GREZNUMS LATVIJAS DABAS AINAVAI UN NOZĪMĪGA SASTĀVDAĻA LATVIEŠU TAUTAS DZĪVĒ

Arno Teivens. Latvijas dzirnavas. Daugava 1985. 298 lp. 367 illustrācijas (fotoattēli, zīmējumi, faksimili). Latviešu Fonda atbalsts.

 

"Arvienu, kad braucu uz dzimteni, vispirms ieraugu dzirnavas - jau pa krietnu gabalu no lielceļa var redzēt, kā - pāri skolas ataudziņai - griežas spārni vējā ...

"Bet rudeņos, kad upē vairs netrūkst ūdens, dzirnavu sēta ir pilna malēju, zirgu un ratu. Un dzirnavas tad strādā pilnā sparā dienu un nakti ar visiem rupjā maluma gaņģiem, bīdeļmiltu gludajiem veltņiem un smalkajiem zīda sietiem, ar visiem ūdens ratiem un riteņiem, siksnām un svirām. Viss tad dzirnavās kustas, slīd, rit un griežas, pulsē un skan vienā kopējā, mērķtiecīgā ritumā ..."

Tā mūsu acu priekšā uzbuŗ Latvijas dzirnavas Antons Austriņš un Aina Zemdega. Gadu simteņiem tās tādas bijušas par greznumu Latvijas dabas ainavai un nozīmīga sastāvdaļa latviešu tautas dzīvē. Par tām lasām kādā dižā grāmatā, ko sarakstījis architekts Arno Teivens, trimdinieks Zviedrijā.

*

Tas nebūs pārāk daudziem zināms, ka vēl 1938. gadā Latvijā bija 590 ūdens dzirnavu un 108 vējenes. 19. g.s. beigās pat vēl vairāk: 596 un 373. Ejot tālāk atpakaļ vēsturē, tās grūtāk saskaitīt dokumentācijas trūkuma dēļ. To īstie ziedu laiki iekrīt pagājušajā gadsimtā. Teivena grāmatā tad arī sīki aprakstītas un fotografijās vai zīmējumos attēlotas ne vien Latvijas brīvības laika ievērojamākās dzirnavas (32 ūdens- un 53 vējenes), bet arī slavenākās dzirnavnieku dzimtas un to likteņi: Zēmeļi, Vitandi, Trēdes, Kukaiņi, Krieviņi, Kiperti. Uzzinām arī, ka no dzirnavniekiem nākuši daudzi latviešu kultūras darbinieki: gleznotājs Vilhelms Purvītis, prāvests Sakārnis, prof. Dunsdorfs, komponists Norvilis, aktieris Zommers, rakstnieces Angelika Gailīte un Aina Zemdega. Dzejnieks Jānis Cedriņš ir bijis dzirnavu būvētāja dēls. Kipertu dzimtas atvase Henrijs Visendorfs ir bijis izcils filologs un folklorists, arī latviešu tautasdziesmu vācējs.

Bet būtu maldīgi domāt, ka grāmata sacerēta tikai šādā aprakstu veidā. Tās kodolā ir dziļš un plašs pārskats par dzirnavniecību kā ļoti nozīmīgu kultūrvēsturisku faktoru. Tā atveŗ arī skatu uz ļoti interesantām techniskām problēmām un to atrisinājumiem cauri gadu tūkstošiem.

Grāmata iesākas ar kāda īpaša apstākļa tēlojumu, kam ir būtiska nozīme visas cilvēku rases eksistencē un attīstībā uz šīs planētas. No sākuma cilvēku barības galvenā daļa bija atkarīga no dzīvnieku skaita mežā un no medību technikas, mednieku veiklības un medību laimes. Zemkopības atklāšana radīja jau krietni drošāku eksistences pamatu. Bet līdz ar to radās arī kāda īpaša problēma: labības graudi, olbaltumu un citu barības vielu visbagātākie, veselā veidā nav cilvēka kuņģī pilnam sagremojami. Techniskais cilvēks homo faber drīz atklāj, ka tie jāmēģina iepriekš saberzt putraimu vai vēl labāk miltu veidā. No tiem tad varēja vārīt putru vai cept maizi.

Saberšanai noderēja vai nu koka piestas, vai arī vēl daudz labāk akmeņu pāris: viens ar iedobumu apakšā, otrs, berzējs, uz āru izliekts (konvekss) augšā. Šādi "graudberži", stāsta Teivens, atrodami jau kopš 10.000 gadiem Mezopotamijā un Eģiptē. Vēlāk uzradās jau īpaši izveidotu divu akmens daļu "smilšu pulksteņa" veida dzirnas (senajā Romā) un vēl vēlāk - divu nogludinātu plakanu akmeņu konstrukcijas; apakšējais akmens bija stabils, augšējo vajadzēja griezt, lai graudi, kas pa caurumu nonāca starp abiem akmeņiem, tiktu saberzti. Tās bija tās pašas rokas dzirnas ar rotējošo augšējo akmeni, pie kuŗām dziedāja (un svīda) latviešu sievietes mūsu tautasdziesmās. Bet ar šīm rokas dzirnām beršanas darbs bija smags un ne sevišķi efektīvs. Homo faber skatās, kā tām pievienot citu darba spēku un, protams, atrod zirgus. Vēl 18. gadsimtā kaŗaspēkam līdz rit arī "ratu dzirnas", kas varēja malt gan braucot, gan stāvot. Ar nākošo soli homo faber nonāk pie medias res - pie tekošā ūdens spēka. Pirmās ūdens dzirnavas ir pieminētas grieķu rakstnieka Antipatera dzejā (ap 95. g. pr. Kr.). Domājams, ka pirmās ūdensdzirnavas ir bijušas ar līmenisku ūdens ratu. Tādas vēl ilgi eksistējušas arī citās zemēs, bet sauktas par "grieķu dzirnavām". 1. g.s. pēc Kr. romiešu celtnieks Vitruvijs jau apraksta zemteces statenisku ūdens ratu. Šī konstrukcija vēl ilgi saukta par "romiešu dzirnavām". Vēl viens solis tālāk uz daudz efektīvāko virsteces ūdens ratu, kur ūdens darbojas arī ar savu svaru, un ūdens dzirnavu problēma ir atrisināta ilgus gadus uz priekšu. (Līdz ūdeni kā tiešu dzirnakmeņu griezēju nomaina elektrība.)

Bet homo faber nebūtu tas, kas viņš ir, ja nebūtu ieskatījis arī vēl otru ievērojamāko dabas enerģijas veidu - vēju. Vējdzirnavu vēsture nesniedzas tik tālu kā ūdensdzirnavu: tās sāk minēt sākot ar 7. g.s. pēc Kr. Persijā. Vēja izmantošanas ierīces tomēr eksistējušas jau daudz agrāk, un par pirmo statenisko vēja ratu konstruktoru uzskata grieķu zinātnieku Heronu no Aleksandrijas (1. g.s. pr. Kr.).

Vējdzirnavu konstrukcijas galvenās problēmas bija vēja uztveršana spārnu (parastāk 4) zēģelēs un pagriešana pret vēju. Pēdējās problēmas parastākais atrisinājums bija dzirnavu torņa "uzsēdināšana" uz zemē ierakta staba, kas tad kalpo kā ass, ap ko ar aizmugurē pievienotu kārti ("asti") visu torni var pagriezt pēc vajadzības. Latvijā tās, sauktas par "bucenēm", ir bijušas vislielākā vairumā. Otrs parastākais vējeņu tips ir bijis "paltroka dzirnavas", kur dzirnavu tornis sniedzas līdz pat zemei un balstās uz skrituļiem, kas dara iespējamu tā pagriešanu pret vēju. (Nosaukums ir radies interesantā sēmazioloģiskā sakarībā: šādas dzirnavas ir sāktas būvēt Pfalcas novadā Vācijā, kur iedzīvotāji arī ģērbušies svārkos, kas sniegušies līdz zemei, un saukti par Pfalzrock. Arī Latvijā ir bijis daudz "paltroka dzirnavu". Trešais tips ir bijis staltās "holandiešu dzirnavas" ar augstu koka vai (biežāk) mūŗa konstrukcijas torni, kam tikai augšējā dala ("galva") ir no īpašas galerijas ar trīsstūŗa veida kāršu ierīci pagriežama pret vēju. Skaists holandiešu tipa vējdzirnavu attēls grezno arī Teivena grāmatas vāka apvalku. Latvijā tās bijušas ļoti populāras, kaut arī to būvēšana bija saistīta ar lielu kapitāla ieguldījumu.

Teivena grāmata stāsta arī daudz par citām dzirnavu konstrukcijas problēmām, piem., par pašiem dzirnakmeņiem. Kas to varēja domāt, ka tie pat darināti no cietā Latvijas granīta un kad no intensīvas malšanas samērā ātri nodilst, jānoceļ un par jaunu "jāuzkaļ". Paši meldermeistari vēl līdz pat 20. gadsimtam ir drīkstējuši būt tikai vācu tautības un tikai zeļļi arī latvieši. Tā tas bijis noteikts "melderu cunftes" statūtos ("šrāgās"), kas vēl tagad noder kā iespaidīgs agrāko laiku sabiedriskās struktūras un mentālitātes attēlojums. - Grāmatā sniegts liels vairums dokumentu, kas rāda, kā vēsturē mainīgās "valsts varas" rēgulējušas dzirnavniecību mūsu zemē. Tāpat grāmatā aprakstītas (ex professio) dzirnavu celtniecības problēmas, kā arī slavenākie Latvijas dzirnavu būvētāji.

Grāmatai vijas cauri arī visa Latvijas vēsture, un, te atklājas daudz kas, par ko agrāk zinājām ļoti maz. Piemēram, par Vācu ordeņa, Rīgas pilsoņu un bīskapijas strīdiem un cīņām, kur gan pāvesti piesaukti par šķīrējtiesnešiem, gan arī "taisnība" noteikta ar ieroču varu. Nereti dzirnavas bijušas strīdus ābols vai arī uzvaras trofeja.

Par Teivena apbrīnojami lielo darbu grāmatas sagatavošanā un par tās dominējoši zinātnisko raksturu liecina arī beigās pievienotās ap 1000 piezīmju avotu norādes, literātūras saraksts, kas aptveŗ vairāk kā 350 darbu, visu dokumentos pieminēto Latvijas dzirnavu (ap 1300) saraksts un vēl satura kopsavilkuma tulkojumi angļu un vācu valodā.

Nevar teikt, ka grāmata būtu viegli lasāma, bet ir vērts to darīt. Par tās jauko un lietpratīgo grafisko apdari gādājis Normunds Hartmanis, par labo latviešu valodu Veronika Strēlerte un Dagnija Šleiere.

 

Herberts Zālītis