JG164 Dzeja. Rita Gāle, Baiba Bičole, Aina Zemdega, Māra Zālīte

*Rita Gāle*
*MĪLESTĪBA*	Ar uguns pēdām viņa iegāja naktī, un viss palika liesmās – ne zemdegas dziļumā, tādās, kur galotnes kauc. Viņas priekšā viss liecās un vēlējās degt, lai liesmotu mūžam. Kad atausa rīts, jauns cīrulis cēlās pār pelniem un ieskrēja saulē.
*KAD SMIEKLI AIZSKAN,*	dziesmas klusas tiek, kam vēl ir jāpaliek? Tai takai, ko pa rīta rasu iet un tai, kas tālāk kalnā pavada. Tām skujām, kuŗās baltas puķes zied, tam Jāņu vainagam, kas skujās paslēpies. Tai mūžībai, kas rudzu laukā iet, un tai, kas mākonī virs liepas augstākās. Tam dārzam, kas zem tava loga zied un tavas rokas vienmēr atceras. Kad smiekli aizskan, dziesmas klusas tiek, tam vēl ir jāpaliek.
*LĪDZTEKAS*	Vasaras saule augstu viegli uz sevi noskatīties pirksti irdina smiltis plaukstā sēklas – viegli uz sevi noskatīties ābele dienvidū vēdina ēnas uz pieres viegli uz sevi noskatīties strautā brienu un dziedu pie Gaujas viegli uz sevi noskatīties Rudens dārzā līkst zari grūti ir sevī paskatīties dzeltē zāle tālumā dzeltē druvas grūti ir sevī paskatīties lietainas naktis ziemu jauš – grūti ir sevī paskatīties pašas ledus būs jāsalauž grūti ir sevī paskatīties
*SIBĪRIJĀ DZIMUSI*
*	Tālu aiz sala un tumsas mēs dziedājām Jāņu dziesmas, pirms atgriezāmies šai mēmajā zemē. Kas jūsu mutes aizveŗ, kūtrums vai bailes?
**	Vecāmāte reiz mācīja rokās ņemt ogles. „Nebaidies,” viņa sacīja, „bez baiļu nedeg!” Man vienmēr likusies uguns kā patiesība, ko nakti aprauš un rītā iededz par jaunu.
*******	Es biju lāse asins manas mātes mazajā augumā, kad no jūnija dārza to izrāva un aizveda ziemā. Es biju lāse asins manas mātes jaunajā augumā, kad, cerībai dīgstot, tā atgriezās mājās. Es biju asins manas mātes jaunajā aizlauztā augumā, kad viņu atkal veda tur, kur putni vairs neiet. Es biju sēkla sniegā un salā manas mātes visdziļākā siltumā. Jūs prasāt, kāpēc manī nav baiļu? Es esmu bijusi visur.

*Baiba Bičole*
*	– viņa taču nupat vēl griezās. kā apdullusi, kā piedzērusi virpuļoja apkārt un apkārt, – it kā ap kādu, kas mīlams, un kopā ar to ap visu, visiem un visumā sviedās kā vilciņš, kā paātrināta zemeslode, kā sajukusi pulksteņa seja – – nupat vēl – un tad pēkšņi pakrita, nokrita lejā no galda (kur spuldze bij karsta un spoža kā jūlija saule) uz pelēkās, pirmo rudenīgo lapu piedrazotās lieveņa grīdas – vēl spārngalos dreb augšup celšanās alkas, vēl taustekļi liecas, kā tveŗot zieda pavērto muti, vēl taustās – šaustīts noraustās augums, tad savelkas čokurā Sausnēja lapa, ēveles nokosta skaida, neatraisīta jautājuma zīme – vasaras bite.
*	– līst un līst. Šīs lāses pelēkas, blāvi spīdīgas metalla stieples. Top sprosts. Sprosts top un jostas. Slapjuma pievilcies lakats šķērsām pār muti. Miklā svīdumā klātu spiezdamās smagas saktas uz krūtīm. Tik ciešas – tik ciešas ap kaklu žņaudzas sudraba krelles – elpai – manai elpai vēl telpu! – un pļāvējs brauc, gārdz zāle aizcirstu rīkli, stiebri vīdamies, tīdamies, pīdamies viens pie otra, viens ap otru paši savu sulu – viens otra sulu lipīgos nāves pinekļos – – sakapā – sakapā – kapā – kopā – kopā– visa pļava kaltušu asiņu pilna un smaržo, smaržo kā neprātīga – ārprātīgi smaržo.
*	– šodien visas tveices dūņas un aļģes izkāstas, izvilktas ārā, dziļumi tīri un skaidri – – starp diviem negaisiem skaidri?

*Aina Zemdega* *DĪVAINĪBAS*
1	Tai brīnumainā dienā, kad visapkārt sala, atkusa nami, atlaidās zeme, un kātus staipīdamas plauka lašu krāsā tulpes. „Tevpretī, pretī!”– viņas lalināja. Tikko spēju tās noturēt vāzē. Un, kad tu uzradies,' ne ar liftu vai baloniem, bet ormaņa ratos uzbraukdams divdesmit ceturtā stāvā, tās sarkdamas skatījās kā izliecāmies pa logu un, plaukstas pāri pilsētai izstiepuši, dzērām vīnu, kas lielām lāsēm lija uz rokām mums un matos.
2	„Vai tiešām jau aizvākts, noārdīts? Vēl vakar, aizvakar tepat, tepat grieķu krodziņš bija ar āboliem un vīnu –” saldami gājām pa ielu pret vienīgo spuldzi tumsā. „Aplamie! Zemnieki, Ņujorkā iebraukuši!” trīs puiši smēja, „meklējiet starp Delfiem un Rīgu!” un ielas malā uz dīvāna sasēdušies, barankas grauzdami, slīdēja mums gaŗām. Un patiesi! Ar vecu igauni no Sāmsalas un jaunu amerikāni drīz vien sildījāmies pie sarkanvīna un baltas sveces. Vīnogulājos sapinušies, ilgojāmies pēc vīģēm un jāņogu lapas.
3	(Fr. Miltam) Un kamēr mēs vīna smaržas aplipuši mākoņiem mājam un ūjojam pēc mājām, viņš, mūsu glezninieks, stiprinieks, simts gadu rūdījies, nolauž pilsētai pa stūrim, pa namam, pajumtam un pagrabam un ceļ to pa druskai, pa gabalam caur logu sev istabā, liek gultā, uz grīdas, glabā lādēs, gaužas un lādas: „Kāds sods! Kāda apsēstība! Kam man tā vajaga sevi dzīvu aprakt...” Bet, kad ierodamies ar vīnu un vīnogām, lai draugu glābtu, melns kaķis, kūkumu uzmetis, iznāk mums pretī un šņāc: „Netraucējiet gleznotāju! – Viņš vēl nav galā,” un mums iedod sudrabainu jumta maliņu. „Tas jums no maestro,” viņš noņurd un zilacaini šķielēdams aizveŗ durvis.

*Māra Zālīte*
*KUR VISI VIENMĒR,* *VISI UN VIENMĒR*	Kāds mani mērķēja uz mērķi cēlu. Bet es tā vietā dzemdināju dēlu. Kāds mani izšāva uz liela mērķa pusi. Bet man tā vietā meita piedzimusi. Nāks Mērķī Šāvējs kādā dienā: Kur ir tā lode? — Aizgāja pēc piena. —
*** * ***	„Ak, dibināsim sev dzimteni!” J. Dievkociņš Mēs nākam iz zaļas zāles, Mēs nākam iz tumšas nakts, Kur bāliņš guļ ceļa malā Nokauts un neaprakts. Mēs nākam iz Mēness dārziem, Iz zvaigžņu un Saules spēlēm. Iz akmeņu klusēšanas, Iz putna lokanām mēlēm. Mēs nākam iz ābeles baltuma, Iz mūžības miglājiem blīviem, Un atnākam tieši tai brīdī, Kad jāsākas mūsu dzīvei. Mēs nākam iz riju dūmiem, Iz zobenu sarkanas rūsas. Neraudi, bārenīt, neraudi, Dziesma ir māte mūsu. Neraudi, brālīti, neraudi. Mums dziesma par dzimteni kļūs. Kad tēvzeme izdalīta, Dziesma mums tēvzeme būs.
*ZEMGALE*	Zemgales līdzenums — karalauks, kapulauks, arēna, skatuve, deju grīda. Dejo Vēsture, uzlūdz Liktenis. Kājām mīda, jo grīda ir grīda. Zemgales līdzenums — dvēselei lidlauks, ieskrējiens elpai, bet elpa — ai, zemgaļi, zemgaļi, dodiet man roku, bet viņi dod priekšroku brīvībai. Aiziet no Zemgales, aiziet paši sudraba saulēm uz krūtīm. Aiziet pašiem vai ļauties, ka aizved, kurš var pateikt, kas grūtāk. Iešus aiziet. Un vešus aizved. Šķēpu šķinda. Un vagonu duna. Zemgale, Zemgale, neklusē, lūdzama, runā, Zemgale, runā. Zemgales līdzenums — grāmata vienīgā, no kuras man brīvību citēt. Zemgales līdzenums — dzimtene kliedzienam. Vaigs, kur asarai ritēt.
*VALODA*	Valoda, tu esi mirguļojoša upe, kurā kailu un siltu es gremdēju sevi, žēlojot mirkli un mūžību neizprotot. Valoda, tu esi asins un miesa manām nezinnokurienes plūstošām domām. Es mīlu tevi un katru, kas pieskaras manai dzirdei caur tevi, mirguļojošā upe. Tikai tevī es izjūtu mūžību, iebrienot tajā pat vietā, kur vienmēr, kur visi vienmēr, visi un vienmēr. Skalojas man ap kājām vārdi, asinsbalss runā, čukst un piepilda velves. Mirguļojoša upe. Lūk, es esmu. Vienīgi tu to vari apliecināt. Karogs, 1987, 3