MEZGLI XVI

 

MŪSU PAGĀTNES NEATBILDĒTIE JAUTĀJUMI

 

 

Kāds pakreiss amerikāņu kollēga, krievu valodas speciālists, sarunā par emigrantu lietām man reiz teica, ka neviena revolūcija nav iesākta vai konstitūcija uzrakstīta ārpus savas zemes. Ar to viņš gribēja pateikt, ka emigrantiem nav ko pārcensties. Kollēga, protams, bija aplami sadomājies − taisnība ir gluži pretēja. Revolūcijām, kam sakars ar Austrumeiropu, varbūt pat visām ir bijušas saknes ārzemēs. Ārzemes var būt spēcīgs akumulators pārmaiņām dzimtajā zemē. Ārzemes arī var kalpot kā tramplīns diplomātiskiem sakariem. Praktiski ārzemes ir daudz labāka vieta diplomātiskai akcijai savas zemes atbrīvošanai nekā pašu zemē, noslēgtai aiz robežām.

Cik labi mums ir veicies? Cik labi mēs latviešu trimdinieki esam izmantojuši savu privileģēto „emigrantu” stāvokli?

Ja gribam būt brutāli atklāti pret sevi, − tad būtu jāatzīst, ka internacionālā forumā mūsu progress visus šos 40 trimdas gadus ir bijis minimāls. PSRS akcijas pasaules ideoloģiskās biržās pēdējos gadu desmitus ir smagi kritušas − bet latviešu vērtspapīri nav augstāk kvotējušies. Kaut kas te ir aprakts. Notikumi kustas pretēji mūsu gribai.

Mūsu lielākais trūkums ir sakaru neuzņemšana ar trešās pasaules valstīm un pat ar pretkomūnistiskām valstīm gan trešā pasaulē, gan arī citur. Mūsu galīgais fiasko ar pretkomūnistisko Israēlu krīt acīs kā vislielākais trūkums. Liekas, ka latvieši nemaz nav daļa no tā kosmiskā ritma, kas tik spēcīgi ir iedarbojies pēckaŗa gadu desmitos visos šīs pasaules kontinentos un skaldījis impērijas.

Tas man ir tā jāatzīst ar lielu nožēlu, jo pēdējos gados jaunākai paaudzei pārņemot mūsu centrālorganizāciju vadību, tā savā darbā ir metusies ar lielu sparu. Izrāvieni jau ir bijuši spēcīgi: pieminēsim tikai Brīvības kuģa braucienu un nesen notikušo Šatakvas konferenci. Bet liekas, ka mūsu biedrībām trūkst spējas turpināt no šiem izrāvieniem iegūto jaudu.

Pa daļai šeit ir nemākulības, pa daļai izglītības vaina. Ja nu mēs gribam runāt ar izsmalcinātiem demokratisko valstu ļaudīm, tos ietekmēt un pārliecināt, tad arī mūsu runas vīriem būtu jābūt izglītībā līdzīgiem ar tiem, ar ko runājam. Kopš jezuītu laikiem šinī ziņā nekas mainījies nav. Visumā ir jāsaka, ka mūsu emigrācijas vadības pirmā paaudze, tā, kas tagad ir jau pensijā vai aiz tās, bija kulturālā līmenī līdzīga Rietumu zemju politiķiem. Tie bija vēl Latvijas laika advokāti, akadēmiķi, politiķi un diplomāti − gan parlamentārieši, gan ulmanieši. Šo izglītības līmeņa lietu es tikai tā iespraužu starp citu, jo tagad var novērot, ka mūsu organizāciju augstākos līmeņos nonāk ļaudis, kas nav sagatavoti sabiedriskam un kur nu vēl diplomātiskam darbam.

Bet tie ir tikai tādi sīkumi. Mūsu internacionālā stāvokļa lielākā problēma ir ideoloģiskās stājas lieta: mēs vēl joprojām esam iegrimuši savas pagātnes dubļos. Un tas sliktākais nav, ka mēs tais dubļos atrodamies, bet gan tas, ka lielam mūsu emigrantu slānim nav nekāda vēlēšanas no šī pagātnes kļūmīgā stāvokļa izkļūt. Pat mūsu diplomātiskā dienestā uzturas vācu okupācijas dižvīri. Par presi nemaz nerunāsim.

Šobrīd mūsu internacionālā problēma it sevišķi akūta ir kļuvusi sakarā ar OSI sūdzībām pret deviņiem mūsu tautas piederīgo. Ar šīm sūdzībām mēs esam ierauti uzmanības starmešu krustojumā. Mēs atrodamies apgaismotā bļodā, un pasaules acis ir uz mums.

Pasaules publiskās domas uzmanību mēs bijām ilgi gaidījuši, tagad nu mums tā ir. Tā pie mums ir ienākusi ne varbūt gluži tāda, kādu mēs to bijām gaidījuši, bet izvēle nav bijusi mūsu.

Šis stāvoklis varētu būt pozitīvs vai negatīvs, − tas atkarātos no tā, kā mēs šo momentu izspēlējam. Diplomātijā tādas lietas kā galīgās sakāves nav. Diplomātija, ja mēs gribam mācīties no tās pagātnes praktiķiem, ir varēšana pārvērst pat negatīvu notikumu ja ne gluži pozitīvā, tad vismaz divkosīgā situācijā. Mūsu priekšnieki ar šo uzmanības momentu latviešiem, ko OSI mums sagādājis, ir apgājušies kā galīgie amatieŗi. Viņi mūsu jautājumam ir piegājuši ideoloģiski un nevis diplomātiski.

Kas tad ir tie dubļi, par kuŗiem runāju? Kas tā ir par ideoloģiju, kas bojā mūsu stāju un iespējas? Tas ir Otra pasaules kaŗa draņķis, kas vēl mūs pie zemes tur. Tas dīvainākais visā šinī lietā ir, ka daudzi no mums pie tā ir tā pieraduši, ka ir pat dusmīgi, piesaka boikotus, iebaida redaktorus, palaikam pat „no kājas nolaist” draud, ja kāds atgādina, ka zaņķī esam vēl līdz lieliem. Pa daļai šī dzīvošana pagātnē ir nostalģija, tiekšanās pēc savām jaunības dienām, lai kādas tās būtu bijušas − un to tad varētu arī saprast. Bet ja tā būtu tikai tāda privāta laika kavēšana, tad jau liela nelaime nebūtu un par to vismaz es neuztrauktos. No vienas puses jau nu ir galīgi vienalga, kā kuŗš grib nomirt: vai nu dubļos vai sausā gultā. Bet jautājums ir daudz dziļāks un tālejošāks: tam ir saistība ar visu mūsu tautas stāju, slavu un nākotni.

Mums ir jāiegaumē viens vēsturisks fakts: par mums un mums ir melojušas divas mums naidīgas lielvalstis: PSSR un nacistu Vācija. Abām šīm valstīm ir bijuši spēcīgi propagandas aparāti. Un tādēļ mums nebūtu jābūt pārsteigtiem, ja arī mēs, latvieši, šeit emigrācijā un arī Latvijā dzīvojam ne tikvien zem šo propagandu sloga, bet arī to ietekmē. Tagadējiem pārnācējiem mēs varam pamanīt savu padomju gara „piešprici”. Pa daļai to mēs varējām manīt pie Lešinska. Protams, mēs Otra pasaules kaŗa bēgļi esam bijuši no tā ziņu avota pasargāti. Turpretī pie mums vēl var par daudz samanīt nacistu dezinformācijas pēdu.

Palaikam ir dzirdēts, ka latvieši ir apzīmēti kā fašisti un žīdu šāvēji. Personīgi es domāju, ka tādi vispārinājumi, labākā gadījumā izperinājušies ignorancē, ir nekaunīgi un netaisni apzīmējumi. Bet kad nu reiz tādi epiteti ieviešas, no tiem ir grūti tikt vaļā. Bet tanī pašā reizē man ir jāsaka, ka, no ārpuses skatoties uz mūsu presi, mūsu runām it sevišķi pēdējā laikā, es varu saprast, kā tādas izteikas radušās. Un varbūt, ka šāda veida spriedumi nav gluži bez pamata.

Es nesaprotu, kādēļ mūsu biedrības ALA un DV šo „žīdu šāvēja” epitetu nav nemaz apstrīdējušas. Pat kongresos tas nav bijis darba kārtībā. Šī biedrību nevīžība pati par sevi jau norāda, ka lieta ir ņemta par vieglu un Latvijas jautājums mūsu organizācijās nav izprasts. Tādu plaši sastaptu apvainojumu nevar tā vienkārši pamest − gan jau pāries, gan jau gaismiņa uzausīs. Tas tā varbūt starp latviešiem, bet ne internacionālā forumā.

Mūsu pirmā nelaime ir tā, ka Otrā pasaules kaŗā cīnījāmies brutālas varas pusē: varas, kas ne tikvien cīnījās pret apbruņotiem kaŗavīriem, bet arī šāva civiliedzīvotājus. Kādus civiliedzīvotājus viņi šāva, man jums nebūs jāatgādina. Teikšu vienīgi, ka starp civiliedzīvotāju upuriem bija tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Cik latviešu visos šinīs asins plūdos zaudēja dzīvību, ir grūti uzzināt, kā minimu mēs varam minēt apmēram 15 līdz 20 000. Starp pretestības kustības biedriem pastāv aprēķins, ka nošauto latviešu civiliedzīvotāju skaits varētu būt pat ap 35 000, 12 000 nošauti jau pirmajos sešos mēnešos.

Mūsu otra nelaime ir tā, ka mēs neesam bijuši pietiekoši enerģiski, inteliģenti, gudri, iejūtīgi, lai no savām saitēm ar hitlerismu atraisītos.

Mūsu trešā nelaime ir, ka viena grupa mūsu tautas piederīgo patiešām arī strādāja, un jāsaka visai cītīgi, kā hitleriešu rokas puiši civiliedzīvotāju šaušanā.

Mūsu ceturtā nelaime ir, ka mēs neesam iemācījušies demokratiski runāt. Vēl ļaunāk: cilvēki ar smalkiem deguniem mūsu publikācijās var atrast vēl daudz ideoloģiskas paliekas no pagātnes totalitārām varām, hitlerismu ieskaitot.

Rakstot izglītotai publikai, nebūs arī jāatgādina, ka hitlerisms ir totāli diskreditēts šīsdienas pasaulē. Mēs nekādu godu savai tautai iegūt nevaram, ja turpinām jebkādā veidā saistīties ar šo pazudināto, sakauto varu. Mēs dzīvojam starmešu apgaismotā bļodā.

Pēckaŗa gados visās Hitlera iekarotās zemēs bija krize: ko darīt ar kolaborantiem. Kā tikt vaļā no visa tā hitleriskā piemēslojuma: ideoloģiska un sabiedriska. Nekur krize nebija tik krasi piedzīvota kā pašā Vācijā. Tur vēl joprojām civiliedzīvotāju slepkavas tiesā un ideoloģiskus kaŗus izcīna. Starp latviešu emigrantiem šis izsijāšanas process nekad nenotika, mūsu Otra pasaules kaŗa laika vēsture palika tāds pasīvs temats. Bet, protams, mēs dzīvojam internacionālā vidē, un mēs vieni vien neesam spriedēji par savu likteni un par savu pagātni. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, mēs dzīvojam atklātā telpā, pašiem paslēpties vai lietas noklusēt mums vairs nav iespējams. Pasaules archīvi ir pilni ar dokumentiem, kas runā par Latviju un latviešiem zem Hitlera zobena. Archīvus nodedzināt mēs nevaram. Daudzas no tām ziņām, ko mēs archīvos atrodam, nav labvēlīgas latviešiem. Tas tā ir un to mēs grozīt nevaram. Tas nenozīmē, ka mums nav sava viedokļa. Ja latvieši, it sevišķi tie, kas paši piedzīvoja Otru pasaules kaŗu, sava viedokļa nedeklarēs, tad turpinās pastāvēt tikai tie viedokļi, kas ir mūsu tautai naidīgi. Vācieši, − kas ierāva latviešus šinī draņķī, nekādas objektivitātes par šiem jautājumiem nav ieinteresēti dot. Viktors Arājs, kam bija savi iemesli visu šo vāciešu labvēlību pārdomāt, pirms prāvas nopratināšanā teica šos zīmīgos vārdus:

„Šodien stāvu šeit viens un esmu spiests nožēlot grēkus, ko nacionālsociālisms ir nodarījis mūsu tautai. Es esmu ienīdis nacionālsociālismu. Viņi ir sasmērējuši latviešus un ievilkusi noziegumos. Vispirms viņi pārdeva mūs krieviem un vēlāk svētulīgi izmantoja mūsu nacionālās jūtas un mūsu pienākuma sajūtu. Viņi nāca kā atbrīvotāji, un savus solījumus nepildīja. Viņi teica, ka, ja latviešu tauta nepalīdzēs, tai arī nebūs nekādas cerības, atkal brīvu valsti iegūt. (Beschuldigten − Vernehmung, lpp. 700, 5.8. 1975.)”

Denacifikācijai ir vairākas pakāpes un slāņi. Viens no tiem ir visai atklāts virspusējs valodas slānis. Tas ir, vai mēs turpinām lietot tās pašas frāzes, tos saukļus, ko lietoja Gēbelsa vīri. Drusku dziļāks slānis ir tas, ka tos pašus hitleriešu vārdus vairs nelieto, bet izteiktā doma ir tā pati vai līdzīga hitleriešu domai. Par nožēlu man ir jāatzīst, ka bez lielas pūlēšanās mēs varam mūsu presē, runās un rakstos atrast daudz no šo divu slāņu klātienes. Kā Trešās valsts propagandas palieku piemēru, kur var atrast gan tās tiešo, gan netiešo pēdu nospiedumus, varam minēt Oskara Perro neseno darbu Vēstures veidotāji. Bet Perro es šeit negribu izcelt kā kaut ko unikālu. Parādība, par ko runāju, ir vispārīga.

Pēckaŗa gados šī valodas attīrīšanas, sevis šķīstīšanas problēma bija ļoti akūta vācu rakstnieku un intelektuāļu vidē. Šeit būtu minama „GRUPPE ‘47”. Arī pie mums mazākā mērogā, varam teikt, tāda valodas tīrīšanas kustība, varbūt ne pilnīgi apzinīga, pastāvēja Elles ķēķiniekos un drusku klusinātākā veidā jaungaitniekos. Bet šo grupu pūļu konsekvences ir bijušas visai ierobežotas un gandrīz bez jebkādas ietekmes uz mūsu politiķiem, standartbiedrībām un avīzēm. Vācijā šī denacifikācija gāja vēl vienu soli tālāk: SD un SS piederīgie ar kriminālām pagātnēm tika un turpina tikt izslēgti no sabiedrības vides.

Kas ir tas Gebelsa paliekas, kuŗas pie mums vel turas?

Nacisti Latvijā ienāca, izbļaujot dažādus saukļus: ka viņi ir atrisinājuši mūsu laiku politiskās un sabiedriskās problēmas, ka uzvara ir viņu, ka viņi ir neuzvarami. Viņi arī teica, ka viņi ir mūsu draugi, kas sasitīs komūnismu. Gandrīz visus no šiem saukļiem vēl var sadzirdēt mūsu presē un rakstos. Arī to, ka vācieši it kā būtu neuzvarami. Daži latvieši vēl joprojām domā, ka vāciešiem tā vienkārši nelaimējās. Ka viņu ienaidnieki bija negodīgi un viltīgi, un bezgala brutāli. No sabiedroto puses pilsētu bumbošanu uzskata kā negodīgu izdarību, un no padomju puses partizānu kaŗu piesauc par nebruņiniecisku izdarību.

Visironiskākais no šiem saukļiem, kas vēl starp emigrantiem dzīvo, ir ticējums, ka vācieši bija kaut kādi mūsu draugi. Vai nu visā pilnībā šis draudzības sauklis pie mums vēl dzīvo, nav tik skaidrs, bet vēl joprojām es gaidu, lai Daugavas Vanagi deklarētu kaut ko līdzīgu jau citētai Arāja domai, nosauktu hitleriešus par saviem ienaidniekiem. Gaidu arī, lai kaut kas līdzīgs tiktu pasludināts no mūsu centrāliem runas vīriem un mācītājiem no kancelēm.

Cik lieli ienaidnieki vācieši mums bija ir viens no mūsu „aizliegtiem” tematiem. Man nav mazāko šaubu, ja vācieši kaŗu būtu uzvarējuši, maz latviešu vēl savā zemē dzīvotu: tur nebūtu ne latviešu operas, ne teātŗu un varbūt pat Tēvija arī tur vairs neiznāktu. Vācu plāni Latvijā ir par daudz labi dokumentējami, lai par to būtu vairs jāšaubās. Nesen viens tāds faktiņš ir uzniris, kas pats par sevi ir sīkums, bet norāda cik sīki plāni Latvijai bija izstrādāti: no Holandes uz Latviju tika nosūtīta zvejas ekspertu delegācija, lai izstrādātu projektu zvejniecības pārņemšanai Latvijā. Līdz kaŗa beigām Pozenē pastāvēja iestāde „Reichskommissar für die Festigung Deutschen Volkstums im Osten”, un arī tad, kad Baltija jau bija krievu rokās, šīs iestādes darbinieki zīmēja vāciešu jauno muižu modeļus Latvijai.

Nenoliedzamais fakts ir, ka vācu okupācijas laikā tika iznīcināti vairāk latvieši, par žīdiem šeit es nerunāju, nekā Baigajā gadā.

Ko vēl par vāciešu draudzību lai saka: draugs draugu par slepkavu pārvērst necenšas. Mums ir jāatceras, ka abas mūsu okupācijas varas izgāja un vēl turpina iziet uz tautu naida kūdīšanu. Vācieši gribēja, lai mēs viņiem palīdzam izšaut viņiem naidīgās tautas, un komūnistu valdīšanai tautu konfliktu uzturēšana gandrīz vai nepieciešama. Kamēr latvieši šo mūsu ienaidnieku taktiku neizpratīs un neuzsāks pretakciju, mēs augstā līgā bumbu spēlēt netiksim, jo vieni vien mēs no Kremļa satrapiem vaļā netiksim.

Šeit arī varbūt nebūtu par lieku atgādināt, ka Krievijas revolūcijas sagatavošanas laikā šī gadsimta sākumā, neviena tauta neienīda otru. Žīdi un krievi bija latviešu sabiedrotie. Ar tādu taktiku mēs gāzām caru.

Par vistraģiskāko hitleriešu saukļu sēriju, kas vēl joprojām dzīvo starp mums, es vēl nemaz neesmu sācis runāt. Tā saistās ar masu slepkavībām mūsu zemē, kuŗu mērogs nav ne ar ko salīdzināms Latvijas vēsturē; ne Jāņa Briesmīgā, ne Pētera Lielā kaŗa gājieni neizraisīja tādus asins plūdus kā Himlera vīri 1941. g. Ne arī komūnistu okupācijas, ir salīdzināmas ar 1941. g. Un es nekā laba negribu teikt par komūnistiem. Saukļi, par kuŗiem runāju, ir tie, kas vēstīja par žīdiem kā pasaules ļaunuma sakni, teica, ka žīdi vainīgi pie komūnisma izcelsmes, ka tie ir bijuši žīdi, kas latviešu asinis tecinājuši Baigajā gadā. Komūnistu upuŗu kapi tika uzrakti un mums vēstīja, ka tie ir bijuši žīdi, kas šos cilvēkus nošāvuši. Ka tie ir bijuši žīdi, kas aizveduši latviešu sievas un bērnus uz Sibiriju. Visi šie saukļi ir bez vēsturiskas patiesības seguma − tie ir lieli meli, lai neteiktu vairāk. Par to ir daudz runāts, bet pierādījumi, ko latvieši varētu pasaules priekšā nest, nav atrasti. Tie nav atrasti, jo tādu nav. Cik patiesības grauda ir aiz visiem tiem pretžīdisma saukļiem, visā pilnībā mēs šeit atšķetināt nevaram. Viena bezdelīga pavasari neatnes, un viens graudiņš patiesību nenoenkuro. Tikai tas vien, ka mēs Šustinu piesaucam kā latviešu asins sūcēju, nevienu nepārliecinās, ka žīdi ir vainojami pie latviešu traģēdijas Baigajā gadā. Pat ja mēs varētu pierādīt ka 10% no Čekas Latvijā būtu bijuši žīdi, arī tas pasaules acīs neko nepierādītu. Un ja arī pierādītu, kas tad būtu panākts?

Nelaimīgā kārtā daudzi no mūsu centrālorganu pārstāvjiem vēl joprojām runā tā, ka izklausās, ka Hitleram it kā žīdu jautājumā ir bijusi taisnība. Un mēs vēl brīnāmies, ka mums ir diplomātiskas un politiskas grūtības. Tikai uz vienu momentu mūsu pārstāvjiem būtu jāiedomājas, kā tāda runāšana, vai nu atklāta vai segta, izklausās ārpusniekiem.

Ja nu latviešiem nepatīk, ka viņiem pieraksta kollektīvu vainu par žīdu šaušanu, tad latviešiem nevajadzētu tādu pierakstīt arī žīdiem. Un mēs vēl joprojām brīnāmies, ka Amerikas prese mūs ignorē un ka žīdu organizācijas ar mums nerunā. Šī kollektīvās vainas pierakstīšana nesākās ar žīdiem − tā sākās ar vāciešiem un tagad nu latvieši to ir pārņēmuši.

Vēsturiskā tecējumā latviešu attiecības ar žīdiem ir bijušas visumā draudzīgas: to pierāda mūsu tautasdziesmas, literātūra un Saeimas stenogrammas. Nav iemesla, lai tās tādas arī nākotnē nebūtu. Mums būtu atkal vismaz jāiegūst ulmaniska neitralitāte. Man liekas, ka būtu latviešu kārta pirmajiem apstāties lietot šos kollektīvos apvainojumus.

Ja mēs savu nostāju šinī jautājumā nemainīsim, tad mēs turpināsim kulties pa Ameriku kā pa kožļājamās gumijas kalnu.

Es pat nezinu, vai latviešu emigrantu antisemītisms ir apzinīgi ideoloģiska nostāja, tikai tāda zemapziņas tendence vai garīgs stulbums. Bet, kad mūsu pārstāvji un labs žurnālistu bars žīdu jautājumiem pieskaras, viņi izklausās vienkārši mežonīgi, tādi pirmsplūdu cilvēki. Neizbēgami pretžīdisms starp mums paceļas, kad runa ir par Baigo gadu, 14. jūnija deportācijām un žīdu šaušanu Latvijā. Tas notiek pat visinteliģentākās aprindās. Ja tu, kādam „labam” latvietim prasīsi, kādēļ Latvijā žīdus šāva, viņš/viņa acis nenoblisinot atbildēs: „Vai tu zini, kas notika 14. jūnijā!” Ar tādu atbildi vien pietiek, lai žīds ar tevi vairs nerunātu un lai no tās stundas līdz mūžībai žīdi latviešus nosauktu par antisemītiem. Un viņiem ir taisnība! Tie, kas domā, ka žīdiem sakars bija ar latviešu deportācijām, dzenas pakaļ fantomiem, „patiesībiņai”, kas mūžam attālināsies, jo tuvāk būsi tai pienācis. Alfrēds Ceichners grāmatā Latvijas bolševizācija, kas izdota 1944. g. hitleriešu paspārnē, šo žīdu nozīmi komūnistu valdīšanā neuzsveŗ, tā gandrīz nemaz nav pieminēta. Man ir aizdomas, ka šis ticējums, ka žīdi bija latviešu slepkavas Baigajā gadā tā īsti starp mums iesēdās tikai emigrācijā, pēc tam, kad hitlerisms jau no šīs zemes virsas bija noslaucīts. Kādēļ tad Ceichners žīdiem vainu nepieraksta? Viņam tas būtu bijis izdevīgi, varbūt pat kādu krustu būtu nopelnījis. Tie, kas to grāmatu pazīs, zinās atbildi: Ceichneram rūpēja fakti, nevis Gēbelsa saukļi. Es, protams, negribu teikt, ka žīdi komūnistu gadā būtu bijuši bez līdzdalības, bet viņu aktivitāte būtu bijusi pamanāma tikai Latvijas pilsētās un nebūt ne visās. Latvijas laukos, kur dzīvoja apmēram 70% latviešu, pat neviena žīdu miliča nebija. Šustins nebija Latvijas žīds, un droši vien lielākā daļa žīdu aktīvistu Latvijā bija importēti. Domāt un kur nu vēl balsī izrunāt, ka žīdu noslepkavošana ir izskaidrojama vai attaisnojama ar žīdu aktivitāti Baigajā gadā, ir vienkārši aplami un diplomātiski graujoši.

Latviešu antisemītisms arī parādās tādā argumentātīvā gambitā, kas izplatīts starp mūsu ALAs „polemiķiem”: „Mums nav nekas pretī pret žīdu šāvēju tiesāšanu, bet tanī pašā reizē mēs prasām tiesāt komūnistus, kas slepkavojuši latviešus.” Baltieši kaŗa gājienā pret OSI domā, tas ir neatspēkojams arguments. Un visai lielīgi tas tiek publiski izkliegts un pat pie žīdu biedrībām ar to ir iets. Bet paskatīsimies, kas ar to ir domāts un kas aiz tā slēpjas? Ir viena lieta, kas ar to ir domāts, bet cita, kā viens ārpusnieks tādu argumentu saprastu? Un ko tas izsaka par pašu polemiķi? To var iztulkot, un tas arī ir tā tulkots: „Ja jūs ar mieru būsit žīdu čekistu slepkavas tiesāt, tad varēsit tiesāt arī baltiešu slepkavas”. Polemiski varbūt, ka kāds punktiņš ir iegūts, bet nav ko cerēt, ka kāds uz tāda sofisma paklups. ALAs vīri var organizēt cik konferenču ar žīdu biedrībām vien grib, bet nevajag cerēt, ka kādu saprašanos ar tādu argumentu palīdzību panāks.

Nekas nav nemainīgs un nemaināms − latvieši var uzsākt jaunu kursu. Vai žīdi ir par vai pret mums, tas no latviešu viedokļa nevar un tam nevajag būt vienaldzīgi. Tas ir, ja mēs par šo problēmu domājam diplomātiski, ne ideoloģiski, − ar nākotnes, nevis pagātnes acīm. Es domāju, ka Amerikas žīdu organizācijas būtu dabūjamas mūsu pusē, tā nav neiespējamība.

Neviena tauta sabiedrotos tā nemeklē kā žīdi. Mums žīdu draudzība ir vajadzīga vairāk nekā žīdiem mūsējā. Bet mums ir jāpieiet žīdiem atklāti. Triki mums nevarēs palīdzēt. Mēs būtu pārsteigti, kādas iespējas mums pavērtos, jā mūsu centrālorganizācijas iznāktu ar apmēram šādu deklarāciju un pieeju žīdiem:

„Mēs latviešu brīvās tautas pārstāvji nožēlojam Latvijas žīdu iznīcināšanu un to uzskatām kā lielu mūsu valsts un tautas traģēdiju. Latvijas žīdu iznīcināšana nebija mūsu tautas interesēs, un tā nenotika ar mūsu tautas gribu. Mēs arī atzīstam, ka vairāki simti mūsu tautas locekļu pakļāvās nacistu pavēlēm un kā individi un vienībās piedalījās Latvijas žīdu nošaušanā. Vēstures rats nav atgriežams, bet mēs nosodām šo latviešu slepkavu rīcību un deklarējam tos kā latviešu vārda necienīgus. Mēs uzaicinām visus latviešu tautas piederīgos, kam ir ziņas par masu slepkavībām Otra pasaules kaŗa laikā Latvijā, palīdzēt šo notikumu dokumentācijā. Trimdā mūsu spēkos nav šo jautājumu juridiski nokārtot, bet mēs mudinām latvju tautas piederīgos savās atmiņās būt atklātiem un patiesiem, un sadarboties ar OSI un līdzīgām iestādēm.”

Šinī apliecinājumā nav nekā nepatiesa, ko archīvi un tiesu protokoli neapstiprinātu, nedz arī kaut kāda padošanās tanī ir ietverta. Patiesība un tikumība suminātu uzvaru!

Sakaros ar žīdiem mums ir jānāk pie jaunas atziņas: − mums ir jāatzīst, pirmkārt, ka žīdiem Latvijā tika nodarīta krimināla pārestība; un otrkārt, ka latviešu interesēs nav kauties un naidoties ar žīdiem. Ir jau iespējams, ka baltieši uzvar savu cīņu ar OSI. Bet tā var būt tikai Pirra uzvara. Arī ja mēs uzvarētu, mēs būtu zaudētāji.

Par ko tad tā mūsu lielā cīņa ar OSI pastāv? Līdz šim tikai deviņi latvieši ir saukti ASV tiesu priekšā, divi nomira pirms procesa beigām un tikai viens atrasts par deportējamu. Kādēļ gan būtu mūsu tautas interesēs viņus visus kollektīvi aizstāvēt? Kuŗi no apsūdzētajiem latviešiem ir vainīgi un kuŗi ne, tik viegli nav izsveŗams. Aizstāvēsim tos, par kuŗiem mēs zinām, ka tie ir nevainīgi, bet mēs savu stāvokli diplomātiski, bezjēdzīgi sarežģījam aizstāvot visus. Kollektīva aizstāvēšanās krāso mūs visus kā Hitlera kollaborantus. Ir jau vēl ļaunāk: pieņemt, ka visi apsūdzētie ir bijuši nevainīgi, mūs pataisa par briesmīgiem meļiem. Šī jau ir tā loģika, kas ir nopelnījusi latviešiem nacistu un žīdu šāvēju vārdu. Šī ALAs un DV cīņa ar OSI un Amerikas žīdiem ir it sevišķi absurda, jo palīdzība, kollektīva vai individuāla, apsūdzētiem latviešiem nekā nevar palīdzēt. Vienīgi Amerikas tiesas viņus var attaisnot un „glābt”. Līdz šim mūsu centrālorganizācijas nevienu no apsūdzētiem latviešiem nav izglābušas. Nav viņu spēkos to izdarīt. Visa ALAs un DV iejaukšanās šinīs tiesu procesos ir tāda nevajadzīga šmucēšanās, latviešiem nelabas slavas celšana. Neslavas ir sacelts daudz, palīdzēts nevienam nav. Mūsu ienaidnieki nevarētu vēlēties sev labvēlīgāku iznākumu. Var novērot, ka Dzimtenes Balss pēdējos gados savus apvainojumus pret emigrantiem ir krietni klusinājusi. Šīs parādības izskaidrojums vienkāršs: DV un ALA emigrantu nomelnošanā strādā labāk nekā viņu stūra māja un kultūras birojs to spēj darīt.

Savelkot kopā, kas tad ir tie mūsu neatbildētie jautājumi? Tas ir tas jautājumu žūksnis, kas saistās ar vācu laika ideoloģiju, ko daudzi mūsu tautas piederīgie nelaimīgā kārtā ir iemantojuši un pie kā tie turpina turēties.

Jaunajām paaudzēm ir vienmēr jauni uzdevumi un staigājamas takas. Bet arī vecajiem ir savi uzdevumi: par tiem ir retāk runāts. Pie mums šie vecās paaudzes uzdevumi liekas sevišķi kritiski. 1941./42. g. ap 100 000 Latvijas pilsoņu tika noslepkavoti. Šīs slepkavības nav noklusējamas. Nav vērts izlikties, ka it kā tās nebūtu notikušas. Lielāku asins plūdu Latvijas vēsturē nav bijis. Divās dienās vien: 30. nov. un 8. dec. nošāva Rumbulas priedītēs 24 000 Latvijas pases nesējus. Tie gari jau tepat vien kaut kur apkārt lido. Viņi neapklusīs, un viņi nenorimsies, pirms šī masu slepkavība nebūs atrisināta, apzināta un dokumentēta. To prasa mūsu valstiskais gods. Latvija bija daudz-nāciju valsts, tā bija tās vai nu stiprā vai vājā puse. Droši vien, ka − stiprā. Ja nu mēs runājam par Latvijas valsts atjaunošanu, tad šīs slepkavības nevar tikt atstātas neatrisinātas. Par visu noslepkavoto Latvijas pases nesēju dvēselēm norēķins mums ir jānodod. Būs jānodod. Tas ir minims, ko pasaule no mums pieprasīs, ja Latviju mēs gribēsim atjaunot kā neatkarīgu valsti. Veļi mums ir jāpabaro. Vienīgi vecākai paaudzei, sākot no 60. g. uz augšu ir informācija par šo lielo noziegumu Latvijā. Nākotnes Latvija no viņiem prasa pārstāt klusēšanu, boikotus un draudus, un atklāti nodot liecības un dokumentācijas par šo nežēlastību. Sibirija ir pilna masu kapiem un daudzi no tiem ir ar latviešiem pildīti − mazajā Latvijā būs ap 60 žīdu masu kapu vien, ko atstājuši vācieši un viņu kalpi.

Cik saprotu, pēckaŗa gados Vācijā un arī pirmajos Amerikas gados latviešu bēgļu starpā ir notikusi asa ideoloģiska cīņa starp parlamentāriešiem-sociālistiem, pretestības kustības ļaudīm − un to otru, nedefinēto „lielo” partiju, kas šo cīņu uzvarēja. Tā „lielā” partija nu mūs visus šos gadus ir pārstāvējusi. Viņi ir bijuši tie, kas uzsāka boikotus un visu to klusēšanas līniju. Tie ir bijuši viņi, kas mūsu mazo komerciālo avīzīti ir bezgala nobaidījuši. Brīvas debates presē mums nav.

Tie ir bijuši viņi, šis lielais spārns, kas mūsu pagātnes neatbildētos jautājumus ir ne tikvien atstājuši neatbildētus, bet pat vēl vairāk, viņi ir bijuši nepārtrauktā sardzē un nosmacējuši visus mēģinājumus šiem jautājumiem tuvoties. Vai tas nav dīvaini, ka visus šos 40 trimdas gadus mūsu presē nav parādījies neviens raksts, kas pat vispārējās līnijās būtu aprakstījis šos 41. g. asins plūdus Latvijā.

Tādā ideoloģiskā gādāšanā nu mēs esam dzīvojuši. Šīs „lielās” partijas izvirzītie ir bijuši mūsu pārstāvji − mūsu runātāji internacionālos forumos. Viņu sēto ražu tad nu mēs tagad vācam − latvieši pasaules presē daudzināti kā nacisti un žīdu šāvēji.

Amerikas pieklājīgajā presē, ja atskaita lasītāju vēstules provinces laikrakstos, latviešu viedokli pārstāvēt gandrīz nav iespējams. Kā nu mēs no šīs dienas perspektīvas šo „ražu” varam raksturot? Ko lai mēs sakām par mūsu pārstāvju pēdējo 40 gadu darbību? Kā mēs to varam no nākotnes perspektīvas raksturot? Tas ir tāds kolchoznieka slapjdraņķa pirmsreformas rudens.

 

Andrievs Ezergailis

 

 

Šī raksta autors strādā pie pētījuma par vācu okupāciju Latvijā. Viņš būtu pateicīgs visiem tautiešiem, kas gribētu ar viņu dalīties atminās par šo laiku. A. Ezergailis, ITHACA COLLEGE, Ithaca, N.Y. 14850. USA

 

 

 

 

 

 

 

 

JG REDAKCIJAS PAZIŅOJUMS Vairāki šinī numurā paredzēti raksti (piemēram, Andrieva Ezergaiļa 1987.g. vasaras Eiropas ceļojuma apraksts, Ērika Pārupa par pretestības kustību Latvijā u.c.) technisku iemeslu dēļ atlikti uz nākamo numuru.