nevar runāt ar Damijenu: par mīlestību, par to, ka mīlestība ir --- mīlestība, ka mīlestība nav tikai stimulējums, pareizā laikā sasniegts mīlas kāpinājums, ka mīlestības dēļ viņa būtu gatava mirt tāpat kā par taisnību, brīvību, roņiem, ezeriem, upēm un gada beigu eksāmenu atcelšanu. Viņa pievāc vienu Če plakātu, pārnes māja un viņai liekas, ka Damijens ļoti līdzinās Če.
Dažas dienas vēlāk vecaistēvs ierauga plakātu viņas istabā pie sienas un kļūst bezgala dusmīgs. Saulcerītei atkal jāklausās viss no gala, viss, ko viņa jau tik daudzas reizes ir dzirdējusi par komunistu briesmoņiem, par slepkavībām, izsūtīšanu uz Sibiriju, zemes un īpašumu atņemšanu, kollektīvizēšanu, melu valdību. Vecaistēvs nesaprot, ka tas viss sen jau ir pagājis, pieder vēsturei, kur nu - senvēsturei pirms divdesmit gadiem. Staļins bija diktators, tas viss ir dialektiski izanalizēts, bet tagad ir citādi, tagad ir citi laiki. Ar tēzēm un antitezēm to var redzēt... un viņa pati nemana, ka sākusi runāt angliski. Kur palikusi tēvu valoda? Vecaistēvs galīgi pārskaišas: ja viņa nevar runāt latviski, tad ārā no mājas! Saulcerītei apstājas runa, mute paliek vaļā kā krastā izmestai forelei, vārdu nav, ar ko aizstāvēties. Vecaistēvs vienkārši nesaprot, vecmāmiņa raud, raud arī Saulcerīte. Če viņai no sienas jānoņem, nekas netiek izrunāts, izskaidrots, jo latviski viņa nezina kā un angliski nedrīkst. Paaudžu plaisai tilts pāri nepārmetas. Gultā uz mutes iekritusi, viņa raud par apspiestām, badā mirstošām masām, ieslēgtām priekšpilsētu vienveidīgos namos ar zālājiem ielas pusē un dārziem aizmugurē, ar pasta kastēm pie vārtiem un atkritumu tvertnēm ceļa malā, par bērniem un suņiem, kas sildās saulītē... Viņiem noteikti iet tāpat kā viņai pirms satika Damijenu, nepieņemti, neviena nemīlēti, skolā saukāti par vogiem vai nolādētiem baltiem, spēlēs nevarēdami piedalīties, jo nezina noteikumus... Kādēļ viņi nesaceļas, nenomet važas, bet viņi jau droši vien nezina, kā to izdarīt. Lieltirgotāju manipulēti, veikalu un auto novietņu cietumā ieslēgti, nespējīgi patērētāju preču sludinātājiem pretī turēties... Rūgtuma un asaru pietiek ilgam laikam.
Skats no desmitā stāva loga ir lielisks. Lejā, universitātes laukumos un alejās cilvēki, kā studenti, tā lektori, visi izskatās sīki un niecīgi. Debesis un jūras līcis tālumā aicina lidot uz turieni, kur tie saplūst vienā vienīgā brīnišķīgā zilumā. Zaļie koku puduri starp ēkām neatlaidīgi stāsta, cik daudz no dzīvību radošās veģetācijas pasaulē katru dienu tiek aprakts zem asfalta, lai tikai vairāk un vairāk automašīnu varētu braukt ātrāk un ātrāk un pūst ārā vairāk un vairāk izplatījuma piesārņošanas gāzes, kvēpus, svinu un ogļskābo monoksīdu. Viņi jau piekto dienu sauc sevi par universitātes administrācijas ēkas okupācijas spēkiem, kopš apmetušies administratora birojā un durvis no iekšpuses aizslēguši, lai neviens netiek iekšā. Kāpšana uz jumta un caur griestiem birojā nebija vienkārša, Damijens pats vadīja visu pasākumu, un tagad viņš uztur sakarus ar ārpasauli. Viņš arī katru dienu atnes no citām universitātēm un kolledžām saņemtās telegrammas, un viņi tās lasa skaļi viens otram priekšā atkal un atkal: „PRIECĀJAMIES DZIRDĒT PAR JŪSU SACELŠANOS... SOLIDARIZĒJAMIES AR JUMS JŪSU CĪŅĀ PRET TIRANNISKIEM EKSĀMENIEM... VĒLAM JŪSU OKUPĀCIJAS SPĒKIEM DRĪZU UZVARU... SŪTĀM LIESMAINUS SVEICIENUS...” Šie vēlējumi viņus vieno un dod spēku, brīnišķīgu sajūtu. Laiks aiziet apsveŗot un pārsveŗot situāciju, kādā viņi atrodas, rakstot Universitātes Ziņu speciālizdevumu, lai tanī pārējiem studentiem atkal un atkal izskaidrotu viņu taisnīgās prasības: eksāmenu atcelšanu. Tur jau jābūt aklam, lai neredzētu visu to ļaunumu, kas saistīts ar eksāmeniem, un kā kāds varētu pievienoties, ka eksāmeni vienmēr ir ar noslieci; vai nu par labu tam, kas māk gudri atminēt atbildes uz visiem jautājumiem, vai par sliktu tam, kas tik ātri nevar visu iemācīties, vai vienkārši laimes jautājums, kā katram pagadās atbildēt. Izglītošanās ir pārvērsta par sacensību - ar ragiem un nagiem - par procesu, ar kuŗa palīdzību izmeklē indivīdus piemērotus pastāvošās sabiedriskās iekārtas prasībām, elites spēkus, kas pārraudzīs darba ļaudis. Vai tad viņi to neredz? Viņi, tie, kas vēl iet uz lekcijām it kā nekas nebūtu noticis, vai viņi to neredz? Dzīve tur lejā, liekas, turpinās normālā gaitā, un Saulcerīte to nevar panest. Kādā laikrakstā viņi esot aprakstīti kā salašņas un dīkdieņi. Kāda netaisnība, uz to vajadzētu asi reaģēt, bet kā? Vairākums nolemj, ka labāk tomēr jāieņem miermīlīga nostāja, viņi nebūs uzbrucēji, bet gan apspiestie, cietēji un ka tas jāpaziņo visai universitātei. Viņi sagatavo proklamācijas lapiņas, fotokopētājs ir viņu rīcībā, un tā kā logi nav atverami un viņu jaunā, tikko izstrādātā, nostāja aizliedz tos izsist, viņi lapiņas kā baltus baložus palaiž pa jumta caurumu, kur vēl dakstiņi nav atlikti atpakaļ. Damijens lielu žūksni aiznes arī uz bibliotēku izplatīšanai, lai neviens nevarētu teikt, ka par viņu taisnīgo cīņu nav dzirdējis.
Viņi guļ uz uzpūšamām matracēm vai vienkārši uz grīdas un runā, ka pa okupācijas laiku vajadzētu atturēties no dzeršanas un mīlēšanās, bet praksē to neizpilda. Damijens no bibliotēkas atpakaļ neatnāk, un Saulcerīte guļ viena. Sapņos ar viņu kāds runā: Saulcerīt, Saulcerīt, ko tu dari? Tev vajadzētu dziedāt tautasdziesmas par tavu skaisto dzimteni, tautas tērpā ar pīpeņu vainadziņu galvā dejot tautas dejas, gaŗā baltā kleitā iet iesvētījamo rindā baznīcā. Saulcerīt, Saulcerīt, uz kāda ceļa tu esi nonākusi?
Nākošais rīts un laiks velkas lēni, vēl viens vakars, un vēl viens rīts. Gaidītā masu sacelšanās lejā universitātes laukumos nenotiek. Neliekas, ka kaut kur viļņotu balsu jūra, ka atskanētu saucieni, aicinot pulcēties pie karogiem, neredz nevienu citu uzrakstu uz plakātu kā vien tos, ko viņi paši tur atstāja pirms ieslēgšanās administrācijas ēkā. Ēšana arī sāk kļūt problemātiska. Viens no viņiem katru dienu aizzogas uz kantīni un atnes sviestmaizes un šo to citu, naudas nevienam nav daudz, bet to, kas viņiem ir sadala akurāti un ar lielu pārliecību. Pēc pusnakts viņus iztraucē Damijens. Viņš stāv durvīs ar divām lielām papes kastēm rokās un smaida. Papes kastēs ir visādi uzkožamie: frančmaizītes, sieri, pastēte, olīvas, pildītas plūmes un vēzīši uz iesmiem. Tas viss izskatās lieliski un smaržo kārdinoši. Kur Damijens visu to dabūjis? Viņš atmet vienaldzīgi ar roku: viņa tēvs šovakar uzņem kaut kādus aizjūras vilnas uzpircējus, Dievs vien zina, kas viņi ir, un Damijens vienkārši aizgāja pie virssulaiņa un pateica, lai piepako divas kastes. Vecais par to samaksās un pat nemanīs. Viņi uzgavilē un ķeras pie ēšanas. Damijens ģērbies smokingā - baltu kreklu, melnu taurenīti - un izskatās neiedomājami skaists. Citi viņu velk uz zoba, un viņam atkal un atkal jāatkārto, ka viņš tā nav ģērbies no brīvas gribas, ka viņam riebjas buržuāziskas izdarības un veikalnieciskas darīšanas, bet kā viņš citādi būtu varējis dabūt visus šos gardumus? Visi pievienojas, jo galu galā kapitālisti ir jāizmanto, kam tad viņi ir? Saulcerītei uz mēles kūst pastēte, un sirds kūst paskatoties uz Damijenu. Pats svētais Juris, sudraba bruņās ar pūķi cīnoties, nevarēja izskatīties skaistāks un varonīgāks, nedz Asīzes Francis, putnus barodams, mīlīgāks un labvēlīgāks. Kad Damijens saka, ka viņš tūlīt ies pārģērbties, ka viena lieta, ko viņš nevar ciest, ir padošanās kaut kādām etiķetēm apģērba ziņā, Saulcerītei gandrīz vai žēl - skaistā vīzija pazudīs. Viņam tikai jāaiziet atpakaļ, tikai uz īsu brīdi. Paēduši viņi apmierināti aizmieg.
Vislaimīgākie sapņi Saulcerītei vienmēr ir par vietām, ko viņa nekad nav redzējusi un par notikumiem, ko viņa nekad nav piedzīvojusi. Ka tie ir īstāki par šodienu un apkārtni, viņai nav ne mazāko šaubu. Par tiem viņa ir mācījusies, cik ilgi vien var atcerēties: par angļu ozoliem, zaļām pļavām, miglainām debesīm, par jaunu skaistu karalieni un lojalitāti viņas kronim un sestdienās par karogu, kam krāsu svītras jāsadala pareizos platumos, par ģerboni ar mistiskiem zvēriem un ziemas ainavām ar eglēm un priedēm. Sapņos platzarainie angļu ozoli saplūst ar latvju svētajiem ozoliem, un lakstīgalas, un cīruļi dzied pār zaļajām pļavām un viļņojošām upēm. Viņa ir princese, skaistāka nekā mežrozīte, maigāka nekā rīta ausma, kas jau septiņi simti gadus gaida savu princi, kad viņš tīra zelta pakaviem kaltā zirgā uzjās ledus kalnā un viņu atbrīvos ar vienu vienīgu skūpstu. Salti drebuļi krata visu miesu, kad spožā rīta saule iekrīt telpā. Damijens nav viņu skūpstījis, viņš vēl nav atgriezies.
Administrācijas ēkas okupācija beidzas bez varoņdarbiem. Ierodas administrators ar dažiem palīgiem un policiju. Viņi argumentē, turas pretī, bet beidzot viņiem tomēr jāiet, dažus iznes nešus, ieskaitot Saulcerīti. Universitātes laukumā steidzīgi noorganizētā publiskā mītiņā viņi pieņem rezolūciju, ka cīņa vēl nav galā un, kad pieskaita tos, kas gaŗām iedami uz lekcijām apstājušies paklausīties, viņu masu sapulce jāpieņem par izdevušos. Tā kā tiem, kas policijai pārāk pretojušies, draud darīšanas ar tiesu, rodas jaunas problēmas par universitātes disciplīnu un apspiešanu. Tagad visi spēki jāveltī universitātes statūtu izpētīšanai un iztulkošanai, un vispār jautājumam par izglītību un tās nozīmi, vai labāk sakot, tās maznozīmību. Saulcerīte zīmē jaunus plakātus: VIENOSIMIES PRET APSPIEDĒJIEM! STĀVĒSIM VIENOTI PAR TIESĪBĀM SACELTIES! Kad pāris studentu tiesas paziņojumu tiešām saņem, citi domā, ka joks ir cauri un sāk atkal apmeklēt lekcijas. Vislielāko vilšanos tiem, kas cīņai tic, sagādā vārdiņš „joks”, bet tas tikai pierāda, cik varonīgi ir viņi, tie, kuri tā nedomā.
Uz universitātes iekšējās disciplīnas komitejas izmeklēšanas sēdēm ierodas arvien mazāk un mazāk atbalstītāju, un viņiem jāraksta arvien garākas un garākas proklamācijas, lai visu izskaidrotu: ka disciplīnas komiteja nav īstā vieta, kur jāizmeklē studentu pārkāpumi, ka tas jādara masu sapulcē universitātes laukumā, kur tautas masām ir pēdējais vārds. Un tad vēl nāk gadījums ar lektoru, kas neapstājas, kad studenti ar viņu koridorā grib runāt, un kuŗu aizturot izceļas grūstīšanās, tā kā beidzot neviens nezina, kas katru grūdis un visi var justies personīgi atbildīgi un individuāli sarūgtināti. Visvairāk Saulcerīte. Damijens to nakti atpakaļ neatnāca, pēdējā laikā viņš mītiņos reti piedalās un vecajā mājā sen nav redzēts.
Tiesas rezultāti uz īsu brīdi uzlabo tik ļoti nosisto garastāvokli. Apsūdzētajam studentam tiesnesis piedāvā izvēli: parakstīt solījumu, ka viņš divus gadus izturēsies pieklājīgi un ar cienu pret mācības spēkiem, vienalga kādu mācības iestādi viņš arī apmeklētu vai četras nedēļas cietuma sodu. Nākošais Universitātes Ziņu izdevums tiek iespiests kā cilvēka tiesību apspiešanas speciālizdevums. Runājot par iespiežamiem rakstiem, atlikušo grupas biedru uzskati asi dalās: vieni, ieskaitot Saulcerīti, grib izdevumā izgāzt visu naidu un rūgtumu, deklarēt savu nelokāmo nostāju, lietojot visstiprākos izteicienus, bet viņi ir mazākumā. Uzvar tie, kas domā, ka viņiem jāieņem mierīga, cieņas pilna nostāja, lai ikviens redzētu, ka viņiem ir taisnība, ka viņi spēj ne tikai loģiski argumentēt, bet arī ar godu padoties, un Universitātes Ziņas ievada atkāpšanos. Ideāli ir iemainīti pret lēcu virumu. Apsūdzētais students, protams, izšķiras iet cietumā un kāds ducis no viņiem vēl paspēj tam uzgavilēt, pirms policijas mašīna to aizved projām. Pēdējā manifesta rakstīšanā Saulcerīte vairs nepiedalās. Manifests ir domāts kā vēsturisks dokuments nākošajām studentu paaudzēm, kas nākotnē no tā varēs smelties spēkus, lai pulcētos ap cīņas karogu, bet Saulcerītei tāda nākotne liekas par daudz tālu. Viņa domā par Žannu d'Arku, par atraisītiem karogiem, trompešu un bungu skaņām, cēli paceltām galvām un vējā plīvojošiem matiem, un par pulkvedi, kas nāk uz mājām. Vai nebūtu labāk sadegt uz sārta nekā piekāpties?
Viņu grupa pamazām izklīst. Mācoties, tā viņi saka, jo eksāmeni nāk arvien tuvāk. Tie nedaudzie, kas par eksāmeniem izsakās nicīgi, sarūk skaitā ar katru dienu. Tie sameklē darbu un aiziet no universitātes pavisam, vecā māja izskatās tukša un pamesta. Kad kādā dienā īpašnieks saka, ka īre nav samaksāta un ka visiem jāvācas ārā, Saulcerīte vienīgā protestē. Tikai kad visi aizgājuši, viņa aptver, ka nemaz nezina, uz kurieni katrs aizgājuši. Aizgājuši mājā? Vai viņiem bija mājas kur iet? Un ja bija, kādas mājas? Tādas kā Damijenam? Vai tik īsi un vienkārši izbeidzās viņu draudzība un kopības gars? Vai tas gars, kas bija viņus kopā turējis, aizstiepās tikai tik tālu, cik smēķu dūmu iezīmētais loks? Vai ārpus tā viņi viens otram nekā vairs nenozīmēja? Satiekoties lekcijās, viņa par to vēl grib runāt, bet ne Maikam, ne Džūdītei, Annai vai Tedam vairs nav lielas intereses debatēt. Saruna vienmēr nobeidzas ar: Mīlulīt, tu visu ņem pārāk nopietni. Kad viņa neatlaižas, kādu dienu viens no viņiem tai parāda vakara avīzi. Damijens tur redzams kopā ar grupu jaunu skaistu cilvēku laikam ballē vai kādas izstādes atklāšanā. Damijens arī ir no universitātes izstājies, viņam nav nekādas vajadzības studijas nobeigt, - tēva uzņēmumos vietu diezgan tik un tā un precēties viņi vienmēr apprecas tikai savās aprindās. Lietas nevajag ņemt tik nopietni.
Sirds sāp stipri, bet viņa nolemj, ka Damijena nodevību - citādi viņa to nevar apzīmēt kā par nodevību - neņems nopietni un viņu aizmirsīs. Un ja jau citi ir pieņēmuši protesta grupas likteni kā neizbēgamu, vismaz pagaidām neizbēgamu, tad viņa darīs tāpat. Gribētos salīgt arī ar vecotēvu, ar ko viņa tikpat kā nav runājusi kopš Če plakāta noņemšanas no sienas, un izskaidrot vecaimātei viņas jaunos uzskatus. Bet no skaidrošanas nekas neiznāk, jo latviski atkal pietrūkst vārdu un vecaistēvs un vecāmāte aiziet gulēt nekā nesapratuši. Salīgšanas gars pārvēršas spītā un dusmās, kad viņa savā istabā, zem tukšā laukuma uz sienas, kur karājās Če bilde, uz plaukta uzduras krāsu kanniņai. To rokā paņemot, atgriežas cīņas prieks, tikai viņa nezina neviena latviešu lamu vārda, ar ko izteikt to, ko jūt, tādēļ uz nospodrinātās virtuves grīdas
uzpūš „shit”, uz sienas vēlreiz „shit” un uz āra durvīm promejot vēlreiz „shit”.
Varbūt jūs viņu esat redzējuši kādā vecā mājā citu jaunu cilvēku pulkā, varbūt jūrmalā vai kādā sānieliņā. Slaida meitene, novājējusi, kārtīgi neēd, tādēļ sejas āda izskatās nekopta, netīra. Varbūt jau pārgājusi uz stiprākām drogām. Mati gari vai īsi, stīvi vai mīksti, kāda nu kuŗo reizi tā mode, un acis tik zilas, tik zilas, bet cietas kā ledus. Ja jūs viņu satiktu, jūs viņu noteikti pazītu.