Valerija Bērziņa-Baltiņa

APSLĒPTAIS DIEVA AVOTS

 

Mēs pieminam Kronvaldu Ati, kas dzimis priekš 150 gadiem. Tā ir pagātne.

Mēs kā tagadnes cilvēki meklējam pagātnes lietderīgo sakaru ar mūsu dzīvojamo laiku. Pieminot Kronvaldu, mēs šo sakaru varam pilnā mērā atrast.

Viņa spēcīgais gars aizsniedz arī mūsu laiku. Reizēm liekas, ka viņš ar savu domu un dabu ir ienācis mūsu vidū kā dzīvs brīnums.

Kronvalda laiku, salīdzinot ar mūsu laiku, varam atrast dīvainas parallēles. Kad Kronvalds dzīvoja, tad izglītots latvietis parasti uzrunāja otru izglītotu latvieti vācu valodā. Latvietis bija skolots vācu kultūrā un atzina sevi par šīs kultūras augli, vācieti, jo latvietis − kas bija latvietis? Latvietis bija neizglītots zemnieks, nevācietis.

Mūsu dienās ne reti mēs dzirdam mūsu izglītotos latviešus sarunājamies savā starpā angļu valodā, Zviedrijā tā ir zviedru valoda, Vācijā − vācu. Arī viņi jūtas kā attiecīgo zemju auglis. Šajā sakarā Kronvalds izsaucas: „izglītība jāsmeļas no savas tautas un visas pasaules zinību krātuvēm, − un jāpaliek savā tautībā. Tas, ka dažs latvietis, izglītojies, savu tautību atmet, neceļas no tīras izglītības, bet gan no gara un prāta sabojāšanas, aplamas izglītošanās kā skolā, tā mājās.”

Vai mēs varam te ko iebilst? Arī mums šī atziņa jāpieņem.

Kronvalda laikā izglītotie latvieši mēdza apprecēties ar cittautietēm un savai tautai pazust. Paldies Dievam ne visi.

Mūsu dienās mēs noskatāmies, kā jaunie, izglītotie latvieši, saķērušies roku rokā ar cittautieti, aiziet dibināt jaunu dzīvi.

Ar izbiedētu sirdi mēs jautājam: „Kur tu aizej, latviešu tauta?”

Arī Kronvalda mūža biedre bija cittautiete, bet Kronvalds nepazuda savai tautai. Viņi abi atzina, ka lielajām tautām latvietis var noderēt, bet nav nepieciešams, mazajai latviešu tautai katrs latvietis ir nepieciešams un vajadzīgs.

Kronvalda laikā viņa draugs, atmodas laika dzejnieks Auseklis, stāsta, ka sēdēdams baznīcā pie ērģelēm, klausījies, kādus vārdus dod latviešu vecāki latviešu bērnam. Vienam atskrējis dēlēns Bartolomeus Johannes, meitēns Luise Sophia; mācītājs savieno rokas uz mūžiem Fridrich Ernst Zutis ar Emilie Dorothea Piparing.

Auseklim apskrienas sirds. Viņam ir tā, ka gribas celties, aizcirst ērģeļu vāku un iet projām.

Vai mums ir citādi? Mums lepnie Jāņi pazemīgi pārvērtušies par Džāņiem, Juri par lepniem Džordžiem. Un bēru sludinājumos, kā kāds zobgalis piebildis, lasāms, ka mirst tikai vīrieši. Reti atradīs sievietes uzvārdu ar sieviešu dzimtes galotni.

Vai visi tā? Nē, paldies Dievam, nē.

Un Kronvalds atnāk pie mums, lai kliedētu mūsu izbīli, mūsu šaubas. Viņš mierina, ka viss reiz taisnīgi izlīdzināsies, ka maldu ceļi iztaisnosies. Viņš it kā atgādina: „Atcerieties, kas es reiz biju, paturiet prātā, kas es kļuvu un kas es esmu!”

Kronvalds Atis savās jaunības dienās jutās kā vācietis Kronvald Otto. Viņa priekšvārdam bija divi nelatviski tt ar tikpat nelatvisku „o” galā. Uzvārds bez lokāmās galotnes, pretī visiem latviešu valodas likumiem. [*]

Kronvalda dzīve bija iekritusi tā, ka viņš uzauga un attīstījās starp vāciešiem un vācu garu, Kronvalda tēvs atzina, ka viņš cēlies no zviedriem. Amatnieks būdams, viņš turējās vācu valodas runātāju amatnieku pusē, nevis latviešu. Tā bija arī smalkāk.

Atis sāka agri iet skolās, bet ne dienas nebija gājis latviešu skolā, neviena mācības grāmata viņam nebija bijusi latviešu valodā. 13 gadu vecumā viņu kā neparasti apdāvinātu, sekmīgu skolnieku ievēroja Durbes mācītājs Katerfelds, kas bija ieceļojis vācietis. Katerfelds pieņēma Ati par audžu dēlu un biedru saviem bērniem. Katerfelds bija rūpīgs tēvs, labvēlīgs latviešiem, bet viņa mājās runā vācu valodā un tajā valda vācu gars.

Vēlākās Kronvalda skolas gaitas ved tālāk pa vācu skolām. Augstākajā, Liepājas apriņķa skolā, kuŗas bibliotēkā nebija nevienas latviešu grāmatas, Atis no sekmīga skolnieka augstumiem noslīd lejā. Ar sevi neapmierināts, Atis 20 gadu vecumā skolu atstāj un nolemj kļūt par skolotāju. Nolicis skolotāja pārbaudījumus, Kronvalds aiziet par vācu valodas mājskolotāju uz Lietuvu ārsta Pfefera ģimenē, lai vēlāk, kopā ar ārsta dēlu dotos uz Berlīni studēt. Viņš iestājas Berlīnes universitātē kā Otto Kronvald, lai studētu medicīnu.

Universitātes gaisotne, turienes studentu sajūsmīgā nostāja par apvienotu nacionālu Vāciju, cīņas par visus apvienotāju vācu valodu, liek Kronvaldam skatīties atpakaļ uz latviešu tautu un savas latviešu tautas valodu.

Berlīnē Kronvalds sastop arī atmodas darbinieku Andreju Spāģi, tā laika dedzīgu latviešu tiesību aizstāvi. Tā ir Kronvaldam liktenīga sastapšanās. Viņš apbrīno Spāģa taisnīgo cīņu, viņš redz Spāģa dzīvē paraugu, redz dzīvi, kuŗai ir mērķis. Kronvaldam ir jājautā, kā ir ar viņu pašu, kas ir viņa mērķis? Viņš taču arī bija latvietis un piederēja tautai, ko netaisnīgi apspieda, bet kuŗai bija cilvēcīgas tiesības iet brīvi savu attīstības ceļu. Kas par šo tautu cīnījās? Ko viņš pats darīja savas tautas labā, no kuŗas nāca viņa māte, kas viņu bija iepriecinājusi ar latviešu dziesmām, pamācījusi ar latviešu sakāmvārdiem.

Vai sakāmvārds: „dots devējam atdodas” neliecina par cildenas, labdarīgas tautas dabu? Un ar kādu dzejas spēku latviešu valodā izskan šis sakāmvārds.

Bet cik viņš īsti prata latviešu valodu? Viņam tā bija neatlaidīgi jāmācās.

Un viņā noskaidrojas doma, ko viņš grib paturēt kā mērķi savai dzīvei, ka: „Tēvu valoda ved nevien atsevišķu cilvēku uz tautu, viņa ved cilvēku un tautu uz cilvēci un cilvēcību.”

Cilvēka dzīvība ir radīta došanai, kādam mērķim. Kronvalds nolemj sava gara spēku atdot vienam mērķim: savai tautai, latviešu tautai.

Viņš jūt sevi par atmodinātu latvieti.

Un mums viņa dzīve, viņa personība atklājas kā brīnums.

Kronvaldam ir atvēries kāds apslēpts Dieva avots un tā ir tēvu valoda, tauta un tēvzeme. No šī avota Kronvaldam izverd: „katras tautas garīgā vienošanās un tautas un tēvzemes mīlestība, kas vienādi no jauna piedzimst.”

Viņš atzīst, ka: tikai tas, kas kopj un sarga savas tautas valodu, ir savas tautas dēls, savas tautas meita.

Tautība un valoda ir viens. Tautas sākums ir viņas valodas sākums. Kur beidzas valoda, tur beidzas arī pati tauta. Tautas dzīvības ceļš pārtrūkst, valodai beidzoties.

Par baltu tautas daļu, senprūšiem, mēs sakām 17. gsm. viņi ir izmiruši. Kādēļ? Viņi vairs nerunāja savā valodā. Kaut kur jau vēl rit senprūšu asinis, bet mēs nezinām, ka tās nes senprūsis.

Kronvalds mudina: „...turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības!”

Šīs atziņas vadīts, Kronvalds sāk rūpīgi iedziļināties latviešu valodas jautājumos.

Laikrakstos parādās gan īsāki, gan gaŗāki raksti par tēvu valodu. Visos šajos rakstos jūt Kronvalda sirds degsmi par latviešu tautu, tie apdvesti nacionālas pašapziņas, lepnuma un mīlestības.

Kopš atgriezies dzimtenē un vēlāk studēdams Tērbatā, Kronvalds nekad nav beidzis mācīties un mācīt latviešu valodu. Viņš kļūst par vienu no stiprākajiem latviešiem, kas kādreiz dzīvojuši.

Kronvalds kļūst arī par tautas nacionālā gara audzinātāju, par neatlaidīgu latviešu kultūras cēlēju, par nešaubīgu latviešu tautas nākotnes ticētāju; lai cik maz ticības tajos laikos tam varēja būt, Kronvalds tomēr izsaucas: „Neviens man nevar atņemt ticību, latviešu tautas pastāvēšanas ticību!”

Taču ticībai un mīlestībai pret tautu jāparādās darbos: „Nevaram paši sevi apmānīt, veltīgi lielīdamies ar tautas mīlestību,” atgādina Kronvalds.

Kronvalds atzīst, ka viens no vissvētīgākajiem darbiem ir skolotāja darbs.

Pats, paidagoloģijā skolojies, Kronvalds kļūst par paidagoģiskās izglītības sekmētāju, par izcilu skolotāju, kas nopietni iedziļinās skolotāja uzdevumā, atzīdams, ka skolotājs, zinību vairotājs, ir lielā mērā tautas audzinātājs.

Skolotājus viņš mudina vārdiem: „Uzsauksim viens otram: modies, celies, strādā! Tas atvieglinās vāju, drošinās stipru.”

Skolotājiem jāsanāk kopā, jāatbalsta vienam otrs. Jau Durbē Kronvalds nodibina skolotāju sanāksmes jeb konferences. Vienalga, cik atnāk, kaut arī divi, trīs, kā tas sākumā ir bijis, bet katrs ir nozīmīgs, kas ir modrs par savu dzīvi un darbu.

Sākumā skolotāji sarunājas savā starpā vācu valodā, Kronvalds stingri nostājas pret to − jārunā latviski.

Kronvalds kļūst par vadītāju vispārējām skolotāju konferencēm Rīgā, un vada skolotāju konferences Cēsīs, Turaidā, abās Piebalgās.

Viņš cieši un neatlaidīgi atgādina audzināt savus audzēkņus tautiskā garā, vedot viņus atpakaļ savu tēvu tēvu gudrībā un tikumā, atverot viņiem acis uz sentēvu atstāto gara mantojumu, vēsturi, uz pašu zemi.

„Neviens tautas valodu nevar smalki un dziļi izprast, nosvērt un lietā likt, ja nepazīst tautas likteni, viņas zemi ar visiem Dieva radījumiem, viņas tā saucamo pagānu un māņu ticību... mums cītīgi jāgādā, ka nepaliekam svešnieki latviešu vēsturei, tēvuzemei, ģeografijai, mītoloģijai,” brīdina Kronvalds.

Kā sekmīgu, nozīmīgu skolas darba pamatu viņš uzsveŗ kārtību, disciplīnu, kas panākama bez liekiem sodiem. Īstas kārtības radītājs ir skolotājs ar savu personību.

Šie padomi der arī mums, sevišķi uzmācoties šaubām, kā to šā gada Laikā varēja lasīt sakarā ar plānošanu par latviešu vasaras vidusskolām. Rakstā teikts, ka ir citi laiki un jaunatnei nav vairs intereses par „latviešu lietām”. Te nu ir darbs skolotājam, kam šī nacionālā interese ir un kas to prot modināt.

Jo laiki arvien ir citi, cita un citāda jau ir katra diena, bet visos mainīgos laikos ir viens, kas nemainās, tā ir piederība pie savas ģimenes, piederība pie savas tautas. Šīs asins saites nespēj neviens laiks pārmainīt, lai kā to kāds gribētu.

Kronvalds brīdina, lai mūsu skolas nebūtu kā raibi tauriņi, kas pa gaisu lidinās, tām „būs būt cieti un stipri savienotām ar mūsu tēvzemi, mūsu tautu un dzīvi”.

Protams, remdeno, vienaldzīgo un kūtro ir bijis un būs visos laikos, kas, kā Kronvalds saka, dzīvo „...bez dzīves nolūka, ...kas smiedamies un ākstīdamies grib nodzīvot savu mūžu.”

Skolotājs vada skolniekus pretī interesēm par tā saucamajām latviešu lietām.

Kronvalds atkal un atkal atgādina, ka jāpētī tautas gara atstātais mantojums, jāpētī tautas dzeja tās plašumā un dziļumā, izprotot tur ieslēpto jēgu.

Kādā rakstā „izbraukums pa tēvu zemi”, Kronvalds saka: „Ai tēvi, ai mātes, kādēļ ļaujat saviem bērniem bez mūsu jaukām dziesmām uzaugt? Vai gan jūs neesat apdomājuši, ka šī svētā manta nav (priekš) mūsu tautai ne ar ko atlīdzināma?”

Kronvalds kļūst par latviskas skolas ierosinātāju. Viņa neatlaidīgā prasība bijusi, ka latviešu bērni, latviešu jaunatne mācāma un audzināma latviešu valodā, sākot no zemākās pakāpes līdz visaugstākajai, tas ir universitātei.

Tajā laikā tā bija pavisam neprātīga doma, bet Kronvalds no tās neatlaidās.

Arī skolotājiem bija jābalsta šī doma, bet galvenais jāmācās, jākopj, jāizprot latviešu valodas likumi, jābūt latviskiem un senču garīgā mantojuma sargātājiem. Kronvalds atzina, ka nelatviskā garā auguši un tajā palikuši skolotāji nespēj latviešu bērnos ieaudzināt latvisku garu. To viņš teicis attieksmē uz pārvācošanu, vēlāk pārkrievošanu, brīdinādams: „Nepataisiet skolu par kumēdiņu būdu, kur rāda, kā no baložu olām izšķiļas vārnēni.”

Viņš mudina iet jaunajiem laikiem pa priekšu, cienījot tēvu tēvus. „Mums nebūs piemirst, ka tagadējie cilvēki, uz tēvu tēvu kamiešiem stāvēdami, uz priekšu tikuši.”

Kādā skolotāju sanāksmē, kas notikusi Turaidā, Gaujas ielejā (1870.) bijis sagaidāms pērkona negaiss. Kronvalda apsviedīgā daba tūlīt izmantojusi savā runā Pērkoņtēva garu, teikdams: „Pērkoņtēvs mudina latvieti... kop(i) un cienī savu sentēvu garīgās mantas, tad mans vaigs izstaros atkal svētību, laimi un slavu pār Baltijas jūras krastiem.”

Kronvalds atšķīra rakstu valodu no ļaužu valodas, no ikdienas valodas, no izloksnēm, atzīdams, ka rakstu valodai jāapvieno latviešu tauta.

Apvienota tauta ir tautas stiprums.

Domādams par to, Kronvalds aicina skolotos, mācītos, apgaismotos tautas locekļus gādāt, ka visos apgabalos latviešu zemē vienādi runā un raksta, proti, skaidrā rakstu valodā. To viņš jo sevišķi uzsvēris, pieminot kādreizējos inflantiešus jeb latgaliešus. Šo pašu domu vēlāk aizstāvēja valodnieks Jānis Endzelīns, runādams par apvienotu latviešu tautu un apvienotu rakstu valodu. Atšķirtās tautu kopiņas, lai cik tās spēcīgas, ir viegli norijams kumoss lielajām tautām.

Lai celtu tautu un tās nacionālismu, Kronvalds aicina mērķtiecīgi iedziļināties latviešu valodā, allaž atgādinādams, ka tauta un valoda ir viens.

Lai koptu un apgūtu latviešu valodu, Kronvalds ieteicis:

1.  sarunāties savā starpā latviski;

2.  dziļāk un pilnīgāk iemācīties savas valodas gramatiku;

3.  krāt, izrakstīt jaunus, nepazītus, neierastus vārdus;

4.  lasīt latviskus darbus;

5.  sacerēt latviskus rakstus, sagatavojot vielu pārrunām, rakstīt rakstus avīzēm;

6.  dziedāt latviešu dziesmas.

Kronvaldu vispār lielā mērā saistījusi valodniecība. Bez labām zināšanām vācu un krievu valodā viņš jau Liepājas apriņķa skolā mācījies grieķu un latīņu valodu, vēlāk, būdams Lietuvā par mājskolotāju, mācījies leišu valodu. Latviešu valodu atzinis par savu pamatvalodu, kas jāmācās līdz mūža galam.

Latviešu valodu viņš raksturojis ar vārdiem: „Mums ir skaidra un svēta valoda, kas (kuŗa) pēc daudz gadu tūkstošiem savā jaunības vaigā, jaunības spēkā liecību dod par mūsu sentēvu šūpuli, uzrāda senā latvietī jautru un spēcīgu gara darbošanos; (viņai) latviešu valodai netrūkst ne smalkuma, ne dziļuma, ne bagātības, ne veiklības.”

Latviešu studentiem Kronvalds atgādina pieiet latviešu valodai kā zinātniskam priekšmetam, jo tā ieņem izcilu vietu salīdzināmā valodniecībā.

Valoda arī kopjama un audzējama, jauniem jēdzieniem rodoties, vajadzīgi jauni vārdi.

Jaunvārdu darināšanai Kronvalds bija piegājis ar lielu atbildības sajūtu. Viņš atzina, ka valoda jākuplina, bet tas darāms ar zinātnisku pieeju.

Jaunus vārdus darina rakstnieki, preses ļaudis, arī ļaudis, kas vienkārši grib ko darīt. Vārdu darinātāji, bieži prazdami citas valodas un būdami šo valodu ietekmē un īsti neiedziļinādamies latviešu valodas īpatnībās, rada nelatviskus vārdus, kas, kā Kronvalds saka: „ievazā svešu garu latviešu domāšanā.”

Jaunvārdu darināšanā Kronvaldam tāds padoms:

1.  jāzina savas valodas pamatlikumi;

2.  jādarina vārdi no savā valodā sastopamām vārdu saknēm, uzturot tajos latvisku garu pēc citu latvisku vārdu parauga.

Šo pieeju Kronvalds atzinis par pašu labāko, norādot, kā viņš, piemēram, darinājis vārdus „vēstule”, „vēsture”, ņemdams noriseņa „vēstīt” sakni un pievienojot piedēklim siev. dzimtes galotni, uz ko viņu pamudinājusi grieķu valoda, kuŗā „vēsture” ir historia, „vēstule” − epistole.

Ar noriseņa „nākt” sakni un izskaņu -otne darināts vārds: nākotne.

Kaut valodas pamati ir nemainīgi, laiki ir mainīgi, rodas jauni jēdzieni, tiem jārada apzīmējumi, jauni vārdi. Tā valoda aug, un tai jāaug.

Kronvalds jaunu vārdu radīšanā meties ar lielu dedzību. Viņš radījis pāri par 50 jaunvārdu.

Alfabēta sekā tie būtu:

a)  aizbildnis, apstāklis, apvārsnis, atvasinātājs;

b)  burtnīca, būtība;

c)  cēlonis, cietoksnis;

d)  daile, dzejolis, dziedonis, dzeja, dzejnieks;

g) glezna, gleznot;

i) izglītība, izloksne;

j) jutekļi;

k) kauja, kundze, kuplināt;

l) līdzeklis, locījums, luga;

m) māksla;

n) nākotne;

p) pagātne, padome, pilsonis, piedēklis;

r) raksturīgs, raksturs, rīcība, rietumi;

s) skābeklis, satversme, slimnīca, stāvoklis, sajēga;

t) tēlot, tēvija, turpat;

v) varonis, valde, vēstule, vēsture, viesnīca, virziens;

z) ziedonis, zīmulis, zinātne.

Maldīgi domāt un brīnīties, kā latvieši priekš Kronvalda iztikuši bez tik daudziem nepieciešamu jēdzienu apzīmējumiem. Viņi nav iztikuši, viņiem ir bijuši šo jēdzienu apzīmējumi.

Daudziem vārdiem Kronvalds devis tikai kodolīgāku formu, jaunu spožumu un slīpējumu. Daudziem jaunvārdiem var likt pretī agrāk lietotus vārdus vai vārdu kopas. Kur mēs to atrodam? Mūsu valodas „smalkuma, dziļuma, bagātības un veikluma” krājumu atrodam mūsu dainās un vecajās vārdnīcās.

Mums savā valodas pētniecībā allaž jāiet atpakaļ. 304 g. vecajā Elgera vārdnīcā (1683.); 1777. g. Langes un Vecā Stendera vārdnīcā (1789. g.) atrodama daža laba atbilde. Vecā Stendera vārdnīcā...

vēstules vietā ir grāmata, ziņa; ziņu laist, dabūt;

vēstures vietā − stāsti, notikums, notikušas lietas;

tēvijas vietā − tēvu zeme, dzimtene;

zinātnes vietā − ziņa, liela ziņa;

filozofija − augstas ziņas;

astronomija − zvaigžņu ziņas;

cietokšņa vietā − apvalnēts pilsēts;

ziedoņa vietā − pavasara;

dzejas vietā − augsta dziesma, iedomāta lieta;

kundzes vietā − lielmāte, gaspaža, sievišķa (bet ir kungs);

mākslas vietā − skunste, skola, ziņa (Langes v.: māksls);

kaujas vietā − cīnīšanās, kaušanās (arī: fechtiņš, slaktiņš);

nākotnes vietā − nākams laiks, atnākšana;

pagātnes vietā − pagājis, aizgājis laiks;

sajēgas vietā − saprašana, domas, jēgt;

apvāršņa vietā − apjums, debesu riņķis.

Par Kronvalda darinātajiem vārdiem dažs pukodamies viņu nosaukājis par vējagrābsli, par valodas jaucēju. Tā jau darītājiem mēdz klāties, nopietnu darītāju tas, protams, neiepriecina, taču arī neaizbaidē no darba.

Treškārt, Kronvalds vēl izteicis zīmīgus aizrādījumus par svešvārdu lietošanu, atzīdams, ka ar saprātu pieņemami un lietojami svešvārdi, kas nākuši no grieķu un latīņu valodas. Vismazāk Kronvalds ieteic tiešus tulkojumus no citām valodām. Tādus tomēr radījis arī Kronvalds pats, piem.: pilnvara no vācu Vollmacht, augstskola no Hochschule, ko tagad lietojam universitātes nozīmē, priekšmets no krievu predmet.

Nobeigumā Kronvalds atgādina, ka latviešu valoda, kas augusi gadu simteņiem, ir bagāta seniem vārdiem. Par šiem senvārdiem viņš runā ar lielu maigumu un mīlestību. Tajos viņš saka: saklausāmi sentēvu sirdspuksti, tur parādās viņu iekšējais prāts, tās ir gara jautrās dzirksteles, dvēseles kodola čaulas.

„Mums vajag,” saka Kronvalds, „savu tagadējo valodu dziļi jo dziļi pazīt un izprast. Lai nemeklējam tai reizē jaunus vārdus, kur mums jau sirmu, pazīstamu diezgan, un ja jaunus uztaisām, lai neklūpam, grēkojot pret savas valodas likumiem, pret viņas garu.”

Taču mūsu jaunvārdu radītāji, kā jau katrs darītājs, ir arī klupuši. Kronvaldam ir vārdi, ko valoda neņēma pretī, kā: glīve − krāsas vietā, gaubt − iepriecināšana, divatrons − teātris, daileklis − glezna, dailes rasmas − mākslas priekšmeti. Valodas mācībā: gruntnieks − teikuma priekšmets, izteikums − izteicējs, savādības vārdi − kādeņi jeb nevēlamie īpašības vārdi.

Tā arī dzejnieks Auseklis, nevarēdams ciest nelatviskus priekšvārdus, darbojies gar jaunu kalendāru, lai novērstu priekšvārdos „verdzības kroplību un tumsības garu.” Auseklis radījis dažādus grūti pieņemamus priekšvārdus, kā: Gausons, Gaismons, Saldmiers, Apdoms, Krūģis, Burtons, Kļūma, Pramšāns, Potrims.

Mūsu lielo prozistu Eglīti vecāki nosauca atmodas laika dieva vārdā par Anšlavu.

Par kļūmēm Kronvalds teiktu: šoreiz neesam noturējušies uz valodas pareizās laipas, nav ievēroti valodas likumi un tautas īpatais gars. „Neba tā valodas (pie valodas) vaina, tā mūsu vaina (pie mums tā vaina), ja (kad) aplam runājam, viņu nepazīdami.”

Kronvalds nosauc valodu par laipu, pa kuŗu sastopas gars ar garu, prāts ar prātu, cilvēks ar cilvēku, cilvēks ar Dievu.

Cik ļoti tuvu Kronvalds piegājis valodas psīcholoģijai, rāda viņa atziņas, ka valodā vārdi izaug no tautas iekšējās saskares ar dabu un pasauli, ar saskari ar Dievu, ka valoda ir domu un jūtu izpaudums.

Kad klausāmies Kronvalda atziņas, viņa Bībeles stilā tvertos uzsaukumos un aizrādījumos, kas mēdz sākties un beigties ar: „tev būs vai tev nebūs”, mums var likties, ka Kronvalds kā cilvēks bijis apnicīgi pamācīgs vai nomācīgi nopietns, bet tāda uztvere būtu alošanās. Kronvalds bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, un kā cilvēkam viņam piemitis lielā mērā latviskais priecīgā prāta tikums.

Kronvalds bieži piemin vārdu prieks, bet savu prieku viņš apzīmē ar kādeņiem: skaidrs prieks, svēts prieks.

Būdams savā pārliecībā dziļi reliģiozs cilvēks, viņa iemīļotākais vārds ir „svēts”. Svēta ir valoda, svēta tēvzeme, sentēvu mantojums ir svēts.

Viņa dzīves prieks izpaužas arī mīlestībā pret dziesmām, sevišķi tautasdziesmām, kuŗās viņš saklausa sentēvu balsis saviem bērnu bērniem.

Kronvalds allaž mudināja dziedāt, mudināja mācīties dziesmas no galvas, krāt un meklēt pēc dziesmām tautā.

Kā darba cilvēkam viņam mīļākā dziesma bijusi Juŗa Alunāna tulkotā dziesma: „Nevis slinkojot un pūstot.”

Viņa raksturojumam varētu pievienot viņa paša vārdus, ko viņš saka tiem, kas ir „veseli, garā un sirdī spirgti zaļokšņi.”

Viņa dabā izpaužas liela neatkarības sajūta un paļaušanās uz saviem gara spēkiem. Tā skolotājus viņš mudina nemeklēt atbalstu ne pie vāciešiem, ne krieviem, latvieši paši ir stipri savā kultūras spēkā.

„Vai tad citiem vien par mums būs gādāt un rūpēties, vai tad nemūžam negribam atmosties, bērnu zīdekļus atlikdami malā (pie malas).”

Būdams dedzīgs un straujš, viņš tomēr pratis sevi apvaldīt, atzīt savu pārsteigšanos un vairījies savus „pretiniekus pārvērst ienaidniekos.” Viņa padoms bijis: „Niecīgas ķildas neklājas pār gadu robežu aiznest.”

Savaldību, ne mērenību, var saklausīt viņa vārdos: „Nebūsim pārdroši, nedz pārliekam bailīgi.”

Kā cilvēks Kronvalds bijis pašaizliedzīgs, pratis atteikties no pašlabuma un uzupurēties.

Kad Vecpiebalga aicina Kronvaldu par skolotāju Vecpiebalgas draudzes skolas augstākajai klasei, Kronvalds atsakās no labas, nodrošinātas vietas Tērbatas skolotāju seminārā. Latviešu skolas un latviešu jaunatnes labums nebija aizstājams ar citiem dzīves labumiem.

Kronvalda izpaužas spēcīgs vadoņa gars, tikumiski stipra personība un cīnītāja spars par taisnīgām cilvēka un tautas tiesībām. Pacilātības sajūsmā viņš izsaucas: „Lai patiesības gaisma ir mūsu karogs, kas mūs savieno, lai neizlocīta taisnība ir mūsu šķēps, ar ko kaŗot pret netaisnību.”

Pāri visam Kronvalds bijis nenokausējams darba cilvēks. Arī studentu vakaru sapulcēm viņš aicināja nākt „darba brīžiem”. „Rokas klēpī turēdama, nav neviena tauta neko panākusi, tādēļ dzīsimies, centīsimies un cīnīsimies! Piecdesmit gadu, garīgi kustoties, atlec vairāk labuma nekā seši simti gadu saldi sapņojot. Netaupiet savus sviedrus tautas labā! Svīstiet, kamēr ir vasara!”

Darbu tautas labā varēja tikai nāve izņemt no Kronvalda rokām. Un nāvei Kronvalda pēdējie vārdi varbūt būtu tie, ko viņš teicis savos „Tautiskos centienos”: „Nesatricināmi uzticīgs, ielas trokšņa nemaldināts, es stāvu zem brīvās, izglītību alkstošās un izglītību spējīgās latviešu tautas karoga.”

Arī mēs, pasaulē izklīdinātā latviešu tautas daļa, nemaldīgi, uzticīgi stāvam zem latviešu tautas karoga.

Tas, ārpus Latvijas, ir latviešu dzīves kodols, tā ir latviešu misija, allaž modri klausoties, kur urdz aizslēptais Dieva avots: tautas gars, tēvzemes liktenis, tēvu valodas skaidrā skaņa.

 

 

 

[*] Pakāpeniski Kronvalds atmet vienu t. Vācu valodā diviem t ir sava jēga, tie noteic viņu patskaņu izrunu, latviešu valodā tā ir nejēdzība, jo arī desmit „t” izrunu nemainītu, izņemot salikteņu sadurā, kā: atteikt, attaisīt.

Kronvalds latviskoja savu vārdu atmezdams vācisko „o”, pievienodams galotni „is” uzvārdam galotni „s”, lai varētu to locīt visās 6 latviešu locījumu formās, izjūtot latviešu vārdu lokanumu, tā jēgu un piederību latviešu valodai.

Kronvalds varēja teikt: „Esmu kļuvis nešaubīgs, stiprs latvietis, un neviens man nevar atņemt pārliecību par latviešu tautas nozīmīgumu citu tautu starpā un cerību par tās tiesīgo pastāvēšanu.”

 

AVOTI

Kronvalds

Ramaves Mazo grāmatu virkne 2
1937. Ramaves apgāds

 

Artūrs Baumanis

Pa Kronvalda Ata pēdām

1975. Izdevis Latvijas skautu prezidenta

ģenerāļa Kārļa Goppera fonds

 

Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture II daļa

Rīgā 1930

A. Gulbja apgāds

 

Plūdons

Latvju literātūras vēsture II daļa

Rīgā 1930

A. Gulbja apgāds

 

Latvian Literature

Essays by J. Andrups and V. Kalve

Published by M. Goppers Zelta ābele

Stockholm 1954