Jaunā Gaita nr. 164, septembris 1987

 

 

Juris Silenieks

KREKLS

 

Bija tāds apsološs rīts. Pavēss, bet saule likās laužamies cauri paplāniem, pelēkiem mākoņiem, kas tik bieži klāja Cedelhemas debesis. Pierasts jau bija ir pie dzīves gūstekņu būrī, ir pie klimata vienmuļības, kas lielāko daļu izlikās atrodamies kaut kādā neizteiksmīgā, bezkrāsainā zonā starp saulaino un vētraino. Bet varbūt šodiena būs savādāka, gribējās ticēt. Barakā gan diena bija iesākusies kā vienmēr: ap krāsniņu sakņupuši sēdēja jau parastie kruknētāji, pārcilājot nolietotas atminas par labākiem laikiem un mēģinot kaut ko jaunu pievienot vecajām baumām par drīzu atlaišanu un mājās braukšanu. Bet stāvot pie guļvietu grēdas un pārskatot šīsdienas kalšanai nolemtos angļu vārdiņus, kas nāca no kādas sen aizmirstas grāmatas ... onyx, perturb,... vārdi, kuŗiem nebija nekāda sakara ar to, kas notika ar mums, uzreiz uznāca vēlēšanās darīt kaut ko „paliekošu”, „radošu”, kaut ko savādāku.

Neizlikās, ka vārdiņu atskaite uz brūnajām atejas papīra lapiņām, kas katra saturēja kādus divdesmit angļu vārdus un bija jau sakrājušās labā kaudzītē, varētu dot to sajūtu, ka kaut kādi šāda veida pretestība uzspiestai dīkdienībai un nelietderībai būtu mazinājusi gūsta absurdumu. Sākumā šī nelietderīgā kalšana deva tādu gandarījumu, kas kādreiz ļāva piemirst, kaut vai uz pāris stundām, aukstumu, izsalkumu, nākotnes neziņu un vēl nepieņemamo domu, ka māte un māsa, kā pirms mēnešiem tante īsā kartītē pieminēja, ir gājušas bojā kuģa katastrofā pie Gotenhafenas. Par to domājot, bija grūti ticēt tam, kā šie notikumi absurdiski sagadījās, ja tēvs nebūtu pastāvējis, ka māte ar māsu brauc ar labāko kuģi „Vilhelm Gustloff”... ja viņi uz klāja būtu sākuši dzert konjaku, lai svinētu izglābšanos no Gotenhafenas ... ja māsa nebūtu gribējusi iet lejā uz kabīnēm u.t.t., u.t.t., tad viņas tagad negulētu, kas zina, kaut kur Gotenhafenas ostas tuvumā „Vilhelma Gustloffa” vrakā. Bet ja viss tur tad bija neciešami nežēlīga sagadīšanās, neiedomājama nevajadzība, jo viss būtu varējis būt savādāk, šeit liktenība nepielaida iespēju, ka kas varētu mainīties. Ja kāds kļūst slims, to aizsūta uz ambulanci un pēc pāris dienām slimais ir atpakaļ. Ja nodegtu baraka vai to nodedzinātu, mūs pārvietotu citur. Man pašam palaimējās dabūt caureju, un es gaidīju pavēli braukt uz ambulanci, kā bērns gaida Ziemsvētku vecīti. Biju cerējis ko redzēt viņpus dzeloņžoga, varbūt kā slimam man iedotu ko labāku ēst. Dzīvei ambulancē vajadzēja būt citādai. Bet brauciens tumšajā smagās mašīnas kulbā nepašķīra aizkaru, kas mūs atdalīja no pasaules. Zāļu tēja, ko dabūju parastās pārtikas devas vietā, bija riebīgi negaršīga. Gandrīz jutos laimīgs atgriezties barakā. Nē, likās, nekāda nejaušība mūs nevarētu no šejienes izvest laukā. Varbūt vienīgi nāve... No mūsu būra jau bija vairāki miruši, bet viņu pazušana no mūsu vidus neizlikās kā izlaušanās brīvībā. Ja tā bija brīvība, tā bija brīvība nekam nebūt, neko nedarīt... Taču vajadzēja ko darīt.

Bet ko es varētu panākt, vēl iebāžot smadzenēs dienas likmi ar simt vārdiņiem? Šodien ierastais skats, redzot vienu otru barakas biedru ar nazi grebjot kādu cigarešu etviju ar Latvijas ģerboni vai knibinoties ap skārdenēm ar improvizētiem, paštaisītiem rīkiem, lika man justies vainīgam, nevarīgam ar maniem nederīgiem angļu vārdiņiem. Vajadzēja uzsākt kaut ko redzamāku, taustāmāku. Bet rīku man nebija, nedz arī izmaņas ar rokām ko veidot.

Iedomājos, ka varētu izmazgāt savu labāko kreklu, kas nu jau kādu mēnesi gulēja netīrs, iebāzts guļammaisā, kur tas tagad daļēji papildināja neesošās segas funkciju. Tas, protams, bija svarīgi, jo guļammaisā pavadītais laiks bija gandrīz kā ieiešana atpakaļ mātes miesās, kur varēja izslēgt neciešamo ārpasauli, būt pats ar sevi, sevi saprast, sevi nožēlot. Bet kreklam pienācās būt vairāk kopā ar mani. No diviem maniem krekliem tas bija mans mīļākais krekls, reiz puskrāpšus, puszagšus iegūts no drēbju noliktavas, ar ko izbraucu Dāniju, par kuras ērtajām novietnēm domājot tagad, kad visapkārt ir priekšmeti, apvainojoši neglīti, kuŗi taisīti tikai ar vienu vienīgu apsvērumu - kalpot lietderīgi gūstekņu nometnei, krekls gandrīz kļuva par kaut ko aistētiski cēlu. Krekls man bija līdz arī, kad, no Dānijas izmesti ar pamiera noslēgšanu, maršējām pa pielijušiem Šlezvigas mežiem, lai nomestos kaut kur Hūzuma apkārtnes kūtīs. Krekls tajā laikā vēl bija tik labs, ka lepns to valkāju uz skatuves, kad piederēju pie mūsu pulka mākslinieku kopas kā tās klavieŗu spēlētājs. Tie bija speciāli privilēģijas laiki, kad mums „māksliniekiem” bija ievērība un bija arī ko ēst, sevišķi, kad spēlējām vācu zemūdeņu apkalpju ballītēs, kur netrūka nekā. Krekls atgādināja pusbrīvību un zināmu pieticīgu pārticību. Krekls, mana vērtīgākā mantība, man bija labi kalpojis. Citos laikos, kad vēl kāvāmies ar utīm, krekla priekšrocība bija auduma lielās acis, kurās varēja viegli saredzēt un noķert vainīgās. Tā bija patīkama atriebības sajūta tikt vaļā no mocītājām, kas neļāva gulēt un lika kasīties līdz asinīm. Katrā ziņā bija jāatdod kreklam viņa pienācīgā vieta.

Vispirms vajadzēja sameklēt kādu trauku. Atcerējos draugu Sašu, kas tagad dzīvoja barakā pāri ceļam, un kuŗa eļļas kanna sevišķi atceļā no Dānijas uz Vāciju mums abiem ilgu laiku noderēja kā vērtīgs ēdamtrauks. Savu es jau sen biju pazaudējis, no slimnīcas uz slimnīcu pārsūtīts. Eļļas kanna varbūt bija drusku vērtīgāka Sašam kā man, jo trauks bija dziļš un zupa tur ilgi turējās karsta. Saša vienmēr apgalvoja, ka viņš var ēst karstāku zupu un tāpēc, pārnestu no virtuves, ķērās pie tās pirmais. Kad pienāca laiks kannu nodot man, viņš vienmēr tā pusvainīgi novilka: „Es gan laikam izēdu vairāk kā pusi.” Bet tā kā es dzīvoju no Sašas labvēlības, es parasti viņu mierināju, ka nākošreiz ķeršos pirmais pie zupas. Taču tā jau nekad neiznāca. Mūsu „kopdzīves” saimniecība sajuka, kad mani uzaicināja pievienoties ..māksliniekiem”. Un Sašam nebija daudz sirsnīgi izjustu vārdu par mūziķiem, pie kuriem toreiz sāku piederēt, jo viņam vienmēr bija aizdomas, ka šie izredzētie kaut kā norauj viņam pienākošo daļu ēdiena un drēbju. Bet naidnieki mēs nekļuvām. Dzirdējis manu vēlēšanos mazgāt kreklu, Saša bija laipns un izpalīdzīgs kā vienmēr: „Jā, tu trauku vari dabūt. Bet neaizmirsti to atnest atpakaļ, jo man tas vajadzīgs.” „Kāda runa,” es mierināju savu jaunatrasto draugu, jo kopš biju izmests no „mākslinieku” kopas - klavieŗu Cedelhemā nebija - un piebiedrojies citiem neprivilēģētiem, Saša itin bieži ar mani tikās. Bet tagad bija jāķeras pie pašas mazgāšanas.

Novērojis savus kaimiņus mazgāšanas darbos, es arī nolēmu, ka būtu vajadzīgs kreklu pa nakti izmērcēt, lai mazgāšana izdotos veicīgāk. Ūdeni nebija grūti sadabūt, vienīgi mērcēšanas process bija drusku riskants, jo trauks bija jāatstāj ārpusē un nepiesiets, un neieslēgts tas varēja arī ātri pazust. Tādēļ paziņoju saviem apkārtējiem barakas biedriem, ka mazgāju veļu un lūdzu pamest aci uz trauku. „Jā, jā,” nāca atbildes ne pārāk apstiprinošas, taču jutos darījis visu nepieciešamo, lai pasargātu savu mantību. Atgriezos pie Onyx, perturb,... ar zināmu labsajūtu. Un diena pagāja kā visas citas - ikdienīgi pelēka, neatšķirīga ierindojoties starp citām līdzīgām, gaŗa, kad jādzīvo, bet neatcerēta monotono dienu nemainīgā ritmā, kad vakardiena ir identiska šodienai un šodiena pazudīs rītdienā gandrīz kā nedzīvota. Bet ārpusē bija maiņa.

Nakti iegriezās ziemeļu vējš, un laiks sametās auksts. No rīta izgāju apskatīties veļas trauku. Biju priecīgs ieraudzīt, ka eļļas kanna ar manu mīļo kreklu nebija pazudusi, bet bija nepatīkami to atrast pārledojušu, ne jau pārliecīgi, bet pietiekami, lai izšķirtos par darba atlikšanu līdz nākošai siltākai dienai. Pašam aukstumā drebot, vienkārši nebija gribas sevi piespiest bāzt rokas ledus aukstā ūdenī. Bez tam atcerējos, ka mājā vienmēr vārīja veļu, kas loģiski nozīme, ka, ja ūdens ir siltāks, veļa ir tīrāka. Tālāk secinot nācu pie slēdziena, ka, ja mērcēšana palīdz, tad to pagarinot var uzlabot mazgāšanas procesu. Zināma loģikas lietošana padara dzīvi vieglāku - tas man bija skaidrs. Bet nebiju apsvēris, ka siltās dienas varētu kavēties. Kad kādas dienas vēlāk loģikas spēks sāka pagurt un jutos drusku vainīgs sevis un krekla priekšā, nolēmu tomēr pie mazgāšanas ķerties klāt. Ledu salauzu un sameklēju kādu koka stibu, lai nebūtu rokas pārliecīgi jāsaldē. Stiba simbolizēja tādu zināmu kompromisu starp kategorisko imperatīvu - pienākuma sajūtu darbu nobeigt - un labsajūtu, vai, precīzāk sakot, elementāro dziņu izvairīties no aukstuma un bada. Kad ar stibu biju kreklu uzķēris, tāds gabaliņš panācās un tad notrūka. Biju samulsis un kļuvu galīgi izmisis, kad konstatēju, ka mans labais krekls bija, jādomā no vecuma, ūdenī izšķīdis. Bet es taču nebiju kreklam nekā pāri nodarījis. Es tik uzmanīgi ar stibu rīkojos. Kreklam būtu vajadzējis vēl ilgi kalpot, tas bija tas jaunākais, kamēr otrs, tas neglītais, bija daudz vecāks. Tas nebija taisnīgi un saprotami. „Un tas nozīmē, ka būs jāiztiek ar vienu kreklu līdz gūsta beigām,” drebinājos ar domām, ka man tagad arī pietrūks krekla siltuma saltajās Beļģijas naktīs. Un tās rēgojās nākotnē vēl tik daudzas. Baumas par drīzu mājā braukšanu kļuva ar katru dienu rāmākas. Bet nebija jau nekas jāizšķir, gribot negribot bija jāturpina.

Izgāzu ūdeni un mīļo kreklu mūsu novietnes grāvī, kas, protams, nebija paredzēts kā atkritumu vieta, nedz arī kapsēta iemīļotiem priekšmetiem. Bet likuma pārkāpšana tā kā atdeva zināmu pašapziņas sajūtu, jo biju pretojies kaut kam, kas bija netaisnīgs. Kad aiznesu trauku atpakaļ Sašam, viņš bargi noprasīja, ko es tik ilgi esot peckājies ar savu mazgājamo. Man bija neērti atzīties, kas noticis. Noklusēju savu nelaimi, jo izlikās, ka Sašas piezīmes par manu nevarību praktiskās lietās būtu neciešami ironiskas. Tik ļoti gribējās kaut kā nokratīt nospiestību, kas mācās virsū kā lietuvēns. Būtībā es jau nebiju tik neprātīgi izdarījies, tikai mani loģiskie apsvērumi neatbilda īstenībai. Ka pasaule nav prāta būvēta, vai to tā var tik viegli zināt? Bez tam, ... bez tam, tas krekls jau bija savu laiku nokalpojis, un mazgāts vai nemazgāts, tas jau būtu iziris tā vai tā. Un kāpēc gan būtu tik sentimentāli jāpieķeras nedzīvam priekšmetam? Taču krekls bija manta, un pa armijas laikiem es jau biju iemācījies, ka manta ir tik svarīga identitātes sastāvdaļa. Ja tev ir kaut kas, tad tu esi kaut kas, un vienkreklainiem pietrūks divkreklaino cienības un svarīguma. Vai tā nebija, kad vienu dienu brīvības vietā mums piešķīra cigaretes? Tiem, kam bija, tika vēl dots, vai nu viņi arī paši paņēma, kamēr tie, kam nebija, pazaudēja to, kas būtu varējis viņiem būt. Bet tie jau arī bija tikai tādi prātojumi. Saša tā pusņirdzīgi, pusjautājoši raudzījās manī.

Vēl parunājām jaunākās baumas par mājā braukšanu un pasirdījāmies par netaisnību, kas mums jāpacieš, un tukšām rokām, domājot par pazaudēto, devos atpakaļ uz savu baraku. Gribējās kaut ko citu darīt kā ķerties atkal pie onyx, perturb... Piestājos pie krāsniņas sabiedrības, kas kā parasti cieši apņēma mazo siltuma avotu. Man, protams, neviens nepiedāvāja vietu piesēsties un brīdi pasildīties, jo parasti vienmēr biju izvairījies tiem piebiedroties un bieži piedalījos zobgalībās par krāsniņas nīcēju sarunu tematiem. Un tagad nevienam nevajadzēja manas sabiedrības. Palaikam kāds pameta acis pāri plecam, it kā nosodoši novelkot: „Un ko tu te meklē?” Es tomēr paklausījos, kaut arī neaicināts. Temati bija jau mainījušies. Nerunāja vairs par mīlestības dēkām, par pagātnes interesantām pieredzēm. Mēs jau bijām iegājuši citā fāzē. Tagad runāja par ēšanu, rakstīja receptes, solījās visu dzīvi veltīt garšīgu lietu ēšanai, reiz no gūsta laukā. Redzot klausītāju trulās sejas, man izlikās, ka visi jau bija pārēdušies šo recepšu vārdus vai arī apnikuši klausīties atkārtotos ēdienu kartes izskaidrojumos. Kādu brīdi stāvēju aploka aizmugurē, bet tā kā cerību nebija viņu vidū iespiesties, jo aukstums bija sācis mums visiem briesmīgi ķerties pie kauliem un pie miesas, par cik tā vēl bija palikusi. Žēlsirdība un izpalīdzība bija kļuvušas par luksu, ko vairs nevarējām atļauties. Līdz vakara ēdiena reizei un pazušanai guļammaisā no neglītās neciešamās ikdienas vēl bija jāgaida. Atgriezos pie savas guļamās lāvas un izvilku savas brūnās atejas papīra lapiņas ar: Onyx, perturb ... Un no apņemšanās darīt ko paliekošu, radošu bija vienīgi palikusi sajūta, kas prātā izsauca dziesmiņu: „Būs pie ziemas jāpierod.”