PĒTERIS KUNDZIŅŠ

Skaidrīte Cielava. Pēteris Kundziņš. Rīgā: Zinātne. 1986. g. 112 lp.

 

Grāmata iznākusi mākslinieka Pētera Kundziņa simtgadē un sniedz labi lasāmu pārskatu par šī latviešu "tilta paaudzes" mākslinieka dzīvi. Viņa mākslas ceļš sākas cara laika Krievijā. 1912. g. beidz Štiglica Centrālās zīmēšanas skolas teātŗa dekorāciju klasi un tūlīt piedalās "otrajā" un "trešajā" latviešu mākslas izstādē pirmskaŗa Rīgā. Ir viens no latviešu skatuves glezniecības pamatu licējiem (no 1913. līdz 1915. g. Rīgas Jaunajā teātrī un Latviešu operā) un turpina šo darbu neatkarīgās Latvijas sākuma gados (1919. - 1921. g. dekorāciju darbnīcas vadītājs Nacionālajā operā).

No 1921. gada P.K. ir zīmēšanas skolotājs Rūjienā, Daugavpilī un Rīgā un cītīgi piedalās Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādēs, galvenokārt ar savām Latvijas debesu ainavām. No šī intensīvā Pētera Kundziņa daiļrades laika vispazīstamākā, šķiet, ir glezna "Cūkgans" ar plašajām katedrāļu debesīm, kas pirmo reizi izstādīta Latvijas 10 gadu jubilejas izstādē 1928. gadā un vēl šobaltdien jūsmina skatītājus Latvijas Mākslas mūzeja pastāvīgajā ekspozicijā.

Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām Vācijā 1945. gada rudenī ar ģimeni dzīvojis ļoti šauros apstākļos, jo "viņu dzīvoklis gan bija jau aizņemts" (85. lp.) un "darinājis metus lustrām un dažādiem metalla apkalumiem" kombinātā "Māksla". Divpadsmit pēckaŗa gados līdz savai nāvei 1958. g. piedalījies 7 plašās kollektīvās izstādēs ar gleznām.

Neskatoties uz ilggadīgo darbību mākslas vēstures jomā, Skaidrītes Cielavas prozas plūdums visbrīvāk atraisās Kundziņa ainavu satura aprakstos. Šeit autorei raksturīgs romantiski poētisks stils ar izmanāmu tendenci pārtapt saldmē. Piemēram, "glezna "Klīstošie mākoņi" (1936), kur mākslinieks priecājas par sulīgo zaļo bērzu audzi ceļa ielokā un zemu slīdošām baltu mākoņu laivām. Te valda vasaras pēcpusdienas rāmais miers, šķiet, it kā zemi glāstītu vieglas, siltas vēja plūsmas, liekot pa reizei iešalkties bērzu lapotnēm" (64. lp.).

Grūtāk autorei klājas, kad jāpieskaŗas ideoloģiski sensitīviem jautājumiem, par kuŗiem viņai izsenis iesīkstējušas subjektīvas antipatijas. Tā rakstot par Kundziņa piederību Neatkarīgo mākslinieku vienībai, autore atrod ieganstu Rīgas mākslinieku grupas noniecināšanai. Vispirms tiek izvirzīta pretrunīga hipoteze (no vienas puses "bija jauki, simpatiski, gudri. Meklēja, eksperimentēja", bet no otras puses - "grupas vispārējā noskaņa šķita pārspīlēti neiecietīga"), kas tad tiek izlietota savu sīko rēķinu kārtošanai, pie tam savas subjektīvās domas tik pat kā ieliekot Pēteŗa Kundziņa mutē (50. - 52. lp.).

Arī tālāk nevajadzīgā Neatkarīgo mākslinieku vienības aizstāvēšana pret tā laika kritikas "paļājumiem" (V. Eglītis "viebjas"; U. Skulme "nesaskata neko labu" u.t.t.) nekādu īpašu pienesumu Pēteŗa Kundziņa mākslas izpratnei nedod.

Īsajā nodaļiņā "Jūtu satraukums. Kauciens" (70. - 72. lp.) aprakstīts ļoti personīgs Kundziņa rakstura un ģimenes dzīves izgaismojošs notikums. Tā kā autore to pati nav izdomājusi, tad še nu prasīt prasās pēc avotu norādes.

Interesants apraksts un illustrātīvais materiāls nodaļā "Grāmatu grafika. Šarži. Karikatūras" (73. - 82. lp.). Gribētos minēt, ka vairums Sigismunda Vidberga mākslas pazinēju apšaubīs Cielavas tezi, ka "Bilītis dziesmu" illustrācijas ir "erotiski pārsātinātas" (78., 79. lp.), jo Vidbergs "pakļāvies buržuaziskās intelliģences pārsmalcinātai gaumei" (105. lp.). Vai argumentēšana no hiperbolizētas tiklības pozicijām, vai tikai subjektīvs kodieniņš nozīmīgajam Rīgas mākslinieku grupas meistaram?

Priekšlapā ievietotais Induļa Rankas Pēteŗa Kundziņa portrets no piecdesmitajiem gadiem ir ne tikai interesants kā tā laika vēsturiska dokumentācija, bet arī krietns palīgs viņa mākslas pamatīgākai sapratnei.

 

Nikolajs Bulmanis