Juris Mazutis

Pa betona lokano mēli

iebraucam robežas rīklē:

zaļgani ilkņi, tad zobi kā kalni

no tuksneša sausā žokļa

gausi slienas un gremo

ceļinieku

ar krāsns dvašu

Te saule cep tikai cieti – klonā
Lietus te nespēj ielauzties, slīkt

Tās nav sausas upju gultnes

gruvuši tilti un ceļi –

tie ir ūdens cirtieni tuksneša sejā

Tam jāgāžas, jāplēš nikni –

bet tas nepaliek,

Apputējis kaktusa zaļums – kas runā par izturību
Brūni svilusi zāle – kas cieš
Zilas kā zvans debesis – skan visam pāri
Lodējoša, kūsājoša saule – urbjas katrā šūnā kā svins
Asfalta melni mitrā nopūta zem riepām – pacietība
Ar katru vēsmu smilts graudi zobos – atgādinājums:

tu te esi mazs

Dienvidi ir – dienas un zemes vidus

vieta, kas ziemeļus nepazīst

virziens

prāta kompass

kas rāda uz karstumu

blīvi

sviedriem

Bet galā ir –
NOGALES

nogales, visam gals, un no gala...

vienas zemes un otras – nomales

reizē pamestas, robežai piekniedētas

līdzīgas, bet atšķirīgas

Bezcerībai ir sava architektūra

savs stils, savs ātrums, savs inventārs –

un te tas ir:

lūžņi, spilgtums, miegs un atkritumi

nažaina skaudība, sāpju smaka

pāri visam smirdošs – lēta benzīna dūmu vāks:

kalpi cep savas sīkstās dienas devu...

Un mēs esam – brūnu, izvagotu seju ielās – pircēji

kamēr viņi vienmēr būs

savas ražas, savu dvēseļu pārdevēji...

Tā ir tā īstā robeža:

starp varu – un nevaru

Robeža nozīmē: viņu puse, mūsu dzīve –

un mūsu pāriešana, atgriešanās, ekskursija...

bet ne viņu

Tā ir nelaužams stikls pie kuŗa, degunus piespieduši

no abām pusēm, no vēstures izkāpuši

viens otram skatāmies acīs, domājot: varēja būt...

Mēs sniedzam pretī pirkstgalus – bet stikls starpā

neiedragājams

sataustāmies, sarunājamies it kā –

bet ne īsti, bet ne tieši

jo pārāk daudz mūs šķiŗ, un šķirs

un acu stūŗos redzam sētas un grāvjus

iedomājamies suņus un patruļas

helikopteri sejā sviež smiltis

skan vaidi un tūkst rezignācija

un gribas tīrības vētru pēkšņu

Un tad, krēslā, mēs atgriežamies

pateicīgi par vietu

uz kurieni

Un ar tādu žēlu izbrīnu un kaunu

par turieni...

Vēsinātājs rāmi dzen gaisu

riepas vienmuļi mašīnu dzen

– bet tas viss noīrēts, atstājams

kamēr tur... īrētas dzīves

guļ, cietas, kā krams

Saule no jauna lēks kalnu zobos

un nekas nemainīsies

– bet to bezcerības tvanu

atstājam aiz muguras

ar katru sekundi tālāk

Kaut kur sirdsapziņas nomalē

galā

aiz

robežas...

Tucson – Rio Santa Cruz

1983. gadā

Ar lielu ‘gracias’

CIENĪTAI DZEJNIECEI

Ceļrādītāja, dzejniece, gara-radiniece, acu gaišums

vēsture, pareģojums, zināšana, gaume, sirsnība

nē, tik „cienītā dzejniece”.

Garākais dienas brīdis:

gaidot viņas attēlu durvīs pēc zvanīšanas.

Ak cienītā dzejniece!

Vai viņa sadziedēs vai izārdīs?

Soli pa solim, bijīgs, bīstīgs pa trepēm kāpjot

pie cienītās dzejnieces.

Saule izstaro viņas celtnes vitrāžlogiem.

Viņas domu spēks – caur vārdu dārgakmeņiem.

Kas par ciemošanos pie cienītās dzejnieces!

No virtuves – gardumi – vīns –

uz sienām ģēniju gleznas un grāmatas –

no viņas mutes, ak Die’s, Svētjēga...

Līksma ciemošanās aiz saprāta

pie cienītās dzejnieces.

Itkā nekas panākts.

Bet pie viņas – viņas vārdu spēka –

saprotu svētību turēt savas mēles mieru.

Ciemos pie cienītās dzejnieces.

Šī sēļu būtne:

Viena sakne aizlaika spēkā,

otra vēl atmodināmā dzejas varā.

Ak, Zemesmāte! Meita! Māsa! Laima!

Māra, Dēkla, Kārta, cienītā dzejniece.

Kas ko atzīties, cienītā dzejniece,

Kāpēc tā klusēju tik ilgi pie Tevis...

Dzimstu. Nobeidzos. Izbālu. Apbrīnoju. Atdzimstu.

Citi nesaprotas caur valodu.

Mēs – pusvārdos, pieskārienos, intuīcijas...

Saprāts pāri skaņām! Pie cienītās dzejnieces.

Viņa apstiprina garumzīmes, izsaucējus ar pieskārieniem.

Ai! Šī aizlaicīgā spēkgramatika

pie cienītās dzejnieces.

Pārspriežam dzejnieku ģintu

kā tīrasiņu skrējzirgus.

Ceļot citus, topam mēs.

Brīžiem uzvedos,

brīžiem savandu tematikas pie cienītās dzejnieces.

Grieķu vīns saskalo mūsu „sa” un „ne” prātu.

Mums nav atvadu vārdu.

Tiksimies vēstulēs, Rīgā. Olimpā...

viss „viens pīpis” pie cienītās dzejnieces.

Pēc ciemošanās viņa atzvana,

ka aizmirsts saldais ēdiens.

Velta, dārgā, tas Tu pati biji un vēl...

Viss atplūst vecās grīvās.

Tik vīna glāze atmirdzas, vizuļi

no kopā baudītiem garīgiem mirkļiem.

Dzejnieka eksistences

pamatu stabi.

Spalva liekas lieka, tinte izbāl,

cenšoties sagūstīt viņas esamību.

Atmiņu atciemi pie cienītās dzejnieces.

Andris „el Leton” Kārkliņš

10.7.86

Air Canada flight 288

Melnbaltas bildītes, viena pēc otras,

bet viņa izstaroja visām cauri un pāri

bez jebkādas spēka zaudes.

Cienītā dzejniece,

Velta Toma.

5.4.87

Kai gōju putnam

uz tōļū horizontu

zynkōreigi dvēsle tīcās:

Voi dzimtinē jau sōcās

jauns pavasars...?

Voi Daugovā īt lādi...?

Voi tautas kryuts jau dreiži

elpōs teiru pavasaŗa gaisu...?

Un dzimtinē, jau sirds ilgōs

es tovūs ceļūs, stygōs,

tevim pavasaŗa zīdus kaisu...!

Aijā, muna dzimtine

un pīmīleigī azarkrosti!

Kod pītryuka man aukleitōjas,

tu auklēji munu dvēseli

maigi daiļā skaistumā;

un kīvītes i vysu Sātaspļovu

jēme sovā aizsardzeibā.

Aijā, muna dzimtine!

Aijā, ļaužu liktini!

Aijā, teiksmu kolnūs

spraustī cereibkarūgi!

Aijā, aijā, aijā–jā!

Aijā, muna dzimtine!

Dīvs tevi īaijōs

otkon jaunā dzeiveibā!

Aijā, aijā, aijā–jā!

Aijā, muna dzimtine!

SVĒTDIEN

Izvilkumi no

poēmas ar vecām un

Bij vakar kolhozā alga.

Bet šodien mēs pudeli tveram.

Mēs dzeram.

Mums rokas ir lielas un melnas.

Mums cietas un asas ir delnas.

Pie velna!

Pēc nedēļām laukos un mežos

Mēs durvis uz jautrību veram.

Vai arī – ciet speram.

Bet, liekas,

Lauki un meži kļūst zaļāki,

Un šāgada strazdulēni

Čiepst zālē vēl skaļāki.

Mums cietas un asas ir delnas.

Tās mums mūsu maizīti pelna

Un vēl dažam maizīti pelna.

Mēs – melnie.

Par laimi, pats šodien ir Rīgā,

Bet agronoms vijoli čīgā.

Un tur neko nevar grozīt.

Tad – prozīt!

Uz dažu gan sieva būs pikta,

Bet kompānija nav slikta,

Un vīriem ir griba dikta

Parunāt, uzdziedāt,

Ēst desu un ieraut malku

Uz mēslu vai siena talku,

Un kādu sāpi vai alku

Sēžamies upmalā zaļā,

Krastā, ar vībotnēm sētā.

Blakus ir ciema bode,

Netālu – kapusēta.

Zili ir vasaras gaisi.

Ziemeļos, mākoņu raktos,

Paklusi ducina pērkons

Gluži kā sabojāts traktors.

Te nu mēs pasaulē nākuši,

Te nu mēs auguši esam –

Leišmales purvos un mežos

Dzīves kā zupura maisus

Rudziem vai pelavām nesam.

Nebūs jau liela šī balle –

Zvērēt var sievām un dievam:

Pusstops vien iznāk uz vīra,

Voldzinieks stiprais – uz sievas.

Netālu baznīcas drupas,

Dārzi kā zaļgani trauki.

Devīga šogad ir zeme,

Ak, skaidrās un duļķainās dziras,

Kā apdullināt jūs prātu!

Mums liekas: ir atkal pie alus

Krišs piespēris cukuru klātu.

Jā, stāsta: uz zvaigznēm dodamies.

Jā, stāsta: no zvaigznēm mēs nākuši.

Varbūt.

Bet, nudien, pa to starpu

Par daudz esam plundurēt sākuši.

Un tad mēs sitam pie krūtīm,

Un visu tad spējam un varam.

Mēs dzeram. Un iet mūsu likteņi

10. ALBERTA BALSS

Mani noķēra ceļā no Šauļiem.

Zem nagiem adatas dūra,

Zem kāju pēdām uguni kūra.

Mani nošāva ceļā no Šauļiem

Par to, ka es pārgriezu telefonvadus

Un Oškalnam ziņas nesu.

Mani šucmani sita un vāci –

Pat vaidu es neizdvesu.

Bet pēcāk – pat kapā es pārsteigts biju,

Ka manu māsu un māti veco

Ar citiem veda uz Sibīriju,

Kur cērtot malku, tur skaidas lecot.

Sirds mana smiltīs sen iziruši,

Bet saule pāri iet auļu auļiem.

Mani nošāva ceļā no Šauļiem.

Bet naktīs pie jums nāku klusi.

Es eju uz mūsu pamesto māju

Pa mēmām istabām klaiņāt.

Var redzēt, kur stāvēja skapja kājas,

Kur karājās ozola vaiņags.

Uz grīdas vēl mētājas ziedi pērnie,

Tik tukši, tik skumji, tik sveši.

Es brīnos: kur palikuši ir bērni, –

Mēs māmuļai bijām seši.

...Vīri dzied:

„Stāv kalngalā vientuļais ozols,

Brīnišķa lieta ir tomēr

Reizēm ieraut ko tīru, –

Dvēseles tūdaļ sāk zaļot

Gluži kā Lazdānu tīrums.

Aizmirstas muguras sāpes,

Brūces, ko mūžs kādreiz plēsis.

Aizmirstas brūnaļas beigas:

Leikoze – asins vēzis.

Pēterim aizmirstas sējums,

Kurā dažs maiss iesēts mazāk,

Lavīzei prātā nav krējums,

Smalstīts reiz kolhoza kazām...

Andrejam aizmirstas gadi,

Fīrera nometnēs rakti,

Jānim tā roka un kāja,

Kura vēl reizēm smeldz naktī.

Mārtiņam aizmirstas traktors,

Kuru Krišs ietrieca stabā.

Saulīte upmalā ganās

Vasaras zālītē labā.

Zili ir vasaras gaisi.

Dārzi kā zaļgani trauki.

Devīga šogad ir zeme.

Tukši ir debesu lauki.

Paši uz savām kājām
Mēs ejam uz mājām.
Tā ejam, kā vienmēr gājām,
Paši uz savām mājām.
Tik Lavīze Pēteri tura,
Bet Berta aiziet pie Jura;
Bet sakiet: tur daļa kuram,
Ja esam šo dieniņu burās!
Jo kurš rītu pļaus mūsu vietā,
Jo kurš rītu kraus mūsu vietā,
Jo kurš kājas aus mūsu vietā! –
Neviens! Tāpēc paliec sveiks!

To zinām mēs, draudziņ, abi,

Ka nav jau tas izcili labi,

Ka iedzērām prāvāku šņabi.

Bet velti par to tu klabi, –

Varbūt dievs tas Kungs to reiz teiks.

Un tā nu mēs ejam uz mājām

Paši uz savām kājām,

Tā ejam, kā allaž gājām,

Paši uz savām kājām.

1967.-1970.

Poēma „Svētdien” rakstīta pasen un no manis neatkarīgu apstākļu dēļ
palikusi nepublicēta...

Kāpēc es to visu tēloju?

Varbūt – lai patiktu kāds necils piemiņas akmens tik lielu cīņu un kaislību
laikmetam, kurš radīja spēcīgus raksturus? Bet varbūt – lai mēs nedzīvotu
pārāk lēti un vienkārši.