SPĒLES UN PARĀDĪBAS

Olafs Stumbrs. Mitrā daba ar ūpjiem. Dzejoļi. Normunda Hartmaņa grafiskā apdare. Daugava. 1985.

 

Viens no Olafa Stumbra dzejnieka tērpiem ir kā liriskas labskanības Zeltamutem darināts. Viņš to nēsā ar dabīgu eleganci, tik nepiespiesti, it kā nebūtu ne mazākās vajadzības slēpt, ka viens vai otrs apģērba gabals ir no cita valkātāja pārņemts un elkoņi un varbūt vēl kāda noslogotāka vieta skaidrā dienas gaismā mazliet spīd. Un te patiesi nav ko slēpt, jo šim tērpam tāds spīdums dod šarmu, tas ir kā jaunas piegrieztnes ansamblī iekļauts atgādinājums par priekštečiem.

Savas jaunības Etīdēs Olafs Stumbrs četros ą la maničre de... dzejoļos veiksmīgi imitēja Virzu, Čaku, Ādamsonu un Strēlerti. Šie nepalika vienīgie viņa izkoptās tradicijas apziņas izpaudumi. Mitrajā dabā ar ūpjiem reveransu un sveicienu šarādes ir apslēptākas un reizē daudz bagātākas, pie kam asociācijas nereti aizved arī pāri lirikas robežām mūzikas laukos. Piemēram, līdz kādai pazīstamai Jāzepa Vītola vīru koŗa dziesmai vai vismaz līdz stiprām aizdomām par to. Savs prieks tiek, ja šīm dažādajām pēdām pacenšas izsekot, kaut gan tādas pūles nav nepieciešamas. Bez jebkādas pētīšanas var samanīt atjautīgu, skanīgu sabalsošanos ar agrāku paaudžu dzeju. Ar to pilnīgi pietiek.

(Maza piezīme par šī krājuma kuplo mūzikālo terminoloģiju: con furioso jau nu gan būs misēklis, turklāt vēl dzejoļa virsrakstā. Savādi, ka Daugavas parasti tik nepielūdzami modrā pārraudzības acs to nav ievērojusi.)

Tieša un netieša priekšgājēju piesaukšana reizēm ir kā spēle, reizēm kā radniecības un cieņas apliecinājums. Mantojuma klātienei Mitrajā dabā ir tomēr vēl kāds un, kā liekas, būtiskāks iemesls. Proti, apziņa par tradicijas divkāršo lomu - tā ir sakne, kas baro un valgs, no kā jāatbrīvojas. Emancipēties ir nepieciešami, bet šī prasība nav tik neatliekami steidzama tam, kas tēva mājās jūtas labi, kam tās neizraisa dumpības garu. Kāds gan brīnums, ja tradicijas divējādība tad kļūst par pastāvīgu pavadoni, par auglīgu spriegumu, no kā radīt dzejoļus.

Ja teiktu, ka Olafs Stumbrs ar šādām sajūtām un situācijām savā dzejā rotaļājas, tad tā būtu tikai lietas viena puse. Bez tam - par rotaļām un spēlēm nav ko vīpsnāt, un nav arī nekādas vajadzības izlikties par iedomātas literāras nopietnības puritāni. No tā nekļūst labāk ne rakstītājam, ne lasītājam. Vecmeistari to zināja, anonīmie tautas dzejnieki arī. Visu jau izšķiŗ prasme un dzirksts. Svarīgi ir arī sajust, kad pietiek, kuŗā brīdī spēles jāpārtrauc vai jāmaina to raksturs un noskaņa.

Olafam Stumbram te gan nekāda mudinājuma nevajag, jo viņš ir pāreju un modulāciju meistars. It kā viegli iemetinātus, bet īstenībā diezgan pamatīgus kontrastus viņš savā dzejā izmanto bieži un con brio. Līdzīgi vēsa gaisa strāvai siltā vasaras vakarā pēkšņi pavērsieni Mitrajā dabā sapurina, neļauj aizsapņoties un atgādina lietas, par kuŗām tik cilvēcīgi ir uz brīdi nedomāt. Gaišā omulība šinī grāmatā ir labi cauraugusi ar īslaicības un nepastāvības izjūtām. Vai otrādi, kā nu katram labāk patīk.

Bet es? - Man jaunas dziesmas gādāt,
un, lai vēl skaidrāka top balss,
ir jāpapozē, vajag strādāt,
un der, ja kādreiz drusku salst.

Šīs rindas nav no Mitrās dabas, tās ir no iepriekšējā krājuma Vāveres stunda, kas izdots 1970. gadā. Kur tie gadi, bet ar visu to - apņemšanās nav bijusi veltīga, un dziesmošanas recepte der vēl šodien, vismaz autoram pašam. Salt, protams, nākas tik vai tā, bet par dzejošanas darbu un dzejas nepietiekamībām Olafs Stumbrs domā daudz, kā tas atkārtoti izteikts viņa jaunajā grāmatā.

Mitrā daba ir tātad daļēji pati savas tapšanas kommentārs, vārdos nereti ļoti tiešs un reizē kādā dzejiskā sakarībā iekļauts. Vidū ir vecās un arvien no jauna izdzīvojamās šaubas par uzrakstītā atbilstību iecerētajam, par valodas iespējām, jā, ne tikai par vārdu, bet arī par izjūtu īstumu. Šīs šaubas ir pamatos līdz sastrēgumam nopietnas, bet to formulējumi Olafa Stumbra dzejā var arī būt pašironiski un viegli humoristiski. Vārdi dzeļ dzirdi, ir teikts dzejolī "Daiļrades vakars", kuŗa nobeigumā drusku iedomīgais piedraudējums "...nē, tad es labāk par bodnieku" par laimi tāds joks vien būs, jo citur, "Intimos monologos", ir runa par vēl neuzrakstītiem dzejoļiem, kas visu laiku priekšā rēgojas.

Lai tie paliek vien nākotnei. Pagaidām pilnīgi un ar uzviju pietiek ar to, kas šinī krājumā.

Ja Vāveres stunda pa lielai daļai bija Rīgas sindromam veltīta, tad Mitrajā dabā valda lielāka dažādība, kuŗā sava vieta ir liegi sērīgiem vērojumiem par gadu gaitu trimdklaida dzīvē. Apvaldīta rezignācija šādā kontekstā liktos tīri piemērota, pat laimīga reakcija, bet atgadās, ka dzejnieks ar to neapmierinās. Rezultātā ir radies šī krājuma lieliskais tituldzejojums, vērienīgs un savdabīgs iecerē, spēcīgs izteiksmē un tekstā noslīpēts līdz pēdējai pieturzīmei. Var pat teikt, ka dzejojuma izškiŗošais, drāmatiskais pagrieziens saistās ar dažu pieturzīmju izmaiņu. Tā nav rotaļa ar interpunkciju. Olafa Stumbra dīvainie ūpji ir nopietna parādība, vīzija, kuŗas attēlojums prasījis vislielāko rūpību detaļās. Raksturīgi, ka tāda rūpība šeit un vēl citos dzejoļos paslēpusies šķietami ļoti ikdienišķā, no parastiem poētismiem attīrītā valodā. Viegli un pavisam nepiespiesti, itin kā mierīgi sarunājoties, Olafs Stumbrs ieved lasītāju savas patiesās oriģinālitātes apcirkņos.

Bet tajā brīdī,
liekas ap 12:20 pēc pusdienas,
kā parasti varavīksnes krāsās mirdzēdama,
man pļavā pienāca saule.

Esot bijusi, teica, tepat uz pilsētu
sev citādas kurpes nopirkt.

Pār dzeju svešumā klājas mākonis, bet Mitrā daba ir daļa no gaišās malas. Kā gan to varētu nepamanīt visi tie, kam mākoņa ēnā sameties vēsi.

 

Mārtiņš Lasmanis