KAĶIS UN CILVĒKS

Margita Gūtmane. Minkāns. Grāmata bērniem un pieaugušiem. Stokholmā: Atvase, 1985. 67 lp. Autores illustrācijas. N. Hartmaņa vāks.

 

Minkāns ir grāmata par draudzību, divu būtņu - cilvēka un kaķa - mīlestību. Minkāns ir pieklīdenis, klejojošs runcītis, kas meklējis un atrod, kā dažkārt kaķi mēdz darīt, sev īstās mājas pie sievietes vai, kā saka Gūtmane, "pelēki slapjā dienā Minkāns bija sadomājis atnākt." - "Mau," - Minkāns teica, - "es pie tevis palikšu. - Un pelēkajā dienā ienāca balta doma." (8. lp.)

Margitas Gūtmanes bērnu grāmata Minkāns ienāca arī kādā manā pelēkajā dienā kā balta doma. Balta doma manā izpratnē ir doma, kam piemīt dziļš skaistums, - harmonizēta doma, līdzsvara doma, kas pauž pasauli kā veselu, nevis kā sadrumstalotu, nesakarīgu pārdzīvojumu. Minkāns ir skaista grāmata, vesela grāmata.

Jautājums: vai bērns zina, kas ir skaistums? Kas iemāca viņam šo veselumu? Vai skaistums ir tik grūti aizsniedzams, dārgs, gaistošs, ka mūsu dzīvēs tā tik maz un tas var būt tikai retums? Skaistums, protams, nav atrodams vienīgi mūzejos un tālās tūristu mekās, priviliģēto skapjos un veikalos, kas pārpildīti nule izgudrotām, kairām precēm. Gūtmanes grāmata atklāj, ka visa dzīve ap mums vibrē saistībā un mijiedarbē, tas ir, - skaistumā. Tas mīt vienkāršā dzīvniekā, ikdienas cilvēkā un viņu sadraudzēšanās stāstā.

Amerikā, avīžu komiku nodaļā, ir kaķis vārdā Gārfīlds. Tas ir nejauks, lišķīgs, mantkārīgs krāpnieks, kaut arī liels jokpēteris. Šīs karikatūras radītājs sava kaķa tēlā galvenokārt atspoguļo daudz mūsu pašu, t.i., cilvēku, apšaubāmo īpašību. Pat tas, kas tur vēl patvēries no kaķa, ir pārspīlēti, kaut ļoti jocīgi negātīvs.

Gūtmanes Minkānam arī ir cilvēciskas īpašības. Taču liekas, ka Gūtmane ir vērīgi pētījusi kaķa dabu un līdztekus pašas dvēseles atgaismošanai kaķa tēlā viņa labi saprot, pazīst un notēlo īpatnēji kaķisko. Par maz mēs vēl vērojam savu, kā Amerikas indiāņi saka, brāļu un māsu dzīvnieku gaitas un garastāvokļus. Gūtmanes grāmatu izlasot liekas, ka autore pieder pie tiem retajiem cilvēkiem, kas saredz dzīvniekus kā līdzvērtīgus un savdabīgus kopīgās pasaules iedzīvotājus.

Varbūt Minkāns ir patiešām laba grāmata bērniem, jo Minkāna pasaules pārdzīvojums ir tik līdzīgs bērna pasaules uztverei. Pasaule ir pilna ar neizprotamo, toties brīnumaino, ar pazīstamo un pēkšņi noslēpumaino, pret ko Minkāns reaģē ar tādu intensitāti un iejušanos, kā dara bērns.

Minkāns sapņo, Minkāns raud, Minkāns gaida Lieldienas, Minkāns norij rītu, Minkāns negrib - šie nodaļu nosaukumi norāda uz to, kā Gūtmane apskata un izpētī katru notikumu tāpat kā Minkāns, kad tas pirmo reiz pilns izbrīna ierauga miglu. Vai atceramies paši savas pirmatnējās sajūtas par miglu? Gūtmane dzīves "mazajos brīžos" iedveš to, ko angliski dēvē par the sense of the miraculous - brīnumainā apjautu.

Jāpiemetina, ka visam cauri strāvo brīnišķīgs humors un grāmata neskan ne pusi tik nopietni kā šī īsā tās analize. Tās humors ir īpats, ir dziļi saistīts ar Gūtmanes stilu un valodu gluži organiski. To nevar atdarināt. Tas ir vienkārši jābauda, izlasot pašu grāmatu.

Gūtmane ne vien iepazīstina bērnu ar Minkāna skaisto dvēseli, bet arī ar skaisto latviešu valodu. Viņas valodā skan daudz krāšņu vārdu, ne tikai skeletāla sarunu valodas klaboņa. Varbūt no šīs Gūtmanes valodas bērniem pielips kāds raženāks, mazliet īpatnējāks vārds vai teiciens. Sastopam tupeni kartupeļa vietā, dilles dažādās pamazināmās variācijās - dillīte, diļļuks, dillēns, saduramies ar omulību, tīmekļiem, īpatnējiem izteicieniem, piem.: ne čiku, ne grabu. Ir atjautīgi verbi: svempjos ārā no ezera, uzmeta pētīgu skatu (nevis vienkārši - skatījās), tupēs uz galda (nevis tikai - sēdēs), jož pa taciņu (nevis - skrien). Var vēl šādus jaukus valodas piemērus turpināt: es atvēzējos un cirtu, lapa gozējās saulē, ūsas sars pasprūk, ūvinu, šmakstinām - visi tie ir vārdi, kas paver mūsu valodas krāšņumu. Gūtmane asprātīgās kombinācijās māca bērnam vārdus, piemēram: "Tāpat galds liekas lieks - un krēsli. Ne līki - lieki. Nevajadzīgi." Gribas minēt arī skaistos, dzejai līdzīgi skanošos dabas skaņu notēlojumus, piem.:"...lietus nečab un nebungā slapjiem pirkstiem pa palodzi."

Ievērosim, ko Gūtmane dara ar valodu, ar vārdu šādā tēlojumā: "Mākonis iekritis (Minkāna) ezerā, un ezeriņš satumsis pavisam melns mākoņa ēnā. Arī krasts ir tumšs un drēgns. Ezeram vēsi, un laiku pa laikam tas nodreb - ezera virsmai no viena krasta līdz otram skrien pāri milzīga zosāda." Īpatnējākais, bērnam varbūt nepazīstamākais vārds šeit varētu būt drēgns. Gūtmane notēlojusi, kā jūtas drēgnums, kā tas i z s k a t ā s. Bērns tagad varbūt pazīs drēgnumu, kad to sastaps pats savā dienā. Skaists dzīvs tēlojums, skaidra vizuāla saite ir ezera viļņi, dēvēti par zosādu, - tādu pašu, kāda rodas cilvēkam drēgnā dienā.

Pašās beigās: vecāki ļaudis man teica, ka latviski pele pīkst, nevis pīpst un kaķis saka "ņau", nevis "mau". Margit, vai tas tādēļ, ka Tavi dzīvnieki runā arī vāciski?

 

Sniedze Ruņģe