JG165 MEZGLI XVIII

MEZGLI XVIII

Die Mehrheit der Deutschen weiβ
heute, daβ es weit besser gewesen
ist, den Krieg zu verlieren, statt
ihn mit Hitler zu gewinnen.

Manfred Rommel.
(Die Zeit, 26 Juni 1987.)

Plūdu laiks. Vai nu latvieši varēs visus tos plūdus apturēt un uzsākt, kas šinī, 1987. — Revolūcijas 70. jubilejas gada vasarā gāžas pār mums un negrib sākties. Šķīstplūstība, „Glasnost” — Latvijā, kā visu to izvērtēt? Vai emigrantu Staļina laika paradigmāti vēl spēkā? Tautas plūdi ap Brīvības pieminekli un kaŗa noziedznieku plūdi pār emigrantu sirdsapziņām.

Zilie autobusi

Tev varbūt kādreiz vajadzētu
ņemt lēno, zilo autobusu.
Pa pakaļdurvīm iekāpt vāģī,
ļaut konduktoram cietā krāģī
kniebt caurumu tev sirdsapziņā.
Un tad,
uz priekšu ceļu šķirot,
no klusas šķirbas grīdu vērot
(pagātnes tev nav un nebūs).
Tā, palsā rītā filmu ņemot
un apceļojot Rīgu klusi,
tu nokļūsi pie tautas vēnām
un ziņām tām, ko nezin visi,
ko zin tik zilie autobusi.

(V. Avens, Brīvā Latvija Nr. 24)

Un sakaru plūdi kā vēl nekad: grupa pēc grupas stājas uz mūsu skatuvēm. Valnis, droši vien tas pats, ko Jekelns 1944. g. iesāka celt, ap emigrantiem lauzts. Aristīds Lambergs pārgāja sakaru pusē.

„Balodi, paliec manā vietā.”

Sakari, sakari! Ņem vai katru avīzi — atkal sakari. Kultūras Katskiļi sumina uzvaru. Jaunā Gaita varētu deklarēt: „Mēs bijām priekšpulkā!” Minsterieši veselā busā braukuši uz Ķelni „Dziedoni” klausīties. „Ave Sol” plūst no Bostonas un tālāk, pāri Amerikas kalniem un prērijām līdz viņam krastam un atpakaļ. Kā nu viss tas beigsies? Kas būs jaunais ALAs priekšnieks? „Balodi paliec manā vietā.” Ko runās DV nākošā kongresa rezolūcija? Ko Eglīši par to teiks: ja Staļina laika priekšmeti lauzti, vai trīsdesmito gadu normas vēl der?

Kā var mīlēt nemīlamos?

Iebraucu Eiropā plūdu laikā. No 30 dienām Eiropā tikai 4 bez lietus. Stokholmā gāza, Hamburgā — mēreni, bet katru dienu; Berlīnē smidzināja bez apstājas un Minchenē un Minsterē lija tad, kad mētelis hotelī. Lauki apslīkuši, pļavas zem ūdens, technika netiek sienu nopļaut. Stārķu laiks — tie ar smailiem smaidiem knābjos ganās pļavās.

Mana soma jautājumu pilna un tā ceļojot vieglāka nepaliek. Pa pudelei iztukšojas, bet atbildes nāk klāt un grāmatas nāk klāt, un papīri, un piezīmes krājās.

Ceļojuma nolūki dažādi: vēstīt, pētīt un pestīt.

Pirmā pietura Stokholma: Baltijas studiju konferences ielokā pieteikts referāts „Sonderkommando Arājs”. (Eksplozija bez atbalss). Tad došanās uz Vācijas archīviem latviešu SD pēdas dzīt. (Starp zagļiem, slepkavām un SD vīriem sēžu). Bez tikšanās ar tautiešiem nevar — jāizjūt moments: kā kārtojas kaŗa noziedznieku lieta, kas ar sakaru un „glasnost” plūdiem. Ko nozīmē demokratija un demokratiska prese? Kur šodien valoda ar sāli, kur brīvāka prese — Bruklinā vai Rīgā? Par pārsteigumu atbildei uz pēdējo jautājumu daudzi Eiropas latvieši, pat konservatīvie, nosveras uz Rīgas pusi. Cik liela nozīme latviešu apziņā ir 1922. g. Saeimas satversmei? Par ko emigrantu pūlis šodien balsotu — 1922. g. konstitūcija vai 15. maiju?

Ich kenne die Frage nicht.

Jautājums, ko mūsu politiķi baidās vaicāt un vēl vairāk atbildēt. Par brīvu Latviju cīnāmies visi, bet kas ir brīvība? Šo jautājumu neatbildējušiem latviešiem būs grūti cīnīties. Stikla kalna kāpēji, piektgadnieki, atbildi uzminēja, savu programmu paveica.

Savā programmatiskā somas daļā nesu līdz divas propozicijas: 1. ka latviešiem, kur arī viņi būtu, lai stiprinātu mūsu 22.g. Saeimas konstitūcijas pamatu, jācenšas atjaunot žīdu/latviešu draudzības biedrības (Ulmaņa/Dubina pulciņus); 2. lai latviešu biedrības, globālās un attiecīgo zemju nodaļas, pasludina 8. decembri, otru Rumbulas asins plūdu dienu, par Latvijas sēru dienu.

Ienesa priekšlikumu, iznesa rezolūciju.

Starp Stokholmas latviešiem kontrastu daudz: melni, sarkani un balti. Tur Bruno Kalniņš, Andrejs Eglītis, Uldis Ģermānis un pulkveži Lobe un Plensners, minot tikai dažus, savas parādes uzveduši. Demokratus un fašistus, plūrālistus un šaurās takas gājējus šeit var atrast. Jaunie stokholmieši — „čigānu šlakas”, grūtāk katēgorizējami, — starp tiem daudz iebraucēju, arī „amerikāņi”, pamatā akadēmiski un intelektuāli ievirzīti ļaudis.

Stokholmā pie manām kājām nokrīt zādzības glodene, baudā met cilpas ap manām kurpēm. Draugs, pētnieks, minsterieša apzagts.

Kā var mīlēt nemīlamos?

„Kronītis” (Tautas dēli garā stipri, paceļ sirdis augstās dziesmās), kuŗa galvenie ziedi— Ģērmanis, Zalcmanis un Balodis, ir vēl joprojām trokšņainākais no stokholmiešu grupējumiem. Viņi visi ir no melnām tulpēm plaukuši melni redīsi, bet sociāldemokratu Brīvība ir zem viņu pirksta. Zaļkalns un Lejiņš, kuŗiem vēl pirms pusduča gadu piemita savs proletārisks patoss, ja ne ētoss, tagad arī pieslienas „kronīša” melnumam. Bruno Kalniņš, slims, tiek apiets, viņa reiz īpatnējā avīzīte ir zaudējusi savas saknes, sociādemokratiskais avots izsīcis. Tikties ar „sociāldemokratiem” Stokholmā ir kā retrogresīvi soļot bēru procesijā: melni plīvuri, melns zārks, zirgs un kaps — klauni danco. Kaut kas vēsturiski krimināls ir noticis — un laikam tas sākās, kad partija pārlieku paļāvās uz plutokratisko Ritumu. Markss pret tādām klizmām brīdināja daudz, bet kas tad šodien uz Kārlīti vairs klausās?

Otrs stokholmiešu polītisko aktīvistu spārns centrējas ap Andreju Eglīti, latviešu archailogu, un viņa kontrolēto Nacionālo fondu. Šie nu būtu mūsu otra Kārļa pielūdzēji. Ja savā laikā, vēl Brunītim veselam esot, sociāldemokrati ar „kronīša” palīdzību dominēja pār mūsu uzmanību, tad tagad Eglīša Kurzemes ugunī ģermānizētā griba ņem virsroku. Un „kronītis” ar savu melnumu tagad palīdz Eglīša personības kultam. Ideoloģiskās starpības starp Eglīša spārnu un „kronīti” būs grūti atrast: sakaru un kaŗa noziedznieku lietā nostāja identiska. Tāpat arī tā saderas preses cenzūras lietā. Galvenie terrora pieteicēji Brīvajai Latvijai, ir bijuši „kronīša” un Eglīša ļaudis. Varbūt 1922. g. konstitūcijas jautājumā kaut kādu starpību varētu izspiest, bet, „kronīša” draudi presei to saduļķo.

Par Brīvajā Latvijā deklarēto cenzūru Stokholmā runā daudz, arī raud. Citi smejas.

Kas ir „kronītis”? pa lāgam ceļodams taujāju. Minsteres ģimnāzijas izlaiduma ballē alus plūdu laikā jauns mācīts „zviedrs”, platā smaidā izbaudīdams zilbīti pēc zilbītes, drusku grīļodamies lēnām burtoja: „N—A—C—I—O—N—Ā—L— S-O-C-I-Ā-L-I-S-T-I”.

„Gudrs pirms laika!” pacēlis kausu senču zelta miestiņa, miežu tēva dāvātu, sveicinu reģi. „Prozīt! Svēto brāli, Tu esi velnišķs Gesta Berlings!” Un mēs triecam un zviedzam.

Zviedrijā sarunu daudz un tās draudzīgas. Arī ar „kronīša” ļaudīm tiekos un saskandinos. Ja sakaru plūdi ar Latviju Gorbačova laikā ir bijuši lieli, tad to tā nevarētu teikt par Latvijas pārstāvniecību Baltijas studiju konferencē. Tikai viens vien latvietis no cerētā pusduča, vēsturnieks Indulis Ronis, ieradās Stokholmā. Viņam sakaru bez gala, smadzenes masētas ķīmiski un alķīmiski. Gorbačova cilvēks. Šķīrāmies kā draugi — kollēgas jau mēs bijām pirms tikšanās.

Ar Haraldu Biezo sarunas intensīvas un nopietnas — mūs vieno interese par Himmlera un viņa sabiedroto noziegumiem Latvijā. Ar viņu runājot, prāts vienmēr apmulst, bet arī noskaidrojas. Nekad nevar zināt, vai nu esi paisuma vai bēguma stāvoklī. Viņš strādā ar luterāniskām knaiblēm. Haralds neņem latviešu godu viegli.

Uldis Ģērmanis mani uzņem sirsnīgi ar pusdienām un šņabi. Dāvinu pudelīti zubrovkas.

„Zubrovka, zubrovka. Sen nedzerta zubrovka.” Esmu uzrāvis associāciju vēnu. zubrovka man saistās ar draugu Čoku, Arāja žipčiku. Traģiska dzīve — homosekuālists un pašnāvnieks. Palasies manu romānu, viņš ir iekšā. Kas par sagadīšanos? Pēc visiem šiem gadiem atkal zubrovka.”

Kuŗš ir zaķis, kuŗš suns?

Runas plūst, daudz paštaisnības viņā: stundas izkūst. Stāsta par topošo romānu, Pakāpies Tornī otru daļu.

„Vai Anšlāva vīriešiem netrūkst seksuālas varēšanas?” Uldis ieslēdzās Dr. Ulafa Jāņsona lomā un, manu atbildi nesagaidīdams un savu alter ego par zemu nenovērtēdams, saka: „Latvieši ir tauta ar pautiem? Laiks ievest pasaules erotisko līmeni pie mums.”

„Atkāpies pravieti, profano Ulaf,” es paceļu rokas, jūtot pārāka kritiķa klātieni, „es gribu atkal runāt ar Uldi.”

Uldis man pārdod savas divas pēdējās grāmatiņas: Zināšanai un Divi portreti — kā pensionārs viņš ar kronām uzmanīgs. Liek manīt, ka naudiņa derīga rūsas grūšanai. Zorba tu esi, vēsturniek.

Pēdējais vilciens atiet 12:44. Viesmīlība, kas kā zvirbuļu bars atskrēja, laika zizlim sitot, iztraucēta, aizšalc. Trepju telpā no augšas satiriskais stoiķis man vēl sauc: „Sveicini savu panku. [Viņš domā manu meitu Annu.] Panki man patīk!.”

Latviešu kultūrā mazumiņu ieguldījis, miglā tinies pa Polhelms gatvi, kūleņus mezdams uz tunelbāni dodoties, jūtos gandrīz progresīvs.

Par latviešu kaŗa noziegumiem interese starp Zviedrijas latviešiem ir liela un, atskaitot polītiskos aktīvistus, pozitīva. „Kronīša” ļaudis grib uzspiest, ka Zviedrijā kaŗa noziedznieku jautājums atrisināts, aktis slēgtas. Tik daudz par viņu gudrību. Ar citu ētisku skālu strādā Haralds Biezais. Es tevi sveicinu, draugs.

Zviedriju atstāju latviski ieskaņots, viesmīlīgi uzņemts, guldīts, mielots un lutināts. Tanī zemē demokratiskais gars ir vairākumā. 15. maijs, neskatoties uz Eglīti, tur uzvarēt nevar. Draudzīgo seju mirgās vēl iespiežas atmiņā Gulbīši un Vītoliņi. Ceru nākotnē uz gaŗākām sarunām.

Zīdu šaušanas jautājumā latvieši līdz šim ir strādājuši ar minimiem: ja nu šāvēji ir bijuši, tad mēs sakām ka ļoti maz, varbūt tikai desmit — ja nu archīvi rāda, ka ir vairāk, tad nekad vairāk kā simts un tā tālāk mēs esam spiesti kāpt uz augšu. Tās pašas pazemojošās kāpnes mēs esam kāpuši attiecībā uz upuru skaitu: reiz Jaunajā Gaitā, Nr. 128, kāds Naukšēnietis apgalvoja, ka upuru skaits Latvijas mērogā bija ap desmit. Nestīvēsimies, sāksim ar maksimiem, ja avots saka, ka bija 1000 latviešu šāvēju un ja 100 000 cilvēku uz Latvijas zemes tika nošauts, tad dubultosim šos skaitus, cerēsim, ka patiesība ir kaut kur starp minimiem un maksimiem, bet būsim arī gatavi, ka maksimi ir konservatīvi aprēķini.

Romis Krastiņš, mājas tēvs un mielotājs, mani aizved līdz stacijai. Sēžos ātrvilcienā uz Hamburgu. Glodene vēl pieturas, zaglīgi lēnām slienas augšup, lokās ap maniem lieliem.

Kā var mīlēt nemīlamos?

Tschüβ! Lokomotīve noskan prāmī iegrūzdama vagonu. Ceļos augšā un brīvmuitas bodē uzpildu somu ar konjaku un šokolādēm. Izmetu mēriņu Tuborga. Puttgartena. Rītausmā zīmes rāda uz Travemundi. Tschüβ. Saldā Travemunde, smirdīgā Trave — Vācijas robežupe — tavas deltas kāpās reiz Antonija Būdenbroka anarchistu mīlēja. Tschüβ! Vīzija, kas izira kā smiltis pirkstos.

Tschüβ! Vācijā daudz dzirdēts vārdiņš, drusku kā spļāviens, bet latviešu lauka erotiskai ausij ieskan arī kā kodiens un skūpsts.

Vēl tai pašā dienā dodos uz Hamburgas zemestiesu ierakties Arāja prāvas aktīs. Vakari gari — daudz laika pavadu ielās. Līdz Reeperbānim netiku, bet arī ap staciju daudz zvaigžņu spīd ielas stūros, kariatīdes stāv zem lampām, vārtos un durvīs — sasmaidos un sveicinos, vienu gaŗo skatu metēju vēl atceros no vairākiem gadiem un turpat pie drāmas teātŗa ieejas ar smaidīgām acīm viņa stāv. Pilsētu atstāju, kursu neuzzinādams.

Berlīne. Kudamms, lielā maģistrāle — Ņevskii Prospekt ohne SOZIALISMUS. Ielenkta pilsēta, bet kas par metropoli, nekur tik brīvi un tik vareni nejutos kā Berlīnē.

Iebraucu Berlīnē dienā, kad prezidents Rēgans tur runu pie mūŗa. Uztraukums ir liels. Sadalītā Vācija — ikdienas temats avīzēs. Šeit mani atrāva Berlīnes Dokumentu Centrs — lielākā Otra Pasaules Kaŗa dalībnieku biogrāfiju novietne Vācijā. Arī viens otrs latviešu SD šeit, vēl 1943. g. tūkstošgadu valsts galu neredzēdams, savu biogrāfiju ir uzrakstījis. Tschüβ!

Savus žīdu šāvējus mēs, latviešu emigranti, neesam nosodījuši un sodījuši. Mēs esam pret viņiem uzvedušies kā nebūtnēm. Palaikam augstos amatos viņus cēluši, zeltu pie krūtīm sprauduši, bet vai no viņiem pielūgšanos, vai grēku sūdzi esam prasījuši? Viņu slogu uz saviem pleciem neesam uzņēmuši un tā arī, nenokratījuši savējo, ejam pasaulē. Viņi mums necilvēki, būtnes bez ēnas, un tādi arī esam mēs. Vai dievnamos par viņiem un viņu upuriem ir pielūgts? Kad Raskoļņikovs atzinās Soņai, viņa teica šos nosodošos pestīšanas vārdus: „Tu esi visnožēlojamākais cilvēks pasaulē.” Pašnāvībā mēs savējos esam dzinuši. Un tas tā jau bija no paša gala 1941. g. Pašnāvība vienīgā izeja. Cilvēks kļūst traks, un tad viņš nošaujas vai viņu nošauj. Mātei atsūta paciņu drēbju: „Varoņa nāvē kritis dēls.” Padomju pusē viņus katorgā aizdzina, vismaz viņi ir sodīti, atrisinājums humānāks.

Pakāpies tornī, skatos pāri Berlīnes mūrim. Kā var mīlēt nemīlamos?

Vēji no austrumiem Berlīnē vieglāk ieplūst: Austrumeiropas radošā rauga ietekmes ir vairāk sajūtamas. Un varbūt tieši šī austrumu kultūras klātiene ir tā, kas atšķiŗ Berlīni no Rietumu, sevišķi Ņujorkas, koncertzāļu un skatuves komerciālā konservātīsma. Vecās pasaules, teiksim buržuāziskie, estētiskie standarti šeit lauzti. Sajūta, kas mani jau duci gadu ir pavadījusi (un negribu tikt pārprasts), ka gaisma mūsu kultūras atdzimšanā nāk no austrumiem, Berlīnē pastiprinājās. Ne tikai kultūra, bet arī jaunas kritikas normas austrumos radītas. Kā avangardu šai kustībai mēs varam minēt Austrumeiropas karikatūristus, mūsu Māri Bišofu ieskaitot, kas ir jau iespiedušies Ņujorkas elita preses orgānos. Varbūt pat vēl manā mūžā pienāks laiks, kad Ņujorkas Times kritiķi rakstīs, bet viņu balsis kā tūte oļu izbirs uz bruģa.

Berlīnē izdevība redzēt Vitolda Gombroviča, „Operette” episkā stilā, sirreālistiki, bet tanī pašā reizē brechtiski uzvestu darbu. Pie mums vēl to sauktu par eksperimentālu, bet Austrumeiropā tā jau ir norma. Ekonomiskā plāksnē lielā Gorbačova pārkārtošanās, liekas, ved atpakaļ uz kapitālisma labklājību, pamatšķiru izmantošanu, bet tanī pašā reizē kultūras jomā tā ir atgriešanās uz Staļina īkšķa brutāli izspiesto, revolucionāro aestētiku. Ja gribat redzēt nākotni, tad uz Berlīni, Berlīni, Berlīni! Vaļņa ielenkti mēs visi, bet Berlīnē var tikties ar mūri bez metaforām un retorikas, un var pakāpties.

Dienas Hamburgā un Berlīnē pavadu bez latviešiem, bet ritmi mainās nonākot Minchenē.

Pusotras nedēļas atgriezts no latviešiem, tiecos pēc ziņām, kas Eiropā, kas Amerikā, kas Latvijā. Jau Berlīnes Abendsblatt biju lasījis par demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa, tagad, tiekoties ar Blīvās Eiropas raidītāja ļaudīm, tukšo ziņu sieku uzpildu. Man laimējās, biju nonācis ziņu mēdiju centrā, kur moments tekošs. Ķeru Brīvo Latviju ko pamanu uz Viļa Skultāna kafijas galdiņa. Dzīvoju illūzijā, ka kaut kas demokratisks sprāgs vaļā mūsu avīzēs, ka mūsu prese nometīs Otrā pasaules kaŗa bruņas, ka atklātība starp mums būs tikpat liela un dziļa kā Gorbačova — Latvijā. Atrodu Andreja Eglīša dzeju, veltītu man, kā Jānis Muchks vēlāk apstiprināja.

No savas tautas nenodod
Nevienu svešam tiesāt —
Ja tevī Jūdass pamodies,
Steidz nāvēt dvēselē un miesā.
No savas tautas nenodod.
Ir svešas varas spriedums mainīgs;
Pats tiesātājs un nodevējs,
Var būt vēl vairāk vainīgs.
No savas tautas nenodod.
Nāks mūsu pašu tiesas diena —
Un, manus vārdus pieminiet,
Bez vainas nebūs itneviena.

„Mīli viņu!” Skultāns mani mudina.

Tad, kad sāku risināt žīdu jautājumu, man piemetās Eglīšu problēma. Vispirms privāti saņēmu ziņas, ka Eglīši, Anšlavs un Andrejs, nazīšus met.

Tagad manai Eglīšu slimībai ir arī publiska dokumentācija. Pirms Andreja dzejas jau Anšlavs manu „Labāko dēlu” vēstuli Brīvajā Latvijā Nr. 24 saņēma ar sekojošo vēstuli:

Izlasot vēsturnieka A. Ezergaiļa lasītāju vēstuli 16. febr., paveras bēdīgi aspekti. — Muižu laikos vagari uzrādīja „vainīgos” muižkungam, Baigā gada sētnieki palīdzēja čekai sastādīt izsūtāmo sarakstus, tagad denunciācijai nododas profesori (pēc citām ziņām Brīvajā Latvijā — arī teologi un seniorpolītiķi). Lai vēl kāds saka, ka latviešiem nav tradiciju!

Anšlavs Eglītis
Kalifornijā

Nelāga uzbrukums latviešu sētniekiem. Ko Aleksandrs Čaks par to teiktu? Negaidīsim, ka Anšlavs šķirisko žogu pārkāpt spēj. Vai latviešu revolūcija būtu bijusi bez sētniekiem? Bija arī sētnieki, kas paglāba Latvijas žīdus no SD pirkstiem.

„Mīli, mīli!” Skultāns skubina.

Tiekos ar Brīvās Eiropas latviešu galda šefu, Jāni Trapānu. Sarunas uz šķēpiem, bet tādas jau es meklēju. Jautājumi nenoskaidrojas, varbūt prāts. Jānis pietur Zviedrijas „kronīša” līniju, būtu tā ka tā ārējais zieds — gan sakaru lietā, gan cenzūras ziņā ir kopēja pozicija.

Ne jau šķēpi krūtīs, bet naži mugurā, kas sāp.

Ar draugiem un paziņām aprunājos par neģēlīgo plaģiātu. Glodene nervoza. Ceļu pierādījumus priekšā. Rādu oriģinālu un kā tas pār-spiests vārdu pa vārdam, skaitli pa skaitlim, tabula pa tabulai ar cita uzvārdu. Liela neticība — tikai skandālu ne!

Atstāju Mincheni nemierā. Drusku šaubos, vai Brīvās Eiropas raidītāja latviešu galds demokratiju respektē, vai raidījumi uz Latviju notiek 22. g. konstitūcijas garā?

Uz Minsteri.

Braucienā uz Minsteri jādomā par mūsu presi un cenzūru. Brīvā Latvija iesākās ar degošiem vārdiem un solījumiem. Tad Jānis Muchks, izdevēju valdes priekšsēdis, rakstīja: „Katrā ziņā redakcija centīsies, lai Brīvā Latvija veidotos par brīva cilvēka, Rietumu demokratijās mītošu latviešu avīzi — pretstatā joprojām okupantu gara piesārņotai presei dzimtenē.” Andrejs Eglītis uzrakstīja apsveikuma vārsmu: „Rīts iznāk ar sarkanu puķu dārzu ...” Elpu aizraujošas iespējas pavērās. Vai tad pēc tādiem vēlējumiem, kas uzsit gan latviešu vēstures dažādos sarkanumus, gan Mao Tse Tunga ziedošās puķes, varētu iet slikti?

„Un kad es domāju par savas tautas nākotni, es notrīcu ... „ (Džefersons)

„Kas par izbīli?”

Rožu dārzs Minsterē sen noziedējis. Avīzīte tagad kaujas ar cenzūru un draudiem. (Gods redaktoram ka vismaz vēl kaujas.) Avis! Tās svētās aitas dārziņam uzbrukušas. Ziediņi jēra maltuvē saberzti.

Negribu uzbāzties ar savu nozīmi latviešu sabiedrībā, bet negribu arī atstāt aizmirstu faktu, ka man ir bijusi sava loma šo cenzūras prusaku izkūpināšanā. Pietika ar vienu manu vēstuli Brīvajā Latvijā, lai tarakāni, no šķirbām izlīduši, tiranniskos kulaciņus vicinātu. Galvenie kulaku rādītāji un draudētāji, kā paši atzinušies presē un saklausīju Eiropā, ir bijuši Andrejs Eglītis, Kārlis Štamers, J. Leitītis, J. Daģis, Alberts Eglītis, Daugavas Vanagu dažādās, sevišķi Zviedrijas, organizācijas, Jānis Andrups Londonā, un Zviedrijas „kronītis” Ulža Ģērmaņa vadībā.

Latvijas prese bez cenzūras gandrīz nekad nav bijusi, bet tikai retumis mēs zinām cenzoru pašu vārdus. Ulmaņa laikā preses sekretārs Skrēbers izpildīja to amatu. Tagad komisāra vārds, kas uzņēmies šo netīro darbiņu ir avīzēs izsludināts:

[DV delegātu pilnsapulcē] Gaŗākas pārrunas radās par Ezergaiļa lasītāju vēstuli Brīvā Latvijā. Visiem kritizētājiem atbildēdams, laikraksta atbildīgais izdevējs Jānis Muchks paskaidroja, ka no viņa un redaktora puses tā ir bijusi kļūda šo rakstu ievietot, bet ka turpmāk kas līdzīgs neatkārtosies. (Brīvā Latvija, Nr. 28)

Cenzūra ir kauna lieta un nekad Latvijas vēsturē tā nav bijusi tik atklāti deklarēta. Kopš tās dienas man vārds Brīvajā Latvijā bijis liegts, vēstulēm, pat dzejoļiem man nav bijusi tiesība atbildēt.

Muchks laikam ne gluži bez sirdsapziņas, savu cenzora lomu aizstāvot, ir vēlreiz šai lietā Brīvās Latvijas Nr. 31, atbildot Albertam Bergam, pieskāries:

Bet prof. A. Ezergaiļa vēstules ievietošana bija kļūda tāpēc, ka tā ietvēra sevī apvainojumu latviešu tautai: „... daudzi no latviešu labākajiem dēliem 1941. gadā kļuva par masu slepkavām.” Starplaikā vēstules autors pats ir atzinies, ka šai teikumā ir smagi kļūdījies. Redakcijas viedoklis: kļūdu iznīdēšana/izlabošana nepavisam nav cenzūra — un tā arī saprotams J. Muchka paskaidrojums.

Neviens teikums Muchka paragrāfā nesaskan ar patiesību. Man viņš vārdu nav devis, lai vēstuli izskaidrotu un maniem oponentiem, Anšlavu ieskaitot, atbildētu. Un nekad neesmu savu „labāko dēlu” teikumu atsaucis un kur nu vēl par lielu kļūdu uzskatījis. Ar Muchku man sarakstes nav bijis.

Varbūt par daudz esmu uzsvēris Muchka un DV lomu preses cenzūrā. Ir arī citas grupas, kas pēc cenzūras tiecas: Zviedrijas „kronītis” un socdemi nav izņēmums. Vācijā bija izdevība dzirdēt sarunas, kas raksturo to, kādos spaidos mūsu presei jāstrādā. Krievu disidentu „samizdatj” izdevumā parādījās Būmeistera (vēl joprojām padomju apcietinājumā) citāts, ka viņu Zviedrijas sociāldemokrati iegāzuši. Tas tad nu lika telefonu stieplēm uz Mincheni, Minsteri un droši vien Bruklinu divas diennaktis degt, lai šo ziņu apturētu. Būmeistera citāts kā tāds nekā pārsteidzoša nesatur, to jau mēs visi zinājuši. Daudz lasītā Bankrotā par to tika rakstīts. Emigrantiem šī ziņa varbūt necik svarīga, bet būtu sagaidījis, ka to uz Latviju tautas brīdināšanai no sakariem ar socdemiem (kuŗš tad no socdemu kontaktiem, sākot ar Menderu, nav iekritis) pārraidītu. Šai gadījumā mēs redzam mūsu mazo grupu arroganci panākt savu. Cik zināms, šis ir Būmeistera, izteiktās domas pirmpublicējums. (Par Br. Latvijas nodomiem, skat interviju ar redaktoru Fredu Launagu, JG 162. numurā.)

Minstere.

Minsteres ģimnāzijas izlaidums. Skūpstu un buču pļava. Prieka vēsti gribu jums sludināt: tagad latviešu ģimnāzisti bučo skolotājus. No visiem pasaules notikumiem tas nu būtu bijis tas nepareģojamākais. Kur izskaidrojums? Aizdomas, ka puķu bērni ir Minsterē infiltrējušies. 60ie gadi Amerikā ir cauri, bet mūsu „čigāni” tā laika ziedus ir Minsterē pārdēstījuši. Revolūcija no iekšas. Kā to apturēt?

Puķu laiks ir pagājis — lai dzīvo puķes.

Bet vēl viena revolūcija saknes mūsu tautā ir laidusi, varbūt pat dziļāka nekā puķu revolūcija, bet varbūt arī saskaņā ar to: JŪS, pieklājīgais un šķiriskais JŪS pazūd no mūsu valodas. Ir veselas sabiedrības apakšgrupas, kur ir pat nepieklājīgi lietot JŪS. Bet arī plašākās aprindās šodien pie latviešiem JŪS noslēdz vairāk durvju nekā atveŗ.

Sociologi un valodnieki, polītiķi un morālisti, komunisti un fašisti: kontrrevolūcionāri, iebāziet šo TU savā pīpē un uzvelciet, izšķaidiniet un iešļirciniet mūsu kollektīvā gūžā.

Uz Minsteri braucu bez nopietniem nolūkiem, tikai ziņkārības dēļ: redzēt jauno namu, Dr. Kadeģim, godu padot, tikties ar Brīvās Latvijas, manis cenzētajiem, ļaudīm un satikt paziņas. Bet man laimējās: iebraucu spieta laikā — ģimnāzijas izlaiduma priekšvakarā.

Glodene galvā nemierīga dauzās, satraukta un šņāc. Vai satikšu zagli?

Kā var mīlēt nemīlamos! „Mīli viņu!” atbalsojās Viļa vārdi.

Jaunais nams pilsētas nomalē, drusku nost no krogiem pamatīgi būvēts, varenāks nekā Riekstiņa centrs Kalamazū. Kā viņu kristīt? Vai Draudzības nams? Būtu vairāk tā kā pils. Andris Kadeģis namā jūtas kā saimnieks, un viņš mani izved caur archīvu un bibliotēkas telpām. Par pētniekiem arī ir domāts.

„Gaisma nāk no Minsteres,” saimnieks saka. Nams nav bez dinamiskiem architektoniskiem un ideoloģiskiem pretmetiem. Laimīgā kārtā viendomība šeit nepastāv. Fašisti ir paspiesti sānis, bet visi māk asumus noapaļot. Kad sasniedzu namu, tas spieto. Tiek griezts, krāsots, mēģināts — ģimnāzisti gatavojas izlaidumam. Slaistu neredzu. Tā kā chaoss būtu, visi iet un kustas, bet pasekojot — nav bez mērķtiecības. Viss man ir jauns un aizmirsts. Arī izlaiduma akts ir aizmirsts, savējo latviešu ģimnāzijā nekad nepiedzīvoju.

Ir apsveikumi, runas, lūgšanas, diplomi, dāvanas un Dievs svētī Latviju. Starp dāvanu grāmatām redzu, ka arī plaģiāta skarto sējumu dāsni izdala. Glodene mierīgi klausās un vēro.

Buču bez gala. Atvadu vārdi un asaras. Viņi, skolnieki un skolotāji, vieni otrus raudināt māk.

Un tad es ieraugu plaģiatoru. Tur viņš sēž pakava otrā pusē, gandrīz vai iepretim. Drūms vecītis, dzīves nobaidīts, smilšakmenīgu seju. No fotogrāfijās redzētā granātās tinušā jaunekļa, smaidīgām acīm tur nekas nemirgo. Izrukāts cilvēks dziļu sāpi, laikam arī par Latviju, nes. Zādzība ir zādzība. Kādēļ vecais puika, kādēļ? Vai tev godu nepietiek, kādēļ liki jaunāka pētnieka rakstu zem sava vārda?

Aplausi un bučas visapkārt. Mazs rudzu puķu vainadziņš ir pinies. Akts beidzas. Kā kristībām un iesvētībām būtu cauri gājis.

Grasos uz ārpusi. Arī zaglis piecēlies un nāk man pretim. Vai viņš mani pazīst? Nē. Pūlis stumdīgs, ar savu prātu — visi grib tikt laukā. Tauta mani sāk virzīt plaģiatoram virsū. Izejas nav. Vai viņš grib runāt? Nē. Jau pietiekoši tuvu, bet pazīšanās zīmi nedod. Viņš mani nepazīst un nevar pazīt. Vai lemti sadursmei krūti pret krūti, kā oksimorons [Oksimorons—divu nejēdzienu sadursme. M. Zeberiņa definīcija.], izlaiduma dienā ģimnāzijas zāles vidū? Pielieku arāja plecu pret drūzmu, sagriežos sāņus, mūsu piedurknes saskaras. Tschüβ! Paslīdu gaŗām. Vēlāk šampanieša dzeršanā, azaidā un ballē vēl viņu acīm meklēju — zaglis bija projām.

Kad izmet stopiņu, runas sokas. Iepazīstos ar nama architektu, labs rāvējs. Ballē saduros ar Ingridu Cāzeri, žurnālisma aspiranti, kas palīdz Launagam ar avīzi, mācās latvietībā. Enerģiska jaunkundze, atšķirībā no pārējiem dzeŗ minerālūdeni: „Tā var ilgāk turēt!”

„Tu savu, es savu, sveiks!”

Žurnālisms sarunu temats. Grib latviešiem amerikāniskus trikus mācīt: „Rakstu virsrakstiem vajadzētu vismaz norādīt uz rakstu saturu.” — „Jā,” saku, „netikai virsrakstos, 30ie gadi pie mums dzīvo.”

Esmu gatavs konfrontācijai ar preses cerberu. „Iepazīstini mani ar Jāni Muchku, diezgan viņš mani cūkojis.”

Ingrīda aizķeŗ pie piedurknes, līkloču noved mēbelētā istabā — direktrises Gravas dzīvoklī.

Ap galdiņu sēž pusducis: trīs dāmas, trīs kungi. Paziņas neviena. Biju domājis Muchkam roku pakratīt un acīs ieskatīties, bet sarežģījās. Dāvāja vīnu un stādīja pārējiem priekšā. Visi Daugavas Vanagi. Viens Latgales dzejnieks ar veiklu rociņu. Kur skatos — acīs kramiņš šķiļas, laikam mani pazīst. Sarunas pirmais cēliens pieklājīgs. Būtu cēlies un grasījies ārā. Bet Ezergailis neatstāj pusdzertu pudeli vīna un nebeigtu sarunu. Runas ievirzās kaŗa noziedznieku lietā. Kļūst silts. Tas nu būtu tur, kur es gribētu.

Klātesošie noraidoši — visu teikto atstumj pār galdiņu atpakaļ manā klēpī.

Saku: — „Nevar noliegt, nevajag melot.”

1. Vanags: Jūras malā odze savu galvu rij.”

— „Šāvēji bija un vēl dzīvo.”

2. Vanags: „Mani mīļie mīļākie, mūsu tauta mirst.”

— „Man divi priekšlikumi somā: latviešu žīdu draudzības biedrības dibināmas.”

3. Vanags: „Aizdod, debess, savu dziesmu man.”

— „Sauksim Rīgas žīdu otro Rumbulas dienu par sēru dienu.”

4. Vanags: „Kareivi, kaŗš vēl nav beidzies. Par ātru esi atlaidis ieroča spalu.”

— „Plūdi nāk. Lija.”

5. Vanags: „Svešais cirvis cērt.”

Belševica: „Lija, lija, lija, lija.”

Eglītis: „Cērt, cērt, cērt, cērt.”

Rīstījāmies minūtes desmit.

Pa brīžam antisemītisms uzšķēlās himmleriskā krāšņumā.

Nabaga tauta — pat antisemītisms no nacistiem aizņemts.

Mani mielotāji sāka nozust. Muchks izgāja uz neatgriešanos un pazuda arī viena dāma. Telpa metās šaura, krēsls ciets. Tā ka chaoss rastos, kā viesulis caurgājis. Statiņi un kūlīši, mani bērnu dienu rudzu lauka zemnieku sarindotie, pajuka. Pēdējais laiks „sist pēdu”, bet es vēl jau izjukušiem statiņiem, cepurīti uzsiet taisos: „Daugavas Vanagiem būtu gudri atkratīties no žīdu šāvējiem!”

Augšā lēca Latgales dzejnieks: „Šeit palikt nevaru!” Noķēra šņabi kā zvirbuli, kā zalvi izmeta.

Tur aizgāja taupīgs vai ķīmisks latvietis.

Vēl pāris teikumu dunči izmainās.

Vai mums bija vērts kopā ar Hitleru kaŗu zaudēt?

Pazuda arī pārējie. Akcija nobeigta. Pārlaižu acis, rugāji vien rādās. Izpūšu dūmus: Ilgas Gravas miteklis atbrīvots.

Ieeju dzertuvē, pasūtinu miestiņu. Nimfas un fauni — pievilina pie galda. Daudzus pazīstu no pēcpusdienas, tie skolotāji un skolēni. Šķiršanās smeldze, kas sākās aktā, vēl turpinās — netrūkst nedz skūpstu nedz palaistu pirkstu. Roka ritmi uzplūst un atplūst, pulsē ap galdu. Runājos ar Aukmani. Mārtiņš Zandbergs piesēžas, iepazīstina ar savu Ezeru zemes Līvānos augušo nāru. Sakari strādā un netikai koŗu līmenī vien — pieredze palīdz.

Jauna skolotāja pagriežas pret mani, ziedi matos: „Es tevi pazīstu.” Uzspiež man buču uz vaiga un skūpstu uz lūpām.

Mazs rudzu puķu vainadziņš...
„Tu raksti to, ko tu gribi.”
„Jā un nē,” — mans protests noslīkst kausā.
„Mēs tā gluži nevaram.”
„Bet kas ir vārdi pret mīlestībā vērtām rokām.”

Dziedam, dzeŗam, triecam.

Čigāni! Arāja puiši nošāva Latvijas čigānus. Te nu viņi atkal ap galdu sēž. Nolāpītie kosmopolīti! Nes ziņas frontes abām pusēm.

Kā mēs atgūsim Latvijas žīdus?
Dziesma pagurst — puiši un meitas ceļas, dažs iet pie stoikas, citi dancot, viens otrs pazūd ap stūri.

Nolieku kausu. Grasos uz terasi. Jana Kadeģe sit klavieres kā negudra. Citi vēl trakāki lauž ģitāras. Ir bieza migla vai smidzina. Līdz hotelim kilometri trīs. No ceļa vēl atskatos uz namu. Viss gaismā. Blāzmo tikai reta tumša rūts. Gandrīz vai atbrīvota pils.

Arī glodene, alkoholu nepanesusi, ir prom. Un ja nav ielīdusi Muchkam azotī, un neviens no bučotājiem virsū uzkāpis, tā ežmalā vēl tagad ganās un skatās kā jaunieši aizmugures zālājā volejbolu spēlē.

Nams lēnām šūpojas — architekts, sirsnīgs cilvēks, bija uzņēmis krietni.

Caur parku izgāja Poruks un mēs vēl te spriežam par dzeju.

Pēdējā pietura Frankfurte. Tur kariatīdes, kuŗas Berlīnē un Minchenē bija nozudušas no redzes aploka, atgriezušās pilnā spēkā, sarga pilsētu no augš un apakš. Ap staciju, kā visur Vācijā, daudz pornogrāfisko vilinājumu. Un visi tāpat kā štatos rāda vai nu par daudz vai maz.

Paku uz pleca uzcēlis (rokturi un siksnas satrūkušas), meklēju hoteli, „Šīs Zemes Paradīze” (biju prasījis pēc tuvākā un lētākā). Veŗos uz portālu. Iznāk padrukns pelēka paskata vīrs mana gada, meitene ap divdesmit, un turpat acu priekšā risinās šķiršanās. Viņš ņurd, vai ārzemnieks? Bet skuķis, noķer vēl klienta acu stūri, izgrūž apaļīgu: Tschüβ. Paceltu galvu pazūd gājēju straumē, lai atkal spīdētu un turētu pasauli uz sava jaunā pleca.

Lidene, platajā vēderā norijusi trīssimt cilvēciņu, paceļas ar astoņu stundu nokavēšanos. Laiks izstiept kājas. Holandei pāri lidojot, vairākas dozītes dortmundera nočaukst manā vēderā. Mēs skrējām saulei pakaļ, bet vienmēr mākonī. Ar nokavēšanos izmetu Eiropai, miegainu Tschüβ...