Pieminot mirušo redaktoru Jāni Bieriņu, jāatskatās uz viņa darba gaitām gan Rīgas tiesu laukā, gan Amatniecības kamerā, vispēdīgi Rīgas radiofonā. Ir patīkami un interesanti aplūkot tā laika Rīgas radiofona programmas žurnālu Latvijas vilnis, piem. 1940. gada maija otrās nedēļas izdevumu, kas iespiests 159.000 eksemplāros. Vāku rotā slavenā grafiķa O. Norīša zīmējums ar V. Upīša foto uzņēmumu. Redzams arī Kārļa Ulmaņa Brocēnu cementa fabrikas apmeklējums. Rakstā viņš nosaukts par Zemes Saimnieku. Programmas ievadā atbildīgais redaktors Konstantīns Karulis saka visai lepnus vārdus: „Ja visiem tiem notikumiem, kas norit svešās zemēs, mēs varam būt tikai pasīvi vērotāji, tad mūsu zemes parādībām mēs paši esam kungi un noteicēji.” Vēl dažas dienas, un kungi un noteicēji liecās 17. jūnija priekšā. E. Freija stāsta par bērnu audzināšanas problēmām, bet literatūras kritiķis Jānis Rudzītis sniedz interviju ar Veroniku Strēlerti. Dzejnieces jaunāko poēmu Ragana lasīs Tonija Kalve. Intervijā Rudzītis domā, ka Strēlertes dzejā pārsvarā esot intelekts, kam dzejniece pretojas, apgalvodama, ka arī viņai ir sirds, tikai viņa to nenoliek visiem uz delnas priekšā. Tāpat paspīd doma, ka īsts latviešu dzejnieks no latviskā vispār nemaz nevar aizbēgt. Čaks tikpat latvisks kā Medenis. Par „dzimtenes dziesminieci” Aldu Niedru raksta Atis Zālītis, norādīdams, ka viņas romāni ir pilni celtniecības gara un atbilst laikmeta centieniem. Tas viss, protams, pēc viņas pirmā dzejoļu krājuma Erosa elēģijas. formā lappusē ietilpst arī Viļa Veldres dzejolis Jauna saule („dzied vecam Dievam slavu jauni putni”). Turpat redzams arī Ģimenes dienas kantātes teksts. To sacerējis Leonīds Breikšs, bet mūziku komponējis Bruno Skulte. Kantāti atskaņo Kuldīgas baznīcā Kuldīgas draudzes jaunatnes pulciņa jaukts koris, vīru dubultkvartets, Svētdienas skolas bērnu koris un Kuldīgas valsts ģimnāzijas skolnieču dubultkvartets. Bērnu kori vada Elma Lielnora, bet visu kopkori Fricis Spinga. Piedalās mācītāji Oskars Sakārnis, Ādolfs Gaudiņš, sprediķo cand. theol. Elma Ozoliņa. Ērģelnieks H. Richters. Tālāk par vīrestības stāju runā Dr. phil. J. Students, uzsvērdams, ka galvenā prasība šeit ir neļaut zemiskām dziņām gūt virsroku. Apskatīti arī radiofona runātāji pie mikrofona. Te Mirdzas Martinsones rakstā pieminēti Aleksandrs Plucis, Pramalds Valters, Ziedonis Krastiņš, Lidija Gorkša un Alma Šteine-Jansone. Par dzimtenes un tēvzemes dzejas dažādiem virzieniem raksta Dr. phil. Jānis Alberts Jansons, tās sākumus meklēdams Purapuķē. Jūsmīgus vārdus par jauno bērnu raidlugām pauž Nikolajs Kalniņš, un kā pirmo te uzved autora paša raidlugu no cikla Bērni strādā (režisors Žanis Brasla), pēc kam Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta bērnu koris J. Milzarāja vadībā dzied J. Vītola, A. Žilinska, J. Norviļa, Jāz. un Jēk. Mediņa dziesmas. Samērā plaši un izsmeļoši ir raksti par mūziku. O. Bištēviņš runā par vispārējām mūzikas problēmām radiofonā, pieminēdams t.s. vieglās mūzikas un dažādo gaumju stilus. Rita Liepa savukārt intervē Jēkabu Graubiņu. Pēdējais ir ciets un nelokāms savos spriedumos. „Kritiķim jāraksta tā, kā viņš domā, kaut arī tas liktos neiecietīgi. Patiesībai jābūt galvenā vietā... Mūzikas kritiķim izteiksmes mokas ir briesmīgi lielas. Diendienā atkārtojās tie paši teicieni. Un pašam tie visvairāk riebj.” Komponists un kritiķis ļoti žēlojas par laika trūkumu. O. Bištēviņš raksta arī par Čaikovski un viņa atbalsīm, citēdams Čaikovska vēstuli Nadježdai fon Mekai: „... kaislīgi mīlu krievu tautas raksturu visās tā izpausmēs. Īsi sakot − esmu krievs šā vārda vispilnīgākajā nozīmē.” Vārds ‘krievs’ rakstīts ar retinātiem burtiem. Vairākas lappuses veltītas Ilzes Kalnāres romāna Pārraudzes dienasgrāmata turpinājumam, tāpat arī Ritas Liepas feļetonam Pavasara lietus, mežkopības inženiera J. Viķeļa rakstam par mežu ieaudzēšanu. Ir arī raksti veltīti bērniem, rokdarbiem un praktiskiem aizrādījumiem radio būvniecībā. Visai daudz sludinājumu, uzsaukumu par meža dienām un, pats galvenais, plašā nedēļas programma detaļās. Var patiesi apbrīnot šo vispusīgi plašo izdevumu, kuŗu piesūtīja visiem radiofona abonentiem par brīvu.

Šinī darbā pagāja Jāņa Bieriņa mūža labākie gadi. Viņš bija darba cilvēks, kas daudz nerunā ja, bet darīja. Uz viņu attiecas Mērnieku laiku Kaspara vārdi par cilvēkiem, kas krāšņi nezied, bet nes labus un derīgus augļus. Mums būs ļoti grūti bez viņa, jo viņam atvietotajā nav un nebūs. Tādi cilvēki vairs nerodas. Bet reizē viņš paliek kā paraugs turpmākam darbam, ko „kā ogli delnā nest cauri ļaužu likteņiem un gadiem” (L. Brieža rindas).

 

*

 

Man jārunā par divām grāmatām, par diviem Ādolfiem. Pirmā ir rakstu krājums Ādolfa Ābeles atcerei viņa piemiņas fonda izdevumā ar Ofēlijas Sproģeres redakciju (1986.), otrā ir Intas Lukašinskas grāmata par Ādolfu Skulti, kas izdota Rīgā Liesmas izdevniecībā. No nopietnākām recenzijām abos gadījumos jāatsakās, jo Ābeles grāmatā redzami trīs manis paša plašāki raksti, savukārt, Skultes grāmatu lasot, man trūkst zināšanu par komponista darbu pēc 2. pasaules kaŗa, kas gan man neliedz izteikties par Skultes pirmskaŗa posma dzīvi un darbību.

Komponists un diriģents Ādolfs Ābele jau sen bija pelnījis plašāku rakstu krājumu, ja ne monogrāfiju, un daudz ilgāk vairs nevarēja gaidīt, jo rakstu autori jau visi krietni gados, daži jau sen miruši. Jāsaka paldies Dziesmu Varai, kas tomēr neatlaidīgi un pacietīgi panāca šis grāmatas izdošanu. Ka tas nav bijis viegli, liecina redaktores un izdevējas piezīmes grāmatas beigās. Izrādās, ka trimdas dzīvi lielā mērā traucē trimdinieku miršanas gadījumi. Šajā grāmatā labākos rakstus snieguši Jēkabs Poruks, Jānis Cīrulis, Helmers Pavasars, Volfgangs Dārziņš, Jānis Rudzītis un Tālivaldis Ķeniņš. Vairākiem autoriem diezgan grūti nācies turēties pie temata. No iepriekš minētiem sevišķi jāuzteic Helmers Pavasars par konkrētiem Ābeles simfonisko darbu iztirzājumiem. Šo rindu autora raksti turpretī visumā stipri improvizatoriska rakstura, piemēram „Ādolfs Ābele latviešu mūzikā” ir kāda mana runa, un mēs taču visi zinām, cik mūsu trimdas runas ir patētiskas un izplūdušas. Tāda ir arī manējā. Tāpat mani vecākie kolēģi aizrādīja, ka 1941.g. 1. jūlijā nekāds koncerts nav noticis. Es tanī laikā Rīgā nebiju, un tikai pa ausu galiem vēlāk šo to dzirdēju. Droši vien man pienesa neprecīzas ziņas, līdz ar to gribu visiem teikt, ka 1. jūlijā nekāds koncerts nenotika. Bet kautkas laikam ir noticis vēlāk tanī pašā mēnesī. Kas un kā, to neviens īsti neatceras. Un ir dīvaini, ka latviešu atmiņa, vismaz šajā mēnesi, ir pilnīgi zudusi. Neviens neko neatceras...

Ābele bija arī kompozicijas teorijas profesors Latvijas konservatorijā. Esmu bijis viņa skolnieks četrus gadus, un man jāliecina, ka es nesaskatīju ne mazāko domstarpību vai problēmu viņa klasē. Tolaik, tāpat tagad, domāju, ka viņš bija labs skolotājs. Man toreiz nekādu sevišķu patstāvīgi pretenziju un ideju vēl nebija, jo biju zaļš students − padsmitnieks. Mūsu klases attiecības bija pieklājīgas, pat draudzīgas, bet citi raksta par saspīlētību un nervozitāti. Ar to es negribu apgalvot, ka citiem, daudz spējīgākiem un apdāvinātākiem, studentiem nebūtu bijis savu atsevišķu un nopietnu diskusiju, pat konfliktu. Bet te jau arī ir šādu rakstu krājumu problēma: ne reti domas būs pretēja rakstura vai dalītas. Arī presē ātrumā kādreiz ierakstām nepārdomātus vārdus, piem. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiņas 93. lp. saka: „bet noteikti tomēr pretojos varbūtējam nodomam kādreiz sakārtot vai pat izdot manus avīžu rakstus. Kas pēc koncerta vēlā nakts stundā rakstīts, nevar būt vienādas kvalitātes; dažu savu tolaiku spriedumu „ es tagad droši vien vairs neuzturētu. Žēl man vēl šodien daža ātra, līdz galam nepārdomāta vārda...”

Droši vien arī ātrumā kāds pateica vārdus, ka Ābele nemīlot Bēthovena Devīto. Dziesmu Varas priekšnieks Līdacis atstāsta, ka Ābele pats to izskaidrojis pavisam citādāk. Viņa draugs uzlicis Devīto skaņu platē pavisam skali, jo, vecumam tuvojoties, vāji dzirdējis. Lai nu ko, bet Ābele nekad necieta skaļumu un tā arī pateicis, ka viņam Devītā nepatīk, lai ņem to plati nost. Kā redzat, daudzām sarežģītām lietām ir pavisam vienkāršs izskaidrojums, un viens otrs patētisks izsauciens ir „gluži veltīga varonība”.

Kautkur rakstu krājumā pavīd arī doma, ka Ābele nav sevišķi labi saticis ar Vītolu. Bet kuŗš komponists gan ir labi saticis ar kādu citu komponistu? Melngailis izsaucās: „Vai tad vēl kāds cits komponists bez manis vispār ir?” Kādreiz, pa ausu galiem, gan dzirdēju izteicienu par „gramatisko uvertīru” (domāta Dramatiskā uvertīra), bet neko ļaunu tur vēl šodien neredzu.

Nopietni runājot, Vītolam draugu vispār nebija. Atskaitot Jozuusu, vienīgi ar Zālīti viņš bija uz ‘tu’, kaut gan Zālītis vienmēr atbildēja ar ‘jūs’. Dziļākā būtībā Vītola valstība atradās Sv. Pēterpilī, un tur viņš bieži aizveda arī savus audzēkņus – Rimska-Korsakova mazbērnus. Šādu tādu konfliktu jau netrūka, bet tā tas ir vienmēr bijis un būs, un, mūziķu aprindās, tā tas arī piederas.

Visumā šī grāmata tomēr sniedz vērtīgu, gan ne pilnīgu, ieskatu mūsu lielā diriģenta, komponista un skolotāja dzīvē un darbā. Tagad gan par visām lietām ievērojiet, ka Ādolfa Ābeles simtgade ir jau klāt un būtu vēlams, lai latviešu koŗi pulcētos un dziedātu viņa dziesmas, lai būtu zinātniska konference par viņa darbiem, piemiņas brīdis pie viņa kapa, pie viņa dzīves biedres.

 

*

 

Runājot par Ādolfa Skultes grāmatu, man jāpieņem viss tas skaistais un cildenais, kas teikts par viņu pēc 1945. gada. Ja par mani tik labi rakstītu, es šausmās nodrebētu. Un tā ir mūsu daudzu grāmatu un preses nelaime. Taču ieturiet lūdzu kādu jēdzīgu mēra sajūtu lietu un ideju vērtēšanā. Dažās rindās gribētu līdz runāt par Latvijas laika trīsdesmitajiem gadiem, kad biju Skultes skolnieks. Skaidri un gaiši atceros to rudens rītu Latvijas konservatorijā 1936. g., kad Vītols, sapulcinot visus savus skolniekus, rādija ar roku uz Skulti, sakot vārdus: „Te ir mans asistents Ādolfs Skulte. Lūdzu mīlēt un cienīt.” Piecēlās jauns, slaids cilvēks, manāmi piesarcis un viegli paklanījās. Parasti stundās Skulte sēdēja Vītolam blakus pie klavierēm un bija visai mazrunīgs. Taču bija reizes, kad Vītols ieradās vēlu vai nemaz, tad Skulte laboja mūsu darbus. Visumā viņš turējās pie Vītola uzdotā stila un technikas, sākumā mazliet bikli, kamēr apguva Vītola ātro uztveri un norādes. Viņš mācīja arī partitūras lasīšanu, kuŗā man ļoti patika nodarboties, un mēs izspēlējām pat visus Beļajeva piektdienās radītos stīgu kvartetus, kur līdzi bija strādājis arī Vītols. Šinīs stundās viņš savu personību vairāk atklāja. Viņu, piemēram, interesēja krāsu un skaņu attiecības Skrjabina garā. Viņam nelika miera dažādās instrumentāciju skolas: Rimski-Korsakova, Berlioza, Richarda Štrausa. Kāds bija Glazunovam (labam instrumentācijas pazinējam) jautājis, ko viņš interesantu mācījies no Štrausa. Glazunovs atbildējis: „No Richarda nekā, no Johanna daudz.” Lūpas sakniebis, Skulte domāja arī par Taņējeva biezo kontrapunkta mācību, kuŗā pat Vītols neticis tālāk par 16 lappusēm. Ir patīkami šīs radošās un atmiņu pacilājošās lietas atcerēties. Bet tad pēkšņi grāmatas autore nāk ar saviem apgalvojumiem. Tā piem. 40. lpp. Skulti neapstiprināja par skolotāju Jēkabpils vidusskolā, jo viņš koŗa repertuārā uzņēmis K. Kažociņa dziesmu „Kā gulbji balti padebeši iet” ar Ed. Veidenbauma vārdiem. Te minēts, ka dziesma sava progresīvā rakstura dēļ skaitījusies nevēlama.

Šī dziesma bija latviešu vispārējo 7. un 8. dziesmu svētku repertuārā Rīgā. Tāpat neviens, un es uzsveru neviens, nav šo dziesmu nekad aizliedzis, un nevienam dziedātājam nav nekad ienācis prātā, ka šī dziesma būtu progresīva vai regresīva. Šī dziesma vienkārši ir laba un skanīga, un viņas dēļ neviens nav darbu zaudējis. Un ne pie vienas valdības. Var jau būt, ka Inta Lukašinska (tagad jau mirusi) varēja to nezināt, tāpat grāmatas recenzents Grinfelds (arī miris) toreiz nedzīvoja Latvijā, otrs recenzents Grāvītis tad bija par jaunu, bet kaut kur taču vajadzēja būt kādam prātīgam caurlasītājam. Atzīmēt šo dziesmu kā bīstamu ir vienkārši akla vai uzkūdīta naida izpausme pret visu kulturālo darbību Latvijas laikā. Un par šo naida izpausmi pat visi zirgi smiesies.

Kļūda ir arī 7. lpp, kur ievadrakstniece Ingrīda Zemzare apzīmē Igoru Stravinski kā profesora Vītola kādreizējo skolnieku. Nekad Stravinskis nav bijis Vītola skolnieks, tāpat Vītols nekad nav meklējis Stravinska sabiedrību. Bet Stravinskis, neviena neaicināts, bieži pieminēja Vītolu savos rakstos. Vēl vairāk. Satiekoties Rīgā, Skaņražu kopas rīkotās vakariņās Švarca restorānā, Stravinskis noliecās un skūpstīja Vītolam roku, visiem par milzīgu pārsteigumu, jo Vītola atklātā nepatika pret Stravinska mūziku Rīgā nebija nekāds noslēpums. Pārsteigts bija arī pats Vītols. Pēc tam viss noritēja normāli: visi ēda, dzēra un gudri runāja. Personīgi nebiju klāt, bet tā man to stāstīja Jēkabs Vītoliņš, Jānis Cīrulis un Eduards Kalniņš.

Tālāk aprakstīts kāds Skultes stīgu kvartets, kur „liela vērība šajā darbā veltīta attīstības procesa vienotībai, formas slīpējumam.” Vai jūs te ko sapratāt? Vai tiešām komponists raksta „procesa vienotībai”? Faktiski man nevajadzēja tālāk lasīt, bet piemēram lpp. 69. „... mūzikas valoda bagātinās (!) ar masu dziesmu vienkāršajām demokratiskajām intonācijām, aktīviem, aicinošiem ritmiem, plašu pielietojumu rod marša elementi.”

Komentāri šeit nav vajadzīgi. Skulti pārtaisa par Dunajevski.

Tajās pašās rindās atzīmēts, ka kauguriešu nemieri Valmieras apkārtnē notikuši 13. g.s. ?!?

Kā jau minēju nelaimīgā autore Inta Lukašinska (1941-1985) ir jau mirusi, tāpat recenzents Nils Grinfelds. Neskatoties uz visu pieminēto, patīkami vērot vienu otru neredzētu ilustrāciju un patiešām bagāto darbu chronologiju. Tikai − Skulte bija pelnījis kautko labāku.

 

*

 

Pagājušā gada novembrī radušies smagi zaudējumi Latvijas kultūras dzīvē. 21. novembrī mūžībā aizgāja dzejnieks Egils Plaudis. Draugi viņu sauca par vientuļo egli. Viņš bija dzejniekbērnis, līdz ar to agri apguvis literārās intereses. Viņa dzejā ietvērās vispārcilvēcīgas sāpes un dziļš individuālisms. Kā tādam viņam pagāja gaŗām slava un atzinība. Vēl jau bija jauns, tikai 56 gadi.

Dienu vēlāk aizgāja mūzikologe Silvija Stumbre. Viņas darba raža bija ļoti liela, piem. monogrāfijas par Melngaili, rakstu krājums par Garūtu, apceres par Alfr. Kalniņu, Marģeri Zariņu, u.c. Nepabeigta palika monografija par viņas cienījamo skolotāju mākslas zinātņu doktoru Jēkabu Vītoliņu. Arī svešumā ar lielu uzmanību sekojām viņas rakstiem, viņas brīvam un neatkarīgam gara spēkam, viņas mīlestībai uz latviešu mūziku.

Mūžīgu mieru un mūžīgu piemiņu.

 

*

 

Redakcijā saņemtas ziņas, ka šinī vasarā Latvijā viesosies mūsu folkloras ansamblis Kolibri. Viņiem jau sen nevajaga manus vai citu slavinājumus un ieteikumus. Viņi paši apzinās savu vērtību un stāvokli. Vēlēsim viņiem to labāko un cēlāko Latvijas dažādās pilsētas un centrus apmeklējot, dziedot un spēlējot.

 

*

 

Par vienu no vislabākām mūziķu atmiņu grāmatām uzskatu Jāņa Cīruļa Mūzikanta piezīmes (1961. g., apgāds Literātūra). Komponists bija paredzējis arī otro daļu, kur ietilptu atmiņas par Fjodoru Šaļapinu, Ludvigu Juchtu, Nikolaju Vanadziņu, u.c. Archīvā ir arī daži nepabeigti fragmenti, piem. Tā tas iesākās. Te mēģināta aprakstīt 1934. g. 14. maija pievakare.

Pēc pabeigtiem darbiem Rīgas tautas konservatorijā abi ar direktoru Nikolaju Vanadziņu 1934 .g. 14. maija vakarā iegriezāmies Mazā Vērmanes parka restorānā iekost vakariņas. Bijām jau labā pusceļā, kad mums piebiedrojās grāmatnieks Ansis Gulbis. Ar viņu vienmēr bija interesanti parunāties un paklausīties viņa Pēterpils laika stāstos. Ar savu šķībo aci pablenzis uz mūsu tukšo karafīti, Gulbis tūliņ pasūtināja kafiju un konjaku. Galdiņam klājoties, abi ar Vanadziņu viltīgi saskatījāmies un nodungojām meldiņu, kas ar vārdiem dziedāts skanētu: „Eleganta dzīve būs!” Šī Pietuka Krustiņa augstās dziesmas frāze bija piešūta kādai muzikālai frāzei no Toskas otrā cēliena ārijas. Lieta tāda: ja Gulbis piemetās kādā kompānijā, tad viņš vienmēr maksāja par visu, kas bijis un būs, un te nelīdzēja nekādi protesti, ne maku cilāšana. Pašā makā viņam bija dažkārt labi ja desmit latu. Tos gan viņš pacilāja, bet atlika, parakstīdams sulainim rēķinu un nevērīgi piebilzdams: „Rīt vienpadsmitos kantorī.” Ar to tad viss bija nokārtots.

Bijām pārrunājuši gan lielo, gan mazo polītiku, dienu tenkas un operas direktora neveiksmes, kad mūsu galdam smaidīdams tuvojās kaŗa ministrs ģen. J. Balodis, nākdams, kā izrādījās, no Saeimas pēdējās sēdes. Sasveicinājies viņš smagi iemetās krēslā un izskatījās manāmi norūpējies. Kā ogu norīja Gulbja pielieto glāzi un tā kā atžirga. Pasūtinājis vakariņas, ģenerālis, kas sēdēja ar muguru pret ieeju bufetes telpās, lūdza Gulbi pārmainīties vietām, un nu man iznāca kaimiņos pats kaŗa ministrs. „Mani meklēs viens virsnieks un te mani vieglāk ieraudzīs,” viņš piebilda. Gulbis apjautājās, kas jauns Saeimā, bet ģenerālis atmeta ar roku, sak’, ko tur vārdus tērēt. Viņš vēl nebija pabeidzis savu maltīti, kad pie mūsu galda pienāca sociāldemokratu līderis Fricis Menders un lūdza atļauju piebiedroties. Ar viņu sarokojos pirmo reizi, tāpat kā Vanadziņš, bet ar ģenerāli un Gulbi Menders sarunājās uz ‘tu’ un šo to jokodamies, viens otru paskubinādami, itin draudzīgi sadzēra. Pie sevis nodomāju: „Skat’ vien, Saeimā plēšās, bet krogū draudzējas.”

Pēkšņi ieejā, kas šķīra zāli no bufetes telpas, parādījās slaids virsnieks ar bruņu cepuri galvā, vērīgu aci apskatīdams katru galdiņu.

Šajā vietā fragments pārtrūkst. Neko nekomentējot, jāpiebilst tomēr, ka otrā rītā viens bija liels virs, viens cietumā, viens operas direktors, bet Cīrulis un Gulbis dzīvoja mierīgi tālāk. Bez sevišķas sakarības gribu pievienot arī mazu atmiņu fragmentu no mana archīva.

Tas bija ap 1930. gadu. Mēs ar tēvu iekāpām Gulbenes-Rīgas vilcienā un kādā kupejā sastapām trīs tautas vietniekus − Saeimas deputātus: ģen. Jāni Balodi, kaŗa ierēdni Gotfrīdu Mīlbergu (rakstnieka vārdā Skuju Frīdis) un leitnantu Bruno Kalniņu. Tā bija Saeimas kaŗa lietu komisija kādā savā dienesta izbraucienā. Toreiz nobrīnījos, kā šo dažādo polītisko uzskatu un virzienu pārstāvji var tik draudzīgi un nemāksloti uzturēties kopā un sarunāties. Mans tēvs pazina savas partijas līderi Mīlbergu un mēs kādu laiku pakavējāmies. Mēs varētu daudz ko mācīties no šīm vecām Latvijas parlamentāriskām tradīcijām.

Katru gadu 18. novembrī mēs liecam galvas to vīru un sievu priekšā, kas 1918. g. tanī datumā stāvēja uz Nacionālā teātŗa skatuves. To darīsim arī šogad, domādami, ka vienīgais vēl dzīvais Latvijas dibinātājs Bruno Kalniņš saņems kādu izcilu atzinību valsts 70 g. atcerē.

 

*

 

Mūsu dziesmu svētki arvien vairāk sāk tuvoties tautas svētku līmenim. Tā piem. nākošos Amerikas latviešu dziesmu svētkos vairs nebūšot simfoniskā orķestŗa koncerta, tā vietā pieaugot dažādiem saviesīgiem sarīkojumiem. Vietā būtu minēt Māras Zālītes rindas:

Iesim pusdienās, dāmas un kungi,
Mums ir jātiek pie vīna vāts,
Lai vairs ne jūt, ka karoga vietā
Sen jau rokās ir karotes kāts.

Iesim iztukšot sirdis un pokālus,
Baudīt mākslu un mūziku vokālu.
Stikla zārciņā mirdzošs un bāls
Mums uz galda būs dzīves sāls.

 

Imants Sakss