Vilis Motmillers

 

LATVIJAS FOTOMĀKSLA

 

Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīgā: Liesma, 1985. g. 308 lp. Metiens 25.000.

 

Fotografijās arvien ir tverts gaistošais, vai nu cilvēka dzīvē, vai arī lielos vēsturiskos notikumos. Sākuma posmā daudz kas bija atkarīgs no fotografa tieksmes dokumentēt, nedomājot vai tas materiāli atmaksāsies. Šāds entuziasts mums ir bijis J. Rieksts. Viņš rūpējies arī lai fotografijas tiktu publicētas. Tikai tādā veidā tās var skatīt visi, kam tas interesē. To esmu piedzīvojis arī pats, kad tiek izmantoti mani foto negatīvi, kas fiksēti 30-to gadu beigu posmā. Jo tā ir vēsture, kas bija. Tā iemesla dēļ arī grāmata Latvijas fotomāksla ierosināja ne tikai uzrakstīt recenziju par lasīto, bet dot plašāku skatījumu vispār par fotomākslu Latvijā.

Interesanto grāmatu var vērtēt no dažādiem viedokļiem, jo tās ievadā Pēteris Zeile raksta: „Grāmatā autoru kollektīvs tiecies izsekot galvenajiem vēsturiskā ceļa posmiem, parādībām, personībām fotografijas laukā.” Tā mūsu priekšā ir Latvijas fotografijas vēsture, kas izlaista caur tagadējā režīma prizmu vairāk kā simt divdesmit gadu tecējumā.

Ja Staļina laikā vēsturi pārrakstīja, kādai tai jābūt, tad tagad to pašu rezultātu sasniedz, meistarīgi „piemirstot” nepatīkamos faktus. Maskavā par „vēsturnieku” sauc to, kas var paredzēt pagātni. Šo titulu foto vēsturniekam Pēterim Korsakam nevarētu piešķirt, jo tas, ko viņš raksta, ir gracioza „likumsakarīga” žonglēšana starp to, kas atļauts rakstīt un kas „jāpiemirst” valsts cenzora klātienē.

Viņam mūsu fotografijas materiālu vākšanā grūtības sākas ar 1940. g. 17. jūniju, kad Padomju Savienība okupēja Latviju. Sekojot slavenajam Gebelsa aktam, dedzinot „kaitīgās” grāmatas 1933. g. 10. maijā Berlīnē, arī okupanti izdeva „kaitīgo un aizliegto grāmatu un brošūru” sarakstus (Galvenās literatūras pārvaldes pavēle Nr. 3.). Saraksts Nr. 1 − 92 lp., Nr. 2 − 99 lp. un Nr. 3 − 20 lp. biezs. Šīs vairāk kā 4000 „kaitīgās” grāmatas bija jāizņem no grāmatu veikaliem un visām publiskām bibliotēkām, ieskaitot arī skolu un biedrību bibliotēkas, un jānodod papīra maltuvēs pārstrādāšanai. Ar šo rīkojumu bija domāts izdeldēt Latvijas valsts vēsturi un sasniegumus, kas bija dokumentēti rakstītā un fotografiskā veidā, lai jaunās pasaules cēlēji netiktu mulsināti no tā, kas bija. Toties godā bija ceļama P. Stučkas valdība, kas bija Rīgā no 1919. g. 3. janvāŗa līdz 22. maijam, kad tā bija spiesta bēgt uz Padomju Savienību. Tā likumsakarīgi P. Stučkas valdība tiek glorificēta arī Latvijas fotomākslā.

„Tāpat kā vēstules, arī foto attēli atspoguļo cilvēka mūžu. Ja vien cilvēks to vēlas − un maz ir tādu, kas nevēlas − ar fotografu viņam darīšanas visos mūža posmos − un ne jau svinīgos gadījumos vien, kaut vairāk nu gan tādos. Agrākos gadu simteņos fotografu nebija, bet viņu uzdevumu veica cilvēks, kam cēli skaistais nosaukums − gleznotājs,” P. Ermanis − Smeldzīgais smaids; fotografs iet cauri dzīvei, „Daugava” 1958.

Šis P. Ērmaņa raksts ir plašākais par fotografu mūsu literatūrā pirms Latvijas fotomākslas. Te daudz materiālu, ko apskata P. Korsaks un arī tādi, kas „jāpiemirst”. Abus kopā liekot, iegūstam mūsu foto vēstures ainu, sākot ar Kr. Valdemāru, Austrumu un mūsu nacionālās domas sākuma posmu, kur publicētam attēlam bija liela nozīme.

P. Korsaka savāktie materiāli ir apbrīnojami. Visi tie veido īpatnējo mozaīku mūsu foto vēsturē. Ielu nosaukumi − tādi, kādi bijuši tajos laikos, iekavās tagadējie. Precīzitāte un pasniegšanas veids bez propagandas zvārguļu skandināšanas. Veiksmīgi parādīta Latvijas foto mākslas tapšana, kas balstās uz trim izciliem foto amata meistariem. J. Riekstam būtu vislielākais foto negatīvu (kadru?) archīvs, ja visi būtu saglabājušies. Daudz viņa darbu publicēti grāmatās un žurnālos. (Dzelmiešu deklarācijas parakstītāji 1906. g. Tilts 1973,132/133). Viņš ir mūsu mākslas fotografijas celmlauzis, kas dokumentējis arī, kā veidojās Latvijas valsts. Viņa fotografiju mākslinieciskais izveidojums un kvalitāte bieži nav pa spēkam mūsu laika fotografiem, kas vērojams bija proletariāta fotografos Baigajā gadā.

M. Buclers rūpējās par foto mākslas izpratni, sarakstot labas mācības grāmatas. (Labi noderēja pirmos soļus sākot.) Viņa doto foto terminoloģiju lietoja līdz 2. pasaules kaŗa beigām, jo tā bija pieskaņota tai, kādu lietoja Eiropā.

Vēlāk pievienojās Vilis Rīdzenieks (Klio), ko J. Rieksts no visiem vērtējis visaugstāk. (Skt. P. Ērmaņa − fotografs iet cauri dzīvei.)

Pirmais foto kritiķis ir J. Jaunsudrabiņš, kas labi ievadīja fotografiju tajā gaisotnē, ko Francijā un Vācijā bija ietekmējuši impresionisti, sākot ar vēsturisko gleznu skati fotografa Nadara salona telpās − Parīzē. Šī ietekme turpinājās vēl 30-os gados. Un ne tikai Latvijā vien! Fotografi varēja pie Valtera un Rapas − Rīgā pasūtināt izcilas foto mācības grāmatas no Vācijas, jo tā tajā laikā bija vadošā nācija fotografijā ar augstvērtīgiem foto aparātiem un foto ķīmiju, ieskaitot arī kino. Minu tikai nozīmīgākās, kuŗas varēja ietekmēt to fotografu uztveri, kas minēti Latvijas fotomākslā.

Helmar Larski − Köpfe des Alltags − 1931. Albert Renger Patzsh − Fotografie und Kunst − 1927.

Die Welt ist Schön − 1928.

Laszlo Maholy-Nagy − Malerei, Fotografie, Film − 1925.

Te jāpiezīmē, ka Padomju Savienībā toņu piesitējs fotografijā 1928. g. bija Aleksandrs Rodčenko, rakstot par māksliniecisko fotografiju, Laslo Maholi-Nagi ietekmē. Ar šo „pārdrošību” A. Rodčenko izpelnījās bargu režīma kritiku − par ideoloģisko novirzīšanos no „valsts ticības”.

Var tikai minēt, vai J. Rieksts būtu ietekmēts no fotografa Nadara piemēra, kuŗa salonā 1894. g. aprīlī notika pirmā impresionistu darbu skate, jo arī viņš savu salonu izlietoja mākslinieku darbu skatēm. Nozīmīgākā bija 1910. g., kur savus darbus rādīja V. Purvītis, J. Rozentāls, J. Jaunsudrabiņš, P. Kalve u.c. Ja impresionistu skate ietekmēja glezniecību un arī fotografiju Eiropā, tad šī skate J. Rieksta salonā ietekmēja mūsu gleznotājus un arī fotografus, kā tas ir vērojams tā laikmeta gleznās un publicētās fotografijās.

Latviešu fotografiskās biedrības darbībai izsekots ļoti rūpīgi līdz pat 1940. g. 17. jūnijam. Minēti panākumi foto skatēs, iegūtās balvas kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Atzīmētas pat tādas izstādes, kā Kubaņā, Tambovā un Tulā (1914.). Pēdējās trīs atsauc atmiņā A. Čaka rindas no krājuma Mūžības skārtie:

Nīkst zilos laukos netīrs krievu miests
Ar mezglu staciju un daudziem sliežu ceļiem.

Nav nekādu ziņu, vai foto skates būtu notikušas − Abrenē, Ilūkstē vai arī Kuldīgā un Talsos.

1905. g. revolucionāri un notikumi, kas tik daudz fotografēti, kā krievi apšauj pamatšķiru − strādniekus un zemniekus, „likumsakarīgi” nav pieminēti. Vai tiešām nekas nav saglabājies Rīgā no tā lieliskā „varoņdarba” 1905. g. 13. janvārī pie Rīgas tiltiem (13. janvāra iela)? Antons Austriņš visu mūžu cieta no šī krievu „sveiciena”, ko ieguva 13. janvāra apšaušanā. Šajā pusē mums foto attēlu diezgan, kaut vai − Tiltā, 1959, 36/37.

Dzejnieks J. Ziemeļnieks, strādājot D. Spundes foto darbnīcā Strenčos, kādas vietējās skaistules foto negatīvā bija „iemālējis” velnu. Fotografiju palielināja un ievietoja fotografa darbu vitrīnā par uzjautrinājumu skatītājiem Strenčos. Tajā laikā tas bija viegli paveicams, jo foto negatīvi bija uz stikla platēm 9 x 12 cm izmēros. Plates otrā pusē uzlēja speciālu šķidrumu, kas ātri nožuva un uz tās taisīja retušu (augsti kvalificēts arods). Retušu izdarīja ar sasmalcinātu krītu − baltu vai krāsainu. Ar šo tad nu bija joku paveicis dzejnieks. Labs piemērs ir šai retušai H. Rudzīša grāmatā Manas dzīves dēkas − pirmā H.R. fotografija (Balodis − Rīgā), kur fotografs nav tikai dokumentētājs vien. Fotografija uzņemta ar Peršeida objektīvu, kas tajā laikā bija modē Latvijā. Tad Rīgā bija izcili fotografi, amata meistari, kas Latvijas fotomākslā nav pieminēti. Firma „Noar” (Kreicbergs) gatavoja portretus uz spoža papīra, kādus darināja kino filmu fotografi Holivudā. Šī veida fotografija Austrālijā − Sidnejā parādījās tikai sešdesmito gadu sākumā! Liecība, cik moderni bija Rīgas fotografi. No tā laika mākslas fotografijas labs piemērs ir K. Padega portrets (JG 143. num.). Tas arī vēl tagad tiktu augsti vērtēts foto skatēs.

Vai žurnāls Atpūta mums nebija spogulis ikdienai, izlaists caur daudzu fotografu aparātu redzes leņķi un uztveri? Un viss tas pasniegts lieliskā iespiedumtechnikā, ko pat vēl tagad „jaunās pasaules cēlāji” nav varējuši sasniegt, salīdzinot tagadējos Latvijas izdevumus, Latvijas fotomākslu ieskaitot!

Bez aģitācijas nav varējis iztikt arī P. Korsaks. Literatūras un Mākslas 110. lp. ir Paula Vipuļa sociālā foto reportāža. Žurnāls Atpūta 1932. g. 423. num.: „Rīgā patlaban ap 10.000 bezdarbnieku. Trūkst darba un trūkst arī maizes.” Taisnība, bija bezdarbs, jo tajā laikā bija pasaules ekonomiskā krize. Un daudziem maizes rieciens bija plāns, bet tomēr netrūka. Tikai tajā laikā aiz Latvijas valsts austrumu robežas mira bada nāvē miljoni! Kāpēc to noklusē? Vai tas darīts cenzūras dēļ? Arī Atpūtas 1930. g. 319. num. ir foto reportāža 10 bildēs – „15.000 bezdarbnieki Latvijā gaida darbu un maizi.”

1930. g. 313. num. pa divām lappusēm ir „Rīgas Daugavmalas vecā tirgus romantika”, ko nojauca, bet kas izskatās tā kā kolchoznieku tirgus tagad! Laba reportāža ir 500. num., kur 11 bildēs parādīts, kā top Atpūta.

Rīga foto lietās arvien raudzījusies uz Rietumiem. Eizenstets (Eisenstaedt) 1933. g. Milānas Skalā ar Leiku pirmo reizi izmēģināja fotografēt izrādes laikā. Par šiem rezultātiem runā foto vēsture. Bet tajā pašā gadā arī Rīgā, Nacionālā operā, baleta Sarkanā magone izrādē, Leika paveica to pašu (Atpūta, 433.).

I. Kalcenavs ir vienīgais fotografs, kas atstājis Latviju kaŗa dēļ, bet nav ignorēts un ir Latvijas fotomākslā. Viņa darbs no 1925. g. foto izstādes „Baltā ābelīte” publicēts Atpūta 443. num. (bromeļļa?) un arī foto studija „Ogres malā” 464. num. I. Kalcenavs mira Ambergā 1978. g.

Pilnīgi ignorēts ir fotografa amata meistars Arturs Grapmanis, kas arī kaŗa dēļ atstāja Latviju. Vācijā − Augsburgā 1946. g. autora izdevumā iznāca viņa sarakstītā mācības grāmata Fotografija par balti melno attēlu. Pēc 15. maija pārmaiņām viņš dažām izstādēm devis milzu palielinājumus. Šajā nozarē tajā laikā viņš Ziemeļeiropā bija vienīgais. Bija Amatniecības kameras fotografu pārbaudes komisijas loceklis. Mira traģiski auto katastrofā 1967. g. Daudz viņa darināto fotografiju grezno Sidnejas latviešu biedrības kafejnīcu, kā arī V. Kaminska sastādīto grāmatu Latvija, kas iznāca Vācijā 1947. g. Tāpat piemirsts ir arī filmu operators E. Kraucs, kas 1929. g. bez līdzekļiem uzsāka Latvijas filmu chroniku. (Tilts 1965, 70/71.)

1938. g. divos Rīgas foto veikalu skatlogos varēja apbrīnot Agfas krāsu diapozitīvus aiz palielināmā stikla. Gadu vēlāk krāsu diapozitīvos savas lidošanas nodarbības iemūžināja Latvijas Vanagu Valmieras buru lidotāju grupa. Un jaunās, aizrāvīgās krāsu fotografijas mācību grāmatas varēja pasūtināt pie Valtera un Rapas, kas pienāca no Vācijas.

1. maija demonstrācijām Latvijas fotomākslā veltīta speciāla uzmanība. Bet tās bija, ir un būs kā gadskārtējs notikums. Toties pilnīgi noklusēti trīs iezīmīgi notikumi Latvijas valsts vēsturē:

1. 1918. g. 18. novembra akts, kad tapa Latvijas valsts.

2. Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. g.

3. Brāļu kapi, kuŗu būvi iesāka 1924. g. un pabeidza, tos iesvētījot, 1936. g. novembrī.

Visos šajos trīs gadījumos foto materiāli publicēti bagātīgi.

Latviešu fotografija 30-tos gados vēl stingri turējās impresionistu ietekmē, bet daži Rīgas fotografi ietekmējās no Vācijas fotografa Augusta Sandera darbiem, kas publicēti grāmatā Antlitz der Zeit 1934. g., rādot dažādus portretus visās dzīves nozarēs kā cilvēkus 20. gadu simtenī. A. Sandera ietekmē veidoti portreti bieži bija redzami Atpūtā pēc 15. maija pārmaiņām. Viņa ietekme redzama arī mūsdienu Padomju Latvijas fotografa darbos, rādot zvejniekus, cūkkopes, traktoristus, kolchoza priekšniekus u.c.

Dati par VEF „Minoxu” grāmatā ļoti trūcīgi zināmu iemeslu dēļ. Lielāko traci „Minox” paveica Amerikā 1938. g., kad kāds foto reportieris bija fotografējis Rutas Šneideres nāves soda izpildīšanu elektriskā krēslā un attēls parādījās presē.

P. Korsaka apcerē par Latvijas fotomākslu ar visiem „likumsakarīgiem piemirsumiem” varu tikai apbrīnot lielo materiālu vairumu un uzteikt par paveikto. Tā ir tikai daļa no mūsu foto vēstures. Viņš licis pamatus, vai to turpinās jaunā audze, tas nākotnei. − Kāda tā ir tagad, redzams divos Māras Lazdiņas rakstos.

Pirmajā par P. Stučkas īso valdīšanas laiku viņa sāk ar aplamībām, un arī vēlāk parāda savu nezināšanu. Pirmais pasaules kaŗš nenobremzēja fotografu centienus. Un fotografija ir veidota no tās pirmsākumiem pēc tēlotājas mākslas principiem. Tāda ir vēsture. Pirmajā pasaules kaŗā nedzima reportāža! Tā bija jau Latvijā 1905. g., kad krievi apšāva revolucionārus un nākotnes fantastus. Bet kur lai jaunā audze smeļ zināšanas, jo pieejamas tikai tādas grāmatas, kā: E. Žagara Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940-1941 vai atmiņu krājumi Mēs jaunu pasauli sev celsim.

„Reti izteiksmīgs ir jaunās valdības (P. Stučkas) grupas portrets 1919. g. pie bijušās Saeimas nama,” raksta M. Lazdiņa. Uzņēmumā bez P. Stučkas ir vēl seši viņa valdības komisāri. Tas publicēts arī žurnālā − Tilts 1972, 118/119. Nekā izteiksmīga tur nav. 1918. g. 18. novembŗa akta fotografija ir iespaidīgāka un arī svinīgāka.

P. Stučka pēc aizbēgšanas uz Maskavu paspēja laikā nomirt (1932. g.). Ja dzīvotu, tiktu piešķirts Staļina augstākais „ordenis” − šāviens pakausī, ko saņēma arī Kr. Boķis par darbu Sarkanajā armijā. (Roy A. Medvedev − Let History Judge)

Baigajā gadā par fotomākslu nav ko runāt. Logs uz Eiropu Latvijai tika aizslēģots. Pazuda lieliskās vācu ražotās filmas un foto aparāti. Viss tika nacionalizēts. Iepazināmies ar krievu 35 mm filmām, kas bija kritiens lejup kvalitātē. „Minoxu” godināja par spiegu kameru.

Baigajā gadā iepazināmies ar jaunu fotografijas veidu, kas nebija pirms tam Latvijā lietots. Proti − Potjomkina sādžas reklāmu! Piespiestos gājienos bija jānes lozungi un vadoņu „svētbildes”, ko diktēja Maskava. Lielākais Potjomkina sādžas reklāmas sasniegums bija 1940. g. 6. augustā, kad mūsu kaŗavīri, kas bija izkaŗojuši Latvijai brīvību, piespiesti nesa lozungu, kas lūdza Latviju uzņemt Padomju Savienībā, lai pēc tam tiktu apšauti Litenes nometnē vai arī Lubjankā − Maskavā.

M. Lazdiņa savā rakstā par fotografiju Baigajā gadā ir atjautīga propagandas bundziniece. Viņa apgalvo, ka 1940. g. 17. jūnijā, kad salašņu bars (skrandu proletariāts) uzbruka Rīgā − policistiem, steigā esot celtas barikādes. To lasu pirmo reizi! Neskaidrība tikai, kas pieveda materiālus barikāžu celšanai. Vai tie bija krievu tanki? Vai tie arī nebija krievu tanki, kas izlaida vienu šāviena kārtu pār salašņu galvām?

J. Sarkangalvis foto reportāžu par 1940-1941. g. notikumiem Valmierā nevarēja veikt, jo bija miris pirms Baigā gada. Tajā laikā Valmierā bija divi fotografi V. un Z. Viens no viņiem vēl tagad savas vecuma dienas vada Valmierā. Ko tie dokumentējuši Baigajā gadā, nezinu. Vai foto negatīvi uzglabājušies, šaubos, jo Valmiera ļoti cieta 2. pasaules kaŗā.

M. Lazdiņas raksti ir tikai propagandas pačala. Bet liekas, ka tas bijis vajadzīgs kā nodeva režīmam, lai iznāktu Latvijas fotomāksla.

Pirmo latviešu fotografu iesāktās tradicijas sekmīgi turpina Latvijas fotografi, piedaloties foto skatēs visos kontinentos, iegūdami atzinību, diplomus un medaļas. Tas viss grāmatā labi un plaši dokumentēts. Viņu darbi publicēti arī Jaunās Gaitas numuros.

M. Buclers ir Latvijas fotografijas terminoloģijas celmlauzis. Tā bija piemērota tai, kāda bija Eiropā un ir vēl tagad. Bet terminoloģija ir mainīta Latvijā pēc 2. pasaules kaŗa. Kāds tam iemesls, nezinu. Šo jauno terminoloģiju lieto G. Birkmanis savā grāmatā Praktiskā fotografija (Rīga „Avots” 1980.). Daži piemēri: Negatīvs − tagad kadrs (filmā 36 kadri). Tuvumā − tuvplānā. „Filmu var attīstīt taukāk vai liesāk” − pēc kādiem taukiem mērīs − cūku, aitu, liellopu vai zosu? Rietumos filmas attīsta pēc laika − minūtēs. „Gaisma izkārtojas uz kadra laukuma dažādos plānos”, ko tas nozīmē? „Gaisma izfakturē seju”, vai tas nozīmē, ka saliek pa purnu? „Organiskais stikls”, − bet kāds tad ir mākslīgais? Jauns atradums: „Tonis fotografijā ir galvenais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis”. Tādu „gudrību” ir daudz minētā grāmatā. Te rēbuss domāšanai. Ilzes Sūnas foto izstādes katalogs (1979. g.) nosaukts − „Tuvplāns aiz kadra”. Ko tas nozīmē mūsu valodā? Nekas nevar būt aiz negatīva. Attēls var būt tikai negatīvā!

Fotografiju izlasi (vizuālais materiāls) grāmatas beigās paveicis Literatūras un Mākslas foto korespondents Gunārs Janaitis, kuŗam tikai 6 gadi, kad 1940. g. 17. jūnijā sākās Latvijas valsts pastāvēšanas pēdējais cēliens. Apceri par G. Janaiša panākumiem fotografijā sniedz Ivars Bušmanis (179./180. lp.). Pēc rakstā paustās ideoloģijas nav grūti atminēt, kādai jābūt vizuāla materiāla izlasei Latvijas fotomākslā pirms 1940. g. 17. jūnija pārmaiņām. Izlase nerāda tā laikmeta labākos foto darbus, jo tā būtu pretruna jaunajai ideoloģijai.

Fotografijā veidojot portretus, galvas sāpes arvien sagādā rokas. Gleznotāji, vecmeistari šo problēmu ir atrisinājuši jau sen, pirms fotografijas tapšanas. Bet nezinu nevienu nozīmīgāku fotografu mūsu valsts neatkarības periodā, kas būtu arī bijis gleznotājs. Mārtiņam Lapiņam, veidojot rakstnieces Annas Brigaderes portretu (198. lp.) nav padevies roku novietojums. J. Rieksts ir gudrāks un Kr. Barona portretā tās nemaz nerāda. Vilis Rīdzenieks šo problēmu labi paveicis Andreja Upīša portretā. Briesmīgākais portrets, ko es jebkad savā mūžā esmu redzējis ir K. Baula darinātais aktrises Antas Klints attēls. Vai tā būtu atspēlēšanās par viņas atmiņu grāmatu − Tā nebija lietaina diena? Grāmatas saturs interesants par laiku pirms 1940. g. 17. jūnija. Attēla iespiešana nav bijusi pa spēkam ar sarkanā karoga ordeni apbalvotai spiestuvei! −

Labs portretu darinātājs ir Jānis Kreicbergs, rādot savu prasmi 207. lp. „Ženija”. Viņa ļoti labos darbus esmu vērojis Sidnejas starptautiskās foto skatēs. Gunārs Binde 1966. g. saņēma zelta medaļu Argentīnā par Ed. Smiļģa portretu (208. lp.). Nav un nevar būt pārsteigums par to! Tas ir apspiestā kliedziens pēc brīvības un tiesībām! Izcils uzņēmums propagandai, jo Ed. Smiļģis daudz dabūja ciest no tagadējā režīma. Tomēr kā portrets man labāk patīk tas, kas ir žurnāla Māksla 1966. g. 2. numurā. Vai arī tas būtu G. Bindes darināts? Egona Spura darinātais portrets „Mārtiņš” ir 2. pasaules kaŗa vācu žurnāla Signal kopija, kuŗā tādā veidā rādīja Vācijas austrumfrontes kaŗotājus.

Jāņa Gleizda „Rudens” būtu interesants, ja to pareizi būtu varējusi iespiest ar sarkanā karoga ordeni apbalvotā spiestuve − Ļeņingradā.

Grāmatu varu ieteikt visiem, kas sirgst ar foto „kaiti”. Tajā lasītāji atradīs daudz interesantu faktu no gaistošās pagātnes. Par savākto materiālu un publicēšanu varu teikt sirsnīgu paldies P. Korsakam, jo bez viņa pūlēm daudz kas būtu pagaisis no tā, kas tagad dokumentēts.

1986