KUR PALIKA AKMENS?

Indra Gubiņa, Uz akmeņa stāvēdams. Romāns. Grāmatu Draugs, 1986, 292 lp.

 

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas gribot negribot rodas vēlēšanās pārfrazēt (jebšu "pārfrizēt") angļu izteicienu "Skaistums ir tikai uzlūkotāja acī" par "Patiesība ir tikai uzlūkotāja acī". Pie tam šeit nebūt nav domāta autores ķiķināšanās ar lasītājiem, neatklājot romāna "romāna" gala iznākumu pašās beigās, kaut arī to varētu atbilstoši kvalificēt līdzīgā veidā. Pati lielākā mistērija, kas caurmēra lasītājam tā arī paliek "nēģera vēdera tumšumā", ir grāmatas pamatdoma, ideja, mērķis. Romānā ir it kā divi atšķirīgi centrālie notikumi, kas savā starpā plēšas kā suns ar kaķi, kamēr beigās nepaliek dzīvi ne kaza, ne vilks un arīdzan neviens nav paēdis.

No vienas puses romāns it kā būtu jauna svešatnes latvieša Gata Brenča, Kanadas tautiešu Valdas un Mārtiņa padsmitnieciskās atvases, rakstura attīstības dokumentējums cauri jaunības gadu dūksnājiem un pāri atvariem, kas katram jau tik labi zināmi no pašu dzīves. No otras puses grāmatas centrā pretstatīts lielais nacionālais pārdzīvojums ar svešatnes latviešu Dziesmu svētkiem Gotlandē 1979. gadā, kur piedalās arī Brenču ģimene un draugi. Tiktāl vēl viss būtu labi. Bet galā tomēr neiznāk vis labi. Jo pēc Gotlandes romāns ņem tālāk pavisam neparedzētu gaitu, kā jau dažkārt dzīvē pa laikam notiek. Tikai ar dzīvi tad ir tā, ka ne jau viss kļūst derīga viela romānam. Romāns tomēr prasās pēc kaut kādas vienotājas schēmas, domas, idejas. Ja tādas nav, vai varam vairs runāt par literātūras mākslas darbu? Izņemot vienīgi tad, ja varbūt lasītājs pats ir par stulbu, lai šo pamatdomu kā pērli no gliemenes izbāztu saules gaismā. Tāpēc arī sākotnējie vārdi šeit par patiesību, kas varbūt mājo tikai paša skatītāja (rakstnieka) acī. Pie tam būtībā nav svarīgi, vai romāna "beigas" līdz galam izstāsta vai ne, runa ir par visa darba nostatījumu attiecībā pret lasītāju.

Tagad nu stāvoklis tāds, ka romāns sastāv no divām savstarpēji svešām daļām. Viena ir Brenču ģimenes dzīves un Gata attīstības stāsts. Otra ir Gotlandes Dziesmu svētki un ar tiem saistītie notikumi. Neviļus rodas iespaids, kas droši vien ir netaisns pret autori: romāna pamatā bijis Brenču dzīves stāsts, kamēr Gotlande iestarpināta tikai tāpēc, ka autorei personīgi ar to saistās liels pārdzīvojums, kamēr cita literārā darba nav bijis pie rokas, kur to klāt vaļā.

Pretrunas, kas saistās ar trijstūri Gatis-Gotlande-Gabriela, ne tik vien nav atšķetinātas, tās vispār nediskutē kaut tieši šādu pārrunu lasītājs prasīt prasās. Autore tikai identificē šo trijstūri, kam tik vien kopēja kā burts G. Ar pārējo lai mīļais Dieviņš un lasītājs paši tiek galā.

Daudz veiksmīgāk toties autorei gājis ar otru trijstūri: Marianne-Gotlande-mācītājs Avots. Šeit ir loģiska attīstība no sākuma līdz beigām ar Gotlandi pa starpu, kaut arī "beigas" atstātas lasītāja paša izdomai.

Ir žēl būt skarbam pret Indras Gubiņas darbu, jo viņa neapšaubāmi ir laba un spējīga rakstniece. To liecina viņas citi darbi. Ja šoreiz iznācis "netrefers", tad kur cēlonis lasītāja neapmierinātībai? Iemesli nav meklējami Gubiņas valodā, aprakstos, raksturojumos. Tos visus varam baudīt arī šajā romānā. Varbūt vaina meklējama divu atšķirīgu temu neveiksmīgā sašķetinājumā, mēģinot no tām iztaisīt vienu. Varbūt Gotlandes daļa būtu atstājama labāk sānis pavisam cita rakstura darbam, kādi ir Indras Gubiņas teicamie ceļojumu piedzīvojumu apraksti tīri personīgā plāksnē. Kāpēc gan lai Gotlandes krastā uz akmeņa nebūtu stāvējusi Indra pati? Vismaz tad mēs būtu varējuši viņai ticēt. Un Ed. Dzeņa teicamais apvāka zīmējums, kaut mainīts sieviešu kārtā, būtu bijis vietā.

 

Inārs Brēdrichs