ANSIS ARTUMS

Aija Nodieva. Ansis Artums. Rīgā: Zinātne. 1986. g. 112 lp.

 

Nodievas apcere par Tukuma gleznotāju Ansi Artumu seko mākslinieka dzīves gaitas rāmā plūduma chronoloģiskai secībai. Sākot ar Tukumu un Pirmā pasaules kaŗa bēgļu gaitām Krievijā, tad pamatskolas un ģimnazijas gados atpakaļ Tukumā. Ģimnazijas zīmēšanas skolotāja Kārļa Meira (Blūma skolas audzēknis) atbalsts un ietekme. Pirmā izstāde ar ģimnazijas vienaudzi Arturu Lapiņu (vēlāk visai kontroversālu personību latviešu mākslā) ģimnazijas "zālē" 1926. gadā.

Studijas Mākslas akadēmijā no 1927. gada līdz prof. Purvīša dabasskatu meistardarbnīcas nobeigšanai 1933. gadā. Un pēc tam vairāk kā pusgadsimteni atkal Tukumā!

Grāmatā 67 Artuma darbu reprodukcijas (62 - krāsās) un 12 fotografijas. Fotomateriālam trūkst norādes par autoriem un saturu (Lapiņš un Artums 13. lp.? Artums un Junkers 53. lp.?)

Nodievas izklāsts un illustrātīvais materiāls dod stabilu ieskatu par A. Artuma dzīves un mākslas gaitām.

Visumā autore nemēģina lasītājam sniegt plašākus Artuma mākslinieciskās darbības un izaugsmes kontekstus. Tāpat visai plakani un skopi ieskicēts laikmeta fons, kuŗā mākslinieks veidojies un strādājis.

Tiesa, ka nodaļā par Artuma Akadēmijas gaitām pieminēti un noraksturoti viņa paidagogi, bet lielum lielo telpu še ieņem jau it bieži (varētu arī teikt - līdz apnikumam) aprakstītā Purvīša paidagoģiskā metodika (nevienam neuzspieda, ļāva audzēkņiem brīvi izvēlēties, attīstīties u.t.t.). Bet kā tad īsti bija ar Tones ietekmi šai veidošanās posmā salīdzinājumā ar Purvīti un citiem? Kāda bija Artuma attieksme pret R. Tilbergu un viņa sekotājiem, ar kuŗiem taču diendienā visus Akadēmijas gadus krustojās mākslas studenta ceļi? Kāda nozīme šais gados un arī vēlāk ir tuvajai draudzībai ar tukumniekiem Neili un Ārinu? Kā ar mūksaliešiem Anšl. Eglīti, Jūrasteteri, Norīti, Kalmīti, Mazīti un citiem? Kā ar Mūksalas goda biedriem - Virzu, Viktoru Eglīti, Vald. Dambergu?

Nodievas rindas vedina domāt, ka Artums audzis gandrīz vai izolācijā no sava laikmeta un krāsainās, un daudzveidīgās savu laikabiedru galerijas.

Arī pēckaŗa laikmeta fons veidots blāvi neizteiksmīgos toņos ar vispārinātām frazēm, bez reālistiskai mākslas specifikai raksturīgās konkrētības godīguma. "Šajā laikā padomju mākslā akcents likts uz figūrāli tematisko žanru" (53. lp.). Bet kā tad šī "akcentu likšana" īsti notika? Vai mums patiesi būtu jānotic, ka "Tukuma stacija vedinājusi Artumu gleznot arī figūrālus darbus" (52. lp.)?

"Iespējams, ka šo ekskursu sev svešajā žanrā stimulējusi četrdesmito gadu beigās latviešu ainavglezniecībā aktīvizējusies tendence pārtapt figūrāli tematiskā žanrā, lai atainotu jaunos procesus pēckaŗa Latvijā" (53. lp.). Grūti pateikt, vai Nodieva šeit pilnīgi izslēdz iespēju, ka smalkais ainavists Artums pēkšņi sāka gleznot zirgus un baļķu ragavas aiz nobīļa, ka tiks izlsēgts no Mākslinieku savienības vai pat "aizvests" uz Sibiriju? Katrā gadījumā šāds Artuma "figūrālo ekskursu" izskaidrojums autores vēsturnieces reputāciju nevairos, ja arī tekošā momenta "glasnost" nomirtu valsts nāvē.

Darbam nav pievienota izmantoto avotu bibliografija un reizumis autorei piemirsies tekstā atzīmēt attiecīgās norādes. Tā, piemēram, bez avotu norādes 24. lp. Libertam piedēvētais citāts par lielām un tukšām gleznām vai atkal 51. lp. kādam laikabiedram piedēvētais Artuma rakstura ieskicējums (pēdējais visai līdzīgs K. Neila Anša Artuma raksturojumam - skat. ASV publicēto atmiņu grāmatā Tie trakie gleznotāju gadi - 115. lp.).

Palaikam autore piedāvā lasītājam visai apšaubāmus subjektīvus secinājumus bez analitiska iztirzājuma vai nopamatojuma faktos. Tā, piemēram, "mūksalieši ir pārāk dažādi, un viņu mākslas ceļi veidojas atšķirīgi" (23. lp.). Norītis, Viļumainis, Zvirbulis un Janelsiņa - dažādi pilnīgi noteikti, bet kādēļ pārāk dažādi? Vai atkal: "Jēkabs Strazdiņš ir to nedaudzo tālaika recenzentu skaitā, kuŗu vērtējumiem piemīt gan profesionāla izpratne, gan kultūrāls tonis." (35. lp.). Tā ar vieglu roku bez profesionālas izpratnes un diespas, pat bez kultūrāla toņa atstāti vairums autores priekšgājēji!

Latviešu glezniecības ainavas un klusās dabas meistars Ansis Artums Tukumā nodzīvojis vairāk kā 65 gadus. Nodievas grāmata atkārtoti piesaka, ka šīs Latvijas mazpilsētas un tās apkārtnes iemūžināšana mākslas darbos ir būtiskākais Artuma devums latviešu mākslas kopumam. Neapšaubot šo būtisko patiesību, varētu ar autori arī pastrīdēties par viena otra argumenta atbilstību. Tā aprakstot Tukuma necilo ainavu, autore izsaucas - "absolūta proza" (27. lp.). Gribētos atbildēt ar pretsaucienu - absolūta poēzija! Tikpat skaista un savdabīgu romantisku stīgu aizķeŗoša kā Ubāna Rīgas nomales gleznojumi un, patiesi, Aleksandra Čaka dzeja. Necilais un ikdienišķais pacelts augsta poētisma, tīrās mākslas līmenī.

Tāpat varētu pastrīdēties par autores savirknētiem Anša Artuma dzīves svarīgākiem datiem (106. lp.). 1980. g. rudenī Toronto publiskās bibliotēkas telpās starp vairāk kā 80 Latvijas gleznotāju un tekstilmākslinieku darbiem bija izstādīta viena visai viduvēja Artuma glezna - "Ziedošās ābeles" (pēc tam arī citur Kanadā un ASV). Vai tas patiesi būtu nozīmīgāks notikums Artuma mākslas ceļā nekā līdzdalība Mūksalas mākslinieku biedrības (un nevis "apvienības" kā 22. lp.) dibināšanā 1932. gadā?

Analizējot pēdējā laika Artuma ainavglezniecību, kas reprodukciju klāstā visai devīgi pārstāvēta, autore it kā paiet gaŗām dinamiskas ritmikas piestrāvotajam Artuma otas rakstam, kas tik zīmīgs, pat dominējošs šajos darbos. Un kā gan var nedomāt par 1937. gada Parīzes intermeco atbalsīm Artuma glezniecībā. Patiesi jau 1960. gadā gleznotais Artuma kviešu lauks tik harmoniski sasaucas ar Van Gohas Arlas perioda glezniecības stakato ritmiem.

1966. g. Rīgā publicētam Artuma reprodukciju albumam pievienots rūpīgi izstrādāts saraksts par piedalīšanos izstādēs. Līdzīgs (vai arī kondensēts) saraksts līdz mūsdienām būtu lieti noderējis arī šoreiz. Tāpat darba pretenzijas uz monografisku apceri būtu vairojis personu rādītājs.

 

Nikolajs Bulmanis