JG166 Juris Thars. Cepuri nost!

Juris Thars

CEPURI NOST!

Staigājot pa Rīgas ielām īso dzimtenes apmeklējumu laikā, skatiens jo bieži klejo pa Vecrīgas namu fasādēm, tornīšiem, vējrādītājiem, ēku rotājumiem un citām nozīmīgām un interesantām detaļām. Daudzas no tām neprasa speciālu paskaidrojumu, jo ir saprotamas no pirmā acu uzmetiena, taču šis tas no Rīgā redzētā iespiedies atmiņā īsti neizprasts, bet taisni tāpēc izraisījis sevišķu interesi. To nācies noskaidrot vārdnīcās, rokas grāmatās, enciklopēdijās vai pat pētījot mākslas vēsturi.

Tāda, zinātkāri rosinoša, situācija radās kāda visai nesena dzimtenes apmeklējuma laikā. Toreiz, pretēji paradumam vērot visu acu augstumā vai tikai mazliet virs tā, es pacēlu skatienu gaisā pašā Rīgas centrā, lai kārtīgi nopētītu Brīvības pieminekļa smailes skulpturālo tēlu. Tā ir mums visiem pazīstamā Māte Latvija, kas izstieptajās rokās saudzīgi tur trīs zeltītas zvaigznes − triju novadu simbolus.

Mani ļoti ieinteresēja skulptūras veidošanas vēsture, jo zināju, ka tēls kalts un veidots Baltijas jūŗas Zviedrijas krastā, lai vēlāk to pa daļām transportētu pāri jūŗai uz Rīgu. Tāpat dziļākas izpētes cienīgs man likās fakts, ka skulptūra darināta slavenā zviedru mākslinieka, tēlnieka un kalēja Ragnara Mirsmēdena [2] (Ragnar Myrsmeden) vadībā.

Tā sākās mani meklējumi „Mildas vecāku” pētniecības jomā. Rokas grāmatas, izziņas materiāli, protams, sniedz ļoti lakoniskas ziņas par Brīvības pieminekļa autoriem, ieceri, tā tapšanu. Daudz rakstīts arī par paša pieminekļa māksliniecisko veidolu. Es šajā sakarībā izvēlējos pavisam necilu, bet manuprāt interesantu jomu − gribēju noskaidrot, kurš, kad, kā, kāpēc, kādā sakarībā un apstākļos darinājis brīnišķīgo skulpturālo tumšzaļo patinētā kapara kaldināto tēlu savām rokām. Nonācu pie pavisam lietišķa un kodolīga izskaidrojuma: skulptūru savām rokām izkaluši trīs viri − latvieši Arnolds Naika [3] un Jānis Zibens [4], zviedra Ragnara Mirsmēdena vadībā. Pētot tālāk noskaidroju, ka šodien dzīvi vairs sastopami tikai pēdējie divi (Jānis Zibens miris 1967. gadā). Bažas arī radīja meistara R. Mirsmēdena cienījamais vecums. Taču jau pirmajā mūsu tikšanās reizē (1985. gadā) izzuda visas šaubas par mūsu sarunas lietderīgumu un dokumentālitāti.

Kalējs gan toreiz, gan arī vēl tagad ir mundrs, asprātīgs, dzīvespriecīgs. Viņa doma ir asa un lietišķa, prāts skaidrs un analītisks. Kopā ar viņu Stokholmā pavadīts vērtīgs laiks, ierakstot atmiņas par pieminekļa tapšanas gaitu. Šīm sarunām sekoja arī nākošās, taču šoreiz jau Rīgā, kur man izdevās atrast un izjautāt otru kalēju, R. Mirsmēdena mācekli − latvieti Arnoldu Naiku.

Kā liecina vēsture, spriešana par Brīvības pieminekļa celšanu norisinājusies visai gaŗā laika sprīdī − gandrīz desmit gadu. Kad beidzot tika izlemts un pieņemts pieminekļa mets, tad praktiskajam darbam laika bija atlicis vairs pavisam maz. Laika trūkumu savās atmiņās uzsveŗ abi meistari. Darbs esot bijis ļoti intensīvs. 1934. gada pavasarī R. Mirsmēdens apņēmies veidot tēlu, noslēdzot vienošanos ar Latvijas valdības pārstāvjiem, tā paša gada septembrī darbs jau bijis praktiski pabeigts. Tam sekojuši vienīgi montāžas darbi Rīgā.

Paviršam vērotājam, protams, neienāk prātā jautājums, no kā un kā īsti veidota „Milda”. Daudzkārt izjautājot tautiešus, esmu dzirdējis vienu atbildi − tēls esot liets. Kā liecina R. Mirsmēdena atmiņas, tad pieminekļa veidošanas sākumā esot radusies doma tēlu izliet bronzā. Labi, ka toreiz pieminekļa veidotāji nesamierinājās ar šo ērtāko un arī lētāko metodi, jo diezzin vai tādā izpildījumā tas būtu sasniedzis cienījamo vecumu un vēl stāvētu. Domājot par pieminekļa mūžu, autori pētīja līdzīgu skulptūru veidošanas principus (to skaitā arī Venēcijas eņģeļu tēlus Marka laukumā, kas lielā mērā ietekmējuši visa Brīvības pieminekļa plānošanu). Tā arī palikuši pie grūtākā, dārgākā bet mākslinieciski augstvērtīgākā realizācijas veida − kalt. Kalt kaparā.

Šo darbu veikt, ar zviedru architekta Starkes ieteikumu, uzticēja Ragnaram Mirsmēdenam.

Vispirms R. Mirsmēdenu aicināja tēlu kalt Latvijā, taču meistars šo aicinājumu nepieņēma, aizbildinoties ar ierasto darbu apstākļu trūkumu u.c. dibinātiem iemesliem, kas viņu traucēšot darbu veikt ātri un labi. To saprata arī pasūtītājs, bet prasīja, lai meistars strādātu kopā ar diviem spējīgiem latviešu puišiem, kuŗi ne tikai palīdzētu R. Mirsmēdenam kalšanas darbos, bet arī mācītos un kļūtu meistari talantīgā zviedra vadībā un darbnīcā.

Tā 1934. gada vasarā ar Latvijas valdības stipendiju no Rīgas uz Stokholmu tika sūtīti topošais mākslinieks, Mākslas akadēmijas students Jānis Zibens un jaunais amatnieks, sudrabkalis Arnolds Naika. Stipendija bija paredzēta trīs mēnešu ilgai apmācībai tai cerībā, ka, nobeidzot darbus pieminekļa veidošanā, arī Latvijā pamazām attīstīsies augsti profesionāla kapara kalšanas māksla.

Stokholmā jau pirmajā darba dienā meistars lika mācekļiem kalt. Abi veidoja vienādas „sieviešu galvas”. Darbam sekoja vērtējums − J. Zibens vairāk modelē, strādā ar apjomu, mazāk domā par detaļām un precizitāti. Turpretī A. Naika jau pašā sākumā kaļ daudz profesionālāk, precizāk, izstrādājot vissīkāko detaļu līdz galam, bez paviršības. Tādēļ jau pašā darba sākumā meistars daudz vairāk vērības veltīja jaunajam sudrabkalim. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiezīmē, ka tieši Arnolda Naika rokas kalušas zvaigznes. Pats Arnolds Naika gan kautrīgi izvairās no atbildes un skaidro, ka viņa darbs esot „tikai tās divas − labajā pusē”! Taču kā apgalvo R. Mirsmēdens, tad J. Zibeņa kaltā „kreisā zvaigznīte” esot visai simboliska, reāli to līdz „pilnīgai gatavībai” esot novedis Arnolds Naika! Zvaigžņu kalšana, kā liecina eksperti, ir Īpaši grūts kalšanas darbs, bet to meistars licis veikt mācekļiem ar piebildi: „Jūs esat latvieši un savas trīs zvaigznes jums jāizkaļ pašiem. Es tur roku klāt likt nedrīkstu.”

Šī nelielā atmiņu epizode, manuprāt, visai spoži apliecina, ka visi trīs kalēji kala ne tikai ar rokām, bet arī ar sirdi. Man liekas, ka šī viņu sirds enerģija mirdz pieminekļa smailē arī vēl šodien.

Kalšanas darbi ritēja ļoti intensīvi. Strādāts tika daudz un apzinīgi. Lai šo kalēju darbu raksturotu, minēšu vēl kādu Naikas stāstu.

Mākslinieks Kārlis Zāle [6] bija biežs viesis Ragnara Mirsmēdena darbnīcā. „Zāle bija fikss puika,” atceras A. Naika [7]. „Reiz viņš atnāca pie mums darbnīcā Blekingegatan 61 [8], kur mēs strādājām. Izklājām brezentu un guļam abi divi tur lejā [9]. Es viņam klusi saku, ka Mirsmēdens nav mierā ar galvu, jo viena acs ir šķība, šķielē.” (Šī kļūda jau bija mākslinieka Zāles veidotajā ģipša modelī.)

„Velns ar ārā!” Zāle uztraucies saka. „Ko lai tagad dara?” Guļam tālāk. Zibens ar kociņu rāda − lūk te nepareizi veidotas tēla acis. Izrādās, ka modeļa kļūda precīzi iekalta kaparā. Guļam apakšā tagad visi trīs, Zāle vidū, mēs katrs savā pusē. Zāle uztraucies saka, ka tā kļūda noteikti jālabo. Viņš uzticoties meistariem, ka viņi kļūdu spēšot izlabot. Mirsmēdens bija pārsteigts, ka Latvijas profesors un lielais mākslinieks atzīst savu kļūdu un ļauj citam labot savu darbu.

Apzinīgums un godīga attieksme pret darbu parādās ļoti daudz kalēju atmiņu epizodēs. Lūk vēl kāda no tām: „Tēls tika vests uz Rīgu daļās sadalīts. Veselu figūru praktiski nebija iespējams aizvest. Rīgā daļas montēja kopā, velkot augšup pa sastatnēm izturīgās ragaviņās. Pamazām skulptūru betonēja pamatnē. Kad dzelži virspusē bija sastiprināti, architekts Birznieks norūpējies prasīja, vai bleķi izturēšot? Taču bažām nebija pamata. Dzelzs bija noalvota kā sudrabs, un darbu augšā darījām ļoti rūpīgi. Visapkārt lejā visu laiku bija melnais tūkstots cilvēku.” [10]

Meistari patiesi strādāja ļoti rūpīgi. Patinu kaparam uzklāja jau Stokholmā, Rīgā to klājuši virsū vēlreiz. Visi darba rīki (arī metināmie aparāti) tika vesti no Stokholmas. Kā īpaši augstas kvalitātes aroda rīki tie palika mācekļu īpašumā uz visiem laikiem, skolotāja R. Mirsmēdena dāvana saviem mācekļiem.

Arī materiāls tika izvēlēts ar vislielāko rūpību. „Vislabākais kapars tolaik bija zviedriem,” atceras A. Naika [11]. „Meistaram uz kaparu bija smalka jušana. Viņš katru loksni ņēma rokās un locīja. Pēc tam pateica − būs plastisks vai nē. To es jums saku: viņš ir liels meistars! To jūs viņam pasakiet! Viņš bija arī labs skolotājs bez asumiem un kasīšanās.” Tādu sveicienu sirmajam tēlniekam un kalējam Stokholmā lūdza nodot viņa kādreizējais Rīgas māceklis. 98 gadus vecais meistars sveicienu saņēma ar lielu prieku un joprojām labi atceras darbu pie Brīvības pieminekļa veidošanas. Īpaši krāsaina R. Mirsmēdena atmiņā iespiedusies svinīgā pieminekļa atklāšana, kuŗā piedalījās arī visi Latvijas valdības pārstāvji un tauta. Tas esot bijis neaizmirstams brīdis. Interesanti, ka R. Mirsmēdena bērni − meita Karina un dēls Ake (kurš mazliet palīdzēja tēvam jau tajos laikos un šodien turpina tēva aizsākto kalēja, mākslinieka darbu) atceras vēl šodien, ka par Latvijas pieminekļa gatavošanā pelnīto naudu esot pirkti ilgi kāroti divriteņi.

Meistars R. Mirsmēdens Stokholmas darbu laikā rūpējies ne tikai par mācekļu profesionālo prasmi, bet arī par viņu brīvā laika nodarbībām. Piemēram − kopīgi apmeklēti muzeji, izstādes. Īpaši spilgti Arnolda Naikas atmiņā iespiedusies tikšanās ar princi Eiženu (gleznotājs Prins Eugen 1865.-1947.).

Vēl jāatceras zviedru rakstnieces Zelmas Lāgerlevas (Seima Lagerlof 1858.-1940.) apmeklējums Morbakā (Marbacka, Varmland). Mirsmēdena mācekļi kopā ar meistaru nodeva rakstniecei Latvijas valdības sveicienu: notis no Rīgā iestudētās lugas Gesta Berlings [12], visi Z. Lāgerlevas kopoto rakstu 15 sējumi latviešu valodā, kā arī 5 grāmatas ar rakstnieces darbu latviskojumiem linu audekla iesējumā, un vēl 2 burtnīcas.

Starp citu, savā pēdējā Morbakas muzeja apmeklējuma laikā 1987. gadā, atradu visas dāvātās grāmatas rakstnieces plauktā, tai pašā vietā, kur Arnolds Naika tās bija ievietojis pēc Zelmas Lāgerlevas norādījumiem 1934. gadā.

Pēc pieminekļa atklāšanas 1935. g. 18. novembri, kalēji jautājuši arī mākslinieka K. Zāles paveiktā darba vērtējumu. Viņš ar visu esot bijis apmierināts. Aculiecinieku atmiņās reizēm ieskanās arī kāda skumjāka nots. Esot ļoti žēl, ka toreiz pietrūcis naudas izbūvēt paredzēto liftu pieminekļa iekšienē. Nācies samierināties ar koka kāpnēm, kas vēl tagad esot monumenta iekšienē. Skulptūras augšdaļā trepēs ir platforma uz kuŗas nostājoties var attaisīt lūciņu „galvā”. R. Mirsmēdens esot šo lūciņu veidojis skrūvējamu. Tā nepieciešama zvaigžņu kopšanai, tāpat arī apzeltīšanas darbiem. Šodien lūciņa esot pielīmēta.

Pēdējos gados Brīvības piemineklis pieredzējis sakopšanas darbus, ar 1987. gadu pamazām mazināta satiksmes kustība ap pieminekli. Nākotnē, liekas, iecerēts visu apkārtni pārvērst par parku, savienojot to ar apstādījumiem kanālmalā.

Skaistā, slaidā „Milda” mirdzina savu zelta jostu un trīs zvaigznes pašā pieminekļa galotnē. Viņai 1985. gadā tika nosvinēta 50 gadu jubileja. Pa šo laiku „Milda” ir ne tikai stāvējusi, bet arī cietusi. „Mugura viņai ir sašauta. Ar lidmašīnas lielgabalu. Tie caurumi vēl tagad tur ir. Kādi divi, trīs būs”, atceras Arnolds Naika. Kad pastāstīju Ragnāram Mirsmēdenam par šo lietu, redzēju, ka sirmais meistars bija visai satraukts un atzinās, ka līdz šim viņa darbi Stokholmā esot cietuši tikai no dauzoņām un vandaļu posta darbiem. Kaŗa nelietībās cietusi esot tikai Rīgas „Milda”. „Jā ... šāvuši ir vienīgi uz viņu. Nevajag lodēt ciet. Lai tie caurumi paliek. Tā ir vēsture.” Tāds bija vecā zviedru meistara vēlējums. Rāms, apvaldīts lēmums.

Novēlu visiem, kas nākotnē apmeklēs Rīgu, šo skaisto pieminekli rūpīgāk apskatīt. Man šķiet, ka Brīvības piemineklis ir ne tikai simbols Brīvībai un Tēvzemei bet arī lielisks mākslas darbs.

Stokholmā, 1987. gada jūlijā.

* 1935. g. pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Rīga, tika izdota Latvijas valdības pavēle, ka katram Latvijas iedzīvotājam, ejot gaŗām piemineklim, tas jāsveicina, paceļot cepuri.