KO DARĪT AR ZELTA OTU

Māra Zālīte. Nav vārdam vietas. Dzejoļi. Rīgā: Liesma. 1985. 118 lp.

 

Jūsmā ap Māras istabu un interesē par Tiesu mazāk pie mums ievēroti Māras Zālītes liriskās dzejas krājumi. Protams, abām viņas drāmatiskajām poēmām ir iedarbīgi folkloras elementu audumā un nacionālu izjūtu skārumā suģestīvi sižeti, kuŗu tulkojumā gan viegli aizdomāties par tālu, it sevišķi no svešuma puses lūkojoties un laikmetīgas līdzības meklējot. Te nu var piebilst, ka tam, kas skaistu un savā vispārīgumā drusku nenoteiktu pacilājumu vēlas papildināt ar skaidrāku valodu, ir ieteicams sameklēt Māras Zālītes dzejoļu grāmatu Nav vārdam vietas. Laikmetīguma tanī netrūkst, un tas nemīt aiz sendienu aizkariem.

Tiešāka, atklātāka valoda, bet ne sludinātāja vai dedzīga saucēja balss. "Es negribu būt zvans", ir sacīts šī krājuma dzejolī "Zvana kalšana". Ja turpat izteiktā savā neiespējamības apziņā drusku sērīgā vēlēšanās apmesties pie bitēm zaļā pļavā nav tik nopietni domāta, tad tomēr jāatzīst, ka tornī pakāpties dzejniecei nebūtu nekādas vajadzības. Viņas vārdus sadzird tik un tā.

Savā reizē tos nesuši arī populārās mūzikas viļņi. Ulža Stabulnieka komponētā dziesmiņa par rudeni, kas nāk izgreznot Latviju, ieguva pirms kādiem gadiem vienu no pirmajām vietām "Mikrofona" aptaujā. Dzejoli tagad tāpat vien pārlasot, nevar gan atbrīvoties no sajūtas, ka tanī kaut kā ir piemērīts par daudz. Parastam sentimentam šāda paveida tekstā būtu īstā vieta, bet te ir vēl kāda cita piedeva, kāds arī citur šinī grāmatā sastopams cildenu domu un jūtu apliecinājums, kas, tā liekas un jācer, nebūs nācis uz palikšanu. Kaut vai tāpēc vien, ka zināmi attiecīgo emociju atribūti nu jau ir pantos krietni tērēti un apdeldēti. Dzejniekiem derētu vienoties, ka tēva kvieši, mātes pelēkais lakats un paša spodri baltais krekls līdz turpmākam būtu noglabājami kādā attālā, vēsā un labi pasargātā vietā.

Patiesībā savādi, ka spoži asprātīgā, izteikti intellektuālā un reizē ar poēzijas zelta otu apdāvinātā Māra Zālīte nav rūpīgāk vairījusies no jau iestaigātām kopus takām. Nekādi negribas ticēt, ka vainīgs būtu dekorātīvais apmulsums, ko sastopam dzejolī "Kas ir":

Un mani pastumj, pabīda, bet es
Nekā, nekā no visa nesaprotu.
Un arī to, kas man ir jādara
Ar rokās gadījušos zelta otu.

Skaidrs, šī ir ironija, bet paliek jautājums, kam tā mērķēta. Sev vai citiem? Laikam taču abējādi. Līdzīgi varētu teikt par jau pieminēto dzejoli "Zvana kalšana", kuŗā gan nav tik daudz runas par īstu vai šķelmīgu neziņu kā par nevēlēšanos uzņemties pasvešu lomu.

Ja introspekcijas spogulis šinī grāmatā reizēm var likties aprasojis un domas par dzejnieka sūtību pusceļā apstājušās, tad jo noteiktāk izriet, ka savu sabiedrisko apkārtni plašākā nozīmē Māra Zālīte vēro tādu, kāda tā ir un novēroto pasaka asā dzejiskā skaidrībā. Krājumā Nav vārdam vietas uzņemti dzejoļi, kas rakstīti laikā no 1979. līdz 1983. gadam. No slavenajiem astoņiem, kas pirmo reizi parādījās 1980. gada jūlija Karogā, šeit atrodami četri, pie kam vienam neliels, bet zīmīgs svītrojums - divas rindas par bojā ejas draudiem tautai, kam pārcirstas saknes. (Šis īsinājums ar uzviju atdots autores runā 1986. gada Dzejas dienās - skat. Literatūru un Mākslu 37/1986). Otri četri nekur nezudīs. Ja jau manuskripti nedegot, kur tad vēl žurnālā publicēti darbi.

Par vieglu un nevainīgu apmulsumu Māra Zālīte var dzejot ar smaidu, bet domas par fundamentālāku neziņu, par norišu mīklaino varu ir daļa viņas nopietnības. Ko vispār var izdibināt un pats sev noteikt, cik tālu? Jautājums, pareizāk sakot atziņa, izvirzās jau itin drīz:

Es nodrebu - svešas krāsas
Manī kāds audējs auž.

Vietas un ceļa meklējumi turpinās. Tagadnes nozīmība samazinās, saiknes ar pagātni kļūst svarīgākas. Bet kas pagātnē meklē stiprinājumu, ne rezerves izeju, tas agrāk vai vēlāk atgriežas sākuma vietā. Un atkal ir neizbēgamais jautājums: kā dzīvot tālāk, kā rakstīt? Nav teikts, ka dzejniekam jādod gatava atbilde. Daudz ir sasniegts, ja dzeja norāda dažādas iespējas, ja to lasot var līdzi izdzīvot daļu no visa tā, kas izšķiršanos padara sarežģītu.

Šis neviengabalainais krājums ir tātad blakus visam pārējam, dzejas grāmata par šaubām, kuras visvienkāršāk varētu raksturot kā šaubas par vārdu vietu, par dzejnieka vietu un uzdevumu. Bez tam ir jautājums, vai kādam noteiktam uzdevumam vispār jābūt, vai iedomas par to nav aizspriedumam līdzīgas. Tautas deju ansamblim "Dancis" veltītajā dzejolī ir šādas zīmīgas rindas:

Un viss ir kustībā
un kāpj un krīt,
bet aiziet viss. Bet aiziet viss.
Vai aiziet lādēdams
vai labu vēlēdams,
es palieku spēlēdams.

Divas rindas šinī grāmatā ir iespiestas ar trekniem burtiem. Es palieku spēlēdams ir viena no tām.

Lai kā, dzejniece nav izvairījusies runāt par kādu komplicētu ceļa posmu, kas novedis izšķiršanās grūtībās. Gluži otrādi, viņa to ir attēlojusi ar savu zelta otu. Šis burvju rīks nav tātad greznojumiem vien domāts, kaut gan Māras Zālītes rokās tas labi noderējis arī visvisādām vārdu rotaļām, atskaņu atjautībai, homonimu un frazeoloģismu pēkšņiem pārslēgumiem, poētiskai asprātībai vispār. Ja šādi spēles prieki reizēm var likties pašmērķīgi un tāpēc riskanti, tad turpat blakus ir norādījums par gaidāmām izmaiņām:

Es steidzos par visu priecāties, iekāms
viss atkal man kļuvis nav nepietiekams.

Atgādinājums par nepietiekamību var skart kā individuālo, tā sabiedrisko jomu. Vienādi vai otrādi, no nepietiekamības sajūtas rodas dzeja un līdz ar to vārdiem ir atkal sava vieta.

 

Mārtiņš Lasmanis