Rīgas kamerkoŗa „Ave Sol” koncerti Ziemeļamerikā jāuzskata kā sevišķi izcils muzikāls un sabiedrisks notikums, jo pirmo reizi šajā kontinentā viesojās Latvijas koris. Pirms apm. 50 gadiem par to nopietni domāja Reitera koris, plānojot pat braucienu ar moderno Latvijas kuģi „Hercogs Jēkabs”, taču to visu izjauca 2. pasaules kaŗš. Līdz ar to viegli izskaidrojama sajūsma un satrauktība, saņemot viesos ilgi gaidīto Rīgas kori „Ave Sol”. Latviešu trimdas prese gandrīz vienprātīgi apsveica un izziņoja dažādās koncertu vietas un laikus. Koncerta apmeklētāju skaits bija ļoti liels, visumā piepildot visas paredzētās telpas.

Šo rindu rakstītājam izdevās noklausīties koŗa pēdējo koncertu Toronto š.g. 20. jūlijā.

Mēs zinājām, ka „Ave Sol” ir labākais kamerkoris Padomju Savienībā, ka tam piemīt liela meistarība, sevišķi laikmetīgā, jaunā mūzikā. Mēs bijām dzirdējuši, ka koŗa skanējums ir tembrāli skaists, intonatīvi ļoti tīrs. Tāpat bijām lasījuši, ka katrs koŗa dalībnieks ir teicams ansamblists un labs solists. Korī dziedot arī vairāki koŗu diriģenti. Un tomēr dzirdētais pārspēja visu iepriekš gaidīto. Viss, kas mūsu priekšstatos saistās ar jēdzienu par koŗa kultūras pilnību − balsu spēks un maigums, tembru krāsainība, ansambļa vienotība, techniska meistarība resp. koŗa virtuozitāte, dzīva, pilnasinīga muzicēšana liela, apgarota mākslinieka-diriģenta Imanta Kokara vadībā, − visas šīs īpašības piemīt korim pašā augstākajā pakāpē. Koris apbrīnojami pārvalda vissarežģītākās koŗa technikas līdzekļus. Tomēr visapbrīnojamākā bija stila technika, absolūti perfekta un neizsmeļama savā piemērotībā. Šī technika valdzināja gan nīderlandiešu polifoniķa Orlando di Laso mūzikā, gan Vīnes Bruknera romantismā. Balsu polifonisko vijumu skaidrība, visas muzikālā priekšnesuma detaļas, izstrādātas līdz visaugstākajai pilnībai, spoži atskanēja gan Tompsona, Sviridova, Votņanska, Gaiļus un Arkadelta mūzikā. Speciāls pārsteigums bija F. Rabes „Rondo” skaņu klasteru (cluster) kompozicija ar dekoratīvām deklamācijām, teatrālām norisēm, kuŗās kāds dziedātājs „sašutumā” atstāj skatuvi. Šis „Rondo” izpelnījās it sevišķi jūsmīgu kanadiešu dienas laikrakstu mūzikas kritiķu uzmanību. Pavisam citā noskaņā veidojās Arkadelta un Bruknera „Ave Maria”, simboliski pārvēršot milzīgo „Roy Thomson” koncertzāli visplašākās katedrāles vīzijā. Šī koncerta pirmā daļa jāapzīmē kā perfekcija dažādo mūzikas stilu interpretācijā.

Otrā koncerta daļā klausījāmies latviešu tautas mūziku gan vienkāršākās, gan sarežģītās apdarēs. Šajā koncerta daļā koristi, arī diriģents, ieslēdzās dažādās ārējās kustībās, illustrējot dziesmu saturu. Tā, piem., Melngaiļa „Pūt, vējiņi” illustrēja apdziedāšanos un Jāņu vakarā parādījās arī pats Jānis. Kā apdziedāšanās dziesmā „Pūt, vējiņi” tā arī „Jāņu vakarā” tas viss ir pilnīgi vietā. „Jāņu vakars” patiesībā ir baleta mūzika, rakstīta speciāli Melngaiļa baletam Maija (Turaidas Maijas sižets). Te otrā cēlienā Jāņu nakts skatā atskan Melngaiļa raksturīgākā un meistarīgākā koŗa dziesma. Jāpiemin arī, ka šis balets radies pirms Raiņa traģēdijas Mīla stiprāka par nāvi, jādomā, ap 1925. gadu.

Latvijā daudz dzied Aldona Kalniņa dziesmas un viena no pazīstamākām ir „Līdzat, meitas, man dziedāti”. Koŗa programmā bija uzņemta arī T. Ķeniņa „Saulīt vēlu vakarā”. Dominēja tomēr Pauls Dambis. Šajā vakarā dzirdējām „Ganu balsis”, „Ar brālīti dancot gāju”, „Jūras dziesmas” un „Danču dziesmas”. Mums labāk pazīstamākas bija „Jūras dziesmas”, kuŗas klausītāji atceras no Vizmas Maksiņas atskaņojumiem. Dambim pašam jau sen vairs nav vajadzīgi slavinājumi, viņš nu jau ierindojies Melngailim blakus, plecu pie pleca, saprotams, lietojot mūsdienu skaņu klasterus un sonoriku vispār. Liekas, ka Dambis ar Kokaru sadarbojušies visai tuvu viņu mijiedarbīgās muzikālās gaitās. Arī šajā koncerta daļā mūs valdzināt valdzināja latviešu dziesmas skaistums, vitalitāte, dzirkstījums un spēks.

No koŗa piedevām izveidojās it kā koncerta trešā daļa. Te parādījās Melngaiļa „Svešā zemē” un „Bārenītes slavināšana”, Vītola „Gaismas pils”, Graubiņa „Tek saulīte”, Barisona „Latvijā” un nobeigumā kopā ar klausītājiem Jurjānu Andreja „Pūt, vējiņi”. Visi dzirdējām, kā šīm dziesmām jāskan. Citi koŗi tādu perfekciju nekad nepanāks. Mani it sevišķi aizkustināja „tautas gara greznumi” Vītola „Gaismas pilī”. Kad vairs dzirdēsim tik klusu, tīru, dzidru mūziku?

Taču manai strīdīgai dabai būtu jāsaka daži vārdi par Melngaiļa „Svešā zemē”. Neesmu gluži pārliecināts, ka šī dziesma piemērota kamerkorim. Domāju, ka te liels kopkoris būtu piemērotāks. Mani apmierinājis ir tikai viens vienīgs priekšnesums, kas bija 1938. g. jūnijā 9. dziesmu svētkos Rīgā paša autora vadībā. Dziesmas atskaņojums bija visai lēns, pasmags, vienkāršs, mazliet akcentējot vīru balsis. Bet pēc tam vairs tāda atskaņojuma neesmu dzirdējis un arī, droši vien, nedzirdēšu. Var jau būt, ka tas tādēļ, ka diriģēja varenais Melngailis pats.

Brīnišķīgi skanēja Barisona „Latvijā”. Imants Kokars ir augstas meistarības apbalvots koŗa mākslinieks. Viņa rokās ir spēks un pavēle, tanī pašā laikā arī liegums un lokanība, plaša muzikālās izteiksmes un stila skala. Tāda diriģenta mums vēl nav bijis.

Šis koncerts bija un paliek vienreizējs. Šinī pašā momentā iedomāsimies, ka šis ir visnovazātākais vārds trimdas pasaulē. Kas gan viss mums nav bijis vienreizējs? Un kādus vārdus arī nemeklētu, tie visi ir nolietoti, mūsu trimdas sarīkojumus aprakstot. Līdz ar to varbūt dažas atkāpes varēs palīdzēt iepriekš minēto paskaidrot.

Savā laikā Latvijā strādāju arī par skolotāju. Kādreiz Rīgas nomalē aizvedu savus Pleskodales bērnu nama puikas peldēties. Bija tur tāds neliels dīķis Solitūdes apkaimē. Puikas priecīgi peldējās, izņemot vienu. Jautāts, kāpēc nepeldas, puika atcirta: „Es esmu jurā peldējies!” Tātad − tāds nekad vairs dīķī nepeldēs. Ko nu darīsim, vai iesim vēl uz kādu koŗa koncertu tepat pašu mājās? Vai arī es vēl kādreiz mēģināšu „Svešā zemē” klausīties?

Ir arī citi jautājumi. Vai „Ave Sol” par daudz nekustējās? Tā jau varēja izlikties, bet tā laikam būs nākotnes problēma. Mums, veciem un vecākiem, tā nebūs tik labi saprotama. Sākot ar šo mācības gadu visā Latvijas skolu sistēmā (ar bērnu dārzu sākot, ar universitāti beidzot) sāksies mūsu nacionālās mākslas priekšmets mūzikā, izmantojot kokles instrumentu. Emigranti parasti noslīgs sektantisma virzienā, lielajā padomju zemē plaukst aizdzieti nacionālai kultūrai. Problēmu daudz, bet „Ave Sol” rāda aptuveni iespējamo un nākamo mūzikas kultūru Latvijā.

Trimdas kvalitāte iet nožēlojami uz leju, kam ir visai dabisks izskaidrojums. Ja cilvēki grib nostāties pret savu tautu, tās kulturāliem sasniegumiem, gala rezultāts būs visai pretīgs, no kuŗa ir novērsusies un nākotnē vēl vairāk novērsīsies mūsu nākošās paaudzes. Nesen redzēju interesantu skatu televīzijā, kur līdzīgi „Ave Sol” darbojās arī Īrijas mūziķi (Dublin Chamber Orchestra). Tāpat kā īriem, arī latviešiem tagad dzimtenē ir augsti izkoptas nacionālās jūtas. Latviešu tautas muzikālā gaume ir degradējusies ne jau trimdā vien. Līdz ar to skaidri kļūst saskatāma latviešu tautas cenšanās pirmajā vietā likt tās nacionālo kultūru. Sākumā te būs arī ārējas izpausmes, kuŗas dažbrīd var likties pārāk izceltas. Mērķis tomēr visiem skaidrs: latviešu nacionālās kultūras pirmtiesība, bet tanī pašā laikā arī starptautiskās mākslas atzīšana un iepazīšana. To nesapratīs Vaimanu Andrejs, būtībā tā nav arī mana tējas tase un varbūt arī mana domāšana zināmās lietās apstājās 1938.g. jūnijā, klausoties Melngaiļa „Svešā zemē”. Bet es ticu Latvijas jaunatnei.

Man gadījās dzirdēt „Ave Sol” arī Sidrabenes bērnu nometnē 22. jūlija karstā pēcpusdienā. Koris dziedāja Melngaiļa „Rīgas torņa gala zīli”, „Bārenītes slavināšanu”, Barisona „Latvijā”, M. Zariņa tautasdziesmu un A. Kalniņa „Ave Sol”.

Skaista bija kreklu un kaklautu apmaiņa, Sidrabenes bērnu gaviles un „Ave Sol” koristu uzruna. Tie runāja par to, cik jauki satikt latviešu bērnus svešumā. Bija silts tautas vienības un mīlestības brīdis, ko tikai latviešu dziesma var panākt.

Hamiltonas televīzijā rādīja „Ave Sol” koŗa izbraukumu uz Niagaras ūdenskritumu. Jauki izskanēja Melngaiļa „Tumša nakte, zaļa zāle”, koristu laivai šūpojoties ūdenskrituma piekājē.

Visas šīs dienas mani pavadīja Veronikas Strēlertes dzejolis „Saule”. Kaut arī dzejolis atrodams pirms dažiem gadiem iznākušās Jaunās Gaitas slejās, gribu to atkārtot vēlreiz:

No dienas šīs lai paliek tikai saule,
Viss cits ir nenozīmīgs, tukšs un svešs.
Kad augstu spožumu pār galvu plēš
Kāds dievu mirklis − debess arka celta,
Ik seja pēkšņi sastingst kā no zelta
Un savā nolemtajā gaismā mirdz.

Lai ēnas atkāpjas!
Lai paliek tikai saule!

 

 

Imants Sakss