Ave Sol koncerti nenoritēja gluži mierīgos apstākļos. Gan labi saprotamā, bet tomēr dīvainā simbiozē, sekojot Staļina un Hitlera līguma paraugam, mūsu emigrācijas galējie un pretējie polītiskie novirzieni (gan skaitliski nelieli) apvienojās kopējā pret Ave Sol kustībā. Vaimanu Andrejs pat nosauca Amerikas kontinenta latviešus par morāliem deģenerātiem. Līdzīga veida lamu vārdi parādījās arī zināmos Kanadas un Zviedrijas izdevumos. Mūsu kultūras darbinieki gan šajos kaŗos nepiedalījās.

„The tumult and the shouting dies,” skan veca R. Kiplinga himna. Šoreiz jāšaubās, vai tas tā notiks, jo zināmas aprindas aizgāja par tālu, un daudzinātā šķelšanās ir notikusi un paliks. Līdz ar to tagadējās naidīgās puses tomēr varēs dziedāt pieminētās Kiplinga himnas pēdējo rindu: „Lest we forget, lest we forget.”

 

*

 

1987. gada 13. oktobrī Toronto viesojās Latvijas filharmonijas soliste Maija Krīgena. Viņa ir ievērojamā Latvijas komponista Pētera Plakida dzīves biedre. Savas muzikālās gaitas sākusi kā vijolniece, vēlāk pievērsās vienīgi dziedāšanai. Pēc Latvijas valsts konservatorijas beigšanas 1971. g. viņa strādā Latvijas valsts operas un baleta teātrī, dziedot gan Karmenu, gan Madalēnu (Rigoletto), Olgu (Jevgeņijs Oņegins) u.c. lomas. Ievērību pelna viņas līdzdalība P. Dambja operā Spārni, pēc tam kā Latvijas filharmonijas soliste, dziedot J.S. Bacha Magnificat, Mocarta un Verdi rekviēmus. Daudz koncertējusi kopā ar savu dzīvesbiedru komponistu Pēteri Plakidi. Pēdējais koncertēja Toronto pagājušā gadā.

Toronto koncerta pirmajā daļā viņa dziedāja Šūberta, Vēbera un Brāmsa dziesmas, otrā daļā vienīgi latviešu autorus: Ķeniņu, Aldiņu, Plakidi, Jāni Mediņu un Volfgangu Dārziņu. Kā koncertmeistare darbojās Sandra Mogensena, jauna, apdāvināta latviešu pianiste, kas mācījusies arī Kopenhāgenas konservatorijā un Mocarteumā Zalcburgā. Viņa savu uzdevumu veica piekļāvīgi un izteiksmīgi. Solistes koncerta programma liecināja, ka tā izvēlēta nevis lai parādītu sevi, bet lai paustu izvēlētās dziesmas resp. mūzikas skaistumu. Tādā garā arī klausījāmies Šuberta, Vēbera un Brāmsa dziesmas, un te sevišķi jāizceļ Brāmsa „Kapsētā” un „Mana mīla zaļo”. Maijai Krīgenai piemīt Vīnes šarms. Vīne, protams, ir muzikāli pati patmīlīgākā pilsēta pasaulē, kas cienī tikai sevi un savējos. Man tomēr liekas, ka Maiju Krīgenu Vīnes muzikālā sabiedrība uzņemtu kā savējo. Pats Vīnes „šmalcs”, kur tas nepieciešams, viņai izdodas tīri pārliecinoši.

Programmas otrā daļā T. Ķeniņa piecu dziesmu cikls − Dziesmiņas Amandai (komponista mazmeitai), kur ietilpst, „Skaistākā princese” (Aspazija), „Grāmatas lasītāji” (Rainis), „Žagatas romance” (E. Ādamsons), „Vakara dziesma” (E. Stērste), „Gaviles” (V. Strēlerte). Visumā atturīgā izteiksmē, bet zīmīgu izjūtu māksliniece šajās dziesmās sniedza pilnskanīgu komponista šoreiz raksturotāja − mūzikas veidolu. Ķeniņa mūzikai labi pieskaņojās Pētera Aldiņa „Upes dziesma” (L. Tauns). Šajā dziesmā Pēteris Aldiņš parāda nevien izdomas bagātību, bet arī jau zināmu oriģinalitāti. Vienlaicīgi šī dziesma liecina, ka komponista spējas nav tikai miniatūrās vien. Nākotnē gaidīsim kādu kvartetu vai simfoniju, ko viņš noteikti spējīgs veikt. Sekoja Pētera Plakida trīs dziesmas ar Ojāra Vācieša tekstu. Man vienmēr licies, ka līdz šim komponisti visai pavirši un tikai perifēriski pieskārušies mūsu laiku lielajam latviešu dzejniekam, te sevišķi vainojot estrādes komponistus. Ne tā Plakidis. Blakus tīri krāšņiem melodiskiem zīmējumiem te parādās arī drāmatiski konflikti, fantāzijas vērienīgums. Pats galvenais: te sastopam saviļņotus jūtu, jūsmas, nemiera un gaismas tēlu aspektus, kas otrā dziesmā („Sadzīs pēdas vēji tev”) izvēršas t.s. likteņsitienā, ko Čaikovskis tik spilgti rādīja savā Sestajā. Šis arī bija koncerta augstākais sniegums, konģeniāli parādot divu mākslu milžus savā zenītā. Vēl programmā dzirdējām Jāņa Mediņa „Ir viens vakars” (J. Jaunsudrabiņš) un „Tā ietu” (K. Jēkabsons), noslēdzot ar pusduci Volfganga Dārziņa tautasdziesmu apdarēm. Vecās mīļās paziņas − Mediņa dziesmas katrs uzņem siltu sirdi. Tā arī šoreiz. Tāpat prieks bija klausīties V. Dārziņa dziesmas. Savādi ir latviešu mūzikas ceļi. Amerikā V. Dārziņu atskaņo visai reti, turpretī Latvijas mākslinieku repertuārā viņš pēdējā laikā parādās diezgan bieži.

Maijas Krīgenas priekšnesums stilistiski izturēts, muzikāli pievilcīgs gan saviļņotākās, gan rezignētākās daļās. It sevišķi koncerta pirmajā daļā viņa rādīja drāmatisku spēku un traģismu, kā arī dziļu iekšējo rakstura tvērumu. Ja varētu piebilst, tad gribētu vēlēties vēl vairāk emociju koncerta latviskās daļas Plakida un Vācieša mākslā.

Šis koncerts lieku reizi pierādīja, cik augstā līmenī atrodas mūsu mūzika Latvijā.

 

*  *  *

 

Ir iznācis Latviešu koŗdziesmas antoloģijas pirmais sējums (1873.-1917.). Tas aptveŗ Kārļa Baumaņa, Ādama Ores, Andreja Jurjāna, Jāņa Straumes, Jāzepa Vītola, Emīla Melngaiļa, Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Zālīša, Kārļa Kažociņa, Ādolfa Ābeles dziesmas skaitā 41. No Ādolfa Ābeles iespiesta viņa studiju laiku dziesma „Tur dzidri zilā tālē” ar paša komponista vārdiem. Kāpēc taisni šī, to zina tikai Dievs un Klotiņš. Nav jau Ābelem sevišķi daudz koŗa oriģināldziesmu, bet, piemēram, sastādītājiem taču nevarēja būt svešs krājums „62 dziesmas koŗiem” Vītola un Ābeles redakcijā, ko izdeva Latvju 6. vispārējo dziesmu un mūzikas svētku rīcības komiteja pirms 1926. g. Te redzam Ābeles 8 balsu koŗa dziesmu „Mūzika” (Sibillas vārdi). Taču labi arī tā, kā ir, jo 20 gadu pēc savas nāves Ābele nu iesoļo mūzikas vēsturē Latvijā. Drīz nāk viņa simtgade (1989.) un jācer, ka arī Latvijas mūziķi to pienācīgi atzīmēs.

Paredzami arī turpmāki sējumi. Prof. Imants Kokars Ave Sol laikā Toronto Jaunās Gaitas intervijā paskaidroja, ka nākošā sējumā būs arī Jāņa Cīruļa, Valdemāra Ozoliņa, Jāņa Norviļa un Volfganga Dārziņa dziesmas. Cerēsim, ka tā arī notiks, un mēs redzēsim Cīruļa „Maldus”, Ozoliņa „Krēslā”, Norviļa „Balsis” un V. Dārziņa „Birzēm rotāts Gaiziņš”. Interesanti pieminēt, ka šī laika koŗa dziesmu komponisti gandrīz visi aizgāja svešumā, izņemot Barisonu un Vīgneru.

Apsveicams pasākums. Gan jāsaka, ka angļu valodas tulkojumi iznākušajā sējumā ir ļoti vāji.

 

Imants Sakss