JG164 TEĀTRIS. Brigita Siliņa

UZLIKT PUNKTU UZ „i”

Varbūt tikai retais Jaunās Gaitas lasītājs nezinās, ka pēc gada sagatavošanas darbiem Amerikā veselu mēnesi viesojās Akadēmiskā Drāmas Teātŗa ansamblis ar Harija Gulbja lugu Olivers. Braucēji bija pieci: četri aktieŗi un režisors. Teātŗa literatūrā par viņiem atrodami daudzi raksturojumi. Gribu tikai pieminēt dažus.

· Helga Dancberga. Prasīga, domājoša māksliniece, kas emocionālo allaž pārbaudīs „ar algebru”.

· Lāsma Kugrēna. Viņa ir no tām izredzētajām māksliniecēm, par kuŗām saka, ka pat pēc viņu aiziešanas no skatuves vēl ilgi prožektoru staros vibrē viņu nervi.

· Egons Maisaks. Vitāls, enerģijas, dzīves prieka un humora pilns viņš ienāca Drāmas Teātrī, lai šeit ne tikai dāvātu prieku un smieklus, bet arī pats kā aktieris vērstu plašāku savu daiļrades diapazonu drāmas virzienā.

· Rolands Zagorskis. Aktieŗa atbrīvotais temperaments, spēles prieks, humors, sava veida azarts un prasme izakcentēt raksturīgo; tik pretējos materiālos trenēta aktieŗa meistarība ļauj runāt par savdabīgu mākslinieku.

· Edmunds Freibergs. Kollēgu-aktieŗu un kritikas cieņu un atzinību izpelnījies kā smalkjūtīgs režisors, kas, lietojot K. Staņislavska teicienu, ne tikai „spēj nomirt aktierī”, t.i., nekad efektīva, bet pašmērķīga režijas paņēmiena dēļ neupurēt aktieri − patieso radītāju uz skatuves, bet ar katru jaunu darbu mēģinās atklāt jaunas kvalitātes aktierī.

Tie, kas redzējuši aktieŗus vienā vai vairākās lomās, var šiem raksturojumiem pievienoties vai ne. Analizēt un iztirzāt viņu māku nav šī raksta nolūks. Gribu vienīgi dot lasītājiem iespēju viņus mazdrusciņ iepazīt ne tikvien kā aktieŗus, bet arī kā cilvēkus.

Sekojošā intervija notika divos posmos. Pirmais bija sarunājoties, ieskaņots pēc Sanfrancisko izrādes braucot uz lidostu un skrienot uz lidmašīnas terminālu. Otrs posms arī noritēja lidostā. Biju aizsūtījusi izrādes rīkotājiem rakstu ar jautājumiem un lūgumu tos pirms izlidošanas iedot katram ansambļa dalībniekam. Mans nolūks nebija to darīt beidzamajā brīdī, bet tā iznāca, ka arī rakstveida atbildes dotas lielāko tiesu pārvietojoties. Rezultātā − pilnīgi spontānas, nesagatavotas atbildes, kuŗas lasītājam mazliet tuvāk ļauj iepazīt mūsu tālos viesus − māksliniekus.

BRI − Brigita Siliņa

EDM − Edmunds Freibergs

LĀS − Lāsma Kugrēna

EGO − Egons Maisaks

HEL − Helga Dancberga

ROL − Rolands Zagorskis

BRI: Kad pirmo reizi dzirdējāt par varbūtēju Amerikas turneju, kur jūs katrs bijāt, ko tajā mirklī domājāt?

EDM: Redziet, tik nopietns brauciens pāri pasaulei uz citu kontinentu ir nu tāda lieta, kas tik bieži negadās. Tāpēc, kad es pirmo reizi uzzināju, ka tāds brauciens varētu notikt, mana pirmā doma kā tādam savā ziņā pesimistam bija − pārāk nesapriecāties, nepriecāties par daudz. Jā, ko es darīju? Biju teātrī un kad to uzzināju, es tikai domāju: „Nē, nesākt uzreiz tik briesmīgi priecāties − urrā!”

BRI: Māņticība?

EDM: Jā, jā. Es sev teicu: „Es priecāšos ļoti Ņujorkas lidostā.”

LĀS: Man to pateica Edmunds. Ar pirkstiņu klusi iesauca režisora istabā un tā klusiņām teica: „Tu zini. Varbūt - ka - mēs - tiksim - ciemos.” Un bija absolūti tā, it kā man būtu pateikts, ka jābrauc uz manu Bausku. Es teicu: „Vai ku feini!” Un viss. Kā kaut ko pašu par sevi pieņemamu un saprotamu.

EGO: Es dabūju zināt mājās un absolūti pirmā doma bija tāda, ka neticēju tam, ka es tiešām kādreiz varētu būt Amerikā. Tā man bija tāda kā neaizsniedzama zeme; kaut kas tāds neaizsniedzams, kas cilvēkam asociējas ar kaut ko, par ko viņš bērnībā ļoti sapņojis, ko viņš, kā saka, gribējis jau no bērna kājas un tagad, kad es te esmu, es vienkārši esmu laimīgs, ka tomēr savā dzīvē to esmu redzējis.

HEL: Pašu pirmo reizi dzirdēju mājā, kad Laimonis televīzijas raidījumā teica, ka viņš mūs aicinās. Protams, neticība un tā, bet tāds pacēlums momentāli bija un kaut kāda tāda nojausma, ka − varbūt būs...

ROL: Informācija mums nāca tādiem viļņiem. Bija runas apkārt, ka, ja Laimonis un Brigita ierodas, tad vienmēr kaut kas notiek. Klausījāmies − kas nu būs?! Bet tā kā bija braukuši Elza (Radziņa) ar Kārli (Sebri), tad domājām, ka skats vairāk vērsts uz Daili (Dailes Teātri). Runas gāja, bet vairāk klaču līmenī. Katrs jau kaut ko var izdomāt un palaist. Tādēļ, kad Laimonis pateica televīzijā, tā bija pirmā reize pa īstam. Un tad uzreiz zvani no visām pusēm...

BRI: Jā??!

ROL: Jā!! „Jūs jau braucat!”... „Tu jau brauc!”... „Dullie, kā prātā sajukuši!” ...un tamlīdzīgi.

BRI: Nupat man iešāvās prātā: vai Tev bija dublants?

ROL: Nebija.

BRI: Tad jau Tu biji drošs...

ROL: Nu, var jau vienmēr samācīties kāds... (smiekli)

BRI: Bet tagad pie nākošā jautājuma. Kad biju maza meitene, atceros savu nākamo patēvu stāstām − viņš bija Amerikas pavalstnieks, tā tad autoritāte, − ka Amerikā zeķes nelāpot, bet tikko tās cauras, sviežot projām. Vēlāk Vācijā kaut kādā filmā reptiļu cilvēkus sajūsmā pa debesskrāpju logiem zemē metam papīra strēmeles. Tā kā biju vēl maza un dumja, man šīs divas lietas sakusa vienā. Rezultātā: katru reizi, dzirdot vārdu „Amerika”, garā redzēju pa blokmāju logiem līstot tādu kā valkātu zeķu lietu. Tādas bija manas pirmās asociācijas. Kādas jums?

EDM: No bērna gadiem tās saistās ar Marka Tvēna darbiem.

HEL: Amerika...? Nezinu.

BRI: Nu varbūt ne Amerika, bet Sanfrancisko, Ņujorka, Čikāga. Vienalga. Nav jau arī jābūt kaut kam absurdam, kā manām atmiņām par šo vārdu.

EGO: Man ar debesskrāpjiem! Šie šausmu debesskrāpji!!! Kad, tikko Ņujorkā iebraucis, es ieraudzīju šos milzīgos debesskrāpjus, uzreiz radās tāda jocīga sajūta. Tu zini, ka tiešām esi tur − vietā, ko tu līdz šim esi tikai redzējis uz bildēm vai televīzora pārraidījumos.

BRI: Tad, vai jums katram ir kaut kas, ko jūs, vēl mājās esot, bijāt uzcerējuši redzēt? Tā pa visu vari − šķīst vai plīst, bet jāredz!?

ROL: Es Ameriku gribēju redzēt.

BRI: Nu, jā, bet tā specifiski...

ROL: Ak tā. Principā es gribēju ļoti redzēt Diznijlendu. Gribēju arī nostāties Ņujorkas debesskrāpim blakus. Vienkārši, lai cilvēciski izbaudītu tos samērus.

BRI: Vai bija, kā tu biji iedomājies? Vai izjuti kolosālu varenību vai ko tamlīdzīgu?

ROL: Es teorētiski laikam jau sevī biju akumulējis tādas domas, ka praksē man tās noreālizējās līdz tam, ka uzliku punktu uz i.

HEL: Zini, man nebija nekā tāda absolūti konkrēta, bet tagad, esot jau šeit Sanfrancisko, zinu, ka es ļoti, ļoti Losandželosā gribētu redzēt Sanseta bulvāri.

LĀS: ...Dīvaini. Man šī sajūta radās tikai šeit, pie jums Sanfrancisko esot... Fakultātē patstāvīgo darbu vakaram kopā ar Valdi Lūriņu iestudējām Sarojana fragmentiņu par divu jaunu cilvēku mīlestību cietumā. Puisis meitenei visu laiku stāsta, ka viņš viņu aizvedīs uz Sanfrancisko. „Keitij, Keitij! Tici man, mēs aizbrauksim uz Sanfrancisko. Mums ir jābrauc, jo tā ir pilsēta mīlētājiem!” Abi zina, ka tas nenotiks, bet vienu nakts melnumiņu tie tomēr notic. Man šis fragmentiņš bija ārkārtīgi mīļš un tuvs. Un pēkšņi, šeit esot, man kā bumerangs atnāca atpakaļ šis fragments. Tad, Sausalīto restorāniņā skatot virmojošo gaisu virs Sanfrancisko, man kļuva bezgala skumji... sāpīgi... smeldzīgi. Lūk, fragmentiņā es netiku uz Sanfrancisko, bet dzīvē gan...

BRI: Parasti gan mēdz būt otrādi.

LĀS: Jā, ir otrādi un tāpēc man šķiet, ka ir piepildījies kaut kas neapzināts − kaut kāds zemapziņas sapnītis.... Vēl vakar uz Staprānu balkona cilvēki stāvēja ap mani un runājās. Skatījos naktī to uguņaino Sanfrancisko. Bija tāda sajūta, ka es redzu, bet ka kāds cits, kam varbūt arī būtu bijis jāredz, to nav redzējis...

BRI:... Un Tev, Edmund?

EDM: Uz to grūtāk atbildēt. Nu tā vispār runājot, man gribētos redzēt tādu vienu ļoti augstas klases izrādi ar vislabākiem amerikāņu aktieŗiem.

BRI: Ak Dievs, tā blamāža mums, ja šī vēlēšanās nepiepildīsies! (smiekli) Bet tagad cita rakstura jautājums: vai jums kādam, uz Ameriku braucot, bija bažas par kaut ko? Bailes no nezināmā?

EDM: Neapšaubāmi, ka tāds satraukums par nezināmo noteikti bija. Pirmām kārtām, šis nezināmais mums bija publika. Kā publika pieņems? Kā uztvers? Vai sapratīs? Pēc vakardienas izrādes es gan mazliet esmu nomierinājies.

ROL: Bailes?? Nekādu. Absolūti nekādu.

HEL: Nē, baiļu sajūtas absolūti nebija, bet, ir līdzība, piemēram ar pirtī iešanu. Es šausmīgi mīlu iet uz lāvas, bet tikai sataisīšanās vien uz to man jau sagādā briesmīgas mokas, kaut gan apzinos, ka pēc tam būs tik ļoti labi, ka būšu par desmit gadiem jaunāka. Tāpat man ir ar jebkuŗu braucienu. Šī domāšana, gatavošanās, pārvietošanās! Tas ir ārprāts! Kaut gan zinu, ka viss beigās būs šausmīgi jauki − un tā tas vienmēr arī ir.

LĀS: Ceļā no Ņujorkas uz Sanfrancisko mums vienu brīdi gan visiem kļuva neomulīgi. Lidmašīna lidoja mierīgi, mierīgi, bet pēkšņi sāka dribelēt. Mēs visi kļuvām tādi nobijušies latvieši un mēģinājām jokot: „Vai tik nebija Bermūdas trīsstūris?!!” bet iekšēji gan tā − drrrrrrrrr, drrrrrrr! Citādi gan baiļu nebija. Bet mani mulsināja tālais ceļš. Tikai tas, jo esmu samērā liels mājās tupētājs un ceļš mani dara nemierīgu. Bet bail no kaut kā man nebija. Noteikti nē.

BRI: Un tagad pēc tam, kad Tu esi jau šeit?

LĀS: Ooo! (smej) Viss ir okēij! (visapkārt smiekli)

BRI: Starp citu, Anšlavam Eglītim ir grāmata Neierastā Amerika, kuŗā viņš savirknējis mūsu pirmos pārsteigumus par šīs zemes ieražām un īpatnībām. Kas jums saistās ar neierasto Ameriku? Par ko jūs katrs esat patīkami vai nepatīkami pārsteigts?

LĀS: Man nekā tāda nav ko pateikt. Vēl nav.

HEL: Viss ir vai nu ierasti neierasts, vai neierasti ierasts (visapkārt smiekli).

EDM: Viens, kas man ļoti patika... Eiropa tomēr ir konservatīvāka. Kaut vai savā izturēšanās veidā; tas, ko saka − solidāka. Te it kā īpaši nav jārūpējas, ja tu, piemēram, pēc eiropiešu ieskatiem neesi atbilstoši apģērbts, ka tas nav nekas briesmīgs. Ir vēl daudz tādu situāciju, kur šeit ir mazāk konservātisma.

BRI: Sevišķi pie mums rietumu krastā.

EDM: Jā?

BRI: Neapšaubāmi.

EDM: Tas ir ļoti patīkami; tas cilvēku atbrīvo.

EGO: Šokēja maģistrāles!!! Brauc mašīnas − piecas rindas uz vienu pusi, piecas atpakaļ! Ņirb prožektori, sarkanās lampiņas! Man tās likās kā tādas rotaļlietiņas. Iet apkārt pa tiem viaduktiem kā tāds karuselis!

BRI: Tev taču ir bērni, vai ne?

EGO: Viens. Oskars. 9 gadus vecs.

BRI: Šinī sakarībā gribu prasīt Tev − visiem, ko jūs, mājā pārbraukuši, saviem bērniem stāstīsit?

LĀS: Mans dēls, protams, vispirms jautās par mašīnām, jo viņš patlaban ir ļoti „tendēts” uz to. Es no savas puses vispirms stāstīšu par dabu, apkārtni, ko es redzēju. Par Sanfrancisko. Noteikti vispirms par Sanfrancisko, jo tas taču loģiski pirmais iespaids. Un tad par to, ka cilvēki visur ir vienādi.

HEL: Mani dvīņi tik šausmīgi priecājās, ka es braukšu. Un kaut vai tikai tāpēc bija obligāti jābrauc! Kad pārbraukšu, es viņiem teikšu, ka tā zemeslodīte ir tik maziņa maziņa un faktiski tik šausmīgi skaista. Ir jāredz šī mazā zemeslodīte un tādēļ ir jāmācās valodas! Jāredz ir pasaule. Tā ir bagātība, ko nekā nevar ne nosvērt, ne aptvert. Šitā mazā zemeslodīte ir jāredz no visām visām pusēm.

BRI: Tev, Roland, ir meita...

ROL: Elizabete. 6 gadus veca.

BRI: Tad jau gandrīz vēl mazulītis! Saki, ko viņai nozīmēja, ka paps brauc uz Ameriku? Vai viņai vispār jau ir kāda jēga par attālumiem? Vai viņa raudāja?

ROL: Es nebraucu pirmo reizi uz ārzemēm. Viņa saprata, ka tētis brauc kaut kur un ka atvedīs kožļājamo gumiju, kādu lellīti vai tamlīdzīgi. Viņa saprata, ka Amerikas brauciens ir brauciens ar lielu amplitūdu. Viņa prasīja: „Ko tu man atvedīsi?” Es teicu: „Es zvanīšu uz māju un ja tu labi mācīsies...” (smiekli)