„PŪT, VĒJIŅI” ZINĀTNISKĀ SKATĪJUMĀ

 

Irēna Dunkele. Zur Struktur der lettischen Volkslieder: „Pūt, vējiņi” − Ein Lied in Tradition und Expansion seit 1800. (Acta Universitatis Stockholmiensis, Stockholm Studies in Baltic Languages, 2.) Stockholm: Almqvist & Wiksell (c. 1984). 175 lp.

 

Recenzējamā grāmata ir Irēnas Dunkeles Stokholmā aizstāvētās disertācijas iespiestā versija. Nav nemazāko šaubu, ka Dunkele savu doktora grādu ir godam nopelnījusi. Latviešu folkloristikā viņa ir pirmā, kas reizē iztirzā kā teksta, tā melodiju versijas, pie tam ievērojot kā telpas, tā laika dimensijas, piedevām apskatot pētījamo materiālu arī no salīdzinošā viedokļa.

Ievadā D. nosprauž sev par galveno mērķi izpētīt dziesmas „Pūt, vējiņi” eksistences veidu − kā, kas un kāpēc tajā ir mainījies, un kādi noteikumi un kāda loma atļauj tautasdziesmai dzīvot un attīstīties kopā ar tautu (9. lp.).

Pirmajā nodaļā iepazīstamies ar pētījamo materiālu, kas ir pārsteidzoši mazs − tikai 20 Pūt versijas un 9 melodijas, pie kam vairāki Pūt un vairāki melodiju varianti viens no otra neatšķiŗas (es piem. neuzskatītu to par atšķirību, ka Visbijas dziesmu svētku melodijā dažām ceturtdaļnotīm nav iekrāsoti viduči un ka tās līdz ar to izskatās pēc pusnotīm). Lielais vairums pētījamo tekstu un melodiju ir fotomechaniski reproducēts, kam vajadzētu novērst šaubas par datu precīzitāti. Dīvainā kārtā ir ieviesusies nepatīkama kļūda. Sproģa 1868. gada Pūt versiju Dunkele ir reproducējusi šādi (pirmās četras rindas, krievu burtos):

Курземе мате ман солiя

Сав мейтiню – малейiню

Дуй, вътръ, гони лодоку,

Унеси меня въ Курляндiю

Pirmajām divām rindām pareizā versija ir (kā Sproģim):

Пут, вейiны, дзен лайвiню,

Айздзен манi Курземе!

Varbūt šī ir pareizā vieta un reize runāt par ieradumu publicēt disertācijas tādas, kā tās ir, bez grozījumiem, bez labojumiem un bez redaktora. Nule minēto fušieri kārtīgs redaktors būtu noķēris. Līdzīgu piemēru netrūkst arī citās nodaļās. Tiesa, arī mans padoms disertantiem ir bāzt visu, ko vien var − piemērus, datus, diagrammas − gan iestarpinājumu, gan pielikumu veidā disertācijas manuskriptā, ar aprēķinu, ka izlaistais materiāls neglābjami ies zudumā. Toties pirms disertācijas publicēšanas, pirmais pienākums ir ķerties pie sava manuskripta ar nežēlīgi asām šķērēm. Tas šeit nav darīts, un to ļoti var manīt. Piemēra pēc, diagrammām 28. un 32. lappusē nav ne izskaidrojuma ne uzskates vērtības (ja kāds par to šaubās, lai man pastāsta, ko var iegūt no diagrammas 28. lappusē!).

Seko Barona no. 20041, kas apmēram atbilst Dunkeles pētītajam materiālam (klāt liekot vēl variantus, piedziedājumus un melodijas). (Lūdzu ievērot, ka trūkstošās gaŗumzīmes nav kļūdas, bet atspoguļo tā laika rakstību.)

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

Kroga meita vietu taisa, Sauce mani klāt gulēt. Guli pate, kroga meita, Es pie tevis negulešu, Es gulešu jūriņai Savā oša laiviņā. Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē; Kurzemniece man solija Sav’ meitiņu malejiņu. Solīt sola, bet ne deva, Teic man’ lielu dzērajiņu, Teic man’ lielu dzērajiņu, Kumeliņa skrējejiņu. Kuru krogu es izdzēru, Kam noskrēju kumeliņu? Pats par savu naudu dzēru, Pats skrēj’ savu kumeliņu. Ai, lūdzama krodzeniece, Iznes alus uz parāda; Paaugs rudzi, paaugs mieži, Es godigi aizmaksāšu. Nāks rudenis, ņemšu sievu, Lūgšu tevi vedibās; Dzersim kāzas trīs dieniņas, Lai dancoja panāksnieki.

Tagad, kā visiem zināms, dzied numurētās divpadsmit rindas, reizēm iespraužot:

13 14

Pats precēju līgaviņu, Tēvam, mātei nezinot.

un atkārtojot rindas 1 un 2.

Otrā nodaļā Dunkele raksturo Pūt kā sava veida divdabi, pie kam dziesmas ievads un pirmās 5 numurētās rindas iederas precību dziesmās, un pārējais teksts pieder krogus dziesmām. D. pieskaŗas jautājumam vai Pūt varētu būt ziņģe, bet nemēģina to risināt. D. dala Pūt piecos slāņos, pie kam pirmajā slānī ietilpst rindas 1-4, kuŗas D. savukārt ved sakarā ar citām tautasdziesmām, piem.:

Agri dzied Rīgas gaiļi
Agri kāpu laiviņā.
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Vāczemēi. U.t.t.

Otrais slānis sastāv no rindām 1-5 (var domāt, ka D. nelieto vārdu „slānis” [Schicht] tā parastā nozīmē). Trešais „slānis” sastāv no rindām 1-12, ceturtais no beidzamām astoņām (tātad, slānis vārda parastā nozīmē) un piektais − no sešām ievada rindām. No diagrammas 48. lp. spriežot, ceturtā slānī ieskaitītas arī) rindas 13 un 14, kam taču ar pēdējām astoņām nav nekāda sakara.

Trešā nodaļā D. starp citu pieskaras Pūt dzīvotspējai: tautas dziesma, mākslas dziesma, drāma, opera, balets, filma, izejviela citām dzejām un kompozīcijām, beidzot patriotiska dziesma un simbols latviešu tautai. Tikpat īsi šim tematam D. pieskaŗas arī 7. nodaļā.

Ceturtā nodaļa ir par pantmēru. Metriku Dunkele vienkārši nesaprot (kas nav te domāts kā liels pārmetums, jo tai pašā stāvoklī atrodas vairums latviešu intelliģences, kas dzīvo svētā bijībā pret ģimnāzijā mācīto − „es gan to īsti nesaprotu, tad jau laikam būs pareizi”).

Latviešu tautas trochajā sacerētām dziesmām divrindē ir četras pēdas (atmetot veco dipodijas vārdu): (1) pūt vējiņ (2) dzen laiviņu (3) aizdzen mani (4) Kurzemē. Ja pēdā ir četras zilbes, tad (a) pēdējā zilbe nedrīkst sākt jaunu vārdu („mīlēju es” neder) un (b) pēdējā zilbe nedrīkst būt tāda, ko varētu pagarināt ar t.s. lāpāmo patskani („gribu dancot” neder, jo pēdējo zilbi var pagarināt: „dancoti”). Ja pēdā ir trīs zilbes, tad pēdējai jābūt pagarināmai: „Kurzemēi” (bet ne „kas mani”, jo „mani” nevar pagarināt). Bez tam, nedrīkst vārdus saīsināt, lai iespiestu piecas zilbes četrās (ne „māsiņ’ auga” ne „Jān’s ar savu” nav pieņemama pēda). [Šis aizliegums neattiecas uz pēdu „sav’ meitiņu” un tādiem savienojumiem kā „skaidravota”, „mūsmāsiņa,” u.t.t., par ko skat. arī Lalitas Lāces-Muižnieces 1981. g. disertāciju Linguistic Analysisof Latvian Death and Burial Songs, 54-55 lp.]

Visas Pūt pēdas ir sarakstītas vai nu pareizā vai nepareizā trochajā, un no daktiļa nav ne smakas. 70. lappusē Dunkele analizē rindu „nāks rudens, ņemšu sievu” kā daktilis plus trochajs un „atnāks rudens, jemšu sievu” kā trochajs plus trochajs. Manuprāt, „nāks rudens” ir pareizs trochajs, jo to dziedot vai teicot var pagarināt uz „nāks rudenis”, un „atnāks rudens” ir nepareiza pēda, jo ceturtā zilbe, kā to tikko redzējām, ir pagarināma (skat. iepriekšējo paragrāfu). Viss, ko D. šai nodaļā un citur raksta par daktili ir vienkārši svītrojams.

Piektajā nodaļā mācāmies, ka Pūt varianti valodā viens no otra daudz neatšķiŗas (Aizdzen/Nodzen/Pārcel mani Kurzemē). Sestā nodaļa ir par Pūt melodijām. Šai laukā esmu analfabēts. D. lokalizē pašreizējās (t.s. Jurjāna) Pūt melodijas sākumus dienvidrietumu Kurzemē un ved to sakarā ar (tici vai netici) „Kā spoži spīd mans Jēzuliņš” un „Twinkle, twinkle”. Šai nodaļā D. arī pilnīgi pareizi noraida reizēm dzirdēto domu, ka Pūt varētu būt lībiešu (vai pat igauņu) dziesma.

Astotā nodaļa apskata dziesmas tekstu izplatību. D. pārstāv parasto uzskatu, ka Pūt sākumi meklējami Vidzemē, un ka dziesmas Kurzeme ir vēsturiskā Lejaskurzemes, Zemgales un Augškurzemes kombinācija. Pārcelšanās, tātad, būtu pāri Daugavai. D. šķiet noraida („šķiet” tāpēc, ka Dunkeles proza šai nodaļā ir tik lakoniska, kļūdu pilna un nesakarīga, ka grūti tajā orientēties) Endzelīna uzskatu, ka dziesma cēlusies Vidzemes jūrmalā, un ka laivas ceļš ir pāri Rīgas jūras līcim uz tagadējo Kurzemi. (E. viedokli D. atreferē šādi: „ln einer Notiz hat Endzelīns (FBR 1927) auch den Gedanken aufgeworfen, dass Vidzeme der Ausgangspunkt im Liede sein könnte, und nimmt an, dass die Fahrt wohl über die Ostsee, also nach dem heutigen Vidzeme, gedacht war.” Komentāri lieki.)

Pirmais pielikums sakopo piedziedājumus („Lustīga dzīvošan’”) un ceturtais sniedz Pūt lībiskos tekstus.

Atkārtojot sākumā sacīto − grāmatai ir paliekama vērtība, un nav nodaļas (turpat vai lappuses), no kuŗas daudz nevar mācīties. Laba redaktora gādībā grāmata būtu varējusi kļūt par priekšzīmīgu izdevumu (gan atskaitot nodaļu par pantmēru, kas nav glābjama). Katrā ziņā Dr. Dunkeles pētījums ir vienreizējs sasniegums, ar ko katram latviešu tautasdziesmu pētniekam turpmāk ir jārēķinās.

 

Valdis J. Zeps