Jaunā Gaita nr. 165, decembris 1987

 

Veronika Strēlerte

ELZA STĒRSTE UN NAURĒNU ELZA

 

Kā autobiogrāfijā (K. Egle, Atziņas III, 1924), tā arī vēlākajos „Atmiņu rakstos”, kuŗu fragmenti parādījās Karoga 1985. g. 2. un 3. numurā, Elza Stērste paskaidro, ka publicējusi savu pirmo dzejoli „Krusts” (Apskats 1902) un pirmo dzejoļu krājumu Prelūdijas (1913) ar Naurēnu Elzas vārdu tālab, ka nejutusies droša par savām dzejnieces spējām un negribējusi kompromitēt slaveno Stērstu uzvārdu. Nav iemesla to apšaubīt; tomēr, izvēloties tieši šo pseudonimu, dzejniece laikam gribējusi pasvītrot savu dzimto vietu − Vecpiebalgas Naurēnus, kur bija uzaugusi viņas māte Elīzabete. Kaut arī no Naurēniem dzejniece šķiŗas jau viena gada vecumā, kad ģimene pārceļas uz Rēveli un vēlākie sporādiskie apciemojumi atstājuši tikai neskaidras atmiņas, emocionālā saistība ar Naurēniem paliek viņas dzejā dzīva visu mūžu.

„Tu mīļāka par citām malām,” saka dzejniece pirmā krājuma dzejolī „Pie Ineša”, bet krājumā Eizebijs un Florestāns (1921) dzejolī „Mātei” apraksta apciemojumu Naurēnos, kur pie radiem, šķirstot albuma lapas, atdzīvojas mātes un tēva jaunības dienu tēli. Noskaņā daudz skumjāks ir 1966. g. rakstītais dzejolis „Naurēnos”, kur īsā balādē tverts īstens vai iedomāts apciemojums:

− Iznāc, saņem, māmuliņa! −
Jauna, daiļa bij mums viņa.
Iznāc, Rūsi, vecais draugs!

− Sauc vai nesauc, nav neviena,
Nav vairs jumta, nav vairs sienu,
Dūmenī drīz vēji kauks...

(Atstari, 1967, 46. lp.)

Bojā gājusi arī tā Jelgava, kur uz pastāvīgu dzīvi pēc trim Rēvelē pavadītiem gadiem apmetās Stērstu Andreja ģimene. Dzejoļi par Jelgavu sastopami vai ikvienā E. Stērstes krājumā: „Jelgava” (Eizebijs un Florestāns), „Vecā Jelgava” (Zaļā gredzenā), „Senā Jelgava” (Dzintara ceļš) un „Nodedzinātās Jelgavas vīzijas” (Atstari).

Jelgavā pagāja dzejnieces skolas un agrās jaunības gadi. Stērstu Andreja ģimenē valdīja patriciešu labklājība, viesmīlība un garīga rosība. Tur viesojās tādas izcilas personības kā Jurjānu Andrejs (E. Stērstes krusttēvs), Fr. Brīvzemnieks, K. Mīlenbachs un citi, bet par tēva palīgu kantorī strādāja Jānis Pliekšāns (Rainis). Šai auglīgajā vidē sāk veidoties E. Stērstes garīgo interešu virzieni − mūzika, literātūra un tēlotāja māksla. Neparasta apdāvinātība visās šais nozarēs padarīja grūtu izšķiršanos, kur specializēties.

Kad tēvs iepērk Zaļeniekos Kauliņu mājas, kuŗu tuvumā tek Auces upīte, sākas jauka vasarnieku dzīve, kur netrūkst ciemiņu un draudzīgu kaimiņu. Atmiņu rakstos dzejniece piemin Šūbertu ģimeni, no kuŗas jaunākais dēls Pauls − vēlākais pianists un komponists − meitenēm licies sevišķi pievilcīgs. Laukos pamodusies Elzas nopietnā interese par krāšņuma augiem un puķēm, kas turpinājusies visu mūžu.

Jelgavā Elzu, kas bijusi vecākā māsu un brāļu starpā, bieži ņem līdz uz teātŗa izrādēm un koncertiem. Lasīt latviski un franciski viņai iemāca māte. Astoņu gadu vecumā viņu sāk mācīt mājskolotāja Nadježda Ivanovna Saviniča. Viņa ir izglītota muižnieku atvase ar plašām zināšanām literātūrā, ko dzejniece piemin ar atzinību un siltumu. Pēc pāris gadiem Elza sāk apmeklēt Paukera jaunkundzes (Alix Paucker) augstāko vācu meiteņu skolu Jelgavā. Latviešu valodā viņa tur mācījās vienīgi reliģiju. Priekšniece bijusi izglītota, respektabla dāma ar plašām valodu zināšanām.

Parallēli Elza Stērste mācījās klavieŗspēli Cinniusa jaunkundzes mūzikas skolā, kur uz pianista karjeru gatavojās arī no Krievijas atbraukušais Valdemārs Dambergs un kādu laiku vijoļspēli mācījās Jūlijs Sproģis. Varbūt jau toreiz šo triju starpā iedibinājās draudzība un kopības izjūta, kas pastāvēja ilgi. Ar V. Dambergu Elzu saista arī kopējas literāras intereses. Jau trīspadsmit gadu vecumā Elzai esot bijusi burtnīca ar krievu valodā rakstītiem dzejoļiem; vēlāk viņa tos rakstījusi arī franciski, vāciski un latviski, pēdīgi pārejot vienīgi uz latviešu valodu.

Pirmais dzejoļu caurskatītājs un padomdevējs bijis tēvs; ne tikai tādēļ, ka viņš 4 gadus bija vadījis Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļu, bet galvenokārt tās cieņas un paļāvības dēļ, kādu meita pret viņu izjuta. Goddevība pret viņu bija tik dziļa, ka vārdu „tēvs” dzejniece vienmēr rakstījusi ar lielo burtu. „Viņam vienīgam varu pateikties, ka viņš man ir devis aprautu un skaidru izteiksmes veidu un atradinājis no dāmu spalvai tik ļoti piemītošās izrunāšanās un paviršības,” saka dzejniece savā autobiogrāfijā. Šai sakarā nav jāaizmirst Andreja Stērstes nopelni latviešu valodas laukā, sarakstot gan Latviešu valodas sistemātisko kursu (1879-80) un Vadoni latviešu valodas mācībā tautas skolām (1882), gan radot latviešu juridisko terminoloģiju.

Taču, lai rastos dzeja, tās impulsi jāmeklē citur, galvenokārt jūtu dzīvē. Bet taisni šai ziņā Elzas Stērstes atmiņas ir vārdos skopas. Jau agri viņa izjutusi savrupību un vientulību. Pirmais Stērstu dzīvoklis Jelgavā bijis tuvu kapsētai, kur blakus bijusi dūkste ar sēri dziedošu zemes vēzi. „Man liekas, ka šīs ainas neapzinīgi un nedzēšami bij iespiedušās dvēselē, jo vienatnē manas domas nekad nebija jautras. Rotaļas mani maz pievilka: māsas bija dažus gadus jaunākas par mani, un es bieži un labprāt mēdzu viena būt.” (Atziņas III, 259-60 lp.). Parallēli šīm atšķirtības izjūtām aug tieksme pēc romantiskiem pārdzīvojumiem. Par pirmajiem dzejoļiem Stērste saka: „Temas dzejoļos ir vai nu cēla rakstura, vai erotiskas, jo tolaik bieži aizrāvos.” (Turpat, 264. lp.).

17 gadu vecumā E. Stērste beidz skolu. Tēvs, varbūt vērojot meitas labilo raksturu, liek priekšā viņai tālāk mācīties dārzkopību, bet Elza izlēmusi citādi. Viņa izšķīrusies par labu mūzikai, lai kļūtu par profesionālu pianisti, un sāk gatavoties, lai varētu iestāties Pēterburgas konservatorijas klavieŗklasē. Šos gaidīšanas gadus pati dzejniece apzīmē par „tumšākiem un nemierīgākiem manā dzīvē.” Viņa aizraujas ar Šopenhauera, Nīcšes un Tolstoja filozofijas idejām un pārdzīvo iekšēju krizi, ko vēl vairāk paasina 1905. g. revolūcijas notikumi. Stērstu ģimene tajos aktīvi nepiedalās, bet dzejniecē tie atstāj dziļu atbalsi. Par to liecina autobiogrāfijā citētie tā laika dzejoļu fragmenti, kur vērojama nepārprotama Raiņa dzejas ietekme. Neviens no tiem nav uzņemts ne Prelūdijās, ne vēlākajos krājumos un izlasēs.

1906. g. E. Stērste dodas uz Pēterpili, kur tēvs viņai ieteic griezties pie sava drauga Jāzepa Vītola, kas konservatorijā bija izcila autoritāte. Savā grāmatā Manas dzīves atmiņas Vītols nodaļā par tautiešiem Pēterpils konservatorijā min arī Elzu Stērsti un viņas māsu Aleksandru (vēlāko Spekkes kundzi). Viņas mācās klavieŗspēli pie prof. Abramičeva un obligātos teorētiskos priekšmetus pie Josifa Svanoviča, kā Vītolu dēvēja audzēkņi un kollēgas. Vītols darbojas ne tikai kā komponists un paidagogs, bet vada arī Pēterpils Latviešu Labdarības biedrības un vēlāk dziedāšanas biedrības kori, kā arī ir mūzikas recenzents Pēterpils krievu avīzē.

J. Vītola dzīvoklī mēdz pulcēties neliels latviešu pulciņš, kuŗa vidū ir arī māsas Stērstes. Aleksandrai pareģo spožu pianistes karjeru, un viņa klavieŗizglītību turpina vēlāk Maskavā.

Jāzepam Vītolam iepatīkas Naurēnu Elzas dzeja, un 1909. g., uzturēdamies pa vasaru Pabažos Inču mājās, komponējot ciklu ar 8 dziesmām solo balsij (op. 40), viņš izmanto arī divus E. Stērstes tekstus „Kā mākonīts” un „Vienatnē” (pēdējā vēlāk uzņemta Prelūdijās). Pie Naurēnu Elzas dzejas viņš atgriežas arī 1914. g., kad, uzturoties Krimā, tiek komponēts 5 dziesmu cikls (op. 48) solo balsij un klavierēm ar Prelūdiju dzejoļiem (Jūŗas meita un Saules vainadziņš, Ziemsvētku dziesmiņa, Amarili stāsta, Serenāde un A la orientale). Šīs kompozicijas iznāk Beļajeva apgādā Krievijā.

Elza Stērste savukārt veltī J. Vītolam kādu dzejoli Prelūdijās. Šķiet, viņam veltīts arī dzejolis krājumā Dzintara ceļš (Dāvinājums). Viņas autobiogrāfijā Pēterpils laiks minēts tikai gaŗāmejot; plašāku konservatorijas gadu tēlojumu atrodam E. Stērstes rakstā „Jāzeps Vītols”, 1944. g. izdotajā rakstu krājumā sakarā ar komponista 80 gadu atzīmēšanu un Atmiņu rakstos (Karogs 1985, 2/3. num.).

Autobiogrāfijā tomēr E. Stērste atzīst, ka „Pēterburgas laikmets manī maz ko noskaidroja, varbūt vēl tikai paasināja grūto iekšējo krizi.” Viņa mana, ka dzejā iestājas pagurums un izsīkums. Tai laikā rakstītajos prozas gabaliņos tēlota māksliniece, kas zaudējusi ticību sev. Par to liecina citētā dzejoļa pants (arī tas nav uzņemts vēlākos krājumos):

Mūžīgā bezveida ēna,
Tu ceļā man spārnus salauzi,
Uz cieta klintāja nosviedi,
Un jūra tad palika lēna.

Neatradusi savas personības piepildījumu ne dzejā, ne mūzikā, E. Stērste pievēršas atkal tēlotājai mākslai. Jau bērnībā viņa bija daudz zīmējusi un skolas gados arī nedaudz gleznojusi. 1910. g. viņa konservatoriju atstāj un iestājas Rēricha Mākslas veicināšanas skolā, taču bez pretenzijām kļūt par gleznotāju. Profesionāļi, to starpā arī laba daļa ievērojamu latviešu gleznotāju, mācījās šai pašā pilsētā Štiglica mākslas skolā, ko 1918. g. pievienoja Pēterpils akadēmijai.

Pagrūti noticēt pašas E. Stērstes stāstītajam, ka impulsu no Pēterpils doties uz Parīzi viņai devusi Monas Lizas reprodukcija kādā skatlogā. Ja arī tas varbūt bija ārēji nozīmīgs moments, iemesliem vajadzēja būt dziļākiem. Lai būtu kā būdams, krievu kultūras vides maiņa pret francisko bija auglīga. Ne velti dzejniece saka: „Francija ir otra mana dzimtene, jo viņā es atdzimu garīgi.” Jau kopš bērnības mācījusies

franču valodu, viņa bez šķēršļiem var baudīt franču kultūras sniegumus. Viņa iestājas Sorbonnas universitātē, kur mācās ārzemniekiem domātā kursā. Mācībām ir 3 pakāpes − certifikāts franču valodai, diplomdarbs un doktora grāds. Diplomdarbam Stērste izvēlas tematu par Bodlēra aistētiku. Kā dzejnieks Bodlērs Stērsti bija interesējis jau sen; tagad bija jāpievēršas B. darbiem mākslas kritikā. Diplomdarbs, kas franču valodā bijis 70 lp. biezs, saīsinātā veidā iespiests latviešu versijā Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā 1920. g. 4.-5. num. Bez universitātes Stērste apmeklē arī Luvra mākslas skolu, bet mūzikas studijas vairs neturpina. Parīzē tai laikā bez viņas un draudzenes Metas (Aijas) Bertrānes uzturas pulciņš latviešu, kuŗu vārdus E. Stērste minējusi Atmiņu rakstos. No tiem pazīstamākais ir mākslinieks Ansis Cīrulis, kas guva ievērību Francijā ar savu keramiku un vēlāk darināja vāku Stērstes pirmajai dzejoļu grāmatai. Bijuši tur arī citi, E. Stērstes neminēti latvieši, piemēram, toreizējā Fallija dzīvesbiedre Milda Paleviča, kas atgriezās Parīzē vēl daudz gadu vēlāk, iegūstot 1925. g. Dr. phil. gradu aistētikā. Zīmīgs ir E. Stērstes konstatējums, ka „Tikai Francijā es visā pilnībā sajutu savas latviskās īpatnības.”

Stērstei Francijas pārdzīvojumi un iespaidi bija vēl pārāk svaigi un „nepārgremoti”, lai plašāk atbalsotos pirmajā dzejoļu krājumā Prelūdijas, ko autore izdod pati 1913. g. Jelgavā, kur pēc atgriešanās no Francijas sāk strādāt par klavieŗklases vadītāju Ķeizariskajā Mūzikas skolā. Notikusi tātad atkal atgriešanās pie mūzikas.

Nodaļu virsraksti Prelūdijās atgādina izpildījuma norādes kompozīcijām: Viegli un sapņaini − Dejojoši. Tumšākos toņos − Aizklāti un vērīgi − Balādes tonī. Dzejoļi tur rūpīgi sijāti un, šķiet, ka no agrā jaunībā rakstītajiem palikuši tikai divi – „Pie Ineša” un „Jūras meita un Saules vainadziņš”, kas ar savu valodas stilizāciju tautasdziesmu garā stipri atšķiras no pārējiem. Šai debijas grāmatā jau parādās E. Stērstes raksturīgās iezīmes: koncentrācija, virtuozitāte atskaņotās dzejas „vīšanā”, spēcīgs gleznieciskais elements un rotaļīga ironija. Pēdējai raksturīgs nobeigums dzejolī „Metamorfoza”:

Un nokrīt zaļais domino −
Daudz dzīvei asaru, daudz joku −
Gluds Filisters − viss comme il faut −
Man atvadoties skūpsta roku.

Tomēr Prelūdijas valdzina arī vēl ar ko citu. Tas ir pārdzīvojuma tiešums, dziļums, jūtu svaigums, kas sasaista šo krājumu ar dzejoļiem, kuŗi radušies mūža beigās. Tur ir jaunības mīlestības kvēle:

Caur manu miesu rozes dīgst
Un uguns ziediem slejas

(„Dzejnieks un Maria Magdalēna”).

Bet tur ir arī dziļi pārdzīvotas mīlestības bēdas un izmisums („Traģiskā poēma”, „Vakarā pie jūras”, „Dzelmes”). Vienā otrā dzejolī manāma Bodlēra ietekme („De profundis”, „Nakts mese”, „Lucifers”). Ir tur rotaļīgi bērnu dzejoļi un ar gleznotājas skatu tverti sieviešu portreti:

Ūdens spoguļos tā slaika
Zilā zīdā dzirkst,
Maza kāja šaurā kurpē
Mitrā smiltī mirkst.

(„Lietaina diena”).

Šie portretējumi turpinās arī nākamajā krājumā Eizebijs un Florestāns, kas iznāk LETAS apgādā Rīgā 1921. g. jau ar Elzes Stērstes vārdu. Nereti šais portretos samanāms sievišķīgi ass dūriens:

Jā, mīļā jaunkundze, tā lieta fatāla,
Jo jūsu vasara jau otrā atālā!

(„Tveicē”).

Tāpat dzejolī „Orientālistu izstādē”:

Kā lotosziedi Nilā zaļā
Mēs aizmirsdamies ilgi tvīkām,
Kad melna kundze acīm sīkām
Jūs sauca pavēloši skaļi.

Krājums Eizebijs un Florestāns, ko dzejniece veltījusi savam tēvam, ir jau 105 lappušu biezs un satur dzejoļus, kas sarakstīti laikā no 1914-21, bet to saturs dažkārt attiecas uz Francijā pavadīto laiku. Lielie aktuālie notikumi − I pasaules kaŗš ar tā nestajām pārmaiņām − šai grāmatā skarti tikai pāris dzejoļos („Marss”, „Šai skaļā laikmetā”). Pseudoklasiskā manierē lietota gan mītoloģisku tēlu, gan vēsturisku un literāru personu starpniecība tēlojumā. Taču arī šeit ir rinda dzejoļu, kur personiskās izjūtas parādās klaji, bez maskām („Aizliegusi sirds”, „Ar žēlu un ar mīlas skatu”, „Zoneta”, „Mirkļiem īsiem”, „Agrumā”, „Ai, kādi mīlīgi vēji”).

Šķiet, ka Parīzē būdama, E. Stērste kādu laiku pavadījusi Chateaux des Imbergères, kas minēta dažu dzejoļu datējumā. Napoleons to bija licis celt savai mīlulei, aktrisei Annai Butē (Boutet), sauktai par Mademoiselle Mars, kuŗas piemiņai arī veltīts viens no grāmatas dzejoļiem (18. lp.). „Šī pils ir tagad Mūzu ziņā, Un mākslinieki dzīvo viņā”, autore paskaidro „Noveletē”, kas nobeidz šo krājumu. Šis pagarais dzejojums ieturēts humoristiskā tonī, vēstījot par kādas pielūdzēju lenktas daiļavas Raikas gaitām šai pilī. Mūs var interesēt kāda biografiska norāde:

Šai tautu Bābelē, ko vienot
Bij mākslai, cieši kopā sienot,
Ar mūsu Fallijs kādreiz gāja
Un šito rindu rakstītāja.

Senās pilis un parki ar ēnainām ejām, strūklakām un nimfu tēliem ir daļa no tās senlaicīgās Francijas, kur dzejnieces gars jutās mājās. Tā bija romantiska vide, kur plauka romantizētas jūtas un noskaņas, bet bez jebkādām sentimentalitātes piedevām.

Atsevišķi pieminami arī plašāka apjoma liroepiskie dzejoļi − „Ubadze”, „Mātei”, „Tēvam”, „Maga kauss”, „Sirdis” un „Jelgava”, kur apcerīgā formā vītas domas par laikmetīgām parādībām un tuviem cilvēkiem. Dzejolī „Jelgava” ar gleznotājas veiksmi tverta pilsētas kanāla ainava un melni tērptās, salīkušās vācu dāmas ceļā uz baznīcu:

Un viņu veids no laikiem nezināmiem
Tā sakusa ar klusiem gotu namiem,
Ka atšķirt nespējis pat kaŗa troksnis
Šīs nobālušās pergamenta loksnes.

Par spīti stingri ieturētajām ārējās formas normām, E. Stērstes dzeja nekad nekļūst akadēmiski stīva vai samocīta. To atdzīvina sarunu valodas teicieni, šur un tur iesprausti piebildumi ikdienišķā tonī, dabiski līstošas, nereti trīsbalsienu atskaņas, tāpat skanīgas asonances. Dažviet ritma un atskaņu dēļ cieš valodas pareizums (piem., kāp 3. personā kāpj vieta; vilns, lai būtu atskaņa vārdam „pilns”, skumš skumjš vietā un citi skaņu izlaidumi gan ar apostrofa zīmi, gan bez tās). Ļoti maz turpretim viņas dzejā smago salikteņu, kas bija tik iecienīti tā laika latviešu modernistu dzejā. Tie bagātīgi sastopami jau 1913. g. izdotajā, Plūdoņa atdzejotajā Modernajā vācu lirikā, nereti ar savienojuma svītriņu vidū (kāj-airēdamies, zil-taurenīši, salti-balts, kreimen-dvaša uc). Svītriņu lietoja arī Sudrabkalns (Brīnišķi-Spodrā, kaisli-tiklā, sevis-brīvs uc.) un Ērmanis (kāri-apbrīnīgs, viegli-jauks, Jaunava-Māte utt.), neminot citus.

Tomēr, neraugoties uz dzejiskajām kvalitātēm, Eizebijs un Florestāns bija pārāk personiski intima un kultūrvēstures atribūtiem izraibināta grāmata, lai rastu plašāku atbalsi lasītājos. Pati autore ar šo grāmatu, atmetot Naurēnu Elzas pseudonimu, definītīvi pievērsās literātūrai, lai gan interese par mūziku un mākslu nezuda visu mūžu.

Pēc atgriešanās no bēgļu laika Krievijā E. Stērste vēl dažus gadus strādā arī par skolotāju Latv. Izglītības biedrības (1918-20) un vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. 1920. g. viņa salaulājas ar dzejnieku Ed. Virzu (Lieknu) un 1921. g. abi dodas uz Franciju, pavadot tur kādu gadu. Viņus vieno ne tikai mīlestība, bet arī kopējs darbs franču literātūras popularizēšanā Latvijā. Jādomā, ka E. Stērstes padoms un pamatīgās franču valodas zināšanas būs palīdzējušas Virzam veikt milzīgo darbu, atdzejojot franču 16. un 19. gs. liriku latviski. Virza E. Stērstei veltījis poēmu „Marselīne Nevermor”, un šai priekšvārdā dzejnieks un tuvinieki viņu mēdza saukt arī turpmāk. Kā šī iesauka radusies? Varbūt nemaldīsimies, apgalvojot, ka to ierosinājis franču 19. gs. dzejnieces Marselīnes Debordas-Valmoras (Marceline Debordes-Valmore) vārds, ar kuŗu Ed. Virza salīdzinājis E. Stērsti savos priekšvārdos grāmatiņai Poèmes lettons (1931). Šis necilais krājums, kur Elza Stērste atdzejojusi (bez atskaņām) 22 latviešu dzejnieku paraugus, ir vēl pēc tik daudziem gadiem laikam vienīgā latviešu dzejas antoloģija franču valodā, ja neskaita Mišela Žonvāla (Michel Jonval) latviešu mītoloģisko dainu izlases tulkojumu franciski (1929).

Bez jau pieminētā raksta par Bodlēra aistētiku minamas vēl šādas E. Stērstes apceres: „Franču romantisma pēdējais posms” (Ritums 1922), „Pjērs Korneijs, Žans Rasins” (Ritums 1925), „Moljērs” (Ritums 1925-6), kā arī franču prozas un drāmas tulkojumi. Abi beidzamie žanri nebija sveši arī pašai E. Stērstei. Pantos rakstītā komēdija Lāča galmā (Latvijas Kareivja literārā pielikumā, 1920) man, diemžēl nebija pieejama, bet pie prozā rakstītajiem darbiem šī raksta robežās neapstāšos.

Nākamās E. Stērstes dzejoļu grāmatas: Zaļā gredzenā (1928) un Mezgloti pavedieni (1934) radušās un iznākušas Latvijas patstāvības laikā. Zaļā gredzena pirmajā nodaļā sakopoti laikam visgaišākie autores dzejoļi, veltīti mazajai meitai Amarillis. Mātes un bērna attieksmēs, kur lirikā tik viegli iezogas sentimentālisms, te valda līksms un rotaļīgs gars. Tur ir graciozi, bērna pasaulei tuvi dzejolīši par dabu un tās radībām: putniem, kaķēniem, pērtiķiem, gliemezīšiem un dažādām paijām. Harmoniska, izlīdzināta noskaņa ir arī otras nodaļas dzejoļiem, kur valda „rudens bez skaudruma, rudens bez žēluma”. Minorā, savaldīgās skumjās tomēr skan nākamās nodaļas dzejoļi, no kuŗiem „Soneta” šķiet veltīta mātes nāvei un „Pro domo sua” dzimtas likteņiem. Jau šai grāmatā pavīd pašlepnuma kontrolēts rūgtums attieksmēs pret Ed. Virzu: dzejoļi „Greizsirdīgam” un „Mūza smejas”. Tomēr par spīti konstatējumam, ka „Es izslēgta no sirds un dzejas, Kur daiļas dāmas defilē”, dzejas frontē abi dzejnieki paliek cieši saistīti un solidāri. Par to liecina dzejoļi „Atbalsi meklējot”, „Laikmetiskais”, „No rīmēm dievišķām” un „Modernists”, kas satur arī līdz šim Stērstes dzejā nebijušu polemisku vēršanos gan pret neprašām kritiķiem, kas nav pietiekami kompetenti, lai saskatītu to, „kas īsts, kaut pulgots, kritizēts un skaļi nīsts”, gan pret polītikas cirku, kur darbojas „laikmētiskais klauns”, gan pret modernisma pilotiem, kuŗiem „vecmodīgie nelgas” stāv ceļā. Tūlīt gan arī jāatzīst, ka polemika nav E. Stērstes talanta stiprā puse. Nesalīdzināmi pārāks ir dzejolis „Atbilde” dzejnieces 25 gadu atceres gadījumā un jo sevišķi „Es aiziešu...”, kur gaišredzīgā vīzijā skatīta aiziešana no dzīves.

Bodlēriskas ieskaņas ir nedaudzos dzejoļos, kas, liekas, radušies abu dzejnieku kopējā ceļojumā Parīzē („Agrā stundā”, „Bulvāros”, „Chimera”, „Tirgus” un „Lupatu lasītāja”). Vecā Jelgava atdzīvojas beigu dzejolī ar to pašu nosaukumu un Noveletē 2, kur graciozos pantos tvertajai humoristiskajai fabulai attiecīgo dekoru sniedz šī pilsēta. Šo Noveleti 2 1926. g. ar O. Norīša illustrācijām, pārrakstītu Miķeļa Goppera rokrakstā, izdeva atsevišķā grāmatiņā apgāds „Zelta Ābele” Rīgā.

Arī nākamās grāmatas virsraksts Mezgloti pavedieni (1929-34) simboliski atbilst saturam. Ja pirmās nodaļas ceļojuma iespaidi virknējas ar gleznotājas skatu tvertās ainās (Lietussargi, dāmu svārki Uzpūšas kā melni kuģi), kur tikai retumis pavīd personiskāki akcenti („Freska”, „Versijas nimfai”), tālākajos dzejoļos autores skats vērsts sevī. Tā ir ciešanu padziļināta, bet reizē arī stingra kaluma dzeja, kur sasniegts varbūt vislabākais, ko Elza Stērste rakstījusi. (Sevišķi pieminami dzejoļi „Sāpju vārtos”, „Drupas”, „Vēl reiz”, „Trīs gredzeni”, „Ai, kādā tuksnesī”, „Bez mīlestības un bez naida”, „Ja tā ir lemts”). No tā nevajadzētu pārsteidzīgi secināt, ka laba dzeja rodas tikai ciešanu katarsē. Izšķirīgais tomēr laikam būs dzejnieces briedums, drosme un savu spēju apzināšanās. No paraugiem un skolotājiem paturēts derīgais, pārējais nokritis kā čaula.

Līdz šim autores dzejā vēl neparādījies drāmatisks spēks ir beidzamās nodaļas dzejoļiem „Negaisā”, „Likteņiem trakojot” un „Sapnis”. Beidzamajā, pareģonīgā vīzijā nojausts kā visas latviešu tautas, tā dzejnieces pašas liktenis tālākā nākotnē:

...

Un beigās mūs, aiz nakts un bēdām melnus
Pa svešiem ceļiem aizpūtis kā pelnus;
Vējš pažobelēs gausi velk un sten,
Vējš visu klīdina un trimdā dzen.

Tikpat baigās nojautās − šoreiz par kādas slavenas personas nāvi − rakstīts dzejolis „Vīzija” pentametru smagajā sēru marša ritmā. Bet, apliecinot sava talanta daudzpusību, ar tikpat lielu veiksmi uzrakstīts humoristiskais dzejolis „Poēts diendusā”, kuŗā viegli sazīmēt viņas dzīvesbiedru. Sapņos un murgos viņš traucas pakaļ iemīlētām, iekārotām sievietēm, bet īstenības spriedums ir cits: „Tu, poēta, mūžam viens.”

Šīs domas tālākais risinājums atrodams grāmatā Dzintara ceļš, kas iznāca 1941. g., kad Ed. Virza bija jau miris (1940. g. 1. martā). Dzejolī „Eiridika” lasām:

Še velti dvēsele tev tvīka
Un šaudījās, līdz zuda balsti,
Nu tavu sapņu Eiridika
Nāk saņemt tevi ēnu valstī.

Ar savu pavadoni maigu
Vairs nežēlosi saules dzisu,
Jo viņas vaigā rasi visu
Še iemīļotu sievu vaigu.

Tā kā Mezglotie pavedieni iznāca jau 1934. g., tad šī grāmata satur arī starplaika dzejoļus. Pirmajā nodaļā ir gan vēsturiskas ieskaņas par hercoga Jēkaba laikiem un „Dzintara ceļu” (iespējams, ka ierosme šim dzejolim meklējama E. Stērstes svaiņa Arnolda Spekkes pētījumos), gan Itālijas ceļojuma impresijas. Taču augstākās galotnes šeit dzeja sasniedz tais dzejoļos, kur personīgo izjūtu smagums saplūst kopā ar tautas likteņu traģēdiju. Tādi dzejoļi ir: „Sonets”, „Mūsu kundze”, „Aizejot”, „Gulbis”, „Rudenīga nakts”, „Pāve” un jo sevišķi šīs īsās rindas:

Vai tā nešķiet tev?
Ja ko dārgu jūti mirstam,
Dzirdi ilgi zemi birstam
Pāri šķirstam,
Pāri sev.

1943. g. Zelta Ābeles almanachā, kur Elza Stērste ir viena no redaktorēm, viņa ievadvārdos raksta: „Kāda iekšķīga gaisma, kas latvju tautai ir dota un ko nekas nevar atņemt, to izvada cauri smagākiem pārdzīvojumiem.” To pašu apliecina arī beidzamie divi dzejoļi Dzintara ceļā – „Laikmeta skrēja” un „Novēlējums”. Nekādi pārbaudījumi nav varējuši iznīcināt dzejnieces vitalitāti. Kad pagurst Elza Stērste, viņai nāk palīgā Naurēnu Elza. To apliecinājusi ne tikai dzeja, bet arī dzejnieces mūžs.

Tikai 1967. g. iznākušajā plānajā dzejoļu izlasē Atstari vienkopus atrodami dzejoļi, kas laika secībā radušies pēc Dzintara ceļa. Ievērojamākais to starpā ir „Nodedzinātās Jelgavas vīzijas”. Aizgājusi bojā kā Otra pasaules kaŗa upuris dzejnieces jaunības pilsēta. Līdz ar to jākonstatē, ka:

Viens mūžs ir pēkšņi iris
Un otra nebūs vairs.

Kad Elza Stērste, nevēlēdamās doties līdz bēgļu straumei, kas plūda uz Vāciju, izšķīrās palikt dzimtenē, viņa nenojauta, ka to gaida cita, daudz bargāka trimda. Dzejniece, kas nekad mūžā nebija piedalījusies nekādās polītiskās konspirācijas, pēkšņi bija kļuvusi padomju režīmam bīstama un līdz ar to sodāma. 1950. g. viņu deportēja uz Taišetu Sibirijā. Meža darbi smagos klimatiskos apstākļos izsūtījuma laikā sagrāva viņas veselību, bet ne garīgo izturību un dzīvotgribu. Ne bez pamata var pieņemt, ka šo spēku deva ne tik daudz Elzas Stērstes franču kultūras apmirdzētie gadi, kā tuvība ar saviem zemnieku senčiem, ko dziļi izjuta Naurēnu Elza:

Ne lepnā pilī − dūmu istabiņā
Liels izaudzis ir manu senču gars.

(„Mani senči”, 1964, izlasē Saules koks).

Tāpat tālāk tai pašā dzejolī:

Kad viņi skan, es līdzi skanu tiem
Un jūtu tos līdz dvēseles pamatiem.

Par pārciestajiem grūtumiem izsūtījumā dzejniece nav mīlējusi stāstīt. Tas, kas bija uzticēts dzejai, atceļā „pazudis”, bet atmiņā saglabāto neviens nav varējis atņemt.

Lai pēc atgriešanās 1955. g. psīchiski būtu iespējams sākt jaunu dzīves periodu, pārciestajam un izbēdātajam vajadzēja pārvilkt svītru. Par to liecina dzejolis „Miers”, datēts ar 1955. gadu:

Visiem, kas nepārnāks dzīvi,
Aizsaulē mūžīgs lai miers,
Kaujās kas kāvušies spīvi,
Svešumā zudušiem − miers!

Nāvīgiem ieročiem spožiem,
Lodēm tālskrejošām − miers;
Uzvaras karogiem košiem,
Saplēstiem karogiem − miers!

Vēl bija dzīvojami gaŗi gadi. Ķermeņa kreiso pusi bija skārusi paralizē, un ar apbrīnojamu pašdisciplīnu un pacietību dzejniece vingrinās veikt nepieciešamo ar veselo roku. Agrāk veiklākā bija bijusi kreisā roka, arī rakstīšanas ziņā. Tomēr citu cilvēku palīdzība bija nepieciešama un smalkjūtīgā Elza Stērste ļoti labi apzinās, ka tuviniekiem radušās jaunas, lielas rūpes.

Ar sirds siltumu uzrakstītas Annas Žīgures atmiņas par vecmāmiņu sakarā ar viņas simtgadi (1885-1985). Mudīte Austriņa savukārt Laikā aprakstījusi savas ciemu reizes pie dzejnieces Mellužos, Rīgas jūrmalā. Tur viņu apciemoju arī es pāris gadu pirms dzejnieces nāves (E. Stērste mira 1976. g.). Mēs dzērām kafiju pie maza, gracioza galdiņa un tērzējām par šo un to apmulsumā par tikšanos pēc tik ilgiem gadiem. Stērste rādīja albumu ar dažādiem avīžu izgriezumiem un pašas atzīmēm par sevi un Ed. Virzu, kas joprojām bija persona non grata. Neapgrūtināju viņu ar jautājumiem par dzīvi izsūtījumā; galvenais jau bija pateikts dažos man agrāk atsūtītos dzejoļos.

Kaut arī zaudēts bija tik daudz, viņas vitalitāte, lai gan jau lielā vecumā, ar prieku pieņēma tagadnīgās balvas − Latvijas dabas jaukumu, bērnu smieklus un rosmi, veco draugu apciemojumus un jauno dzejnieku mīlestību. Gandarījumu sagādāja radinieks V. Ļūdēns ar savu lielo dzejas talantu. Tikai brīžiem pār šo smalkiem vaibstiem veidoto seju, kas profilā izskatījās tieši tāda pat kā agrāk, pārlaidās rezignācija. Par šādiem mirkļiem viņa 1962. g. rakstījusi:

Saki − kur lai sāpi lieku?
Pēkšņi ienāk tā un smeldz,
Skumji smeldz kā rudens zelts.

Otrā, plašākajā dzejoļu izlasē Saules koks, kas iznāk 1972. g. (virsraksts sakrīt ar Z. Lazdas beidzamo dzejoļu krājumu), no agrāk nepublicētiem dzejoļiem klāt nācis vienīgi 1944. g. rakstītais „Pētera baznīcas gailis”. Šis lepnais putns dzejā kļuvis slavenāks par dažu labu vēsturisku personu un apdzejots arī trimdā. E. Stērste šo gaili tēlojusi tieši baznīcas degšanas brīdī, Otra pasaules kaŗa beigu cēlienā:

Nu uguns dzīrēs spārnus sitis,
Tas dziedādams no gaisa kritis,
Gul pīšļos pamests, bārs un viens.

(Saules koks, 201. lp.)

Elza Stērste guldīta Meža kapos blakus Ed. Virzam skaistā, labi koptā kalniņā. Piekājē labajā pusē ir viņas māsas Helēnes un otras māsas Aleksandras, kas pati atdusas svešā malā, dēla Andreja Spekkes kapi. Tikai dažus metrus no šī kalniņa vēl 1986. g. vasarā atradās milzīga, „tradicionāla” atkritumu kaudze. Bet mirušo acis tā vairs nespēj apvainot.

 

 

 

IZMANTOTĀ LITERĀTŪRA

Naurēnu Elza. Prelūdijas, 1913, Jelgavā.

Elza Stērste, Eizebijs un Florestans, 1921, Rīgā; Zaļā gredzenā, 1928, Rīgā; Mezgloti pavedieni, 1934, Rīgā; Dzintara ceļš, 1941, Rīgā; Atstari, izlase, 1967, Rīgā; Saules koks, izlase, 1972, Rīgā.

Poèmes lettons, Préface de Paul Hazard, traduits par Elza Sterste. Introduction de E. Virza. 1931, Riga.

K. Egle, Atziņas III, 1924, Rīgā.

Jāzeps Vītols, Rakstu krājums 80 gadu piemiņai, red. J. Graubiņš, 1944, Rīgā.

Jāzeps Vītols, Manas dzīves atmiņas. Red. J. Rudzītis. 1963, Uppsala.

Latviešu konversācijas vārdnīca (1927-40), Rīgā.

Valdemārs Dambergs, Zaļais rakstniecības koks, 1947, Mullsjö.

Latviešu literātūras kritika III, IV (1958-60), Rīgā.

Mudīte Austriņa, „Marselīne Nevermor”, Laiks 1985, martā.

Anna Žīgure, „Mana vecmāmiņa”, Dzimtenes Balss 1985, 14. martā.

Elza Stērste, „Atmiņu raksti”, Karogs, 1985, 2. un 3. num.