Jaunā Gaita nr. 166, marts 1988

Rainis un Aspazija 1906. gadā.

Kastaņola. Skats uz San Salvatore Kalnu.

TANGO TRIMDĀ − PASAKA AR VĒSTĪJUMU

Pērnā marta Katskiļu kultūras konferencē Vaira Vīķe-Freiberga iztirzāja tipiski reaktīvās trimdinieku-pretinieku attiecības, tās salīdzinot ar tango tūrēm. Pusgadu vēlāk ir parādījies darbs, kas starp citu vienreizēji elegantā veidā ilustrē tieši šo attiecību aspektu. Bet tikai starp citu. Tango Lugāno gribētos salīdzināt ar leģendāro ledus gabalu, kas pieveica Titāniku. Lielākā daļa šim milzim atradās zem ūdens līmeņa.

Lugas autore Baņuta Rubesa darbu nosauc par nevēsturisku satīrisku spoku stāstu. Dace Štauvere-Aperāne ir lugas muzikālā autore. Tango Lugāno ir šo abu autoru garīgās simbiozes otrs rezultāts.

Atceroties, ka pirmajam rezultātam [„Varoņdarbi”, 1979. g.] bija pielikta „dziesmu spēles” etiķete, viens otrs varbūt gribētu secināt, ka šis skatuves darbs būs amizants izklaides gabaliņš, mēģinājums parotaļāties ar slaveno autoru biogrāfiskiem un literāriem momentiem, varbūt mazs izaicinājums „etablētās” sabiedrības tikpat „etablētai” uztverei. Jo spēle mūsu latviešu ordinārās domāšanas gaitā ir cieši saistīta ar „spēlēšanās”, tātad dīkdarbes konceptu. Liekas, būtu laiks pārvērtēt dažas no mūsu tīri pavloviskām reakcijām. Kā spēle, tā spēlēšana un spēlēšanās var būt ļoti nopietnas, pat svētsvinīgas norises. Ņemsim kaut vai frazi „spēle uz dzīvību vai nāvi” vai arī Raiņa lugu Spēlēju, dancoju.

Tango Lugāno darbībā vijas vairāki pavedieni un risinās vairākas temas. Vispirms publikai/lasītājiem jāpieņem „kā būtu, ja...” situācija. Kā būtu, ja Aspazija un Rainis, no Latvijas aizbēguši 1929. gadā, vēl joprojām dzīvotu savā trimdas mājā Kastaņolā? Tā ir izdomas un iedomu pasaule, kur ļauta neierobežota vaļa ne tikvien autores-režisores un aktieŗu, bet arī skatītāju fantāzijām. Kā pretmets šai fantastiskajai plāksnei, kaut cieši saistīts ar to, ir darbība šķietami reālā plāksnē: trimdas un Latvijas delegātu „svētceļojums” uz dzejnieku kādreizējo (pēc delegātu domām) mitekli. Atskaitot pirmās trīs ainas, visa lugas darbība risinās šai vairs tikai fantāzijā eksistējošā mājoklī.

Šajā iedomu mājoklī dzīvo Rainis un Aspazija − dzīvie, 122 gadus vecie fantomi, katrs savā istabā, rakstot viens otram vēstules, kas netiek un netiks lasītas. Vēstuļu kaudze krājas priekšistabā kopā ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Tā ir šķietamā realitāte. Bet visā mājā darbojas elektrība, Rainim un Aspazijai nepietrūkst ne tintes, ne papīra, lai gan viņi nav atstājuši savas attiecīgās istabas jau 42 gadi. Tā ir fantāzijas pasaules realitāte un mēs to pieņemam kā pašsaprotamu, tāpat kā mēs nebrīnāmies, ko un vai vispār viņi ēd, vai viņu drēbes ir immūnas pret putekļiem, vai tās ir ieguvušas nemirstību kopā ar to valkātājiem.

Īstenībā luga ir pasaka, un pasakā viss ir iespējams. To arī simbolizē bērna tēls, kas parādās lugas sākumā un noslēgumā. Bērns var bez mazākām grūtībām pieņemt visfantastiskākās situācijas kā pašsaprotamas, jo aizspriedumi un emociju režģi vēl nav paguvuši uzbūvēt robežu starp reālo un iedomu pasauli. Bet šī pasaka ir domāta pieaugušiem. Lai skatītājs šo lugu varētu pienācīgi izbaudīt, tam vispirms jāatbrīvo sevī mītošais bērns.

Mitekļa „glābšanas akcijas” locekļi Daira Lielmane un Tedis Tīdemanis no Milvokiem un Hermīne Grodne un Uldis Tomsons no Latvijas ir lugas reālie tēli, kas reizēm it kā nevilšus ieslīd otrā, pasaku realitātē. Šai pārejai bieži ir ekspresionisma raksturs, it īpaši muzikālajos momentos. Tomēr šiem tēliem publika gandrīz neapzinīgi pieprasa citādas realitātes mērauklas kā abiem dzejniekiem-fantomiem. Tā, piemēram, pilnīgi pieņemama ir sirreālā Teda un Hermīnes kopējā auto vadīšana un neizbēgamā avārija, tāpat amizantā karodziņa un svečtura izmantošana kvazisimboliskās izdarībās. Toties Teda un Hermīnes vitālo datu uzskaitē kaut kas īsti nesakrīt. Ja Šveices kalnos maldītājies Tedis ar Hermīni piesauc Aspazijas garu, tur nav ko iebilst. Bet ja 45 gadus vecais Tedis sakās šo ideju aizņēmies no saviem mazbērniem Gaŗezerā, tad paticamības plaisa sāk durties acīs. Lai šādā vecumā apgādātos ar padsmitnieku vecuma mazbērniem, kā Tedim, tad viņa bērniem būtu bijis jāuzsāk pēcnācēju produkcija vēlākais 15 gadu vecumā! Tāpat Hermīnes brālim būtu bijis diezgan grūti atstāt Jelgavā māsas, kuŗas vēl nav piedzimušas. Kaut kā tas neiederas ne dzīves, ne mākslas patiesībā.

Par ticamu (un amizantu) nerealitāti jāmin izteiktais Raiņa un Aspazijas raksturu veidojums. Šķiet, ka 58 gados Aspazija ir kļuvusi jaunāka, bet Rainis novecojis. Šis iespaids nav panākts ar režijas, tēlošanas un grima palīdzību vien: tekstā izmantoti Aspazijas un Raiņa darbu un sarakstes materiāli, un pateicoties veiklai, radošai redakcijai, autore ir uzbūrusi reljefus, kaut subjektīvi noskaņotus, dzejnieku tēlus. Iespējams, ka šis noskaņojums ir radies kā pretreakcija Aspazijas „slānīšanas” kultam, kas bijis redzami izteikts gan dzejnieku laika biedru atmiņās, gan apzinīgā Aspazijas literārās nozīmes (un Raiņa) mazināšanā vai pat nepieminēšanā. Šāds pretsvars jau sen bijis vēlams, lai neteiktu, nepieciešams.

Lugas pamattonī ir mums visiem pazīstamā skaudrā realitāte: tā sauktā trimdas tema dažādos variantos. Aspazija un Rainis bija un ir trimdinieki Kastaņolā; garīgi trimdinieki viņi bija arī paši savā zemē. Kā motīvs visai lugai varētu būt pašā darbā nekur tieši nepieminētie Raiņa dziesmas vārdi „viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu”. Vai tā ir abu delegāciju tikšanās dzejnieku miteklī, Teda un Hermīnes stereotipiskie „nelokāmās stājas” apliecinājumi, Ulža un Dairas bravūrīgi ciniskās un tomēr trausli romantiskās attiecības, abu dzejnieku rūgto pagātnes mirkļu atskaite, viņu komunikācijas iesalšana, viņu liktenīgā, nesaraujamā saistība, šie vārdi veido gandrīz neapzinātu zemtekstu, kas tiek nepārtraukti apšaubīts, pārvērtēts, pārbaudīts un beigās tomēr definēts kā vienotājs un vienīgais spēks. Jo neatkarīgi no lugas tēlu dzimšanas vietām, katra individa pagātnes emocionālās bagāžas, polītiskās pārliecības, pašreizējā dzīves stila un apstākļu dažādības, ikviens no viņiem ir latvietis ar savu valodu, dvēseli un zemi. Šī pārliecība tiek iespaidīgi ilustrēta pēdējā dziesmā „Oāze”, kur notiek galīgā realitāšu saplūšana ar visnotaļ cerīgu izskaņu. Zīmīga ir vārdu spēle: „O-ā-ze!” un „O! Ā! Zeme!” Pirmie divi burti varētu būt grieķu alfabēta simboli omega un alfa apgrieztā kārtībā. (Tāpat kā „Gals un sākums”!) Pēdējo un galīgo vārdu saka bērns un vārds ir „ZEME”!

Katram, kas noskatījās lugu Šerbrukā, ir ieteicams to izlasīt. Un otrādi. Tikai, lai to atkal skatītu, būs mazliet jāpagaida, varbūt līdz nākamajam gadam. Rubesas teksts ir gandrīz vai zīvertiski liess, tur nav neviena lieka vārda. Tai pašā laikā ir redzams, ka autore vēsturisko un biogrāfisko vielu ne tikvien pārzina, bet to arī izdzīvo un pārdzīvo. Liela daļa teksta ir dzejnieku pašu vēstuļu un darbu vārdi, integrēti saistošā un ticamā drāmatiskā situācijā. Izsakoties bioloģiskā līdzībā: autore Rubesa ir būvējusi skeletu, kamēr režisore Rubesa šim skeletam ir devusi miesu un spalvas. Ar to nebūt nav domāts ignorēt komponistes, aktieŗu un mūziķu nozīmi; šis bija vienreizēji saliedēts darbs, kur kopums pārsniedza atsevišķo daļu strikti matemātisko summējumu. Bet tas jau būtu cits stāsts.

Būtu interesanti redzēt, kā šo darbu uz skatuves izveidotu cits režisors. Šeit? Latvijā? Šodien? Pēc gadiem?

Baņuta Rubesa jau labu laiku ir bijusi viena no Kanādas mērogā atzītām drāmas autorēm un režisorēm. Tagad ar savu darbu viņa ir paliekoši iegājusi arī latviešu teātŗa pasaulē.

 

Nora Kūla-Priedīte

Lugas autore un režisore B. Rubesa kļūst pazīstama Kanādas teātŗa dzīvē.

 

TANGO LUGĀNO 6. JAUNATNES DZIESMU SVĒTKOS ŠERBRUKĀ

1987. gada 5. septembrī Tango Lugāno pirmizrādi skatoties, man vēl nebija zināms, ka nāksies par to arī rakstīt atsauksmi, tādēļ mierīgi varēju ļaut acīm un ausīm pavisam subjektīvi baudīt priekšnesumu, nemaz nemēģinot tūlīt ar vēsu prātu izanalizēt − kas, kā, kāpēc utt. Šādi noskaņotu skatītāju un klausītāju jau no pirmajām taktīm apbūra izteiksmīgā, vijīgā mūzika un visu dalībnieku − aktieŗu un mūziķu − profesionāli nevainojamais sniegums. Par to tad arī runāsim vispirms.

Kā pirmo uz skatuves redzējām Bērnu (Konrāds Ozols), kas savu īso it kā prologu nodziedāja tik dzidrā un skanīgā balsī un tādu gaišu smaidu sejā, ka tas vien jau skatītāju tūlīt ievirzīja atzinīgā un labvēlīgā attieksmē.

Tālāk iepazināmies ar Dairu Lielmani (Māra Abene) un Tedi Tīdemani (Ivars Stārasts). Māru pazīstam gan kā labas soprāna balss īpašnieci un solo dziedātāju Ņujorkas latviešu koŗa rindās, gan kā lunkanu dejotāju Homo Novus izrādēs. Tagad priecājāmies ieraudzīt arī Māru − aktrisi, kas uz skatuves jūtas kā mājās un savu lomu izveido ļoti atjautīgi, prasmīgi un bez atlikuma pārliecinoši. Baleta stundu treniņš Mārai ļauj brīvi pārvaldīt ķermeņa kustības un ieņemt dažādas pārspīlētas, bet lomai piederīgas pozes, kas lieliski papildina un noapaļo atveidojamo jaunietes tēlu.

Varoņdarbu Luciferam Stārastam Teda loma nepiegulēja gluži nevainojami. Varbūt vainīgs bija nepietiekošais grimējums, kaut gan iesākumā nemaz nevedās uzķert, ka viņa atveidotajā tēlā domāts vīrietis pusmūža gados ar noslieci uz sabiedrisku darbošanos pēc konservatīvām vadlīnijām. Tādu parasti iedomājamies mazliet cienīgāku un pašpārliecinātāku. Taču aktieŗa dzirksteli Stārastam nebūt nevar noliegt, un sevišķi spilgti tā izpaudās viņa izteiksmīgajā vaibstu spēlē auto brauciena ainā.

Hermīni Grodni atveidoja Skaidrīte Leja − profesionāla aktrise un režisore ar pieredzi kā uz latviešu, tā kanādiešu skatuvēm. Padomju Latvijas kultūras ministrijas darbinieces tēlu viņa izbalansēja apbrīnojami perfekti, iemiesodama mūsuprāt tipisku funkcionāri − sausu, korrektu, dogmatisku, taču nekad neieslīdot pārspīlētā kariķējumā un pareizos brīžos ļaujot pavīdēt, ka Hermīne ir tomēr arī sieviete un māte, un ne gluži bez humora izjūtas.

Nevainojams Uldis Tomsons bija blondais un izskatīgais Pauls Raudseps, kas mums labā atmiņā kā Homo Novus Juris Upenājs. Ulža loma Paulam „sēdēja” ērti, viņa latviešu valodas izruna pietiekami laba, lai noticētu, ka viņš ir rīdzinieks; tēlojums spraigs, enerģisks un pārliecinošs.

Savām lomām gluži kā radīti bija profesionālie dziedoņi un skaistu balsu īpašnieki − Laila Saliņa un Pauls Berkolds. Abu pieredze profesionālo skatuvju operu lomās tos vērta arī par lieliskiem aktieŗiem. Radās iespaids, ka abi īsteni izgaršo un izbauda iespēju atveidot uz skatuves šos mūsu literātūras pieminekļu tēlus − Aspaziju un Raini. Smuidro Lailu Saliņu Aspazijā, kas esot bijusi pamaza auguma, ļoti ticami pārvērta parūka ar īpatnējo un raksturīgo matu sakārtojumu un spožo „spangu” pierē. Un kalsnējais Berkolds ar parūkas, bārdas un ūsu palīdzību sasniedza jau gandrīz vai spocīgu līdzību ar foto attēlos redzēto Raini. Manai blakussēdētājai pat likās, ka arī viņa acis starojot tādā pašā pravietiskā spožumā kā Rainim Tillberga gleznā. Abu jauno mākslinieku latviešu valodas intonācija nevainojama, dikcija dziedājumos priekšzīmīga. Ja Tango Lugāno tuvākā nākotnē izrādītu arī lielākajos latviešu centros, tad būtu jāpatur prātā, ka lauvas tiesu no izrādes šarma un pievilcības radīja tieši šie abi apdāvinātie operdziedoņi.

Šarmanta un pievilcīga bija arī Daces Štauveres-Aperānes mūzika ar nedaudziem veikli iepītiem A. Kalniņa, E. Dārziņa un R. Paula motīviem. Par mūzikas formālo struktūru var spriest lietpratēji, bet pārējiem tā šķita ļoti jauka un lugai visnotaļ piemērota. Žilbinošu akcentu savukārt piesita „Elektriskie burkāni” ar „Gelatti! Tutti frutti!”, kas savā vietā labi iederējās. Dace bija arī izrādes diriģente, un zem viņas zižļa sadarbībā ar skatuves vadītāju Andri Lakstīgalu lugas darbība ritēja gludi un veikli bez aizķeršanās vai sastomīšanās un perfektā ūnisonā tur, kur tas bija vajadzīgs.

Dekorāciju metus bija zīmējuši Balvis Rubess un Anita Kunca (Kuntz), bet pašas dekorācijas gatavojis Pēteris Kusmanis. Skatuves iekārta bija lugas mērķiem atbilstoša un acīm tīkama ar Raiņa un Aspazijas istabiņām uz paaugstinājumiem skatuves kreisajā un labajā aizmugures plānā, kamēr proscēniju varēja izmantot pēc vajadzības gan kā biedrības zāli, dzelzceļa staciju vai tamlīdzīgi. Gaismu meistars bija Joe Ward. Kostīmus ar izdomu un gaumi bija darinājusi Anita Matušēvica. Pēc izrādes dzirdēju domu, ka Aspazijas tērps varējis būt vēl lēveraināks un matu sakārtojumam trūcis raksturīgās augstās ķemmes, bet manuprāt nebija vainas arī tāpat.

Beidzot nonākam arī pie pārdomām par pašu lugu. Autore un režisore Baņuta Rubesa pati lugu raksturo kā pilnīgi izfantazētu, nevēsturisku, satīrisku spoku stāstu. Arī presē bija jau ziņots, ka lugā sastapsimies ar Aspazijas un Raiņa spokiem un, Varoņdarbus atceroties, ar interesi gaidījām, kādus intriģējošus „varoņdarbus” šie spoki pastrādās, kādus kontroversus komentārus tie veltīs, piem., kaut vai mūsdienu latviešu literātūrai vai tamlīdzīgi. Taču spoki bija pavisam rātni un konvencionāli, dzīvoja paši savā pasaulē un par mūsdienu norisēm nezināja ne nieka. Drīzāk varējām noģist pašas Baņutas izvērtējumu, jo − Rainis savā spoka posmā sarakstījis sešpadsmit jaunu darbu, bet Aspazija − neviena, kas it kā liecinātu par Raiņa pārāko talantu un čaklumu un par šo īpašību trūkumu Aspazijā, kas savu laiku nosit ar buršanos un zīlēšanu kārtīs. Vispār abi slavenie spoku tēli, drāmaturģiski skatoties, paliek vairāk tādā kā statistu lomā, un viņu satikšanos un izlīgšanu lugas beigās interpretēt kā apliecinājumu, ka „mīla stiprāka par nāvi” taču arī būtu maldīgi, jo cik zināms, tad Aspazijas un Raiņa mīla, abiem vēl dzīviem esot, bija sen jau savu kvēli izkvēlojusi un apdzisusi, abi „mīļputniņi” krita viens otram uz nerviem un pēc iespējas dzīvoja savrup.

Daudz interesantāks un pārdomu rosinātājs šķita Milvokos dzimušās latviešu jaunavas un Rīgas jaunekļa mīlestības stāsts. Šis temats mūsdienās patiešām ir gluži aktuāls un varētu dot vielu nopietnam literāram vai skatuves darbam, kas to iztirzātu no visiem dažādajiem iespējamiem viedokļiem. Taču Baņuta tam bija pieskārusies tikai samērā virspusīgi, un komēdijas kontekstā jau nekā vairāk arī nevarēja prasīt. Arī citas idejas bija tikai viegli ieskicētas, kā piem., tūrisma un emigrācijas pretstatījums vai arī vārdu spēle: „o-a-ze-ze-me”.

Miglā tīts kā uz skatuves, tā šīs skatītājas prātā palika citādi ļoti simpātiskais Bērna tēls. Parasti jau bērna simboliku nav pārāk grūti atšifrēt, bet kā tas īsti iederējās šajā fantāzijā? Vai Baņuta mēģināja atzīties, ka, salīdzinot ar Aspaziju un Raini, viņa pati literātūras laukā ir vēl tīrais bērns? Vai arī piezīmēt, ka mūsu zināšanas par dvēseles jeb gara pēcnāves esmi ir vēl tikai bērna autiņos? Vai uzsvērt, ka sekojošais ir viņas fantāzijas gara bērns? Vai atgādināt, ka Aspazija un Rainis rakstīja daudz bērnu literātūras, ko mūsdienu rakstnieki, it sevišķi brīvajā pasaulē, diemžēl, lielā mērā atstāj novārtā? „Mini, mini mīkliņu, mazo bērniņu!”

Kopsavilkumā tomēr jāatzīst, ka Baņuta Rubesa ar šo lugu un tās inscenējumu sevi atkal apliecināja par fantāzijas un atjautības apveltītu radošu personību, kas daudz spilgtāk un veiksmīgāk nekā literārā vai drāmaturģiskā plāksnē sevi manifestē tieši režisores darbā, jo arī trūcīgos un līdz galam nepabeigtos lugas sižeta dzīparus viņa prata uz skatuves saaust krāšņā lakatā un to tik kārdinoši noplivināt gar skatītāju acīm, ka daudzi pēc pēcpusdienas izrādes ar skubu iegādājās biļetes arī otrai izrādei tai pašā vakarā, kamēr citi aizsteidzās uz pārējiem dziesmu svētku sarīkojumiem ar cerību, ka būs iespējams Tango Lugāno vēl kādreiz noskatīties viesizrādē savā pilsētā.

 

Biruta Sūrmane

 

 

Amerikas latviešu teātŗa Ņujorkas studija un režisors Māris Irbe. Harija Gulbja Alberts 1986. gadā.

JAUNS TEĀTŖA ANSAMBLIS

1985. gadā ASV austrumu piekrastes latviešu centros bija skatāma Harija Gulbja luga Alberts Amerikas latviešu teātŗa Ņujorkas studijas (ALTNS) uzvedumā. Tautā iet arī šī iestudējuma videofilmas versija. 1987. g. izrādīta Māras Zālītes Tiesa. Par šīm izrādēm un par ansambli vairāki raksti parādījušies Laikā. Šeit atbilde dažiem jautājumiem par pašreizējā ALTNS ansambļa izveidošanos.

Ņujorkas latviešiem atmiņā vēl ir Princeses Gundegas un karaļa Brusubārdas izrāde ALTNS uzvedumā. Bet kad šo burtu kopu atkal varēja lasīt uz kāda teātŗa izrādes programmas, bija jau pagājuši desmit gadi. Un šie iniciāļi tiešām liekas vienīgais, kas kopīgs abām programmām, jo neviena Gundegas tēlotāja vairs nav Alberta izrādes dalībnieku sarakstā. Radies pavisam jauns ansamblis, vismaz daļēji notikusi arī paaudžu maiņa. Tādēļ loģisks ir jautājums: kādēļ atkal ALTNS, kādēļ ne jauna teātŗa vienība ar jaunu nosaukumu? Šim jautājumam atbilde: saite ar agrākiem laikiem Ņujorkas latviešu teātrī − ir režisors un jaunās grupas dvēsele, un „motors” Māris Irbe.

Māris, kā viņš pats izsakās, ir spēlējis teātri jau no sešu gadu vecuma, ir bijis kopā uz skatuves ar „vecajiem” latviešu aktieŗiem: Gobzini, Lagzdiņu-Melbārdi, Neimani. No šīs Ņujorkas latviešu teātŗa paaudzes viņš ir mantojis zināmus uzskatus un pārliecību par to, kas ir labs latviešu teātris. Viena šāda pārliecība ir vajadzība nemitīgi censties pēc labas latviešu valodas. „Neviens nevarēja kāpt uz skatuves, ja neprata runāt, ja nerunāja pareizi latviski,” saka Māris par to teātrinieku paaudzi, ar ko viņš kādreiz strādāja kā jauns, topošs aktieris. Šo principu viņš nedomā atmest arī tagad, kad pēc daudz svešumā pavadītiem gadiem notiek lielais pagrieziens Amerikas latviešu teātrī un latviešu kultūrā vispār − pamazām aiziet Latvijā dzimusī paaudze, tie, kam latviešu valoda bija pirmā valoda, nevis svešvaloda vai, labākā gadījumā, mājas valoda. Ir taču radusies pavisam jauna problēma: kā panākt, lai jaunie aktieŗi, dzimuši un visu mūžu dzīvojuši Amerikā, uz skatuves izskatītos un izklausītos kā rīdzinieki vai liepājnieki. Kā tagad saglabāt principu, kas mantots no ALTNS vecajiem laikiem: tikai labu latviešu valodu uz skatuves!

Jaunajā ALTNS ansamblī Māris ir vienīgais ar izglītību un pieredzi profesionālā teātŗa mākslā. Viņš ir mācījies vairākās drāmas studijās Ņujorkā, starp tām arī „Actor’s Studio” un „American Academy of Dramatic Arts”. Daudzus gadus teātris bijis visa viņa pasaule, spēlējot gan pastāvīgās Ņujorkas „piebrodveja”, gan arī ceļojošās profesionālā teātŗa trupās. Māris vēl aizvien visu savu brīvo laiku un enerģiju atdod latviešu skolai un jaunajam Ņujorkas latviešu teātrim, un viņš ir nevien režisors, bet arī skatuves meistars un administrators. Un ir pierādījies, ka teātŗa entuziasms ir lipīgs. Tāpat ir pierādījies, ka jaunatnei vēl netrūkst intereses par latviešu teātri. Nav arī nepārvaramu grūtību ar latviešu valodu, lai gan liekas, ka latviešu skolas sevišķi nenodarbojas ar valodas izrunas problēmām. Latviešu valodas fonētikas principi dažkārt jāatklāj kopīgiem spēkiem pašiem. Kas ir regresīvā asimilācija? Kad līdzskaņi kļūst patskaņi? Cik gaŗš ir gaŗais patskanis salīdzinot ar īso? Šie valodas jautājumi agrāk likās lieki, bet tagad jācilā, lai varētu valodu padarīt ticamu publikai. Jāpiemin arī, ka tikai pieci no Alberta sešpadsmit tēlotājiem ir dzimuši Latvijā. Īsts gandarījums ansamblim tādēļ bija Anšlava Eglīša recenzija par videofilmu (Laiks, 23. VII 86.), kuŗā viņš atzinīgi novērtē ansambļa valodu un dikciju. 

Strādājot ar Albertu radās arī problēmas ar teksta nozīmi un niansēm. Gandrīz pēc katras Alberta izrādes bija jautājumi par lugas izvēli, piemēram: kādēļ neizvēlējāties trimdas latviešu lugu? Bija jāsaka, ka Alberts ir laba luga, piemērota ALTNS ansambļa pašreizējām iespējām. Bet starp iemesliem arī jāmin interese par Latvijas teātri. Šeit ir luga, kas Latvijā bijusi uz vairāku teātŗu skatuvēm, tā ir arī tulkota un rādīta ārpus Latvijas. Bažas par publikas atturību pret Latvijā sarakstītu un izrādītu lugu visumā izrādījās nepamatotas. To varēja arī sagaidīt, atceroties interesi par Mazā teātŗa viesizrādēm ar Gulbja un Stumbres lugām, Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa. Latviešu teātŗa publika Amerikā grib redzēt to, ko šodien cilvēki Latvijā redz uz teātŗu skatuvēm. Bet šādas lugas, ja atskaita Sanfrancisko Mazo teātri, gandrīz nekad pie mums neiestudē. Ievērojot lielo interesi par Māras Zālītes darbiem, 1987. g. iestudējām un Ziemeļamerikā izrādījām Tiesu − drāmatisku poēmu ar citātiem.*

Nākotnes plāni? Galvenos vilcienos tie ir: uzvest latviešu lugas, kā arī izgatavot iespējami profesionālā līmenī šo lugu videofilmas. No lugām liela interese ir par Oļģerta Krodera dramatizēto Jaunsudrabiņa Aiju.

Sandors Abens