VAROŅU LAIKMETA VĒSTURE VĒL DZĪVO

• A. Drīzulis, Lielais oktobris Latvijā, "Zinātne" Rīga, 1987, 295 lpp.
• A. Spreslis, Latviešu sarkangvardi cīņā par padomju varu, 1917.-1918. gadā, "Zinātne", Rīga, 1987, 278 lpp.
• R. Greitjāne, Vidzemes bezzemnieku padomju darbība, 1917.g. marts-1918.g. februāris, "Zinātne", Rīga, 1986, 233 lpp.

 

Šinī sējumu klāstā mēs varam redzēt gan pagātnes, gan tagadnes padomju historiografiskās normas vēl bez "glasnost" ietekmes, vēl bez Gorbačova "cilvēciskuma" tin "demokratisma". Ne gluži līdzīgā veidā, tomēr visi sējumi vēl pārstāv "varoņu" laikmeta epopējas vēstures žanru - varonis iet cīņā, pārvar sķēršļus un uzvar. Varoņa kļūmes un sirdssāpes, kas padarītu viņu "cilvēcisku", nav dokumentētas. To varbūt nebūtu atļāvis ierūsējušais "partejiskums", bet to arī neatļauj žanrs kā tāds. Vēsturē tāpat kā literatūrā un laikam arī politikā pastāv žanri, kuŗu iekšējā likumība nav pārkāpjama. Padomju vēsturnieki modernajos laikos epopējisko žanru ir pārstāvējuši vistiešākā un nepārprotamākā veidā, un šinī ziņā, gadu desmitu straumē stāstījuma proporcijas ir augušas, un tā peripeteja izveidojusies plašā taku un pievadceļu sistēmā. Bezgala detaļu ir pienests klāt, galvenā stāstījumā, saturā un intonācijās maz kas kopš Džona Rīda Desmit dienām.... ir mainījies. Vienīgi varbūt Staļina laika birokratisma piedeva ir nākusi klāt. Bez jau minētajām "varoņu" ēras iezīmēm padomju historiografija ir "autocefaliska", tai piemīt krasu robežzīmju nospraušana ap savu valsti, tā ir maskaviski "zenofobiska". Logu uz aizrobežu nav vai ir smagiem aizkariem aizvilkti. Nepadomju pētniekiem nav atļauts iejaukties padomju varoņu teiku tekstos pat ne vērēs, ja nu vienīgi šad tad negātīvā iekrāsā. Jaunajā "atklātības" ērā mēs varētu sagaidīt, ka robežu pārkāpšanas bailes izzudīs, logi uz Eiropu atvērsies. "Krievijas" revolūcija jau tiek pētīta arī ārpus Padomijas robežām, un ja es saprotu pareizi, tad Gorbačovs vēlas, lai aizrobežu pētījumu rezultāti būtu pieejami arī padomju lasītājiem.

Ja " glasnostam" izdodas noturēties, mēs varētu sagaidīt, ka nākošajā revolūcijas desmitgades jubilejā grāmatu klāsta saturs (neizslēgsim pat Trocka un Smilgas atgriešanos vēstures tekstos) un noskaņa, (varbūt pat ar ironijas un humora pieskaņu) būs krietni savādāka. Kruščovs atbrīvoja literātūru no varoņu laikmeta žanra, tagad kad Gorbačovs ir uzsācis varoņu laikmeta ekonomijas pārkārtošanu, varam arī sagaidīt, ka vēstures stāstījumu konvencijas piemērosies jaunajam "laikam".

Šeit recenzējamo grāmatu autori ir latviešu vēsturniekiem trimdā pazīstami vārdi. Visi saistīti ar Latvijas Zinātņu Akadēmiju un revolūcijas posma izpēti. Seniors kā gados, tā partijas izpeļņā ir Drīzulis. Viņam iet līdz viņa, Staļina laika nobendētais, tēva revolucionārais ētoss. Vai savā stāžā viņš arī kaut ko iegūst ar to, ka Krievijā dzimis un latviski runā ar akcentu, kā kollēga Ģērmanis to ir apgalvojis, ārpusniekiem nav tik skaidrs. Nav noliedzams, ka viņš stāv augstu Zinātņu akadēmijas hierarchijā un ir arī tuvu republikas varas orgāniem. Turpretim Spreslis ir bijis akadēmijas ierindnieks, labām darba spējām un vismaz kādu pusduci grāmatu, lai gan ļoti mainīgu kvalitāti. Arī viņš pie "partinost" ir vienmēr pieturējies, un šī grāmata nav izņēmums. Jaunākā gados, laikam arī partijas un akadēmijas izpeļņā ir Greitjāne. Manā uzmanības lokā viņa nonāca ar monografiskiem rakstiem Akadēmijas vēstīs un citur par latviešu bezzemniekiem 1917.g.

Visas trīs grāmatas ir labā iespieduma technikā un rediģējumā, bet varam arī novērot zināmu varoņu laikmeta hierarchismu. Visgreznākā ir Drīzuļa grāmata. Tā ir uz spilgti balta krīta papīra, reprezentablā apvalkā un grafiskā iekārtojumā, maksā 2 rubuļi 60 kap. Sprešļa grāmatai apvalks ir tikpat reprezentabls kā Drīzuļa, grafika pakāpienu vienkāršāka, papīrs, tipogrāfijas Nr. 1 kvalitātes, salīdzinājumā drusku iedzeltens, cena 1.90 rub. Greitjānes grāmatai apvalka nemaz nav, papīrs raupjš, cena 1.60 rub.

Ja mēs novērtējam grāmatas no akadēmiskā viedokļa, kā pienesumus Latvijas vēstures literātūrā, tad to devums ir pilnīgi pretējais. Viszemākajā plauktā noliekams ir Drīzuļa darbs. Par Sprešļa un Greitjānes darbiem domas varētu būtu dažādas, bet es izceltu Greitjānes kā pārāko, gan tematikā, gan avotu izpētes ziņā. Par Sprešļa darbu, kas skaŗ Krievzemi, varētu būt lielāka internacionāla interese.

Novatorisms ir mūsu puses vēsturnieku krusts, kas kā liekas "varonīgajās" padomju zemēs ir nesvarīgi, un ja tas tā, tad no padomju viedokļa Drīzulis ir uzrakstījis cienījamu darbu. Šīs grāmatas stāstu viņš jau vairākkārt ir pārstāstījis un tādēļ sasniedzis žanram piederīgu stilistisku pulējumu. Vienīgi varbūt avotu izpētes ziņā Drīzulis ir šo to izracis, kas mums iepriekš nebija zināms.

Spreslim ir monografiska rakstura darbs, kuŗā apskatījis ne tikvien latviešu sarkangvardu aktīvitātes Latvijā 1917./18. g., bet arī visur citur Krievijas impērijas robežās, kur latvieši bija izkaisīti. Šis darbs ir liels ieguldījums tā sauktās "Krievijas" revolūcijas izpētē. Varētu ieteikt Zinātņu akadēmijai padomāt par Šī darba tulkojumu rietumu valodās, jo interese tāda veida tematos mūsu krastos ir liela.

Par latviešu strēlnieku ieguldījumu revolūcijā jau runāts, daudz arī apzināts, bet ar zināšanu par strēlniekiem vien neizsmeļ informāciju par visas latviešu tautas nodevi lieliniecismam. Spreslis vienu no šīm baltajām zonām latviešu revolūcionārismā ir cienīgi aizpildījis.

Šis ir Sprešļa labākais darbs, un ceram, ka viņš turpinās pētīt latviešu lielinieku aktīvitātes Latvijas robežās un aiz tām. Kā baltu laukumu, cienīgu Sprešla spēkiem, varētu ieteikt latviešu čekistu darbību pilsoņu kaŗa gados. Cik svarīgi bija latvieši lieliniecisma uzvarā Krievijā? Daudz ir spriests, bet ar nožēlu jāsaka, ka Spreslis ir izvairījies šim jautājumam tieši pieskarties. Varbūt zemtekstā tas ir pateikts, bet "atklātības" laikmetā paliek grūtāk un grūtāk zemtekstus lasīt.

Tieši no Latvijas vēstures viedokļa skatoties, Greitjānes pētījums ir lielākais pienesums no šeit recenzētiem darbiem. Tas apskata radikālisma izpausmi Latvijas laukos sākot ar 1917.g. martu līdz 1918.g. februārim, kad vācieši okupēja Vidzemi. Tas, ka bezzemnieku padomes jau no paša revolūcijas sākuma bija augstā mērā lielinieciskas, jau bija zināms, bet Greitjāne mums ir pienesusi daudz detaļu un pierādījumu, kas šo mūsu pagātnes faktu padara neapgāžamu, kuŗu pat "buržuāziskie" vēsturnieki un latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieki nevarēs apiet. Greitjānes grāmatā mēs varam saskatīt divas klaji pretišķīgas tendences. No vienas puses viņa atkārto padomju visvairāk nodeldēto klišeju, ka Ļeņins "vadīja" lielinieku, arī Latvijas revolūciju, bet no otras - viņas tematiskā iztirzē lielais "oktobŗa" lūzums gandrīz vai aiziet nepieminēts, noteikti neuzsvērts. No Greitjānes teksta mēs varētu gandrīz vai vispārināt, ka Latvijā bija tikai viena revolūcija, ka "dvojevlastije" tur nepastāvēja. Arī "Izkolata" valdīšanas posms nav uzsvērts kā kaut kas īpatnējs "Krievijas" revolūciju ielokā, bet tikai kā turpinājums, akcentējums jau martā iesāktam procesam. Kas šinīs tematiskās nosliecēs ir "pareizs", kas "nepareizs"-pamatā nav tik svarīgi izsvērt, jo Greitjānes lielais pienesums ir detaļās, Latvijas bezzemnieku darbības dokumentācijā. Makrolīmenī autore izceļ Vidzemes Bezzemnieku Padomes nodibināšanu 1917.g. martā un tās cīņu ar Vidzemes Pagaidu Zemes Padomi, kas ietvēra vēlēšanu kampaņu gada rudenī.

Bet grāmatas interesantākā daļa ir pētījuma mikrolīmenis, kur autore nonāk pie, teiksim, revolūcijas māliem, pie sabiedriskās un ekonomiskās transformācijas Vidzemes laukos. Pēc Greitjānes mēs nevarēsim noliegt, ka Latvijas laukos norisinājās šķiriska revolūcija, kas līdz 1918.g. martam jau bija nonākusi, salīdzinot ar pārējiem Krievijas impērijas novadiem (ieskaitot Petrogradu), paaugstinātā pakāpē. Latviešu bezzemnieki, ne gluži vienmēr kalpi, jau ar vasaras vidu sāka pārņemt daudzu pagastu vadību un iespējamību robežās gādāja par pārtiku un drošību. Vistālākejošā aktīvitāte ceļā uz kolektīvismu Latvijas laukos ir meklējama muižu konfiskācijā un to nodošanā bezzemnieku komiteju rokās.

Greitjāne, protams, savu tematu pilnīgi neizsmeļ, bet, ievērojot ideoloģiskos ielokus, viņas apskats ir daudzpusīgs. It sevišķi par "Iskolata" republikas darbību ir vēl daudz daudz ko teikt. Viņa ir paplēsusi kāda temata stūri Latvijas pagātnes iztirzē, kas līdz šim pat padomju pusē ir saņēmis tikai virspusēju pārskatu. "Buržuāziskiem" vēsturniekiem būs savas grūtības Greitjānes "taisnību" iekārtot savā paradigmu, 18. novembŗa, struktūrā, un varētu būt, ka arī padomju vēsturniekiem būs līdzīgas grūtības iekārtot Greitjānes atklājumus Sv. Pēterburgas, Sv. Krievijas, Sv. Ļeņina centrētā revolūcijas izpratnē. Ne mazākais no Greitjānes pienesumiem ir avotu norādes. Tagad mēs varam redzēt skaidrāk kā jebkad, kādi avoti par 1917.g. norisi Latvijas laukos glabājas archīvos.

 

A. Ezergailis