PAR SPOGUĻIEM UN CITĀM LIETĀM

Aina Kraujiete. Spoguli, spoguli, atklājies. Valters Ziediņš. 1986. g. 112 lp.

 

Ievadam (kas gan varētu vairāk novadīt un aizvadīt kā ievadīt) varētu ar zināmu nožēlu pieminēt faktu, ka Kraujietes piektajam dzejoļu krājumam bija jābūt pašizdevumam. Parasti dzejnieki nav labi veikalnieki, savu preču veiksmīgi reklāmētāji un pārdevēji. Katrs pašizdevums atradīsies ārpus tās tīri labi izstrādātās sistēmas, kas sākas ar mūsu izdevēju un, ejot cauri reklāmām un starpnieku rokām, nonāk pie lasītāja. Ja dzejniekam pašam viss tas jāatdarina, grāmata, vienalga kādas kvalitātes, nesasniegs to lasītāju daudzumu, kas sagaida izdevēja svētītos darbus. Ja mana personīgā pieredze ir vispārinājuma vērta, un kaut arī tā tāda nebūtu, derētu varbūt pieminēt, ka pēdējos četros mēnešos esmu saņēmis trīs pašizdevumus vairāk vai mazāk recenzēšanai, no kuŗiem divus par velti. Vienam pašizdevumam (par ko man autors pieprasīja maksu, ko negribīgi viņam piešķīru) šāds liktenis bija piemērots (varbūt būtu pieklājīgāk teikt ļauns un labs: ļauns tāpēc, ka neviens izdevējs nepieteicās, labs tāpēc, ka par viņu nerakstīju). Otrs pašizdevums, kas ļoti tuvojas "samizdatu" apdarei (mašīnrakstā, nenolīdzinātām malām u.t.t.), saņēma Kultūras Fonda godalgu. Un tagad Kraujietes grāmata Spoguli, spoguli, atklājies guļ glītās kaudzītēs uz dzejnieces rakstāmgalda un gaida.

Nevienam neesot apsolīts rožu dārzs šinī saulē. Un tā laikam ir, ka katram pašam par sevi jācīnās, ieskaitot mūsu bālos zēnus - dzejniekus (ir gan arī sārtvaidži starp viņiem), taču derdzas tas, ka mēs dzirdam daudz par t.s. trimdas kultūras plaukšanu un veidošanos. Okupētā Latvijā katrs dzejas jaunizdevums tiek gaidīts ar nepacietību, un pieškirtais eksemplāru skaits parasti ir nepietiekams. Mēs te iespiežam tik bieži romāniņus, kuŗu īstā vieta būtu tur, kur papīrs ir visnepieciešamākais, kurpretim lasīšanas un glabāšanas vērto mēs atstājam savam liktenim. Tas varbūt norāda uz mūsu trimdas lasītāju gaumi, kas savukārt noteic izdevēja apsvērumus. Izdevējs, protams, nav nekāds labdarības pasākuma financētājs. Taču tīram veikalniekam viņam arī nevajadzētu būt, jo viņam piešķiŗ un pats sev piešķiŗ zināmu kultūrālu misiju. Bet ja šī misija ir atbalsot un atbalstīt literāro "lubniecību", tad tā katrā ziņā vairs nav kultūrāla. Daudzas lietas ir grūti paciešamas šinī pasaulē, liekulība un pašuzpūtība katrā ziņā pieder pie tām.

Un tā daudzi no Kraujietes Spoguļiem spoguļosies paši ar sevi. Šad tad dzird sakām, ka Kraujietes dzeja ir it kā ļoti intellektuāla, būdama vairāk pārdomu kā pārdzīvojuma radīta, un līdz ar to it kā te būtu kāda kauzālitāte - nesaprotama, pat nedzejiska. Tas varbūt ir tā lasītāja atzinums, kas sagaida no dzejas iežūžinātājas atskaņas un ritmus, skaidru, pacilājošu vai aizkustinošu tematiku, viegli pieejamu iztēli, izteiktu mājsaimniecības leksikas krājuma ietvaros. Pārlasīšana un pārdoma, sava zināma garīga piepūle, pat varbūt ieskatīšanās kādā vārdnīcā vai enciklopēdijā norāda uz pārgudrību, uz lčse-lecteur, kādu nepiedodamu noziegumu pret lasītāju. Izsmalcinātība un "hermētisms" protams arī nav augstvērtīgas dzejas nepieciešami atribūti. Kraujietes dzeja atrodas kaut kur vidū starp abiem ekstrēmiem, bet ne jau tāpēc, ka tas kāds pieņemams, labi apsvērts kompromiss. Te vienkārši redzam apstiprinājumu Brujēra (Bruyčre, 17. g.s.) teicienam, le style est l'homme méme (kam latviskais tulkojums varētu būt: kāds podiņš, tāds vāciņš), autentisko nedalāmību starp to, kas cilvēks ir un kāds viņš ir. Kraujietes pasaules spoguļi ir dziļi un bagāti, reizēm komiski sagriezti, lai dotu grotesku attēlu, reizēm, bezgalībā viens otrā atspoguļojoties, pievedot pie neesamības sliekšņa. Tur ir sengrieķu mītu varoņi un nevaroņi, kristietības svētie un grēcinieki, latviskie tēli, pagātnes un mūsdienu tērpos un situācijās; uz latviska fona, Amerikas vidē vai dienvidu eksotikā, meklējot citos un spogulī sevi un dzīvi, atklājot, ka "neviens tomēr nav īsts". Vienīgi meklējums pats ir īsts, jo meklētais bieži ir kāda malduguns, kaut kas starp nesatveŗamo un neesošo. Fābulējums, ja tā to varētu saukt, izkāpj no savām laika un telpas dimensijām, lai kļūtu par vispārcilvēcīgo, vislaicīgo, kas nav padots modes maiņām un vietējām dziņām. Un pāri visam tam valda Kraujietes valodas meistarība izvilināt no vārdiem ar sakārtojumu, skaņu to iztēli, ko sauc par dzejisku, kas ir identiski skaista un patiesa, kā agrāk teica un var teikt vēl šodien. Katra kritika vienmēr paliek nepilnīga un bieži nevajadzīga attiecībā uz pašu darbu, kas nav kritiķa noreducējams lasītāja labsajūtai. Te lasītājam pašam jāpiestrādā, lai savā vientulībā izbaudītu darba skaistumu un izdestillētu tā vērtību, kas der viņam vienam.

 

Juris Silenieks