ZELTA ĀDERU MEKLĒTĀJA

Regīna Ezera. Dzīvot uz savas zemes. Apgāds Liesma, Rīgā 1984. g.

 

Serijā "Rakstnieki par literātūru" Broņislavs Tabūns sakopojis Regīnas Ezeras rakstus, apceres un intervijas, kas pauž rakstnieces uzskatus par dzīvi, literātūru un savu darbu.

Grāmatas otrā daļā ievietoti portretējumi un recenzijas, kas dažbrīd pāraug recenziju ietvarus.

Grāmata ir daudzvārdīga. Traucē intervētāju gudras terminoloģijas pārsātinātie jautājumi un kommentāri. Taču to rūpīgi izlasot, uzzinām, kāda var būt latviešu rakstnieces dzīve savā zemē un apjaust stipru un patstāvīgu personību, kas cīnās par savu patiesību.

Par rakstnieces dzīvi uzzinām šādus datus: Ezera dzimusi 1930. gadā, un viņas pirmie un spēcīgākie iespaidi ir kaŗa notikumi. Beigusi vidusskolu ar medalu, Regīna Ezera grib studēt medicīnu, bet atbaida pārāk lielā atdeve, ko prasa ārsta darbs. Pēc žurnālistu nodaļas beigšanas universitātē viņa pievēršas rakstniecībai. Līdz 26. mūža gadam viņai piedzimst trīs meitas, ko viņa izaudzina bez palīgiem no malas. Rakstniece dzīvo darbam, strādā no rīta līdz vakaram, dažkārt sēžot velteņos un rakstot pie sava rakstāmgalda lauku mājās, kur caur šķirbainajiem logiem pūš vējš. Manuskriptus viņa daudz labo. Viņai nav televizora un automašīnas. Uz savu lauku māju starp Daugavu un mežiem viņa brauc ar autobusu. Viņa baidās no privilēģijām un augstprātības. No rakstniekiem viņa augsti vērtē Blaumani, Jaunsudrabiņu un Vili Lāci un cienī emocionālo momentu mākslā. Par visu vairāk viņu interesē cilvēka, personības veidošanās, ētika, cilvēka laimes jautājums un cilvēka un dabas attiecības.

Regīna Ezera ir partijas biedre un kopš 1961. gada Rakstnieku savienības biedre. 1972. gadā viņai piešķiŗ republikas Valsts prēmiju.

Par rakstnieces sociālo izcelsmi uzzinām, ka vecmāmiņa viņai mācījusi daudz katoļu lūgšanu poļu un latīņu valodā. Kā maza meitene viņa atklāj Dzīvības īslaicīgumu un mūžīgumu un cilvēka filozofiskās likumsakarības ar Laiku un Telpu. Interesanti, ka rakstniece Dzīvību, Laiku un Telpu raksta ar lielo burtu un lūdz savu intervētāju Tabūnu to nereducēt tikai uz dabu.

Rakstīšanu Ezera uzskata par savu morālo kvalitāšu uzturēšanu un sevis izkopšanu. Viņu interesē "dullie cilvēki" un jūtu audzināšana. Ar savu rakstīšanu viņa vēlas apstādināt cilvēku, likt viņam apzināties savu misiju, pamodināt viņā vitālos spēkus. "Mana loma sabiedrības veselības saglabāšanā ir psichiatra loma." "Te ir mana īstā dzīve šai nomalē." "Mana misija ir dzīvot tepat uz savas zemes, iekopt to, meklēt tajā jaunas ūdens dzīslas un zelta āderes."

Pret intervētājiem, ko grāmatā pārstāv Vija Jugāne un Broņislavs Tabūns, rakstniece ir izvairīga un brīžiem pat noraidoša.

"Žurnālisti kā detektīvi meklē nozieguma apstākļus un zemtekstu katrā tekstā."

Rakstniecei ir daudz rūgtu vārdu sakāms par kritiķiem. Rakstniekam pret kritiķiem pēc Ezeras domām jāizveido aktīva pašaizsardzība, jāmācās nosargāt radīšanas miers, nelasot kritiku. "Visiem mums zināmi gadījumi, kad dažu aplamu epizožu dēļ tiek noslaucīts no zemes virsus labs stāsts."

Rakstniece pieskaŗas redaktoru bailēm iespiest nežēlastībā kritušo autoru darbus, taču ir spiesta konstatēt, ka padomju rakstnieks var rakstīt par visu, ja vien savas domas izteic "partejiski un dziļi". "Nevajag uzkliegt rakstīt citādāki. Citāda rakstīšana būtu izlikšanās, varmācība un nodevība pašam pret sevi." "Augsts cilvēciskums nav pakļaušanās baušļiem vai kriminālkodeksam."

Šarmanta ir Ezeras eseja par Imantu Ziedoni, kas aprakstīts kā slikts sekretārs Rakstnieku savienībā, bet "smeldzīgs un kašķīgs, vīrišķīgs, apskaidrots, nežēlīgs" cilvēks un dzejnieks.

Rakstot par Harija Gulbja romānu Doņuleja, Ezera pieskaŗas pagātnes uzvarām un pagātnes traģiskajām kļūdām. Recenzija it kā apraujas pirms izšķirīgāka vārda.

Recenzijā par Aivara Kalves stāstu grāmatu Radu raksti rakstniece pieskaŗas vājajai grāmatu izdošanas technikai, citējot patiesības teicēja Marmeladova izteiku par trūkuma netikumu Dostojevska romānā Noziegums un sods. Viņa nobeidz visai asi:

Taču, pirmkārt, tas bija sen,
Otrkārt, Marmeladovs bija alkoholiķis,
un, treškārt, viņu sabrauca kariete.

Lai Regīnas Ezeras vecmāmiņas svētie un laicīgie varas vīri stāv viņai klāt, dodot iespēju arvien brīvāk tuvākos gados attīstīt savu talantu un apliecināt savu pārliecību savā nomalē, savā zemē, neriskējot piedzīvot Marmeladova neganto likteni.

 

Aina Siksna