36

 

„Ne nīdām, ne šķēlāmies,” saka Nikolajs Kalniņš 18. jūlija LAIKA dzejolī „Ave Sol”.

Rāmi šūpojoties Rīgas kamerkoŗa turnejas atbalšu viļņos, liekas, ka viņam lielā mērā taisnība. Ciemiņu dzidrais, aizkustinošais sniegums saplūst ar Rakstnieku nedēļas valodām, vasaras vidusskolu un nometņu pārdzīvojumiem, ar „Saules Jostas” Čāpiņu Jāņa dēkām, ar Minsteres un Jaunatnes dziesmu svētku izskaņām... Un ir labi, jo rosmju pilna posma raiba, kūsājoša montāža lieku reizi liecina, ka esam viena, nedalāma garīga mantojuma veidoti. Kādēļ tad runa par nīšanu un šķelšanos?

Tāpēc, ka mūs uz to musināja. Musināja ‘redzami cilvēki.’ Tāpēc, ka viņu t.s. ‘morālās vadības’ gaisotnē risinājās darbība, kas izcēlās ar antidemokratismu, un izsauca gļēvulību. Tas būtu vasaras ‘mazais mērs,’ nenorījams malks, kas rūgti ķeŗas rīklē, jo no citām reizēm jau pazīstam piespēlētājus un nojaušam, ka viņiem ‘sūtība’ uz tādiem darbiem neaprimst.

Saka: ‘mums tomēr te jādzīvo’ − tātad tīri praktisku iemeslu dēļ šie cīņas veidi jāpacieš. Varbūt par tiem nevajadzētu runāt, labāk būtu darbību pārlaist, samierināties, aizmirst, nekas jau nemainīsies. Ja tas tā, tad jau esam šķēlušies, un nav nemaz vajadzīgs Rīgas ciemiņu lakmuss, lai parādītu, kur stāvam. Ja tas tā, tad mums maz seguma vienā elpā ar ‘uzsaukumiem’ minēt patriotus, kas 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus un prasīja cilvēcisku tiesību atzīšanu, mocekļu vārdā prasīja norēķinu par izdarītām zvērībām, prasīja patiesu brīvību.

Brīvā zemē var domāt un rakstīt un iespiest, kā grib − līdz citu tiesību pārkāpšanas robežām. Nav jāierēķina kaut kādas iepriekšnoteiktas ‘pareizības’ vai ‘līnijas,’ vai ‘patikas’ draudīgā svara, šad tad jāapsveŗ tikai mantas ‘tirgus noiets.’ Tāda rīcības brīvība piesaka reizē demokratijas spēku un vājību: spēku, jo katram tiesības uzstāties režīma netraucētam; vājību, jo tikpat labi kā saprātīgie un trāpīgie var uzstāties demagogi un muļķi. Nav arī obligāti vienus vai otrus uzklausīt − uzklausa visādus. Bet tieši sniegtās informācijas ‘patēriņš’ un reakcija pret to nosaka brīvas sabiedrības vērtēšanas spējas un gara dzīves līmeni.

Tādā zīmē A. Eglīša un A. Ķegumnieka uzsaukumi pret „Ave Sol” ir gluži pieņemami. Tikpat labi A. Lamberga korrektā koŗa sveikšanas runa, Gaŗezera un Beverīnas skolnieku koncertu impresijas, N. Kalniņa dzejolis LAIKĀ utt. Toties, kā ar ‘patēriņu’?

Virsplānā skaidrs, ka protesta un modrības uzsaukumiem bija niecīga nozīme: pilnās koncertu zāles, sajūsma, sirsnīga tikšanās ar diriģentu un koristiem. Vai kaut ko liktenīgi smeldzīgu neizsaka Rīgas „Ave Sol” un Austrālijas „Saules Jostas” iepazīšanās Toronto, kas liecināja, ka ‘Pēkšņi bijām viena tauta!’ (Jānis Aistars LAIKĀ) „Kādēļ ar plakātiem un skrejlapām lai mēs protestētu pret to, ka mūsu mākslinieki parāda Rietumu pasaulei visu to skaistāko, kas mums pieder − mūsu valodu un dziesmas?”

Vai tādēļ, ka tas no ‘turienes’, automātiski jānoliedz vērtības, kas sakņojas mūsu kopējā mantojumā? Absurds. Vai tādēļ ka tas ‘te’ ražots, automātiski jāmeklē kaitīgums un propaganda? Absurds. Tā domā tikai bailīgie, nedrošie, neuzticīgie − visādu šķiru un partiju ‘pareizības’ noteicēji, kam par katru cenu un uz katras emocijas stīgas jānoturas lēmēju un soģu rangos.

Interesantākas tomēr ir aizkulises. Uzsaukumu ‘patēriņš’ dažus vājprātīgus ‘patriotus’ mudināja koncertu rīkotājiem zvanīt nakts vidū ar skaistiem ‘paldies’ vārdiem un miesas bojājumu draudiem. Uzsaukumu patēriņš mudināja savstarpēju sazvanīšanos redzamu ‘kultūras darbinieku’ starpā: nezin nu, vai vajadzētu iet, ja cer vēl uzstāties/vadīt/rīkot mūsu pašu svētkos kā uzticamas personas. Uzsaukumu patēriņš mudināja vienu otru ‘gaišu’ cilvēku tieši koncertu laikā doties tālā atvaļinājumā, lai vēlāk neiznāktu sarežģīta skaidrošanās. Gluži čekiska iebaidīšanas akcija.

Arī tās iespaids bija niecīgs, bet ar paliekošām sekām. Faktiski ar to pašu iedarbību kā vienmēr: pēcāk kauns, klusums un zobu griešana.

Izrādās, ka mums arvien gatavi uzkundzēties visādi noteicēji un skumjāk, ka, demokratijā dzīvojot, neesam iemācījušies tos kategoriski noraidīt. Izrādās, ka, no tādiem iedvesmojušies, arvien gatavi ‘strādāt’ trieciennieki (nepārprotiet: te katram tiesības atklāti izteikt protestu, bet ne ‘pusnakts patriotiem’), par kuŗiem neviens negrib atbildēt, kur nu vēl runāt. Izrādās, ka mums ir veselas ‘intelliģences’ aprindas, kas sabiedrisku stāžu liek pirmā vietā, bet skaidru valodu un principiālu rīcību mazliet iepakaļus. Baidoties no kā? Tiecoties uz kādiem mērķiem? Tādu laipošanu varētu saprast dzīvojot totalitārā režīmā, bet šeit?? Kam par labu? Un tagad izrādās, ka mēs steigšus gribētu visu kņadu aizmirst − līdz nākamai reizei. Un nākamai. Tā mēs cērtam sev.

Māris Čaklais šī gada 7. augusta Literatūras un Mākslas Redaktora slejā uzķēris raksturīgu motīvu: „Ai, ekstrēmistu tikšanās lauks, ai, negaidīti kopīgā darbības zona!” No vienas puses viņš runā par A. Eglīša un A. Ķegumnieka uzsaukumiem šeit − re, nu apjukušiem trimdiniekiem domāti mudinājumi arī tur lasāmi! − no otras, par rakstnieku (O. Vācieša un V. Belševicas) strostēšanu viņpusē. Kāpēc tāda ‘zaimošana’ notiek? Šiem ‘brāļiem,’ vienas un otras puses vagariem, ‘jo labāk, jo sliktāk.’ Jo labāks, spilgtāks mākslinieks, tā tvēriens, izpildījums, jo grūtāks ‘atbildīgo’ grožošanas, noteikšanas ‘darbs.’ Bet − tauta zina un saprot! Mēs varētu teikt: režīmiem nav iespējams noteikt kultūru, jo kultūra ir radītāja, pacēlāja, tā nāk pati no sevis, un režīmiem vienmēr jāmeklē nedrošs līdztekus ceļš.

Nē, ar tādu šķelšanu pietiek! Mēs negribam ar sludinājumiem vietējās avīzēs (LNAK - The Toronto Star) izskatīties kā kādas iebraucēju tautas frakciju kaušļi, kas savas ķildas pārveduši un turpina šeit. Mūsu tautas stāvoklis ir dzimtenē, ir šeit pārāk nopietns, lai varētu atļauties tādus lētus izlēcienus. Mēs noraidām 14. jūnija sajaukšanu ar kaut kādiem riteņbraukšanas svētkiem un jau pirms Latvijas okupācijas izraudzīto upuru norakstīšanu pie mākslīgas ‘šķiru cīņas’ rēķiniem. Groteskais mūsu stāvokli tikai sasāpina.

Vai nebūtu laiks pienācis nopietnākai, vispusīgākai avīzei Toronto, ko nebalstītu viena organizācija vien? Vai plašāks abonētāju pulks, kompetenta redakcija un bļaušanas atmešana nepalīdzētu izvēdināt smagi piekvēpušo gaisotni? Kā, piemēram, būtu ar ALAs un LNAK stājas salīdzinājumu attiecībā pret „Ave Sol” turneju?

Vai nederētu dziļāks ieskats un atbalsts gājienam uz ‘atklātību,’ kas risinājās dzimtenē? Tur nav viegli ne jaunam, ne vecam būt.

Jeb vai, kā vietējie saka, ‘preses brīvība pieder tam, kam pieder prese,’ un cauri? Vai esam jau sašķēlušies ‘īpašnieku,’ ‘līnījas turētāju,’ un pārējo, vienaldzīgo, īgno klusētāju nometnēs? Katrs ‘pūtīsim savējiem,’ un mierā?

Mēs esam pieauguši, domāt un vērtēt spējīgi. Lielam mūsu vairumam nav vajadzīgi ne pravietīgi uzsaukumi no tālienes, ne savārstīti pašmāju gaudu raksti, lai izšķirtos, vai baudīt „Ave Sol” un citu ciemiņu sniegumus, vai ne. Mēs labi apzināmies, kādos apstākļos tie sagatavoti, kādiem režģiem cauri nesti un kādu mīlestību pret mūsu tautu tie pauž. Mēs varam būt lepni, ka tādas vērtības ir un pastāv, un būs. Mēs sevi padarām nabagus, ja no tām novēršamies izdomātu ‘politisku apsvērumu’ dēļ. Mēs šķeļamies, cits citu ‘par’ vai ‘pret’ tiesādami. Ar klusēšanu par blakus darbībām un to atbalstītājiem mēs sakām paldies visādu strīpu vagariem par modru saimniekošanu, pagriežam otru vaigu. Tādas rīcības nenosodot, vienalga, kur tās parādās, dodam mēmu piekrišanu tumsonībai un tās aģentiem.

Mūsu pienākums būtu nevis taupīt sajūsmu īpašiem gadījumiem, bet to pienest visai mūsu kultūras jaunradei; atmosties cieņā, ne vien pret dzimtenē, bet arī pret trimdā radītām vērtībām; un novērsties no tiem, kas savā mazvērtības sajūtā un bailēs stājas dzīvības ceļā.

 

Juris Mazutis