Dzeja meklē laika un mūžības zīmes. Mūžības zīmes mēs zinām. Šī laika galvenā zīme ir — pats šis laiks.

Ne jau velti tik bieži dzirdam un sakām: klāt laiks, pienācis laiks, ir laiks...

Laiks darīt nepadarīto, atmudžināt samežģīto, nenoklusēt ilgi noklusēto, nepieļaut demagogam, birokrātam, mantrausim lemt mūsu vietā. Laiks atdot cieņu un lielumu visam, kas bijis cieņas un lieluma vērts...

Literatūrai, dzejai te sava īpaša un dziļi godīga loma.

Grūti to pateikt īsāk un skaidrāk, nekā to pateicis mums labi pazīstamais Maskavas dzejnieks Roberts Roždestvenskis: „Dzejas demokratizācija sākas agrāk par dzīves demokratizāciju, bija tās neatņemama sastāvdaļa.”

Latviešu dzejas būtiskāka daļa — un tā nav maza — var droši parakstīties zem šiem vārdiem. Nē, nav ne naiva, ne auksta, ne vienaldzīga arī topošās dzejas pamatstrāva, kā to šur tur steigā apgalvo!

Jau kuro gadu kā latviešu dzejas vadmotīvs skan Ojāra Vācieša vārsmas par tiem, kuri iet, „lai citiem krūtis brīvāk cilājas”...

Literatūra būs aprakta manta, ja tā caur mūsu dzirdi un sirdi nemudinās rīcībai.

Mūsu pirmais uzdevums ir sargāt dzīvību un kultūru.

Pirmām kārtām tas nozīmē: sargāt savas jaunās paaudzes, viņu sociālo, nacionālo, cilvēcisko cieņu. Sargāt arī no pašiznīcināšanās, lai kāds būtu tās vārds. Esmu pārliecināts: tas visvairāk rūp latvietim un ebrejam, krievam un amerikānim, jebkuras tautas cilvēkam ...

 

* Runa pie Raiņa pieminekļa 11. septembrī.