Arturs Baumanis

KRONVALDA ATIS UN LATVIEŠU STUDENTI

Esejas par studentiem

 

Par Kronvalda Ati un viņa laikmetu jau lasīts un dzirdēts. Tagad pakavēsimies pie kāda speciāla kronvaldiānas temata: Kronvalds un latviešu studenti.

Ļoti konkrētu Kronvalda laikmeta Tērbatas studentu sadzīves ainu sniedz Kārlis Kundziņš seniors. 1871. gada janvārī tas kopā ar citiem jaunekļiem brauc kopīgās lielās pasta zirgu kamanās uz universitāti, kur tos gaida izslavētā Tērbatas „zelta dzīve”. Daži jau piedzēruši. Savā autobiogrāfijā mūža pēdējos gados Kundziņš stāsta:

Ceļā dabūju iespaidu no nākamās brīvās studentības. Nonākot naktī Valmieras pasta stacijā, viens no līdzbiedriem, stud. P. Veidemanis, savā reibumā bija tik cieti iemidzis un sasalis tīri stīvs, ka vajadzēja to no kamanām nēšus ienest iekšā. Tur to nolika uz grīdas. Bet nevarēja uzmodināt. Daži bijās, tas būšot nosalis. Kamēr jocīgajam Gertneram ienāca prātā gulētājam pielikt pie nāsīm saberztu tabaku. Uz reizi tas atmodās. Pirkstu pielikdams pie pieres, tas filozofiski izsaucās: Kas tur viss nav iekšā!?

Kādas stacijas tālāk braukuši, iegājām iekšā un sildījāmies pie krāsns. Piebrauca cits studentu pulks. Viens no šiem tā kā smīnēdams paskatījās uz vecāku studentu mūsu vidū. Šis, vēl ieskurbis no brauciena, tam uzsauca: Dummer Junge! Uz ko pirmais atbildēdams to izsauca: Bist gefordert!

Tas bija gabals no Tērbatas studentu dzīves pēc viņu tā saucamā ‘komanga’, studentu likuma. Acumirklī tas norisinājās manā priekšā. Nakts laikā; svešā vietā; visiem pieejamā pasta stacijā; starp nosalušiem, iereibušiem ceļa braucējiem. Bez ievērojama iemesla. Un izklausījās tik briesmīgi! Bet ‘komangs’ jau nosacīja, kad students, sadurdamies ar studentu, otru nosaucot par dummer Junge, tad nedrīkstot to klusi paturēt pie sevis nedz otru pretim lamāt, nedz tam sist, bet vajagot to izsaukt: Bist gefordert! Pēc tam lieta tiekot izšķirta tā saucamajā, ‘buršu’ (studentu) tiesā, vai izlīgstot miera ceļā, vai stājoties, ‘menzūrā’, divkaujā. (Kundziņš, 46. lp.)

Mēs zinām, par ko Kronvalds cīnījās. Par latviešu − īpaši inteliģences − pašapziņas modināšanu, par apzināšanos, ka latvieši ir tauta. Par tēvu valodu, par tās lietošanu īpaši izglītoto starpā, par tās kopšanu. Bet viņš cīnījās arī par latviešu cilvēka vājībām, pret viņa lēto padošanos pārvācošanai, pret studentu padošanos Tērbatas dueļu psīchozei, pret studentu pļēgurošanu, pret lietām, uz ko tos paveda korpsi. Tās bija tieši tās lietas, kas arī Kundziņu bija tik nepatīkami pārsteigušas viņa pirmajā braucienā uz universitāti.

Kronvalda Tērbatas Latviešu Vakara dalībnieki, nebūdami korporeļi, nebija iejaukti dueļu cirkā, ko Kronvalds savās Latviešu Vakara runās nosauca par „vidēju laiku” (tas ir viduslaiku) „dūru” tiesībām. No kādiem 110 Tērbatas Latviešu Vakara biedriem tikai viens ir reizi duelējies. Kāds Grīnbergs; acīmredzot būdams ne vien Latviešu Vakara dalībnieks, bet arī kādas baltvācu korporācijas fechtbodists. Tērbatas Latviešu Vakarā nekavējoties iestājies, Kundziņš kļuva par centīgu un uzticamu Kronvalda palīgu cīņā par latviešu studenta dvēseli.

Kronvaldam bija domubiedri arī ārpus Tērbatas Latviešu Vakara. Pārējie nacionāli (die Nationalen) − poļi, krievi, igauņi − ar viņu bija vienās domās tautiskajā jautājumā.

Dažas nedēļas pēc Latviešu Vakara nodibināšanas turpat Tērbatā igauņu inteliģenti nodibināja Igauņu Vakaru. Abām organizācijām bija liels līdzīgums. Dievvārdu studentu dibināto Teoloģiskā Vakara un korporācijas „Armīnijas” aprindas Kronvaldam bija garā tuvas aiz morāliem motīviem – tās, tāpat kā Kronvalds, apkaroja duelēšanos, žūpību un hemmungsloses Sichausleben − neierobežotu izdzīvi. „Armīnija” šo motīvu dēļ Kronvalda laikā zaudēja korporācijas statusu, un pati likvidējās. Arī vecajās korporācijās dažiem saskanēja šinī punktā ar Kronvaldu, kuŗš vadījās no veselīga saprāta.

Šinī laikmetā Kronvalda pulciņā parādījās tieslietu students Ferdinands Stiere. Tas dažos avotos pieminēts kā viens no „Letonijas” garīgajiem tēviem vai pat dibinātājiem, acīmredzot ņemot vērā Stieres sajūsmu par Tērbatas komangu − buršu likumiem. Tā izpaudusies demonstratīvā „buršu likumu” studēšanā vakarnieku klātienē un tā stūrējusi uz Tērbatas Latviešu Vakara iekļaušanu korporāciju saimē.

Tādu rīcību, kas jaunos ievilka korporācijās, Kronvalds uzskatīja par latviešu izpārdošanu vāciešiem, aicināja „atsacīties no veltīgas ākstīšanās, aplamas brammošanās un bezdievīgas pārdevības”. (Kronvalda Attis, Kopoti raksti un runas, 1925,222. lp.) Brīdināja jo strupi no „puskoka lēcēju” „pārvācodamas smurgulības”.

Stiere ar saviem buršikozajiem mēģinājumiem pārvērst Latviešu Vakaru par topošu korporāciju drīz radīja strīdus. Kārlis Kundziņš seniors apraksta Stieres un domubiedru sacelšanos pret Kronvaldu savā autobiogrāfijā (1935). Pie šī trača kavējas arī Kronvalda 1871. gada 22. maija runa. Kā no tās pilna teksta redzam, tā ir gaŗa. Sanāksmes protokolā par to atrodam tikai „Kronvalds savā runā visvairāk zīmējas uz nekārtībām, kuŗas mūsu biedru starpā līdz šim notikušas. Beidzot arī rādīja, ka mums uz priekšdienām jāsagatavo statūti, pie kuŗiem lai turamies.” Jau runas sākumā viņš skaidri pasaka, ka šie vakari nav „studentu korporācija”, bet gan „literāriskas darba stundas, pie kuŗām kādi šejienes latvieši pēc pašu patikšanas piedalījušies (...) arī bijām apņēmušies, šeit trīs vai četras stundas kopā būdami, pie nekādiem sevišķiem studentu ieradumiem neturēties”. (Kronvalda Attis, Kopoti raksti un runas, 1925, 198. lp.) To teikdams, viņš atgādina pulciņa biedriem, ka te piedalās ne vien studenti, bet arī nestudenti, vispār „kādi šejienes (Tērbatas) latvieši”. Korporācijā kā nestudentiem vairs nebūtu vietas ne pašam Kronvaldam, ne Jānim Dīriķim, Kārkliņam, Grīnbergam. To neatļautu universitātes noteikumi, kas regulē korporāciju darbību. Tērbatas Latviešu Vakaru 1870. gadā bija nodibinājusi Tērbatas latviešu grupa. Nestudenti uzņemti Tērbatas latviešu Vakarā līdz pat 1880. gadam. Šo savu raksturu tas ir pasvītrojis, ievēlēdams par saviem priekšniekiem jau trešo semestri no vietas nestudentus Kronvalda Ati un Jāni Dīriķi. Šis latviešu pulciņš nav tā vieta, kur būtu jāpiekopj Tērbatas buršu baltvāciskie ieradumi. Lai nākotnē neizceltos līdzīgi trači, Kronvalds saka: „Lai arī ne domāt nedomātum uz kādas korporācijas celšanu, tad tomēr vajadzētu skaidri izsacīt, pie kādiem pamata likumiem mūsu pulciņš grib turēties.” (202. lp.) Tērbatas Latviešu Vakara vairākums viņam ir piekritis. Visiem to atgādinādams, Kronvalds runu nobeidz ar vārdiem: „Es esmu, jūsu vidū būdams, turējies pie tā ceļa, kuŗu jūs par labu atzinuši un kuŗš mani noved pie tā mērķa, ko es par savas dzīves nolūku iezīmējis. No šī ceļa neatkāpšos, kamēr vien pie pilna prāta būšu, lai būtu jūsu vidū, lai citur kur (...) šos mazos sīkos vakarus es nelaidīšu vaļā (...) kamēr vien tik kādi līdzstrādnieki − un lai tik būtum pieci − pie tā piedalīsies.”

Pamata likumi tiek izstrādāti un pieņemti.

Aģitācija par labu vāciskajā Tērbatā ziedošajam korporālajam dzīves veidam tomēr turpinās. 1871. g. beigās pulciņā, kā Kronvalda 1872. g. 19. februāŗa runa liecina, „troksnis bija jo lielāks un citi jau sāka mūsu vakaru par dzīres dienu uzskatīt”. No Kronvalda runas varam noprast, ka, iedzēruši, daži pa Tērbatas tradicionālajai „raušanās” modei ir cēluši kašķi, vilkuši no kabatas ārā Tērbatas komangu − vācu buršu likumu − grāmatiņas, meklējuši pēc godatiesām. Pēc tam šo notikumu atcerēdamies, Kronvalds saka:

Nespēdami cits pret citu savaldīties, mēs jau sākuši diemžēl palīgu meklēt pie tiem nolikumiem, kuŗus kādas citas tautas dēli savos dūraiņu laikos par vienīgo glābi iecēluši pret necilvēcīgu uzmākšanos. Tik vāji, tik slimi esam ir mēs Tērbatas latvieši.

Viņš atkal uzsveŗ:

Mūsu vakari nav nekāda studentu biedrība ar vidējo laiku (tas ir: viduslaiku) iestādījumiem (...) Mūsu vakari nav pajumts priekš tādiem, kam nav nekāda dzīves nolūka un kur tik, tā sakot, smiedamies un ākstīdamies grib savu mūžu nodzīvot (...) Mūsu vakari arī nav nekāda krātuve jeb muzeja priekš kuģiniekiem, kas dzīves jūŗā uz sekluma uzskrējuši (...) Mūsu vakari, beidzot nav nekāda netiklības bedre, kur būtum to latviešu panīkšanai izrakuši, kas citur vēl nav postā un bojā gājuši. Mūsu vakari turpretī nav cits nekas, kā tīri darba un strādāšanas brīži. Tādēļ nu saprotama lieta, ka tiem kuŗi it nekā laba negrib vai nevīžo strādāt, mūsu vakari nebūt nevar patikt, un tiem, kas citādus gardumus un saldumus meklē, nekā tādus, kādus mūsu darbošanās atmet, tiem mūsu vakari nevar patikt. Abējādie piekritēji, kā to jau esam piedzīvojuši, mums tikai par likstu, ja tie arī tik īsu brīdi nāk pie mums rokas noprovēt. (219. lp.)

Kronvalda tiešās, atklātās valodas iznākumā Stiere tanī semestrī vai nu tiek izslēgts no latviešu organizācijas vai pats nozūd. Dokumenti to faktu atzīmē ar burtu „i”, paskaidrodami, ka tas nozīmējot − izslēgts, izstumts, izstājies. Pēdējos trijos studiju gados Stierem vairs nav attiecību ar Tērbatas Latviešu Vakaru. Viņa galvenais domubiedrs Pāvulis Pļavenieks, kas bija aģitējis par Rīgas komanga ievešanu Tērbatas Latviešu Vakarā (Pļavenieks sākumā studējis Rīgā), pamet Kronvalda pulciņu drīz pēc tam. Kad Pļavenieks pārtrauc studijas arī Tērbatā, Stiere gādā, lai draugs dabū mājskolotāja vietu Ziemeļvidzemē pie Rūjienas, kur Stierem radi. Kronvalda galvenie atbalstītāji šinī sadursmē ir dievvārdu students Kārlis Kundziņš seniors, vēlākais Smiltenes prāvests, Brīvības Pieminekļa pamatakmens iesvētītājs un Kronvalda biogrāfs, kā arī medicīnas students Kārlis Lībietis.

Kronvalds disciplinēja un aizrāva. Viņa ierosmē studenti izveidojās par cītīgiem latviešu grāmatu un laikrakstu lasītājiem, latviešu žurnālistiem un grāmatu autoriem, latviešu dziesmu vācējiem un dziedātājiem, latvisku runu turētājiem. Latviešu Vakarā vairs neskanēja cita valoda kā tikai latviešu.

Kronvalds ar gara ieročiem cīnās visās latvietības frontēs, bezbailīgi iedams priekšgalā, rādīdams piemēru. Runā latviski ne vien savā ģimenē, bet arī visur, kur sastop latviešus un uzstājas latviešu sarīkojumos. Kādu laiku, kamēr vēl nebija iespiesti Kronvalda kopoti raksti, pat bija uzskats − Kronvalds orators esot varenāks par rakstnieku.

Perfekti prazdams vāciski un kā plaši atzīts profesionālis, publicēdams vienu otru savu darbu vāciski, Kronvalda Atis raksta vēstules vācu kungiem latviešu skolu pārlūkiem tomēr latviski. Tos pārsteidz Kronvalda − kā tie vēlāk saka − bezkaunība. Tomēr tie jūtas spiesti latviski atbildēt. Viņš ir uzdrošinājies atklāti teikt taisnību acīs ne vien lieliem vīriem, bet arī latviešu studentiem, kaut gan zināja: tas dažiem nepatiks. Viņam bija augstu attīstīta „pilsoniska drosme”, tas, ko angloamerikāņi sauc par civic courage.

Kad Kronvalds pārceļas atpakaļ uz dzimteni, vakarniekiem ļoti pietrūka šāda labi audzināta un izglītota vadītāja. Pēc pāris gadiem viņš samērā vēl jauns ziemas vidū pēkšņi nomira.

Kad Kronvalda laika latvju studenti tērbatnieki, universitāti beiguši vai citu iemeslu dēļ pametuši, aizgāja no šīs pa pusei igauniskās, pa pusei vāciskās pilsētas, Latviešu Vakarā parādījās cita studentu paaudze. Kādu laiku jaunie studenti vēl atcerējās Kronvaldu vai arī dzirdēja nostāstus par lielo patriotu, oratoru un mūsu valodas mīlētāju, pētnieku, kuplinātāju, stingru aizstāvi. Viņa piemiņu godinādami, tie 1879. gadā izvāca no Tērbatas latviešu organizācijas telpām ķeizara bildi, tās vietā ieradās liels Kronvalda portrets. Krāja viņa darbu − arī runu − manuskriptus. Bet tie ilgus gadus palika neiespiesti. Tā kā studentiem vairs nebija autoritatīva vadītāja, Tērbatas Latviešu Vakarā pamazām ieviesās Kronvalda apkarotās Tērbatas vācu buršu ierašas un panīka interese par latviešu valodu. Latviešu studenti atkal sāka dziedāt Tērbatas apstākļos populārās vācu korporāciju dziesmas.

Galvenais korporāciju entuziasts Latviešu Vakarā tagad bija Jānis Pārstrauts. Par to K. Kundziņš savās atmiņās saka: Pārstrauts Tērbatā latviešu pulciņā „kaldams kala asi latviešu korporācijai” − tāpat kā pirms viņa darījuši Ferdinands Stiere un Pāvulis Pļavenieks. Pie tam Stiere vēl Tērbatā bija un, kā vecāks students, Pārstrautu instruēja par korporāciju labumiem.

Kamēr „Letonijas” albuma pirmajā − 1912. g. − izdevumā nav gandrīz it nekā par kādu Tērbatas latviešu Vakara un tā dibinātāja Kronvalda Ata lomu „Letonijas” tapšanā, otrā − 1930. g. − izdevumā ļoti daudz materiāla (vairākas lappuses) šinī jautājumā. īpaši par Latviešu Vakaru pašu pēdējo gadu. Otrā izdevumā lasītāju pārsteidz nelatviešu (vācu, poļu, somu) masīvā uzņemšana Tērbatas Latviešu Vakara biedros 1882. gada sākumā. Tie − gandrīz ducis − visi kārtīgi uzskaitīti Vakara biedru sarakstā, kas saucas „Draugi, iestājušies 1870-1882-1” (4.-9. lp.), proti šī saraksta pēdējā lappusē, sākot ar numuru 93. Viņu vidū pat viens vācu fons (Alexander von Schroeder) kā Tērbatas Latviešu Vakara biedrs numur 110. Kārlis Skalbe kaut kur saka: „Kā aktieŗi ar liekām bārdām Šie ļaudis manim rādījās.”

No šī nelatviskā Latviešu Vakara profesors Balodis atvasina „Letoniju”. Sacīsim paldies Balodim par šī gandrīz 50 gadus − no 1882. līdz 1930. gadam − rūpīgi glabātā noslēpuma atklāšanu. Te arī atklājas tā mānīšanās, it kā latviskais Kronvalda Tērbatas Latviešu Vakars būtu vainīgs pie kādas vāciskas korporācijas dibināšanas. Kronvalda Atim, kas jau sen bija miris, nav nekāda sakara ar Baloža 1930. gada izgudrojumiem.

Ka sākotnējā „Letonija” tiešām ilgu laiku nav varējusi būt tautiska, ir bijusi vāciska, to jau cara laikā pirms 80 gadiem oficiāli pateica viņas seniors vēsturnieks Eduards Veispāls korporācijas jubilejā. Viņa runas pilnīgs teksts atrodams Dr. Oskara Voita grāmatā Letonijas 25 gadu pastāvēšanas svētki 14. maijā 1907. g. Mētrainē. Jāuzšķiŗ 10. un 11. lappuse. Grāmata iespiesta 1908. gadā. Vēl šobrīd pieejama arī Amerikas Savienotajās Valstīs.