PAMATA JAUTĀJUMS

Alberts Bels. Slēptuve. Romāns. Rīga: Liesma. 1986. 132 lp.

 

Par šo grāmatu nelielu recenziju rakstot, grūti nākas izšķirties, no kuŗa stūŗa sākt. Īsromāns Slēptuve nav sevišķi labi padevies darbs, bet autors pieder pie latviešu prozas ievērojamākiem pārstāvjiem. Tik daudz ir vienkārši pateikt, un par šķietamo pretrunu nebūtu lieki jāvārdo, jo katram rakstniekam var gadīties laimīgāki un nelaimīgāki cēlieni. Sarežģītāk kļūst, ja trūkumi Slēptuvē sāk likties simptomatiski un to cēloņi meklējami ārpus grāmatas lappusēm.

Nav ko noliegt - uzsvērtais pozitīvisms, kas Alberta Bela rakstos parādījās ar romāniem Poligons (1977) un Saknes (1982) nepārliecināja un neiepriecināja tos, kas aizrautīgi bija lasījuši viņa iepriekšējos darbus ar Saucēja balsi kā spožu virsotni. Te nav runas par to, ka dzēlīgi kritiska nostāja vai vēsturiskās līdzībās izteikts protests būtu pats par sevi kaut kas pārāks. Jautājums ir par viena vai otra skatījuma pamatojumu dzīvē un attēlojumu grāmatā. Cerība, ticība labākai nākotnei ir ļoti cilvēcīga tieksme, bet sociāla romāna koncepts grīļojas, ja iedomas par nākotni sajūk ar tagadnes vērtējumu.

Latvijā šinīs dienās (1986) arvien vairāk atskan prasība pēc patiesīguma literātūrā. Citiem vārdiem - arvien spēcīgāks kļūst atgādinājums, ka tādas īpašības līdz šim pietrūcis. Tanī pašā laikā var lasīt dažādas ziņas par manuskriptiem, kas ilgus gadus kaut kādās instancēs iesaldēti, taču jau sava nepatīkamā patiesīguma dēļ. Paies laiks līdz radīsies jaunas, brīvākā garā rakstītas grāmatas, ja dialektiskās attīstības likumsakarības tām pirms tam neuzliks vāku. Bez lielākas kavēšanās var, turpretim, publicēt jau sen uzrakstītus, bet līdz šim aizturētus darbus. Un tā 1986. gadā Karogā parādās Alberta Bela romāns Bezmiegs. Bez kādām redakcijas vai autora piebildēm, bet ar diviem lakoniski izteiksmīgiem gadskaitļiem pēdējā lappusē: "1967. g., 1985."

Kāds sakars ir Bezmiegam ar Slēptuvi? Vai ar pozitīvismu Poligonā un Saknēs? Varbūt nāks laiks, kad šiem jautājumiem radīsies iespējami pilnīga atbilde. Liekas, ka tagad te neaicināti runāt nevajadzētu. Bet ja reiz ir noteikta sajūta, ka notikumi ap Bezmiega manuskriptu būtiski ietekmējuši pārvērtības Alberta Bela prozā, tad tik daudz ir jāpasaka jau tagad un šeit.

Nav parasts, ka grāmatu autori ielaižas atklātā polemikā ar kritiķiem. Gadās tomēr pa izņēmumam. Tā Alberts Bels Literatūrā un Mākslā (12/1986) apstrīdēja Ineses Treimanes spriedumu, ka Slēptuvei būtu raksturīga neskaidra daudznozīmība un katēgoriski noliedza domu, ka Voldemārs Naska, viena no romāna galvenajām personām, būtu alkoholismā pagrimis deģenerāts. Negausīgs dzērājs un parupja būtne gan, taču reizē radikālai pārmaiņai uz labu spējīgs cilvēks, kā tas grāmatā attēlots ar anekdotiski fantastisku notikumu palīdzību.

Attiecībā uz daudznozīmību jāpievienojas Slēptuves autoram - tādu īpašību šinī darbā grūti saskatīt, kaut gan meitenes Zanes sapņu un iedomu pasaules uzmetums grāmatas sākumā it kā sagatavo trauslāku un mainīgāku noskaņu pustoņiem. Sekojošo nodaļu lietišķi mērķtiecīgais pilnapgaismojums ir tomēr cita opera, kuŗā tikpat kā viss ir skaidrs. Pat pārāk skaidrs. Slikta audzināšana un tās bēdīgās sekas, sabiedriskā alkoholisma spiediens, korrupcija, mietpilsonisms dažādos paveidos - visas šīs pazīstamās parādības Slēptuvē dabū savu. Tikai tāda veida sociālas kritikas uzcirtiens ir kā spēriens vaļējās durvīs. Kas gan te uzņemtos oponēt. Un pretestības trūkumam šeit ir negātīva loma. Tas neizaicina, nerosina iztēli, bet nelaimīgākā gadījumā (Zanes pirmā vīra, deviņpadsmitgadīgā studenta Ojāra un viņa savtīgo vecāku raksturojumā) to pat novirza satiriski pamācīgā feļetonismā.

Zanes bērnības un agrās jaunības patvēruma sajūtas, neapzināti izjustās laimes un sapņaino nojautu īsajam attēlojumam sākuma posmā atsaucas līdzīgi īss, mazliet smeldzīgs epizods nobeigumā. Zane, vēl pavisam jauna gados, bet jau kārtīgus dzīves belzienus saņēmusi, apciemo dzimto vietu, atceras savu skolas gadu gaišās illūzijas un domā par vēlāk iepazīto tumsas varu cilvēkos. Šie emocionāli blīvākie, kā citā toņkārtā tvertie mirkļi, šīs nedaudzās lappuses atšķiŗas no Slēptuves dominējošā, itin jestrā un reizēm burleskai līdzīgā vēstījumā par to, kā Zanei nācās iepazīties ar tā saucamajām dzīves reālitātēm.

Tās Alberts Bels ir lielā mērā skatījis no jocīgās un groteskās puses, it sevišķi nodaļās un ainās, kur priekšplānā ir lācīgais milzis Voldemārs Naska, Zanes otrs vīrs, cilvēks kas negausīgi dzerdams nenodzērās un prata no sava niecīgā ikdienas vārdu krājuma savirknēt neparasti izteiksmīgas lamas. Romāna saturu sīkāk neatstāstot tomēr jāpiemin, ka Zanes un Voldemāra attiecības izveidojas savādāk, nekā to divu tik atšķirīgu raksturu starpā vispirms varētu iedomāties. Ja šo attiecību risinājums ir Slēptuves sižeta galvenā līnija, tad tās attīstību no otras puses kavē nepietiekams izvērsums un kompozicionāla izsvarojuma trūkums. Tā liekas, ka autors nav īsti izšķīries, uz kuŗas kājas stāvēt - vai stāstīt anekdotu, vai tiekties pēc psīcholoģiska padziļinājuma. Par daudznozīmīgu tādu nenoteiktību tomēr negribētos saukt. Te nav nekā neskaidra. Te ir darīšana ar nesakausētiem elementiem, ar daļām, kas neturas kopā.

Par jokiem šinī grāmatā var uzjautrināties šur, tur un līdz zināmai robežai. Tad smiekli apraujas. Piemēram, kad izsmiekls vēršas pret dievticīgiem ļaudīm. Vai nu rakstniekam vēl pūlēties, kur rupja vara diezgan centusies.

Alberta Bela romānā ir kāds vēsums, kas ķeras pie sirds. Reizēm tas izpaužas kā nievas, reizēm kā forsēta vienaldzība, kā stāstīšana pa virsu, kaut runa ir par drūmiem, traģiskiem notikumiem. It kā rakstniekam viņa cilvēku liktenis neko daudz neinteresētu.

Ja grāmatu lasot tāda sajūta rodas, tad, to aizveŗot, tomēr nevar noticēt, ka sastaptais vēsums pamatos ir īsts. Līdzīgi pozitīvismam Poligonā un Saknēs tas liek domāt par nostāju, kas pieņemta strupceļa grūtībās, par kādu masku, aiz kuŗas nojaušamas pārdzīvota satricinājuma pēdas.

Tādas domas var nomākt. Lai tāpēc ir gandarījums teikt, ka Slēptuvē kopā ar visu pārējo ir lieliskas ainas, meistarīgi portretējumi un ne mazums sparīga stāstītāja prieka. Tās ir labas zīmes turpmākajam.

 

Mārtiņš Lasmanis