ZEMESVĒZI DZIRDĒT

Ilzes Indrānes romāns. Rīgā: Liesma, 1984.

 

Ilze Indrāne (Undina Jātniece) dz. 1927. g. Madonas apriņķī, Lazdonas pagastā. Pabeigusi pamatskolu Vestienā un ģimnaziju Madonā 1946. g., vēlāk - skolotāju institūtu un neklātienes literātūras fakultāti. Viņas pirmais stāstiņš 1953. g. "Tēva zeme". Tas "radīts" staļinisma "negrozāmajā likumsakarībā". Godalgojusi Cīņas redakcija.

1961. gadā iznācis viņas pirmais romāns Lazdu laipa. Tur autore drīkstējusi jau laipoties uz patiesības pusi. Šai periodā, līdz 1985. gadam, viņai iznākušas apmēram 15 grāmatas: romāni, stāsti, lugas.

Indrānes Zemes vēzi visskaidrāk, visdzidrāk dzirdējis Donāts Dravnieks, kas sava mūža maizi un darba jēgas nepieciešamību izpratis tiklab vēderā, tā visā esmes būtībā. Var būt dūņās sarūdzis purvs, mālā un glīzdā savijies tīrums vai arī sila smiltājs - paslēpies viršos. Zemnieks, kas ieaudzis savas dzimtas grūtajā, bet neizpostītajā neatkarības mīlestībā, ir mirdams sajūt savas zemes vēža tikšķēšanu. Tas tāds dīvains vēzis, kas nesagrauž tīrumu mīlestību, bet baro no paaudzes paaudzē.

Nezinu, bet man lasot tāda sajūta, ka Indrāne ar Donāta Dravnieka tēlu ir izdzēsusi viņas jaunībā Cīņas redakcijas godalgoto stāstu "Tēvu zeme". Protams, ne bibliotēku plauktos, bet savā sirdī, un Donāta Zemes vēzī piesējusi šķietami garīgi pati sevi kā Donāta meitu Agati. Un ja maldos - nelaimes nav... Agate tomēr savās ausīs vairs nevar Dūļu vēža tikšķēšanu sadzirdēt. Redz tikai zemes vēža ēnu pār sava tēva mūžu. Tas ir cilvēka maizes nemirstības vēzis. Nav ne plaušu, ne zarnu, ne smadzeņu rijējs. Viņa nav tik dziļi tēva pasaulē iegājusi. Vairāk pa virsu, taustīdamās Donāta vecuma slimībās. Tā ir paaudžu atstarpe. Sevišķi dziļa, ko pārdzīvojusi pati rakstītāja.

Un Donāts, šķiet, jaunībā nav sameklējis sievu, kas sadzirdētu Dūļu purva vēzi, kaut Beta bijusi miesā un iedabā spēcīga, bet piedevām skarba. Bērni, atskaitot Agati, tēva zemnieka ticību pametuši, izklīduši, meklēdami "vieglākas vērtības".

Dūļu tēvu Indrāne pavada arī slimnīcā līdz smagu operāciju noslēgumam. Tur vecajam vīram vēlreiz aizslīd gaŗām viņa pasaule... Citas viņam nevajag. Varbūt tikai žēl, ka Betas vietā nebija sapņu Elionoras.

Pats būdams izbijis zemnieks, mēģināju iejusties. Un - Donāts Dravnieks ar Dūļu saimniecību likās man tuvos sābros. Arī bērnu izklīšana bija jau Ulmaņa gados. Īpaši no Zemgales un Piebalgas. Bet ir arī lapas puses, kur "kaut kā pietrūcis". Ja personīgi laiku no 1945. gada līdz šai dienai būtu savos "Ciršņos" sadzīvojis, izprastu pamatīgāk Maskavas "likumsakarības".

 

Valentīns Pelēcis