NEIZDEVIES DAINU TULKOJUMS VĀCU VALODĀ

Hab fünf Truhen voller Lieder, Lettische Dainas. Hrsg. Welta Ehlert, Nachdichtung Annemarie Bostroem. Mit einem Nachwort von Janis Peters, Ill. Juris Krievins. Berlin 1985, DDR.

 

- Kā smejies, mums tak' ir, vaj'g tik tulkot! - Runa, kā parasti, par mūsu tautasdziesmām un grandioziem kultūrvēsturiskiem lēmumiem, kādi tiek izperināti kādās prātnieciskās un švaukstiskās sēdēs. Šie kultūrvēsturi nicinošie tautiskie "bizdingsi" periodiski uzbrūk katram latvietim bez izņēmuma kā trimdā, tā Latvijā. Ja ik pa gadskārtu runājam, ka dainas nav pārtulkojamas, tad šādās sēdēs viss izkūpējis. - Uzdrīkstēties ir skaisti. -

Uzdrīkstēties ir skaisti, - ja spēj.

Veltai Ēlertei, citkārt tik rūdītai tulkotājai, šoreiz acīmredzot neviens labais gars nav stāvējis klāt.

Jānis Peters savos pēcvārdos min Herdera dainu tulkojumus. Ēlertei nebūtu nācis par ļaunu pārlasīt un pārdomāt Herdera kommentārus saviem tulkojumiem 1778. gadā. "Latviešu valodai ir galda zvaniņa skaņa, toties vācu valodai baznīcas zvana." Ēlertes/Bostrēmas tulkojums ir kā mēģinājums ar varu pielāgot šo galda zvaniņa skaņu baznīcas zvana skaņai. Te ir noticis pavisam kas aplams. -

Vācu tautasdziesmu tradicijas pamatīgi atšķiŗas no mūsējām. Ko Vācijā šodien apzīmē par tautasdziesmu, ir zemnieku, pilsoņu, studentu, amatnieku, kaŗavīru, "Wandervogelu" dziesmas, kas pauž attiecīgos sava laika pasaules uzskatus. Šie teksti nebūt nebija samaināmi starp atsevišķiem sabiedriskiem slāņiem. Latvieši visu laiku toties ir bijuši tikai kalpu tauta. Te ir pavisam citas tradicijas, priekšstati, vide. Līdz ar Herderu vācu tautasdziesmu priekšstats gan mainījās, bet 19. un 20. gs. tika ideoloģizēts un līdz ar to sagandēts. - Jājautā, kādam tautasdziesmu priekšstatam un jēdzienam atbilstoši Ēlerte ir veikusi savu tulkojumu, kādā vidē viņa tā gribējusi pārcelt? Šīs tradicijas vienkārši neievērot arī Ēlerte nevar. Kaut kāds miglains priekšstats par tautasdziesmām viņas tulkojumā pavīd.

Otra dīvainība, kas pilnīgi duras acīs, ir Ēlertes/Bostrēmas attieksme pret sava laika valodu. Katrs tulkotājs zina, ka tulkojums ir jau atpalikšana no oriģināla, tas jau ir "novecojis". Retais tulkojums pārdzīvo savu laiku. Tādēļ ir pilnīgi neizprotami, kādēļ Ēlerte/Bostrēma vēl piedevām lieto novecojušus vārdus. Vai viņas grib parādīt dainu vecumu? - Dainu archaiskums neizpaužas tik daudz leksikā, kā - sintaksē un morfoloģijā. Cik aktuālas dainas ir šīsdienas latvietim, skaidri izriet no Petera pēcvārdiem - aiz tiem pašiem polītiskiem iemesliem kā visus iepriekšējos 700 gadus. Peters raksta, ka tikai tautasdziesmās paglābās mūsu valoda - mūsu nacionālās eksistences priekšnosacījums. Te ir pretrunas starp Ēlertes/Bostrēmas tulkojumu un Petera rakstu. Pēc Ēlertes/Bostrēmas tulkojuma jādomā tieši pretējais - te nav itin nekā patstāvīga, oriģināla, nekādu kultūras vērtību, te nav ģenuīnas valodas, formas, priekšstatu skaistuma - - -

Kā lai arī būtu, ja latviešu tautasdziesmas pilnīgi pārveidotas pēc vāciešu gaumes un priekšstata. Katra caurmēra vācieša arguments pret Austrumeiropas mazām tautām ir vāciešu kultūrnesēju loma. Ēlertes/Bostrēmas tulkojums ir kā pierādījums: latviešu tautasdziesmas nav nekas cits kā sentimentāli salkans vācu tautasdziesmu atdarinājums.

Kā to apzīmēt? - Par neslēptu vācu dialektiku?

Lasītājam būtisks ir "atpazīšanas efekts", bet vai tam tieši jāizpaužas tautasdziesmu tulkojumā?

Nevienam tulkotājam nerastos ideja pārtulkot afrikāņu tautasdziesmas ar atskaņām. Bet ar latviešu tautasdziesmām tā var apieties. Lai pielāgotos vācu lasītājam, Ēlerte gan norāda, ka latviešu dainām atskaņu nav, bet ko līdz tāds pusteikums grāmatas beigās, ja 130 lappuses klaudz pretī ābāb vai āābb. Atskaņas esot vāciešu ausīm "tuvas" - - - it kā vācu literātūrā kopš paaudzēm nebūtu pazīstams brīvais pants! Tā ir elites aizbildniecība iepretī lasītājam. Pūt, vējiņi, skan šādi:

Nennt mich einen Säufer doch
und auch Pferdeschinder noch.

Atzīšos - te gandrīz var nosmakt aiz skaudības par tik "ģeniālu" atskaņu.

Latviešu tautasdziesmu pantmērs - četrpēdu trochajs - atdzejojumā gan paturēts, bet ar kādiem līdzekļiem?! - izlīdzoties ar visādiem "ach"iem un "oh"iem.

Un ko lai saka par deminutīviem - Mädelein, Brüderlein, Bräutchen, Mütterchen, pārmaiņas pēc Mütterlein? Kur tikai skatās, visur -chen un - lein, -lein un -chen. Te taču tikai var sasist rokas un izsaukties: Ach, Gottchen!- Ja jau pēc Ēlertes domām atskaņas vāciešu ausīm ir tik tuvas, tad tām pašām ausīm tagad vajadzētu nosarkt. Ja kādām ausīm deminutīvi sveši, tad vāciešu. Un tik bieži lietoti, kā šinī krājumā, tie tikai izklausās smieklīgi. Te nu būtu bijis vietā atkāpties no oriģināla. Tā no latviešu tautasdziesmām iznāk kaut kas līdzīgs kā Sah ein Knab ein Röslein stehn.

Formālo trūkumu un paviršību ir neskaitāmi daudz. Tos uzskaitīt nozīmē piedēvēt grāmatai vērtību, kādas tai nav. Te tomēr daži. Ēlerte ir tik suverēna savā rīcībā, ka viņai pat neienāk prātā minēt elementārāko - avotus. Esot gan izmantotas Latviešu tautasdziesmas (Rīgā, 1955-57), tāpat Barona izdotie seši krājumi, bet reizē "rinda tematisku izlases krājumu". Kādi? Tāpat nekur nav norādīti kārtas numuri, trūkst norādes, vai tulkotas pamatdziesmas, vai varianti, un pēc kādas sistēmas skaidroti īpašvārdi un reālijas, paliek noslēpums. Tautasdziesmas gan sakārtotas pēc Barona principa, bet Barona lietoto virsrakstu vietā Ēlerte izvēlējusies savus - proti poētiskākus. Diemžēl tie tad arī skan attiecīgi: Schwänzel, ach du wunderschönes! Šo nerātno uzdrīkstēšanos vācietis sapratīs, nav šaubu, bet tad - kā piedzīvots - aiz smiekliem gulēs gaŗšļaukus - "eia, tralala!"

Kaitina arī nekonsekvence vietvārdu lietošanā. Es zinu, kādas grūtības rada lietot latviskos vietvārdus, ja visi Latvijas vietvārdi aiz vēsturiskiem iemesliem ir vāciskoti. Ēlerte citkārt ir paturējusi latviskos apzīmējumus, bet pēkšņi lasītājs atduras pret: Treib mich schnell ins Kurenland! (44), lai dažas lappuses tālāk tiktu aicināts, Komm nach Vidzeme mit mir! (49) - bez paskaidrojuma, kas tā Vidzeme tāda. Toties nožēlojamā "Kurenland" (ar lāpāmo zilbi -en-) ir vajadzīga atskaņu dēļ, - jo Land tik skaisti "rīmējas" ar Hand.

Vēl daži vārdi par grafisko apdari. Juris Krieviņš ir labs fotografs, bet labu uzņēmumu efekts zūd, ja nav sistēmas. Ko līdz melnbaltais Rīgas Doma skats blakus krāsainām sviestenēm? Ko līdz krāsainais kopkoŗa skats blakus melnbaltam (skaistam) akas skatam? - Bet arī pa krāsām saliekot, iznāk tikai stilistisks saputrojums - un visam pa vidu obligātās, riebīgi stilizētās tautumeitas. Vai tad mēs patiesi esam sev kļuvuši jau tik sveši, ka vairs nespējam pateikt, kas īsts, kas ģenuīni latvisks?

Laist klajā šādu tulkojumu ir vai nu ļaunprātība, vai arī bezatbildība. Peters savos pēcvārdos min, ka tautasdziesmas ir "latviešu ētikas un estētikas spogulis". Šis krājums to nekādi neparāda. Es katrā ziņā neiesaku šo grāmatu dāvināt draugiem. Vācu lasītājs runās par latviešu literātūras nevarību. Latviešu lasītājs - par neadekvāti veiktu tulkojumu, kas pilns svešas intonācijas. Tās nav latviešu dainas, bet vāciskotas tautasdziesmas. Bet ko tas vairs līdz? Paliek tikai rūgtums.

 

Margita Gūtmane