Jaunā Gaita nr. 165, decembris 1987
37
Kā gājputniem mums spārnojuma sezonas.
Kad saceļamies, visi mēs vēl dzīvie un pulkā planējam uz Dziesmu svētkiem, nometnēm, uz kongresiem, skolām un uz visāda rakstura taču salidojumiem, tad dzirdēts nenoraidāms sauciens, kust kaut kas pirmatnējs, sadodamies kopā un virzienu, apstākļus neprasām. Jau zinām, jābūt tur. Jābūt ar. Jāapliecina, ka tomēr. Pienācis laiks.
Mēs paceļamies un ierasto, pazīstamo pametam. Mēs laižam skatu apkārt un sameklējam ceļa biedrus. Mēs iekļaujamies pagasta kāsī, tad tas rajona, un drīz debessmalu melnu sakuļ spārnu šalkšana un sasaukšanās. Neesam vairs vieni un tā pret vēju vieglāk. Var dziedāt senās ceļa dziesmas, un tās saka: piederam. Tās saka: šis ceļš mūsu. Mūsu zīme zilgmē. Jumja zīme.
Instinkti! Tur būs kur kopā nolaidīsimies. Kā vienmēr. Kā izskatīsies un ar kādu viesmīlību uzņems, teikts nav, un nav svarīgi uz vietas īsto vidi veidos, un tās labu daļu katrs nes līdz. Nes redzamo, dzirdamo nes un neizteikto, iecerēto. Visdziļāk, smagāk iecerēto. Mēs lidojam uz noslēpumu, kas pašiem jāuzmin, bet reizē arī esam atslēga tam.
Tas noslēpums ... šaudīgi svārstīgs, jo tādi mēs. Tam īstā atslēga vēl trāpīgi nav saukta, jo nesēji un nestais nemitīgi mainās. Atbildi zināsim tik tad, kad ... zināsim. Tāpēc no jauna jāspārnojas. Vēl vienu reizi. Jānes vēl.
Tāpat dziļi dziņā ierakstīta atgriešanās, bet īpaši to nemērām. Tā būs. Tā ir jau paredzēta. Un izbēgt no tās nevaram. Vienmēr jāveido ligzdas, jāgādā pārtika, jāmāca mazajiem spārna atvēzieni, valoda, dziesmas un tad tie vienlaikus jāizstumj un jāaicina līdz. Bet tas nav lidojums, tas ir pie zemes, dzimtas piesiets darbs, tas katram jāveic atsevišķi. Ar neatlaidību. Diendienā.
Varbūt lidojam, jo zinām no tās var reti celties. Un vajag pacelties, lai spārni neatradinātos. Varbūt mēs lidojam, lai pēcnācēju ceļš sauktu jau asinīs. Lai, kāšiem pāri ejot, spētu teikt: tie mūsu. Lai par tiem stāstītu no pieredzes. Lai uz tiem mudinātu.
Mēs lidojam, jo viss ir gatavošanās uz to, bet atteikšanās pašnāvība. Pats pienāks atteikšanās laiks, neaicināts. Tad spārni uzreiz nevarēs. Teiks tuvinieks: tu celies, palikšu es. Gaidīšu mājās pārnākam. Labs ceļa vējš tev, nes sveicienus. Un neaizmirsti kā tur gāja. ... Bet, kamēr var, ir jālido. Mēs neesam kurmju dzimta.
Gatavošanās un lidošana. Lidošana un gatavošanās.
Nav tādu skolu, kas spētu gatavības apliecību sniegt studentiem, kas neklātienes. Nav tādu akadēmiju, kas ceļa vējus zīmēt māk un piešķirt drošas kartes. Nav labi apgaismotu piestātņu, kas pievāks iesācējus, nogurušos. Nav glābšanas komandu. Ar apošņāšanu nepietiek. Ar gribēšanu arīdzan. Par ekskursijām nerunāsim. Ir tikai spārni, mērķis. Vai nav. Un abos jāieaug. Jāievingrinās. Jāņem un jālido.
Agri agri saulgriežu nemitīgā mijā jāapņemas lidot. No paaudzes paaudzē uz spārnojumu jāpošas. Kā nepierakstīts, nepierakstāms dziņu, ceļa jūtu virknējums dzīvs, ja mēs to dzīvojam. Ja dzirdam asinsbalsis. Ar tām ja runājam.
Pavasaŗa karavānas, vasaras konvoji, rudens ešeloni, ziemas zemes darbs. No gada gadā. Gadu desmitos un simtos. Pāri. Uz āru.
Atgriešanās lidojums nes pēkšņi darbā atpakaļ un iekšā, ausīs vēl spārnu šalkšana... bet pienākumi kārtējie jau lenc, tāds savāds nogurums, viss pārslēdzās pavisam citā, lēnākā, cietākā, noteiktākā ritmā... Kāds čukst: jāiztur, jāiztur līdz nākošai lidošanas reizei, un iet no ietā atkāpšanās un tuvošanās topošam vienlaikus... un zila bezgalība dziļi ziemas naktīs iesniedzas no tāliem apvāršņiem... un tad jau pavasaris, gatavošanās... un atkal savāds nogurums: kā visus ceļus spēsim... un tad par vēlu, jāceļas, jāceļas no jauna, jālido.
n
r o u
ā j m o
p o u a z n
s n m e a
r a s s
ā
p
s
Juris Mazutis