"UN IZTIEKU ES SAVĀ DIENVIDŪ BEZ IZLIKŠANĀS."

Vitauts Ļūdēns. Laiva. Dzeja. Māksliniece Milda Muižule. Rīgā: Liesma, 1984. g. 128 lp.

 

Vitauta Ļūdēna dzejoļu krājumu Laiva varētu raksturot ar viņa senāk izteiktu domu:

Ja tu siltu vārdu teic,
Kaut caur klinti, kaut caur ledu
Kāds tev silti atbildēs.

Jūtama labvēlība pret sievu un bērnu, saviem senčiem, dzimto vietu, visu dabu. Dzejolī "Rūķu dzirnas", tāpat kā Skalbes Kaķīša dzirnaviņās, skaudība un ļaunums pazūd "miltos, saldi smaržīgos". Kaŗavīra dvēselīte atlido uz dzimtajām mājām strazda izskatā. Dzejnieks sadzird vecmāmiņu un vecvecmāmiņu soļus (53):

Sieviešu soļi kā āboli
un kartupeļi, kā bļodas un krūzes,
un akas, kā saulīte
pati.

Ļūdēns attīstījis poētisku dzejas valodu, kuŗā skaisti arī iederas ikdienas vārdi. Sevišķi smalka ir Ļūdēna erotiskā dzeja, pacelta ēteriskā vieglumā:

Tavs augums gaismu izstaro,
tavs augums rītu izstaro,
...tu manu roku vainagā,
es tavu roku vainagā. (6)

Dzejnieku ietekmē daba, dzimtenes skaistums:

Ziemeļkurzeme, Austrumzemgale -
tās manas acis abas,
kas man dziļumu sevī
un Latvijā dod. (15)

Par sevi viņš saka:

Es vasarai esmu dzimis (47).

Gaišas domas piestrāvoti Ļūdēna dzejoļu krājumi: Saules lidlauki, 1966. gadā, Pulksteņi, 1967. g., Trīsdesmitgadīgās acis, 1969. g., Rudzu putenī, 1971. g., Tāšu raksti, 1973. g., Usmas un Mežotnes sonetas, 1975. g., Vairogi, 1980. g., Un meži, un meži, un meži, 1982. g. Jūtama saskaņa starp dabu un cilvēku, steigu un apceri, tagadni un pagātni, kā arī tieksme kļūt labākam un pilnīgākam. Ir filozofiskas domas.

Daudz patiesību pasaulē
un katrai ir savs laiks
...bet cilvēcība pasaulē
ir viena, tikai viena. (24)

Ir tīra lirika, kas iepriecina:

Mēness aizbrien viļņu viļņos,
un pa mēness pēdām slīd
buras, burvestību pilnas,
sudrabainā pusnaktī. (56)

Šad, tad pamirdz pa humora dzirkstītei. Piemēram:

Lai tie vīri, kur tie vīri,
traktoros sēdēdami,
es nogāzu dižozolus,
kabinetā sēdēdams. (82)

Liekas, Ļūdēna talants spilgtāk izpaužas vizuālajā nekā mūzikālajā plāksnē. Viņš uzbuŗ spilgtas ainas, minot arī krāsas:

Kāpj mārīte vasaras kalnā,
un tumšzaļa mūzika skan... (92)

Grāmatiņas pēdējā daļā ir dzejoļi par jūŗu, vējiem un kuģiem. Bieži minēta laiva, arī pārnestā nozīmē, tā attaisnojot grāmatas nosaukumu:

...mans padarītais darbs ir priedes kokā darināta laiva... (21);

Kāpj vectēvi mūža laivās
un mūžības ezerā brauc... (67)

Viena no Lūdēna temām ir senatnes apdzejošana: par mūsu senčiem, par Rīgas pamatiem, senprūšu kaujām, gan arī par senajiem kuģiem.

Pagaŗā "Balāde par ciklonu" (119) lasītāju baida, satrauc, izšūpo pa sabangoto jūŗu:

Triec ciklons Daugavā jūru,
viļņi Kundziņsalas dārziņus laiza,
Zaķusalas zāli ēd, sit
lielā laivu stunda, kā
....................

Jāatzīst, ka dzejnieks uzbūris lielisku, uzskatāmu vētras ainavu, tomēr liktos pareizāk, ja vārdiņi "sit" un "kā" būtu novietoti nākošo rindiņu sākumā. Ja tā ir oriģinālitātes meklēšana, kas vērojama vairākos dzejoļos, tad, liekas, neattaisnojama. Ļūdēnam teicami veicies savas vārdu gleznas un domu graudus izteikt sonetos, lietojot visvairāk pārveidotā soneta formu, piemēram, dzejoļos 33., 38., 41., 56. lappusē. Jūtamas dažādas ietekmes, sevišķi tautasdziesmu, arī Čaka, Poruka un Raiņa. Interesanti ir dzejoļi, kas rakstīti it kā vienā elpas vilcienā, (punkts tikai beigās), izvadājot lasītāju pa dažādām variācijām.

Ļūdēna dzejā jūtam Latvijas elpu, dabas smaržas un krāsas, strāvojumus no senatnes uz tagadni. Dzejoļu krājums Laiva būtu pelnījis smalkāku ietērpu nekā šis - ar nevienāda iespieduma burtiem uz sliktas kvalitātes papīra. Zīmīgs ir pēdējā dzejoļa nobeigums:

Vēl debesis nav aizslēgtas
ar ledus atslēgu.
Vēl pieder
zemes bērniem.

 

Irina Ozoliņa