Jaunā Gaita nr. 164, septembris 1987

 

Nikolajs Bulmanis

RĪGA, MASKAVA, TELAVIVA, ŅUJORKA

Mazliet par Māri Bišofu

Māris Bišofs savā studijā Ņujorkā 1987. g. 25. aprīlī. Foto: N. Bulmanis

Latvietim Amerika izsenis bijusi reizē romantiska visu iespēju zeme un neaizsniedzamais. Starp sapni un īstenību. Aicinājums, apsolījums un tomēr ārpus reālo iespējamību robežām. Man varēja būt kādi 10 gadi, kad tēvs Ziemsvētkos uzdāvināja grāmatiņu No avīžpuikas par miljonāru. Autoru vairs neatceros, bet stāsts bija par brīnumaino Ņujorku. Tieši tai pašā pēdējā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gadā Rīgā piedzima Māris Bišofs (tagad raksta: Bishofs). Aizgājušajā nedēļā ar Māri satikāmies no Rīgas atvestās mākslas izstādes atklāšanā igauņu namā Menhetenā un pēc tam viesojos viņa dzīvoklī un studijā Kvīnsā (Queen's). Šobrīd domājot par Māŗa dzīves stāsta biografiskiem un mākslinieciskās darbības pieturas punktiem, šķiet, ka cauri šī 48 gadu laikaposma visvisādiem sabangojumiem viņš kā pa taisnu līniju mērķtiecīgi virzījies uz savas darbības galamērķi - atzītu pielietotās mākslas profesionāli Ņujorkā. Māra dzīvoklī katra no melnbaltā sadarā rūpīgi izvēlētām un savstarpēji minimālisma tradicijā saskaņotām lietām ap sevi rada nobeigtības un disciplinētas harmonijas lauku. Līdzīgi kā nepārprotamā vizuālā kārtība viņa zīmējumos ar rūpīgi izplānotiem nevērības elementiem.

Sākam sarunu par aizgājušajā gadā padarīto un sasniegto, un par nākamai vasarai saņemto stipendiju strādāt mākslinieku vasaras nometnē Ņūhampšīrā (Mac Dow Colony Inc.), bet beigās paliek taisne - Rīga, Maskava, Telaviva, Ņujorka.

Jaunās Gaitas lasītāji jau pazīst Māri no publicētajiem zīmējumiem. Es pirmo reizi ar Māri iepazinos 1978. gadā, kad daudzās Toronto komerciālās galerijās bija sarīkots Israēlas mākslas festivāls, lai atzīmētu žīdu valsts 30 gadu jubileju. Pašaurajā Kara galerijā (turpat pirmo reizi kādus gadus vēlāk redzēju arī montreālieša Andŗa Leimaņa gleznotos pilsētas skatus) līdz ar vēl 5 autoriem bija izstādīta grupiņa novātoriski sirreālistiskā ievirzē gleznoti Bišofa akvareļi (gan ar maldinošu izstādes saukli "tie no Krievijas!"). No šīs izstādes kataloga uzzinu, ka 1959. gadā Māris beidzis Rīgas lietiskās mākslas vidusskolu, bet 1965. gadā Valsts Mākslas akadēmijas Voldemāra Šusta vadīto "Interjera un iekārtas nodaļu".

Nākamajā gadā pārcēlies uz Maskavu, kur tad strādājis par illustrātoru vairākos apgādos un publikācijās līdz izceļošanai uz Israēlu 1972. gadā. Mākslinieks atceras, ka pirmo ceļu uz māksliniecisko izglītību viņam līdzinājusi māte. Akadēmijā apgūtā prasme veidojusi drošu pamatu turpmākajam profesionālā mākslinieka darbam, jo "ir labi, ja roka klausa". Visumā rodas sajūta, ka Rīgas periods izcili spilgtas ietekmes viņa daiļradē nav atstājis. Labā atmiņā palikuši Boriss Bērziņš, Endzeliņa, Baušķenieks, Zaurs un nelaiķis Jānis Pauļuks. Pārcelšanos uz Maskavu Māris saista ar izteiktu māksliniecisko apvāršņu paplašināšanos, kontaktēšanos ar interesantām tā laika krievu mākslas personībām un lielākām profesionālo iespēju potencēm. Arī tagad Ņujorkā Māri vairāk pievelk modernās Megabābeles krievu kultūrslānis, kurpretim latviskais šķiet tālāks un plānāks.

Pēc nozīmīgiem profesionāliem panākumiem Israēlā un Eiropā (personālizstādes, zīmējumu publikācijas un godalgas) astoņdesmito gadu sākumā, kad pašam jau 42 gadi, Māris pārceļas uz Ņujorku. Sākuma gadi Ņujorkā palikuši atmiņā kā gandrīz cilvēkiem pāri plūstoša grūtuma laiks.

Bez ģimenes, kas palikusi Telavivā, ar trūcīgām valodas zināšanām un plānu naudas maciņu, lai nenovērstos no savas profesionālās darbības mērķa, ir jāiet cauri gandrīz vai ellei. Bet no otras puses (re, kā vienmēr ir arī tā otrā!) Ņujorka ar savu ūnikālo daudzveidību, ar savu satraucošo skreju un "nekur citur pasaulē sajūtu" stimulē mākslinieku un atraisa vēl iepriekš neapjaustas radošās potences, un dod spēku atrast sevi un iekaŗot savu vietu. Tagad Māŗa Bišofa zīmējumi gandrīz rēgulāri parādās tik prominentās ASV mēroga publikācijās kā New York Times, Washington Post, Atlantic Monthly, Village Voice un līdz šim vienreiz Time žurnālā. Viņa vārds ir pazīstams lielo publikāciju redaktoriem, un viss tas panākts ar neatlaidīgu darbu no askētiskās mākslinieka studijas Kvīnsas dzīvokļu mājā. Un tad vēl pēdējos divi gados Adama apgādā (Adama Books Inc.) Ņujorkā izdotas divas Māŗa zīmējumu grāmatas Spraunā Virdžīnija Vulfa (Feisty Virginia Woolf) 1985. gadā un Citpasaulnieka dienas grāmata (The Alien Diaries) 1986.

Lai gan abas grāmatas Mārim palīdzējušas atvērt dažu pavisam grūti pieejamu redaktoru kabinetu durvis, viņš tās uzskata pirmkārt un galvenokārt par savu pēdējo pāris gadu devumu tīrās mākslas laukā. Abas grāmatas ir galvenokārt zīmējumu cikli ar pakārtotiem kriptiskiem teksta iestarpinājumiem. Teksti ir paša autora rakstīti ar drukātiem burtiem, kas tomēr nes visai savpatnīgas kaligrafijas zīmogu. Ir pagrūti šos darbus ietilpināt konvencionālo žanru katēgorijās. Varbūt, bet ne gluži, karikatūra.

Māris pats skaidro, kā viņš zīmējot savas idejas un tas viņa jaunradi raksturo visbūtiskāk.

Bišofa mākslā no Rīgas akadēmijas laikiem, šķiet, pavērusies dizaineŗa darba specifikas stingrā ģeometrija. Zīmējums ir precīzi disciplinēts ar neslēpti plašu zīmēšanas instrumentu (strīpvilcis, cirkulis) pielietošanu, kas nereti akcentēts ar pavisam jauku distortāciju vai gribētu paviršības elementu, lai neteiktu rūpīgi plānotu. Atkārtots apliecinājums cilvēcisko vērtību nozīmībai technoloģijas valdīšanas laikmetā.

No Maskavas un varbūt arī Telavivas perioda Māŗa Bišofa mākslā integrēts sirreālistisks pasaules skatījums. Tā nav māksla ą la Magritte, kā dažbrīd vērots Rīgā, bet lietu un ideju savstarpējo attiecību skatījums sirreālistiskā kontekstā. Bišofa personīgais cilvēka būtiskās divdabības paradoksa variants. Līdzās šai sirreālisma zemteksta caurvijai fascinē Bišofa jaunrades ideju bagātība. Lapojot abas grāmatas, skatītājs ieiet it kā vēl neredzētu lietu skatījuma un ūnikālu savstarpējo attiecību un to variantu kornukopijā. Ja sirreālismam vispār varētu pārmest it kā mākslīgu sapņu pasaules paradoksu sadomātību, kas dzimusi dzemdību mokās, tad Bišofa zīmēto ideju pasaulei raksturīgs šķietami spontāns brīvs plūdums. Šai sakarā interesanta mākslinieka izteiktā doma, ka, ja agrāk darbu idejas un to reālizācija bija cieši izdomājamas un rūpīgi plānojamas, nevairoties no iedvesmas meklēšanas arī radniecīgu kollēgu daiļradē, tad tagad tas viss saliedējies personīgā jaunrades stilā. Šis personīgais stils barojas no lielās megalopoles un šodienas ātro ritmu pasaules bagātīgajiem stimuliem, radot Māŗa Bišofa zīmēto ideju pasauli.

1985. gadā izdotā Spraunā Virdžīnija Vulfa ietveŗ 108 lappuses, ieskaitot vākus. Lai to uzzinātu, nenumurētās lappuses ir jāsaskaita - atgādinājums, ka grāmata būtiski ir zīmētu ideju sakopojums. Fascinē totālā rokdarba implikācija, jo arī viss teksts autora rakstīts, lai gan grāmata ir "drukas" darbs "Adama Books" izdevumā. Spraunajā Virdžīnijā sakopotas Bišofa intellektuāli, lai neteiktu elitāri, orientētas idejas par paradoksu un it īpaši paradoksu šodienas pasaulē. Vizuālais paradokss (teiksim no vēršu cīņu arēnas tiek izvilkts Hemingveja nodurtais valis), vārdu nozīmes paradokss (pudeles etiķete "Viktors Hugo" un grāmatas nosaukums "Konjaks") un lielu dimensiju pretnostatījumi ar dabu šīsdienas urbanizētā un mechanizētā pasaulē, par cilvēka gara pakļaušanu mūsdienu valdošo mašineriju ritmiem un par rakstītā vārda un humānisma ideju degradēšanos elektronisko komūnikāciju brīnumpasaulē. Sprauno Virdžīniju derētu pārlapot visiem "Mekletiņu" entuziastiem, ne jau lai bremzētu elektroniskās technolooijas pielietošanas uzvaras gājienu, bet lai palīdzētu to nostādīt veselīgā kopsakarā ar cilvēka un latviešu tautas vietu šodienas pasaulē.

Rakstītā vārda lappusēs visai blīvās ailēs rindojas kultūras vēstures dižie vārdi. Uz vāka ap peldbaseinu sapulcējušies Homērs, Kafka, Belovs, Hemingvejs, Po, Vitmanis, Prusts un Džoiss, lai noskatītos Virdžīnijas lēcienā no tramplīna. Lietojot dižgaru vārdus ārpus viņu ideju pasaules konteksta, Māris atsedz vēl vienu paradoksa šķautni. Interesanti, ka latviešu gara pasaules dižākie vārdi nav kvalificējušies ne ar vienu no Māŗa slavenību virknēm. Vienīgi Apsīšu Jēkabs nepublicēto rakstnieku sarakstā! Vai atkal paradokss, vai netiešs aicinājums dāvināt nākamajos Ziemsvētkos Bagātos radus? Grāmata veltīta Māŗa mātei - tātad tomēr saite ar dzimteni.

Aizgājušā gada Citpasaulnieka dienas grāmata ir autobiografiska rakstura. Citplanētas viešņas pusgada Ņujorkas iespaidi uzzīmēti 115 stingri numurētās lappusēs. Faktiski autora 5 1/2 Ņujorkā nodzīvoto gadu izjūtu kvintesence:

Man nenāk miegs. Ir vēla stunda un līdz ar ausmu es atstāšu šo zaļo planētu, ko esmu iemīlējusi. Ai, cik zemes cilvēki ir skaisti! Viņi smaidot tevi uzrunā un viņu ādas krāsas ir tik dažādas. Viņu ēkas ir augstākas par baznīcām. Un kas par vareniem tiltiem! Viņi ir līdzjūtīgi un tic Dievam. Es nevaru aizmigt, jo man ir jādomā ...

Kādēļ debess ir zila, zāle zaļa un kā tas viss turas kopā ?

P.S. Lidojums ir brīvība. Lidojums ir izlaušanās no konvencionālo normu sprosta, no mūsdienu urbanizētās pasaules ierobežojumiem. Neierobežota telpa ir gars. Cilvēks brīvā lidojumā izjūt brīnumaini stingru pamatu. Tu stāvi stingri, jo zem tevis nav nekā. Ar šādu austrumu filozofijas pamatdomu franču avangardists Ivss Kleins brīvs kā putns 1960. gadā izmetās no Parīzes nama otra stāva loga. Šī pati neiespējamā iespējamība ir spārnojusi Ameriku, kad tā uzgavilēja "Supermega" brīnumdarbiem. Tāpēc jau pavisam nav ko brīnīties par Māŗa Bišofa iespaidīgo zīmējumu Ņujorkas Times 26. aprīļa svētdienas žurnāla vākam. Piecu cilvēku simmetriska formācija brīvā lidojumā no debesskrāpja civīlizācijas sprosta augstumiem lido pretī Centrālparka koku lapotnēm, kas tos mīlīgi sagaida kā milzīgi maigi zaļi spilveni.

 

AVOTI:

• Saruna ar Māri Bišofu Ņujorkā 1987. g. 25. aprīlī.
• Izstādes katalogs - Israel Art Festival May 1978 - Canada - Israel Cultural Foundation.
• Māris Bishofs Feisty Virginia Woolf - Adama Books, New York, 1985.
• Māris Bishofs The Alien Diaries - Adama Books, New York, 1986.
• Yves Klein - Messenger of the Age of Space - Thomas McEvilley - Artforum, January 1982.