Tālivaldis Ķiķauka

VĒSTULE PĒRĻU ZVEJNIEKAM

(Stāsts)

 

Mīļo Jāni!

Es Tevi vēl šodien redzu cauri dārzam izejot, un par dzeju jau ne vairs tikai runā - visa pamale skan.

Tur jaunas paaudzes, gājienam pošoties un meijām pušķodamies, ir iesākušas iet, un visi nāk Tev pretim un smaida, un Tev savas puķes met...

* * *

Pat Ojārs no savas antracīta dzimtenes Tev sveicienus sūta, un, strautugunī iekāpis, Māris Čaklais Tevi skata pavisam tuvu, kamēr „Imanta nevaid miris”, viņš tikai apmāts staigā pa kolchoziem un tik un tā visu pieraksta. Tā visā Latvijā šodien tādi kā svētki. Vai tā būtu tā saucamā dzejas diena? Tev par godu noteikti, kā to darīja mans tēvs Pēteris, Tavu Brūklenāju vainadziņu pārtulkodams esperanto valodā, jo viņš arī tāpat kā Tu gribēja visas pasaules priekos un bēdās dalīties. Manam tēvam bija Atēnas, kamēr Tu pērles zvejoji Drēzdenē, pilsētā, kuŗā arī es sabiju pāris nedēļas, arī kā apmāts staigādams un maldīdamies, it kā kaut ko meklēdams, un tas bija laiks, kad Otrs pasaules karš bija jau tikpat kā beidzies.

Arī mans tēvs bija toreiz Drēzdenē, kad mēs - visa ģimene bijām apmetušies hotelī „Berlin”, kur valodas bija paklusas, kur apkalpotāji staigāja vēl pirmskaŗa uniformās un kur mums rītos, kad izlīdām no pēļiem, pasniedza „zemmeļus” ar ievārījumu.

Pēc Berlīnes, kas bija baigi sabumbota, kur namiem bija nošķelti sāni, tā ka visas iekšas vēlās ārā, Drēzdenē bija oāze, mākslas pilsēta. Pat ielu dzelzceļi toreiz likās visskaistākie pasaulē, un tādi tie tiešām bija: slaidi kā cēlas idejas un likās kustamies bez skaņas, netraucējot tās milzumlielās mākslas vērtības, kas bija pagrabos paslēptas. Jo varbūt, ka kāds traks, apsēsts Lucifers tomēr iedrošināsies šo mākslas pilsētu aiztikt...

Kaŗš bija šausmīgs un tajā dienā, kad es Teplicā izgāju laukā, bija skaidra diena, zilas debesis, bet atskanēja parastā trauksme. Un tad viņi ieradās: kā milzīgs siseņu bars, aizsedzot sauli, ko Tu tik ļoti mīlēji. Šie sikspārņi kā melns lietus devās uz 30 km attālo Drēzdeni un varēja sadzirdēt detonācijas, kas turpinājās un no jauna kaut kas gruva, dega, sadega, izkusa un pārvērtās sapnī, izkusa un kā tvaiks pacēlās pāri visai pasaulei.

Degoši cilvēki, mātes ar bērniem, kas dega krāsainām liesmām, skriešus metās un lēca betona ūdens krātuvēs, kas bija šur tur pilsētā, bet lielākā daļa tās nesasniedza...

Degošas ādas un kaulu smaka vēl dienām un nedēļām plūda pāri šim visnecilvēcīgākajam kaŗa notikumam, ko mums sagādāja sabiedrotie amerikāni un angļi.

Tie, kas no Drēzdenes izglābās, par to vēl šodien nevar runāt, jo te nav vārdiem vietas, te izbeidzas cilvēcība un iesākas trakums.

Drēzdene ir apmēram Rīgas lielumā, kā Tu to labi atceries, un 1945. gada 8. maijā tur ienāca Padomju Savienības armijas pirmās daļas. Drēzdenes gleznu galerija bija viena no lielākajām visā pasaulē, to jau Tu zini, un kaŗa laikā celtne un daļa kollekcijas gāja bojā. Hitleriešu paslēptās gleznas krievu kaŗavīri izglāba un pēc tam, kad tās restaurēja Maskavā, tika nodotas atpakaļ Austrumvācijas valdībai. Tā redzi, viss jau nepazuda un nepazudīs nekad, tikai tās ārējās formas mainās. Bet ārējās formas jau ir tikai tādas atspulgas no kādas lielākas, daiļākas pasaules, ko mēs redzam tikai fantāzijā. To jau toreiz cauri dūmakai saredzēja Platons, alā iegājis un liesmu atspīdumos raudzīdamies.

To pašu antīkās pasaules strāvojumu es saskatīju Knidas Afrodītē un cēlajos kariešu braucējos ap septīto gadusimteni pirms Kristus. Bet kas tad Tevi spieda taisni no mazās Latvijas projām doties un braukt uz Drēzdeni? Vai arī Tu apjaudi mirkļa nozīmi mūžības mērogā un vai tad tie nav viens un tas pats, tikai pulksteņi ir citādi. To zināja un saprata arī Einšteins un man pat ir aizdomas, ka mūsu pašu vēlāko laiku dzejnieks Valdis Grēviņš arī to pašu gaismu redzēja, pazina, bet kaunējās par to plaši izteikties tāpat kā Herberts Sils Austrālijā un pat vēl viens mūsu rakstnieks Amerikas Rietumu krastā.

Bet viņi visi glabā kādu lielu noslēpumu, ko cilvēce līdz šim nav atradusi, un to pašu labi pārzināja Ernests Hemingvejs un viņa labākais draugs Skots Ficdžeralds ar savu allaž slimo laulāto draudzeni Zeldu.

Vai nav sagadīšanās, ka Tava Pērļu zvejnieka iemīļotās vārds ir Zenta.

Un tāda pat meitene bija arī man Nekāras krastos, kur mēs kopā skatījām zvaigznes tumšajās debesīs.

Laikam romantiķi par tādiem piedzimst un tāpēc visu savu dzīvi staigā kā apmāti, nesaprasti, bet tas jau viņu dabā tā ir tā pati platoniskā dzirksts, kas mūžības tuvumā grib satvert kādu neredzamu, bet labi jaušamu spēku. Vai tas ir Dievs? Kas to lai zina, bet to sajūtu es pazīstu labi: tā liek mums darboties, meklēt savus ideālus līdz kapa malai.

Tāds ir visu kalnā kāpēju liktenis, un to zināja Rainis, kļuvis vientulīgāks gadu pēc gada, un tāds milzis viņš tur savā stikla kalnā sēdēja un rakstīja, bet nebija viņa laikmets.

Tu savā Pērļu zvejniekā raksti:

„Kādas briesmas gan Ceilonas pērļu zvejniekiem nav jāizcieš!” Ansis Gaujas malā kājas noaudams domāja un smīnēja. „Še man nedraud nekāda nelaime, izņemot to, ka varbūt nemaz pērļu neatradīšu...”

Un Tu pēries meklēji Gaujas smiltīs, ūdenī iekāpis, apkārt staigādams. Tu nezināji, ka tur pērļu nebūs, bet vienu lietu gan tu juti jau itin drīz: ka īstam romantiķim var būt tikai viena - pirmā mīlestība, kas kā sapnis par pazaudēto paradīzi iet cauri visai dzīvei līdz pat kapa malai.

Man pat tāda sajūta, ka īsti romantiķi labi sajūt viens otru; tiem ir kāda līdzība, saprašanās bez vārdiem, kas tos pavada visu dzīves laiku un ne par velti pārējiem par to liela galvas grozīšana.

Jā, atradu savu piezīmju burtnīciņu, kuŗai uz vāka rakstīts angļu valodā A Wartime Log, jo, redzi, šī grāmatiņa nāca no ASV armijas līdzekļiem.

Divdesmitotrajā lappusē augšā ir rakstīts: ILGAI veltīts (Manu meiteni sauca par Ilgu)

Tāla mana sapņu sala,

Zvaigznēs viņas krasti mirkst.

Apsārtusi zvaigžņu mala

Zilā debess dzelmē dzirkst.

Tuva manu ilgu tāle,

Viņas vēsma mani glauž.

Katra gluda ledus gāle

Pavasaŗa plaisas jauž.

 

Mana mīla, mūžīgs mirklis

Tavu sirdi traukties sauc,

īsi dzelmē dzeŗas irklis –

Dzidrums viļņo, ilgi daudz.

 

Tavu lūpu mēmo stāstu

Sapņu salā noslēpu,

Tavas mīlas maigo glāstu

Ar to kopā apraku.

 

Tāla mana sapņu sala.

Diena aust, rīts priecīgs kāds,

Viņā tālā debess malā

Dārgums dus man apglabāts.

 

Tālis

Tas bija toreiz 1948. gadā Eslingenā, taisni Jāņos un vasara ziedēja, un smaržas plūda visapkārt upei, un man bija tikko 19 gadi. Tā ir jāsauc par jaunību. „Bet ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?”

Vecais Vairogs savam dēlam Ansim skaidroja:

„Šī nav tava pēdējā mīlestība; ja dievs tevim liks dzīvot, tad tu vēl mīlēsi, varbūt vēl karstāk.”

Bet atgriezīsimies pie Anša Vairoga un Zentas. „Tu nespēji mani īsti mīlēt,” tā viņa un tālāk: „Tu mīlē visu, kas pārdabisks, tu mīlē sapņot, just... nezinu, kas mani pie tevis pievelk, bet mīlestība tā nav... tu mīlē ideālus, kā tāds tu nekad nespēsi patiesos cilvēkus mīlēt.”

Ansis turpina rakstīt savu Herakla fantāziju un neviļus kļūst par dzejnieku. Viņa labdaris - aizgādnieks Tālheims dod viņam iespēju doties uz Drēzdeni. Tur nonācis, Ansis saredz:

...še netālu Šillers reiz dzejojis, ka Gēte kā students iz Leipcigas te... mākslas izstādi apmeklējis, ka te Kerners mitis, ka Šopenhauers te daļu no saviem darbiem rakstījis; ...Maria fon Vēbers savas jaukās melodijas harmonizējis; vēlāk Vāgners še dalu no „Loengrīna” komponējis.

Drēzdenē dzīvodams, studēdams, Ansis iepazīstas ar Annu Blūmu, bet aizgādnis Tālheims vēstulēs viņu brīdina no sievietēm, „jo kad būsi vīrs, tad es tev novēlu daiļu sievu.”

Ansis Drēzdenē bija labi ieredzēts kādā žīdu ģimenē un tās meita Roza kaislīgi iemīlējās Ansī. Ansim bija tikai Anna. „Kaut spētu tevi laimīgu darīt,” tā viņa. „Es jau esmu laimīgs,” tā viņš un pārdzīvo savu īsto mīlestību tik dziļi nopietni, ka viņš redz, ka viņiem jāšķiras. Bēthovena „Svētā nakts, ak izlej tu” skaņas viņus izglābj.

Un vai tas nav cīrulis, kas paceļas visaugstāk, tā jau pavisam mazs. Sīkie brūklenāji „Brūklenāju vainagā” Porukam kļūst par visiemīļotākiem stādiņiem „ar tumši zaļām, spīdošām lapiņām un balti sārtajām odziņām”. Vīriešu un sieviešu starpā var pastāvēt draudzība, tā domā mūsu varonis „Brūklenāju vainagā”, bet to apšauba skaistā Līvija. Autors taisās braukt uz Maskavu studēt filoloģiju. Savādi, ka mans tēvs, ganos iedams, atrada nomestu grieķu gramatikas grāmatu, ko pacēla, iesēja jaunos vākos un iemācījās no galvas. Tas bija sākums viņa studijām par antīko pasauli, un, gadiem skrejot uz priekšu, Grieķija kļuva par mana tēva otru dzimteni: viņš pat atrada veidu, kā sarunāties antīkajā grieķu valodā. Mans tēvs prata skandēt grieķu heksametrus īpatā veidā, valodu itin muzikāli izteicot: tur bija gan uzsvari, gan intonācijas kāpinājumi, gan tembra nianses - vienkārša lieta tā nebija.

Varonis beidzot aiziet uz Iekškrieviju par mājskolotāju.

To pašu darīja arī mans tēvs Pirmajā pasaules kaŗa trimdā, kad bija bieži jācieš bads, un no šīm dienām tēva rakstāmgaldā glabājās maza ciedru koka karotīte, ar ko viņš zupu un putru toreiz bija strēbis. Vispār mana tēva gaitas tik pilnīgi saskan ar autora Poruka varoni „Brūklenāju vainagā”, ka jādomā, vai nu Poruks ir rakstījis par manu tēvu, vai mans tēvs, stāstu izlasījis, pēc tā vadījis savu dzīvi.

Poruks bija 15 gadu vecāks par manu tēvu, bet „Brūklenāju vainags” viens no beidzamiem Poruka darbiem ir rakstīts pirms 1911. gada, tā kā otra versija laikam ir pareizā.

„Brūklenāju vainaga” varonis atgriežas dzimtenē pēc 20 gadiem. Bet vienīgā romantiķa pārnākšana ir nāvē, t.i., mūžībā. Mirklis ir mūžība - nesaprotamais paradokss, bet visa dzīve ir paradokss.

Vilnis Eichvalds J. Poruka Izlases ievadā saka: Jāņa Poruka dzīves gājums līdzinās viņa paša notēlotā pērļu zvejnieka Anša Vairoga dzīvei.” Bet Eichvalds Poruku nesaprot, to var tikai otrs romantiķis šī apzīmējuma visplašākā nozīmē.

Šodien pasaulē atkal valda „putras dauķi”, kad materiālisma sēnalas kaisās visur, gan rietumos, gan austrumos, fantastus liek cietumos un psīchiatriskās slimnīcās.

Bet bālie sapņu zēni soļo bez skaņas un viņiem gaisma spīd pavisam cauri, tādi mēmi un nemainīgi tie aizslīd nebeidzamā procesijā, lai gan viņu skaits nav pārāk liels. Viņi allaž ir un paliek nesaprasti un nemaz nevēlas, lai viņus visi saprastu, bet tie visi alkst pēc tās patiesības un aistētisma mīlestības, kas ir cilvēka gara dzīves augstākais sasniegums.

Bet arī šis apzīmējums pietiekami neraksturo to spēku un neaptveŗamo enerģijas daudzumu, kas mājo mazā daļiņā. Par to man pašam, autoram, bija jādomā, savu Leonardu rakstot, un jau otrā nodaļā biju spiests konstatēt:

Visu lietu cēloņi slēpās šajā dārzā. Te bija atzinu kodols, sakarību izveidojums krāsās un formās, te mājoja prieks, šis grūti sagūstamais putns, te spoguļojās pieticība... te bija Platona pirms gadu tūkstošiem apjaustās, bet neredzētās formas...

Leonardam kāda latviska būtne „ar dzeltenām matu bizēm” teica: „Celies un ej tālāk: tu vēl neesi bijis tur, kur tu būsi viens ar citiem, viens no citiem un beigās viens par citiem.”

Varbūt, Jāni Poruk, ka visa šī muldēšana ir tikai tāda grēksūdzīte un ka es Tevi paņemu tikai kā ieganstu, lai varētu pļāpāt par sevi. Bet nekā cita es tik labi nepazīstu. Vēl tagad neesmu atklājis mazu daļiņu no visa tā, kas ir manī, bet esam tikai cilvēki vien. Un jāēd pa starpu arī ir, jākaujas ar viltus praviešiem, ar parazītiem, liekuļiem, muļķiem, idiotiem, visādiem labā spārna ekstrēmistiem, pusspļāvieniem utt.

Man patīk Ernests Hemingvejs, romantiķis, sapņotājs, lielais rakstnieks, kāds viņš bija un vēl aizvien ir šo baltu dienu, nekad īsti nenovērtēts.

Toronto reportieri viņu varētu uzskatīt pat par kanādieti ar visu to, ka viņš bija tik amerikānisks, kāds ir bordello Japānā. Viņam bija jādzīvo trimdā tāpat kā Džoisam. Tā kā es arī dzīvoju trimdā, es tos saprotu.

Bet Ficdžeralda un Menkena liktenis ir vēl bēdīgāks. Mēs redzam, kā jauns analfabētisma vilnis tagad veļas pāri visai pasaulei, jo televizori un video kasetes aptumšo sauli.

Tajā foto attēlā Starā Hemingvejs izskatās pavisam jauns. Mans Hemingveja attēls ir allaž bijis tas, ko uzņēma fotogrāfs Karšs Otavā, kas viņu rāda „bruņurupuča kreklā”.

Hemingveja un Skota Ficdžeralda tikšanās Parīzē taču bija notikums: viņi abi kā elektrizēti, abi saprotot to traģēdiju, kas abiem vēlāk notiks.

Mani interesē tas, ka Skots rakstīja vēstuli Hemingvejam 1927. gada martā, pieminot, ka viņš ticies ar Menkenu, kas bija toreiz slavens Baltimorā, kur viņš bija avīzes reportieris, vēlāk redaktors. Menkens ir mans paraugs satiriskai prozai, ko man jau agrāk pastāstīja Herberts Sils. Arī Sils ļoti respektēja Menkenu, mīlēja arī O'Henriju. Es pilnīgi pievienojos Skota uzskatam, ka Menkens nebija ļauns.

Man ir daži traki uzskati: starp Zeldu, Ernestu un Skotu bija tāds kā trijstūris, bet Skots bija tas traģiskais varonis, par ko Hemingvejs vēlāk rakstīja, tā padarot Skotu nemirstīgu, bet arī tajā pašā laikā viņš padodoties lielajam grēkam: iemīlēt sava labākā drauga sievu.

Kad 1960. gadā Ernests Hemingvejs rakstīja par Skotu Ficdžeraldu, pirmais teikums skan: „The first time l ever met Scott Fitzgerald, a very strange thing happened...”

Un tad tas epizods, kad bija jābrauc uz Lionu, lai tur pievāktu Skota Renoltu - auto, kam augša bija nogriezta, lai tas izskatītos pēc vaļējās mašīnas, kā to bija vēlējusies Zelda. Kad Skots un Ernests abi ir viesnīcā tur Lionā, Skots ir projām no Zeldas pirmo reizi savā mūžā, un viņš jūtas kā zīdainis, bet toreiz Ernests vēl nemaz

nepazina Zeldu, Skota sievu.

Man šķiet, ka šo epizodu varētu pētīt gadiem ilgi, jo Hemingvejs ir uzrakstījis kaut ko tādu, kas liek kalniem kustēties.

Ar interesi izlasīju Skota The Great Gatsby - grāmatu, kas gandrīz varētu būt Hemingveja sarakstīta. Vai būtu iespējams, ka Ficdžeralds, šo grāmatu rakstīdams, paredzēja Hemingveju? Bet tas notika, pirms viņš bija Hemingveju saticis. Esmu apstulbis. Man gandrīz gribētos uzgleznot tādu jaunu sēriju par godu Hemingvejam, Ficdžeraldam un Zeldai, taisni tādā secībā.

Un kā tad ir ar to pašu Menkenu, vācu izcelsmes amerikāņu žurnālistu, no kuŗa asās žurnālista spalvas baidījās gan prezidenti; gan avīzes, kad viņš, cigāru mutē, dūra ar savu „ušņu duramo”. Par šo pasauli viņam nebija nekas pārāk labs sakāms, it sevišķi nokritizēdams izlikšanos, birokrātismu, dubultstandartu un tml. lietas. Man plauktā ir retums - viņa memuāri trijās grāmatās: Happy days, Newspaper days, Heathen days, 1940. gadā Ņujorkā izdotie raksti.

Hemingvejs uzrakstīja savu A Movable Feast tikai vienu gadu pirms savas pašnāvības: vai viņš jau toreiz apzinājās savu drīzo nāvi? Vai viņš domāja par Skotu?

1934. gadā Skots rakstīja vēstulē Hemingvejam, ka pēc viņa domām H. ir vienīgais rakstnieks Amerikā, ko vērts ievērot, īsta romantiķa iezīme ir tā, ka reiz iemīlējies, viņš allaž paliek lojāls savai mīlestībai.

Skots sevi iznīcināja, upurēdamies savam labākajam draugam. Divi lieli rakstnieki, paši sevi iznīcinādami otra dēļ...

Sveicinu Tevi, Ansi Vairogu, Annu, Tālheima kungu un... brūklenāju vainadziņu.